Mūsu Somijas piedzīvojumi aiz Polārā loka!

Aiz Polārā loka, pirmajā dienā krītu no zirga un ..... Mūsu Somijas piedzīvojumi! Svētdienas pēcpusdienā izbraucam uz Tallinu un pēc piecām stundām esam jau Igaunijas galvaspilsētā! Mūsu komanda šajā braucienā ir Evita Eidina , Larijs Roze , viņa meita Sindija Roze un es, Ivars Cīrulis. Paldies Jolly Jim par iespēju palikt plašos un lieliskos apartamentos, ostas tuvumā un par lielisko vakaru Tallinas centrā. Prāmis uz Somiju mums ir 7.05, pirmdienas rītā un jau 6.40 esam ostā. Ostas darbiniekiem ir aizdomas, ka mūsu jaunais Nissan X-trail, kuram ir uzlikta jumta kaste, var neiekļūt prāmī, bet mēs pierunājam darbiniekus izmēģināt un paliekot vēl vismaz 10cm brīviem, līdz pieskarsies jumtam, mūs tomēr ielaiž prāmī. Pēc 2.5h esam Helsinkos un turpinām savu ceļu uz Somijas Ziemeļiem. No prāmja līdz pilsētai Levi ir tieši 1000km, bet pēc laika, navigācija rāda ka jābrauc ir 13 stundas. Izbraucot no Helsinkiem ir ceļš, kas līdzīgs automaģistrālei, bet atļautais ātrums ir 100km/h. Nobraukuši 4 stundas, sagribās ko uzēst, iebraucam degvielas uzpildes stacijā Shell un tur ir iespēja izmantot bufetes tipa pusdienas, samaksājot 12.80 Eur, var ēst cik vēlies, ir salātu bārs, ļoti garšīga laša zupa un vairāki varianti otro ēdienu, kā arī ir dzēriens kafija un tēja. Paēdam kārtīgi, garšīgi un salīdzinoši izdevīgi, jo zinot Somijas kafejnīcu un restorānu cenas, šis ir veiksmīgs atklājums. Uzpildām degvielu un braucam tālāk, braucam un braucam, bet skati ārpus loga nemainās. Sāk līt lietus un krāsas ir pelēkas. Vietām ir neliela sniega kārta, vietām tās nav vispār. Sākam jau uztraukties vai sasniedzot savu galamērķi, sniegs tomēr būs. Turam īkšķus un turpinām kustību pa ceļiem, kur atļautais braukšanas ātrums mainās no 60 km/h uz 80km/h un ik pēc 10km ir fotoradars. Saprotam ka līdz galam tomēr aizbraukt nebūs nemaz tik ātri un viegli, tādēļ pabraukuši garām pilsētai Oulu, sākam meklēt apartamentus pilsētiņā Rovaniemi. Par 89 Eur atrodam divistabu apartamentus un rezervējam, ierodamies ap 21.00, ievācamies, uzēdam roltonus, pasildamies saunā un ejam pie miera. Jā, katrā Somu apartamentā vai dzīvoklī ir sauna un lai arī tā nav ļoti liela, izkarsēties un atpūsties pēc garā ceļa mums sanāk lieliski! Rīts sākas pirms 7.00, gatavojam brokastis, mazgājamies un 10 minūtes no apartamentiem ir Santas ciemats, kur iespēja pārkāpt Polāro loku, nobildēties ar Ziemeļbriežiem un izbaudīt citas piedāvātas atrakcijas, bet tā kā mums pēc 2 stundām ir paredzēta tikšanās ar Sanni, sievieti no Levi, kas ir mediju un mārketinga koordinatore šajā reģionā, mums ir jākāpj auto un jādodas ceļā. Pateicoties viņai mēs dodamies šajā ceļojumā un viņa mums ir sagatavojusi nedēļu garu piedzīvojumu, Somijas Ziemeļos. Ierodamies Levi 12.00, tiekamies ar Sanni, uzēdam pusdienas un dodamies uz Levi centru, kur ir arī mūsu viesnīca, @Break Sokos Hotel Levi un šajā viesnīcā dzīvosim turpmākas 4 dienas. Sanni mums ļauj atpūsties dažas stundas, bet jau 15.30 mums jādodas uz netālu esošo zirgu izjādes vietu, @Polar Lights tour Braucam kopā ar Sanni, ar viņas busiņu un atbraukuši līdz zirgu izjādes vietai, iepazīstamies ar saimnieci un darbiniekiem, uzvelkam speciālu jāšanas cepuri un mums katram iedala pa zirgam. Larijs uzņemās filmēšanas darbus un viņš brauc ar sniega