Itālija, Trentino

No Berlīnes uz Itāliju caur Čehiju. Berlīnē uzpildām degvielu pa 2.17, ielejam tikai 25 litrus, lai pietiktu līdz Čehijai, jo esam dzirdējuši ka tur degviela daudz lētāka. Pa ceļam vēl piestājm Berlīnes lielveikalā un sapērkam saldumus, dzērienus un vakaram roltonus. Bet pats galvenais, sapērkam kafiju, kas šeit maksā 11.99 EUR. Ievadām navigācijā pirmo pilsētiņu Čehijā, uzreiz aiz Drēzdenes un dodamies ceļā. Šodien ārā spīd saulīte, nav neviena mākoņa, no rīta ir +14 grādi un uzbraukuši uz automaģistrāles nesteidzīgi braucam Čehijas virzienā! Pa ceļam piestājam kādā uzpildes stacijā un arī tur degviela maksā 2.17 Eur. Ļoti ceram ka Čehijā tiešām degviela ir lētāka. Pēc pāris stundām esam jau iebraukuši Čehijā un izdomājam apskatīt šī reģiona skaistās klintis un nacionālo parku, kur pēc nostāstiem ir filmēts arī latviešu grāvējs, Sprīdītis. Tā kā laiks mums ir ierobežots, aizbraucam līdz pirmajām klintīm un izstaigājam nelielu pastaigu taku, kas stiepjas starp lieliem akmens un klints bluķiem un staigājot pa šo taku, tā vien gribās redzēt kas būs aiz nākamā līkuma. Tā mēs tik ejam tālāk un tālāk un priecājamies par pavasarīgo laiku un skaistajiem skatiem. Ja dodaties šajā virzienā, ieplānojat vismaz pāris dienas, lai šo skaistumu var baudīt nesteidzīgi, tas noteikti ir jāredz un šo taku var iziet gan mazi bērni, gan gados vecāki cilvēki. Skaistums garantēts un atpūta arī. Braucot pa ceļam redzam uzpildes stacijas, pie kurām ir pamatīgas rindas, visas automašīnas ir ar Vācu numuriem un visi grib uzpildīt degvielu par 1.51 eur, nevis par 2.27 eur. Jā, šeit patiešām degviela ir daudz lētāka un Vācijai tuvākās uzpildes stacijas ir pilnas ar automašīnām no Vācijas. Mēs turpinām savu ceļu Itālijas virzienā, bet jau tagad ir skaidrs, ka šodien netiksim pat tālāk par Austriju, tādēļ nolemjam palikt Minhenē un par 96 Eur atrodam istabiņu, 4 cilvēkiem ar visām brokastīm. Viesnīca saucās Premiere Inn, istabas izmērs 32m2, diezgan plašs, viss tīrs un jauns. Dodamies gulēt un rīt jau turpinām ceļu uz Itāliju, šajā reizē izmēģināsim, uzfilmēsim un arī parādīsim Jums 2 slēpošanas kūrortus, Paganella un Val di Fasa. Itālija, Paganella un skats par miljonu no viesnīcas balkona! Izbraucam no rīta ap 9.00 no viesnīcas Minhenē un esam ielikuši navigācijā pilsētiņu ar nosaukumu Mittenwald, kas atrodas pavisam tuvu Austrijas robežai. Kādu laiku braucam pa automaģistrāli, bet aptuveni stundu pirms šīs pilsētiņas mēs nobraucam no lielā ceļa nost un braucam pa nelieliem ceļiem, brīžiem pat ļoti šauriem ceļiem. Neesam bijuši ne Kanādā, ne Aļaskā, bet to ko esam redzējuši dažādās filmās un bildēs, šis ceļa posms noteikti atgādina ainas no Kanādas. Braucam un preicājamies par dabu, par zaļu ūdeni upē un ezerā, par kalniem, par mežiem un par ūdenskritumiem, kas ik pa laikam redzami ceļa malā. Stājamies un bildējam un apspriežam ka šī noteikti ir tā vietas kur gribēsies atgriezties vēlreiz un izbaudīt visu nesteidzīgi. Tuvojamies Mittenwald pilsētiņai un priecājamies par apkārtējo dabu un tuvējo ciematu skaistumu un sakoptību. Mittenwald ir pazīstama ar to, ka šajā pilsētā vēl joprojām darbojās labi vijoļu meistari un veido ļoti kvalitatīvas vijoles. Kā arī pati pilsētiņa ir ieskauta starp Alpu kalniem un māju sienas apzīmētas ar zīmējumiem no Bībeles. Plānojot savu maršrutu uz Vāciju, iekļaujiet šo maršrutu, tas būs tā vērts. Tālāk mēs jau iebraucam Austrijā, izbraucam cauri Insbrukai, iebraucam Itālijā, uz robežas uzēdam gardas Itāļu picas un jau pēc 2 stundām, kā šķērsojam robežu, esam savā galapunktā, Paganella reģionā, Andalo ciematiņā. Ievācamies viesnīcā, ar nosaukumu Regents un no mūsu balkoniem paveras pasakaini skaists skats uz Dolomītiem. Tā vien gribās apsēsties uz balkona un padzert kafiju un pasapņot. Arī paši numuriņi ir ļoti plaši un svaigi, bet spa zonā ir 2 saunas un baseins, ar siltu ūduni un iespēju izpeldēt arī ārā un papriecāties par skatiem uz kalniem. Vakarā mums vakariņas viesnīcā, kopā ar Fabio, kas ir visa Trentino reģiona tūrisma pārstāvis. Izrunājam mūsu nākamās nedēļas plānu, Fabio mums uzdāvina Trentino ziemas jakas un jau 21.30 ģērbušies jaunajās jakās dodamies slidot. Ilgi neslidojam, jo gribās gulēt un rīt mums gara un darbīga diena. Beidzot slēpojam, atkal pazaudējam dronu, ledus kartingi un baudām Itālijas gardās picas. Rīts sākas ar brokatīm, bulciņu un saldumu izvēle ir liela, bet tā arī neatrodam nevienu salātu vai vismaz gurķi. Deviņos mums jābūt ekipējuma nomā un jātiekas ar Frančesku, šī reģiona tūrisma galveno cilvēku. Tiekam pie ekipējuma un kopā ar Frančesku un Sāru, kas ir mūsu instruktore, dodamies kalnos, ar lielu cerību ka tur vēl ir sniegs un beidzot varēsim slēpot. Marta mēnesī ciemati jau ir pliki, bez sniega, bet augstāk kalnos sniegs saglabājas līdz aprīļa sākumam. Arī pagājušajā gadā, netālu esošajos kūrortos, sniegs bija tikai augstāk kalnos, bet ciematos jau bija iespēja baudīt pavasari. Vakar, pa ceļam uz Paganella, nepilni 20 km pirms mūsu ciemata, lejā pie kalniem, bija +20 grādi un cilvēki staigāja šortos un maikās. Redzot šos, šortos, likās ka drīzāk jābrauc uz Gardas ezeru sauļoties, nevis kalnos slēpot. Esam tikuši līdz kalna vidum, lecam savās slēpēs un dēļos un laižam pa pirmo trasi. Sniegs piesalis un trases ir ļoti līdzenas un platas, cilvēku nav daudz, iespējams tādēļ, ka šodiena ir pirmdiena. Braucam kā vēlamies, no vienas trases malas uz otru, varam izbraukt ārpus trasēm un ielekt pa tramplīniem atkal trasēs. Nu albi, labi, tā darīja tikai instruktore un mūsu jaunieši. Braucam lejā, braucam augšā, trases dažādas, pacēlāju pietiekoši, beidzot, mainot vairākus pacēlājus, esam tikuši līdz kalna virsotnei, no kurienes paveras pasakaini skati uz Dolomītiem un labā laikā var redzēt arī Gardas ezeru, bet šodien dūmaka Gardu neļauj saskatīt, iespējams, mums izdosies to redzēt rīt. Rīt mums paredzētas pusdienas restorānā, kas atropdas pašā kalna virsotnē. Uzlidoju ar dronu un uzfilmēju lieliskos Dolomītu skatus un izdomāju palaist dronu arī mums līdzi, slēpojot no kalna. Pirmo kalna daļu drons klausa labi, bet tiklīdz sākam slēpot un snovot ātrāk, drons pazūd no mūsu redzamības un vēlāk arī vairs nevar savienoties ar pulti, kas nozīmē ka tas aizlidojis atpakaļ uz pacelšānās vietu. Mums nekas cits neatliek kā doties lejā uz pacēlāju, braukt ar diviem pacēlājiem līdz virsotnei un atrodam to vietā kur to pacēlu. Drons ir atgūts, laiks pusdienām. Uz kalna ir vairāki restorāni, šodien mūsu pusdienu vieta ir pa vidu kalnam un tā kā cilvēku ir ļoti maz, sanāk sēdēt pie paša loga ar skatu