moci, bet mēs pārējie, kopā seši zirgi, dodamies mežā, nelielā pus stundas pastaigā. Mežā redzam priedes, uz kurām aug interesants sūnu un ķērpju sajaukums, vēlāk Sanni mums izstāsta, ka tādi augot tikai vietās, kur esot ļoti tīrs gaiss. Ejot ar zirgiem pa mežu, sāk palikt garlaicīgi, gribās kādu adrenalīnu un ātrumiņu, bet priekšējā meitene, kas ir instruktors, saka ka visi kopā to nevar darīt, toties atgriežoties atpakaļ, mēs varam pamēģināt bez Evitas un Sindijas. Tas tik bija piedzīvojums, izjājām pa meža takām, kopā 5 zirgi, pa priekšu jāja arī saimniece, kādā brīdī viņa atgriezās mājās, bet mēs ar meitenēm sarunājām, ka izjāsim vēl vienu mazu aplīti. Kādā brīdī, kad apstājāmies, vienai no meitenēm, kas jāja aizmugurē, iedevu gopro kameru, lai pafilmē mūsu izjādi. Sākām jāt, priekšējā meitene jautā vai var ātrāk, man kauns teikt ka nē, es saku varam ātrāk, un šī bija mana kļūda. Kādā brīdī ātrums ir kā kovboju filmās, jājam pa meža celiņu un priekšējais zirgs sāk bremzēt, mans zirgs lai izvairītos no viņa, griež pa kreisi un es nenoturu līdzsvaru un pārkrītu pār zirga galvu, tieši kupenā. Tas viss notika tik ātri, ka pat nepaspēju īsti saprast kā nokritu. Pirmais ko jautāju vai tas ir uzfilmēts un meitenes saka, ka viss esot iemūžināts, tādēļ visi šie kadri būs jaunākajās Ceļot bez robežām sērijās, ko varēs redzēt rudenī. Meitenēm smiekli lieli, viņas apspriež manu tizlo kritienu, bet es uzrāpjos atpakaļ uz zirga un vismaz veiksmīgi nobeidzu savu izjādi, kas protams ir daudz lēnāka un uzmanīgāka, kā pirms pāris minūtēm. Pēc izjādes ar zirgiem mums ir vakariņas kādā ļoti autentiskā ēkā ar ugunskuru pa vidu, ēdam sēņu zupu, kartupeļu biezputru ar Ziemeļbriežu gaļu un saldajā nogaršojam melleņu pīragu. Pēc vakariņām dodamies atpakaļ uz viesnīcu, ejam saunā, kas atrodas mūsu numuriņā, ejam pie miera, bet šorīt ceļamies 6.00 lai uzrakstītu mūsu pirmos iespaidus. Lapzemes slēpošanas kūrorts, Ziemeļbrieži un dārgs lielais krabis! Otrais rīts Lapzemes viesmīlībā pagāja ļoti interesanti, viena no produktīvākajām dienām Evitai, bet iesākās tas ar bagātīgām un garšīgām brokastīm, mūsu viesnīcā. Somiem brokastīs populāri, tāpat kā mums ir olas, cīsiņi, bekons, dārzeņi, musli, augļi, kruasāni , bet jauna recepte bija sakāpata ola saimaisīta kopā ar sviestu, ko uzsmērēt uz maizītes - ļoti gardi, veseīgi un sātīgi. Pēc brokastīm saģērbāmies slēpošanas kostīmos un kopā ar mūsu gidi, Sanni, devāmies uz slēpošanas kūrortu, Levi Ski resort, kur mums bija jāizņem slēpošanas ekipējums un bija noorganizēts arī slēpošanas instruktors. Tā kā Evitai un Larijam šī bija viena no pirmajām slēpošanas pieredzēm, divu stundu laikā Evita nevienu reizi nepiecēlās no krišanas, tā kā nebija neviena kritiena! Profesionāla instruktora Kim Wikberga pavadībā, Evita iemācijās kontrolēt sevi uz kalna un diezgan pārliecināti noslēpot no kalna lejā ar visiem bremzēšanas paņēmieniem. Slēpošanas lekcijas šeit ir profesionālas un instruktors lēni un pacietīgi izskaidro tehniku un praksē parāda visas galvenās tehniskās nianses , lai iesācējs justos droši un pārliecināti kā arī, lai radītu ap sevi drošus apstākļus. Pats Kims ar slēpošanu nodarbojas jau 38 gadus no 4 gadu vecuma. Kims uzsver , ka cilvēks vada slēpes nevis slēpes vada cilvēku, kas bieži vien kalpo kā baiļu faktors, lai sāktu