uz Dolomītiem. Pēc pusdienām nav miera, vajag tomēr dronu palaist vēlreiz līdzi, tikai šoriez būsim uzmanīgāki un tik ātri neslēposim. Tā arī darām un šoreiz video sanāk uzfilmēt un drons aizlido līdz pat lejai, kur uzsākām šodienas slēpošanu. Kājas sagurušas, paši saguruši, visas maliņas sāp no kritieniem, bet tāpat priecīgi par pirmās dienas piedzīvojumu uz kalna. Braucam uz viesnīcu, jaunieši uzspēj aiziet līdz spa centram, bet jau 16.00 mums jābūt izmēģināt ledus kartingus. Ar tādiem braucām pirmo reizi un bija interesanti. Kartingi ir ar elektro motoru un braukšana notiek pa plastmasas un koka trasi. Uz plastmasas šī kartinga riteņi spolē un sanāk visu laiku driftēt, bet tā kā šis vairāk domāts braukt ziemas mēnešos, pa sniegu un nledu un tagad no trases viss ir nokusis, tad trase ir diezgan grubuļaina, nākas kratīties un slīdēt sānslīdē. Rodrigo tā iepatikās, ka brauca pat 2 reizes. Vakarā mums vakariņas restorānā Tre3, Paganella ciematiņā, kopā ar Frančesku, kur uzēdam ļoti gardus burgerus un picas. Izbraukt ar sniega kaķi un izslēpot visas Paganella trases. Rīts sākas uz kalna, kur uzfilmējam dažādas intervijas, vēlāk turpinām iepazīt Paganella trases un cenšamies izmēģināt visas trases, visos virzienos. Visvairāk mums patīk tā, kas aiziet uz Paganella ciematu, tieši pie restorāna Tre3, kur vakar baudījām picas un burgerus. Kad lielākā daļa trases izslēpotas, laiks doties pusdienās un šodien baudīsim kalna virsotnes restorānu un pusdienās pasūtam gulašzupu un nelielu gabalu steiku, ko uz visiem nogaršojam un atzīstam par ļoti labu, pat nenojaušot ka šovakar ēdīsim pasakaini gardu steiku vakariņās. Pēc pusdienām paturpinām vēl slēpošanas priekus, bet jau 16.00 esam atgriezušies viesnīcā un visi kopā ejam atpūsties viesnīcas Spa zonā, pakarsējamies saunās un papeldamies baseinā ar skaisto skatu uz Dolomītiem. Tik daudz reizes esam redzējuši milzīgus traktorus, kas izlīdzina slēpošanas trases un šovakar mums ar Rodrigo ir tā iespēja pašiem šādā traktorā, tā saucamajā Sniega kaķi pabraukt un apskatīties kā norit šis darbs. Traktors ir ar milzīgām kāpurķēdēm, lieliu sniega šķūri priekšā un milzīgu trases izlīdzinātāju aizmugurē. Pats traktors sver 14 tonnas, motors ir no Mercedes un ir ar 530 zs spēcīgu motoru, patērē stundā 30 litrus degvielas un maksā vien nieka pus miljonu. Braukt kalnā bija iespaidīgi, bet braukt no stāvajām nogāzēm vēl iespaidīgāk. Šoferis arī nodemonstrēja kā notiek strādāšana ļoti stāvās nogāzēs, tam priekšā ir milzīga vinča, 1000 metrus gara un to piestiprina pie speciāli izveidotiem stabiem un tādā veidā droši pārvietojas pa lielajiem kalniem. Šis piedzīvojums bija noteikti interesants. Traktorā līdzi bijām paņēmuši ekipējumu, slēpes un snovborda dēli, jo vakarā, no 19.30-22.30 notiek nakts slēpošana trases izgaismotajā daļā. Bet pirms nakts slēpošanas mums vakariņas, kalna vidū, kādā ļoti lieliskā restorānā, kur mums pagatavoja 2 kg lielu steiku. Ja teiktu ka tas bija lielisks, ir nepateikt neko, tas bija fantastiski gards un noteikti ir katra centa vērts. Kad steiks vēderā, esam gatavi laisties no kalna un Rodrigo tik ļoti patīk nakts nobrauciens, ka viņš nobrauc vēl vienu reizi, kamēr es, pārguris no šodienas aktivitātēm uz kalna, dodos pārģērbties. Rīt mums noslēdzošā diena Paganellā un pārceļamies uz Val di Fassa. Slēpojam, krītam un pārbraucam uz jaunu kūrortu, Val di Fassa. Rīta daļu aizvadām uz kalna, šodien zvaigznes nav manā pusē un ik pa laikam sanāk arī nokrist, labi ka bez traumām. Atvadāmies no Frančeskas, dodamies uz viesnīcu, krāmējam somas, jaunieši vēl uzspēj ielekt baseinā un jau pēc 13 dodamies Val di Fassa virzienā, pa ceļam uzēdot gardās Itāļu picas, Tre3 restorānā, kas atrodas pie paša Paganella pacēlāja. Pēc nepilnām 2 stundām esam sasnieguši galamērķi un turpmākās dienas dzīvosim kādā jaukā kempingā, kas ieskauts no visām pusēm ar skaistiem Dolomītiem. Mūsu kempinga mājiņa ir pavisam svaigs koka namiņš, ar 2 istabām, divām dušas telpām, virtuvi, iekļautām brokastīm un vakariņām, kā arī jebkurā laikā varam izmantot akvaparku. Par akvaparku es izstāstīšu vēlāk, kad to apmeklēsim, tuvākajās dienās, bet vakariņas bija lieliskas un saldais ēdiens no pistācijām bija burvīgs. Paslavējot saldo ēdienu, saimniece teica ka saldo ēdienu meistars esot pavārs no Micheline restorāna. Vakarā satikām Fabio, kas ir visa reģiona mārketinga pārstāvis un Mariju, kas ir Val di Fassa reģiona tūrisma boss. Izrunājām turpmāko dienu plānu, tikām pie slēpošanas un snovborda inventāra, kopā padzērām tēju un ar Fabio uzēdām arī vakariņas. Ar Mariju tiksimies arī turpmākās dienas, bet no Fabio atvadījāmies līdz nākamajai reizei. Tikai nesmejaties, man šodien sanāca izkrist no pacēlāja! Par šo nedaudz vēlāk, bet plecs ir zils un sāp pamatīgi. No rīta, 9.00, tiekamies ar mūsu jauno gidu, Frederiku un dodamies kalnā. Esam līdzi paņēmuši somas ar visām kamerām, lai pēcpusdienā, restorānā, kalna virsotnē, varētu uzfilmēt skaistus skatus un interviju ar Mariju, šī reģiona tūrisma galveno cilvēku. Ar diviem pacēlājiem esam tikuši līdz kalna virsotnei, atstājam kameru somas un dodamies pirmajā nobraucienā. Esmu ticis pie jaunā veida snovborda klamburiem, kas ir līdzīgi kā slēpotājiem, man vairs nav jāliecās un jāpievelk savilcēji, tagad tikai ieklipsēju un aizbraucu. Mūsu instruktors ir arī gids, viņš šeit ir dzimis un tāpat kā citi bērni uz kalna, ko ik pa laikam redzam, savas slēpošanas gaitas uzsācis 3 gados. Tik smieklīgi tie mazie bērni, izskatās ka viņi nesen staigāt iemācījušies, bet ar slēpēm laiž kā kungi. Nobraucam vienā kalna pusē, nobraucam otrā kalna pusē, protams neiztiekam arī bez kādiem viegliem kritieniem, bet tas piederas pie lietas. Rodrigo, Artūrs un Jānis izmēģina savus spēkus trasē, līdzīgi kā sportisti, kur jāslēpo apkārt karodziņiem un nosaka arī katra braucēja laiku. Dodamies pusdienās un ceļamies ar pacēlāju atpakaļ uz to pusi, no kurienes uzsākām savu braucienu. Visi četri sēžam vienā krēslā un baudām skaistos Dolomītu kalnu skatus. Katru reizi, pirms tikt ārā no pacēlāja krēsla, visiem piekodinu lai mūk no manis un netraucē man izbraukt ar dēli vienam pašam, jo esmu dēlī iestiprinājis tikai vienu kāju, bet otra kāja ir ārpus dēļa. Parasti apstājos malā, ielieku otru kāju, dēļa stiprinājumā un dodamies lejā no kalna. Visiem pacēlājiem ir garas nobrauktuves, ja tā tās var nodēvēt, bet šim pacēlājam šī nobrauktuve ir ļoti īsa un es palieku uz krēsla, gaidot kad visi aizslīdēs tālāk, lai netraucē man un kamēr gaidu kad visi ir jau prom no pacēlāja, nepamanu, ka pacēlājs ir pacēlies virs zemes