izbaudīt ziemas priekus uz kalna, zināšanas par pareizu tehniku ir slēpošanas mīlestības pamats. Trīs stundas aizvadījuši uz kalna, dodamies pusdienās uz kafejnīcu Horizont, kas atrodas kalnā virsotnē un visapkārt paveras lieliski skati. Šeit mēs izvēlamies katrs savu ēdienu. Vistas un cēzara salāti ir ap 14 eiro, kamēr steika porcija maksā 25 eiro. Porcijas šeit ir milzīgas, tādēļ iztiekam bez desertiem. Garšīgi paēduši dodamies tālāk uz ziemeļbriežu fermu un muzeju (Reindeer farm and museum). Tā ir milzīga teritorija, ko apsaimnieko paaudzēs, šobrīd saimnieki ir brālis ar māsu, kuri mantojuši šo no saviem vecākiem un turpina ziemeļbriežu audzēšanu. Ieejot teritorijā mūs aicina apsēsties laukā pie koka galdiem un cienā ar karstiem dzērieniem, kafiju un tēju, kuri tiek pagatavoti turpat blakus, vecā lauku mājā, kādas sastopamas arī pie mums, Latvijā. Vēsturiskajā ēkā ir saglabāts viss senais - var ieiet iekšā, apsēsties pie galda vai vienkārši aplūkot antīko dizainu, nopērkot siltu dzērienu pie speciāli izveidota lodziņa, tas līdzinās lodziņam kā pie mums, kad ēdnīcās nodod netīros traukus, tā šeit var pasūtīt kādu karstu dzērienu un nopirkt virtuli. Sajūtas ir ļoti autentiskas un mājīgas. Pēc kafijas nobaudīšanas un virtuļa notiesāšanas dodamies uz ziemeļbriežu muzeju, kur saimniece mums pastāsta par muzeja tapšanu un daudz ļoti interesantu lietu par ziemļbriežiem, kā piemērm, ka Somijā nav bezsaimnieka brieži tie vienmēr kādam pieder un katrs briedis ir marķēts ar savu zīmi, tā atpazīstot kura saimnieka briedis tas ir, bet vairāk par briežu dzīvi un fermas aktivitātēm mēs pastāstīsim mūsu, Celot bez robēžam sērijās. Pēc fermas apmeklējuma mēs braucam atpakaļ uz viesnīcu , jo pēc 45 minūtēm mums paredzētas ekskluzīvas vakarinas, King crab restorānā. Vakariņas bija patiešām ekskluzīvas un tā ir vienreizēja pieredze tiem , kam garšo jūras produkti un izsmalcināti vīni. Mums paveicās, ka pirmo reizi šis restorāns vēlējās noreklamēt dzīvu krabi, kuru redzējām tieši pirms pašas pagatavošanas. Viena krabja cena ir 250 eiro kilogramā un mums bija atnests aptuveni 3 kilogramu liels pagatavots krabis. Krabi mēs paši mācījāmies griezt un servēt. Šajā cenā ietilpst arī piedevas un salāti, bet pašus krabjus ved no Norvēģu jūras , kur tos ir atļauts zvejot , jo tie neesot dabīgā veidā tur ienākuši , bet sākot tiem vairoties nogalina jūras vietējos iemītniekus, tā kā tie ir milzīgi un agresīvi. Baudot šādu unikālu vakariņu pieredzi, katrs var spriest pats, vai tas ir tā vērts vai nē, bet vienaldzīgu tas noteikti neatstāj nevienu. Šovakar ir jākrāmē savas somas, jo rīt no rīta mēs izrakstāmies no viesnīcas un jau pēcpusdienā mums būs jauni apartamenti, netālu no Levi pilsētiņas, dziļi mežā! Distanču slēpošana, namiņš mežā ar stikla jumtu un slēpošana lielā vējā! Somijas trešās dienas plāns ir izmēģināt un iemācīties distanču slēpošanas pamatus. Laikā kad gāju skolā mums visiem bija obligāti jāmācās distanču slēpošana, bet mūsdienu bērni un jaunieši to neprot, iespējams, slēpošana ir izņemta no skolu programmām, jo mums ar to sniegu ir kā ir. Paēduši brokastis, izrakstījušies no viesnīcas un salikuši mantas mašīnā, dodamies pēc ekipējuma, Levi pilsētas centrā un tālāk jau uz South point, kur vakar Evita ar Lariju mācījās slēpošanas prasmi uz kalna, bet šodien visi četri