un apakšā nav vairs šīs vietas kur mierīgi noslīdēt, bet ir vismaz metrs vai nedaudz vairāk no zemes, bet tā kā esmu uz sēdekļa malas un gatavs noslīdēt nost, speru soli un krītu no šī augstuma un uzkrītu tieši uz pleca, labi ka paspēju sagrupētis un uzmetu kūleni. Nedaudz plecs sāp, bet sākumā nav tik traki, bet patreiz, roku pacelt ir ļoti sāpīgi. Dienas turpinājumā pusdienas, kalna virsotnē un intervijas, gan ar Mariju, gan ar restorāna saimnieci. Aizbraucam uz pilsētu un satiekam daudz latviešus, kas sabraukuši uz kalnu slēpošanas sacensībām. Arī mums sestdien sanāks redzēt kā latviešu jaunieši sacenšās sacensībās. Vakarā pabaudām kempinga akvaparku, kur Latviešu valoda skan vairāk kā Itāļu un uzreiz pēc ūdens peldēm vakariņas restorānā. Rīt jauna diena un jauni piedzīvojumi! Slēpojam ārpus trasēm ar instruktoru, atkal man neveiksme uz trases un ēdam pusdienas restorānā, kur jārezervē vietas 2 nedēļas iepriekš. Šodien mēs dodamies uz citām slēpošanas trasēm, uz pilsētiņu Campitello di Fassa. Šeit cilvēku ir daudz, bet tā kā ir pavisam jauni un ietilpīgi pacēlāji, lielā rinda noskrien diezgan ātri un jau pēc 30 minūtēm, kopā ar mūsu jauno instruktoru un gidu, esam kalnā. Cilvēku ir daudz, daudz vairāk kā tas bija vakar un daudz vairāk kā tas bija Paganellā, bet liela daļa izklīst pa daudzajām trasēm un beigās nemaz tik traki nav. Slēpojam lejā no kalna, paceļamies ar citu pacēlāju otrā pusē, jaunieši izmēģina sniega parku ar tramplīniem, nobraucam vairākas trases un vienā brīdī, kad braucam pa zilo trasi, redzu priekšā vīrieti, kas slēpo zig zagā un es viņu gribu apdzīt pa labo pusi, bet tas izdomā nogriezties pa labi un mēs saskrienamies, diezgan lielā ātrumā. Man tupeles pret sauli, galva un mugura atsitās pret trasi, šļūcu uz muguras vismaz 10 metrus. Apsēžos un domāju, labi ka bija ķivere, savādāk smadzeņu satricinājums garantēts. Vēl pēc laika redzam kā divus aizved ar helikopteri, bet lejā pie kalna, vienu slēpotāju ievieto ātrās palīdzības mašīnā. Atpūta lieliska, bet uzmanībai ir jābūt pirmajā vietā, ja trasēs daudz cilvēku. Ir laiks doties pusdienās un šodienas tūrisma centra izvēle ir viens no populārākajiem kalnu restorāniem, Friedrich August, kas atrodas 2300 metrus virs jūras līmeņa un kurā jāpiesaka galdiņš vismaz 2 nedēļas iepriekš. Ja slēpojot garām izdomā šeit apstāties un uzēst, tas tomēr nesanāks. Šeit pat, uzreiz pie restorāna, ganās buļļi, ar lielu vilnu un ragiem, un steiks no šiem buļļiem ir pasakaini sulīgs un gards! Jaunieši izmēģināja ribiņas, bet mēs steiku. Skats no restorāna un ēdiena kvalitāte ir tā vērta, lai divas nedēļas iepriekš šeit rezervētu vietu. Pēc pusdienām stundu pabaudām kalnus un paslēpojam arī ārpus trasēm, protams, gida uzraudzībā. 15.00 jābūt mums lejā, jābrauc pārģērbties un jau 16.00 izbraucam uz blakus pilsētiņu, kur paredzēta siera degustācija un saruna ar saimnieku, kas ne tikai iedod nogaršot sieru un gaļu, bet izrāda arī savu saimniecību, govis, aitas, zirgus, ēzeļus, kazas, vistas un foršo suni, sambernāru. Pēc siera degustācijas uzspējam vēl ieiet kempinga baseinos un saunās un jau 19.30 vakariņas. Rīt ir mūsu noslēdzošā diena Itālijā un rīt skatīsimies kā startē latviešu jaunieši, kalnu slēpošanā. Lai lieliskas brīvdienas un turat īkšķus par mūsu sportistiem.