mācīsimies savaldīt distanču slēpes. Ieradušies South point, satiekam savu šodienas instruktori, Salla Hiltunen, kas pārstāv savu firmu XC-lesson, Hile Outdoor. Velkam kājās slēpjzābakus, stiprinām klāt slēpes, noklausāmies pirmo instrukciju un dodamies nelielā trasītē, pa izveidotām sliedēm. Šodien mācīsimies tikai klasisko soli, jo abus vienā dienā noteikti mums nesanāktu iemācīties. Es saprotu ka kontrolēt slēpes man sanāk un ko no bērnības vēl atceros, tādēļ varu pamēģināt pat uzslēpot ātrāk. Pāris reizes izslēpojuši mazo aplīti, esam gatavi slēpot mežā un palaižu sev līdzi arī dronu. Svaigais Somijas gaiss, saulīte, kas spiežas caur mākoņiem un burvīgā daba priecē gan acis, gan sirdi un nemaz nejūtās sagurums, gribās slēpot vēl un redzēt kas ir aiz nākamā līkuma un aiz nākamā pakalna. Mežā sastopam ļoti daudz slēpotājus, no tik maza vecuma, ka knapi staigāt māk, līdz sirmām tantēm un onkuļiem, kas noteikti tuvojas saviem 80 un pat vairāk gadiem. Kā instruktore Salli saka, šeit, Lapzemē, slēpo vismaz 99% cilvēku un to dara sākot no bērnu dārza vecuma bērniem un beidzot ar vecmāmiņām un vectētiņiem, tas šeit ir populārakais sporta veids un populārākā izklaide. Tajā laikā kad latvietis savas brīvdienas pavada lielveikalā, Somijas iedzīvotāji slēpo svaigā dabā. Šeit ģimenes šādi dodas piknikā, katram soma uz muguras un ar slēpēm slēpo mežā, pēc 10-15 km tie izveido piknika vietu, padzer tēju un uzēd pīrāgus un dodas atpakaļ. Noslēpojuši virs 4 km, nedaudz saguruši, bet priecīgi un gandarīti par šo sporta aktivitāti, atvadāmies no instruktores, kāpjam Sanni busiņā un braucam pusdienās. Nobraukuši 15 minūtes pa skaistu celiņu, kas ved cauri sniegotam mežam, ierodamies restorānā, Luvattumaa, kur pusdienas ietur daudzi distanču slēpotāji un sniega moču braucēji. Šeit, katru dienu, pēcpusdienā, spēlē dzīvā mūzika vai kāds Dj un notiek dejas. Arī šodien, ieejot restorānā, ieņēmām vietu pie galdiņa, nedaudz dziļāk tumšā telpā, kurā pa vidu ir ugunskura vieta un jau pavisam drīz mūs sāka priecēt muzikanti ar dziesmām gan Somu, gan Angļu valodās. Nesagaidījuši pasūtīto ēdienu, abi ar Evita Eidina lecām dejā un dejojām kopā ar Somu distanču slēpotājiem un arī šeit daudzi bija vectētiņa vecumā. Starp dejām var pasēdēt pie ugunskura, pažāvēt savas sasvīdušās drēbes un iedzert kādu glāzi alu. Jo vairāk mēs iepazīstam Somiju un pašus cilvēkus, jo vairāk ticam tam, ka viņi ir laimīgākā tauta uz Pasaules. Viņiem vēl ir spēka lekt dejā, pēc noslēpotiem 10-20 km un paēdot zupiņu vai kādu gabaliņu kūkas, viņi atkal velk slēpes un turpina savu slēpošanu. Un kā Sanni saka, šie pasākumi notiek katru dienu, neatkarīgi kas pa dienu. Somi tiešām spēj priecāties un viņi spēj dzīvot dzīvu dzīvi. Viņi ir tik dzīvi un tik laimīgi, viņiem sportiskās aktvitātes ir tik pat populāras kā latviešiem komentāru rakstīšana sociālajos tīklos. Pusdienu noslēgumā mūs apciemo Head of digital & marketing at Visit Levi, Johanna Kuosmanen un mēs viņai uzdodam dažus jautājumus par to, kādēļ Somi ir laimīgākie cilvēki Pasaulē. Visus piedzīvojumus un intervijas varēsiet redzēt mūsu Ceļot bez robežām raidījumos par Somiju. Pēc pusdienām dodamies uz saviem nākamajiem apartamentiem, @Olo Resort, kas ir nelieli namiņi, meža vidū, ar plašiem stikliem gan sienās, gan griestos. Ja paveiksies, mēs caur šiem logiem varēsim vērot Ziemeļblāzmu un varbūt pat Ziemeļbriežus, kas ganās vietējos mežos. Par šiem apartamentiem vairāk izstāstīsim rīt, kad visu šeit iepazīsim, bet dienas noslēdzošā aktivitāte ir atkal izbaudīt kalnu trases un visi četri dodamies uz South point, kur ar parasto pacēlāju, kas ir tāds kā T burts, ko liek uz dibeni slēpotāji un starp kājām snovotāji, ceļamies līdz pat kalna virsotnei. Kādēļ mēs izmantojam šo parasto pacēlāju? Pavisam vienkārši, jo ārā ir liels vējš un visi krēslu pacēlāji ir slēgti. Evita ir pārliecināta ka vakardienas instruktora mācības ir kārtīgi iegaumējusi un ir gatava doties lejā no lielā kalna. 10 minūtes un esam kalnā, pūš brāzmains vējš, ārā ir +7 grādi, sniedziņš ir mīksts un vietām arī sastumti nelieli sniega vaļņi, tādēļ slēpošana nav tā vieglākā. Evitai sanāk dažas reizes apsēsties uz dibena, bet tikusi pāri stāvākajai kalna daļai, tālāk jau aiziet raiti. Šī ir lieliska vieta kur mācīties slēpot, kur braukt ģimenēm ar bērniem un baudīt ziemas priekus, kamēr kāds no ģimenes nav gatavs jau kāpt uz lielākiem un stāvākiem kalniem. Trases šeit ir platas un ir arī iespējams braukt ārpus trases, tie kas nedaudz baidās no ātruma, šī ir īstā vieta. Trīs reizes nobraukuši no kalna virsotnes, saprotam ka šodienas sporta kativitātes mums pietiek un jādodas atpakaļ uz mūsu meža namiņiem, lai 20.00 dotos pirmajās vakariņās, restorānā ko piedāvā šie apartamenti. Rītdiena solās tik pat aktīva un beidzot rāda ka vēš rimsies un varēsim izmēģināt arī citus kalnus. Lapzemes piedzīvojumu 4.diena, adoptējam ziemeļbriedi, bļitkojam un slidojam pa kalnu! Raksta beigās konkursiņš ar lielisku suvenīru no Lapzemes. Diena sākas ar brokastīm, Olu Resort ir kārtīgi pacentušies un ēdiens ir bagātīgs, veselīgs un ļoti garšīgs. Pēc brokastīm Sanni ir klāt ar savu busiņu, kāpjam auto un 45 minūtes braucam Norvēģijas virzienā. Šonkt ir uzsnidzis sniedziņš un ārā beidzot ir mīnus grādi. Ceļa malas ir skaisti baltas un koki nedaudz apsniguši. Sāk spīdēt saulīte un ceļš ir pasakaini skaists. Skatāmies aiz loga, priecājamies par Ziemeļu dabu un brīnāmies, kā šeit var būt tik daudz sniega, bet braucot cauri Somijai, vēl pirms 200km sniega nebija vispār. Esam sasnieguši galamērķi un ieripojam kādā privātā sētā, tur mūs sagaida Heli no Soma Adventures un kāda jauniete, kas palīdzēs pabarot dzīvnieciņus. Esam atbraukuši uz lielāko ziemeļbriežu fermu, šajā reģionā, šeit šo dzīvnieku kopā ir 750. Nedaudz iepazīstinājusi ar sevi un izstāstījusi par ziemeļbriežiem, ejam aplokā tos pabarot ar ķērpjiem, tieši tādiem pašiem, ar kādiem barojām iepriekšējos dzīvniekus. Izrādās šie ķērpji briežiem ir kā delikatese, kā cilvēkam šokolāde. Pabarojuši lielos un mazos briedīšus, ieejam citā aplokā, kurā ir jaunās briedenītes un kuras gaida mazuļus. Saimniece saka ka mēs varam izvēlēties kādu no šiem ziemeļbriežiem un adoptēt un, protams, dot tam arī vārdu Izvēlamies briedīti ar vienu ragu, ziemeļbriežu meitenīti, kura gaida mazuli. Pakonsultējušies savā starpā, izlemjam šo briedenīti nosaukt par Dobeli. Tā kā esam lieli savas pilsētas patrioti, vārds ir tieši reizē un tagad Dobele ir arī Somijas Ziemeļos, Lapzemē. Saimniece solīja sūtīt ik pa laikam bildes un arī mazuļa bildes, kad piedzims mazais Dobelnieks. Pabarojuši un adoptējuši vienu no ziemeļbriežiem, kāpjam atkal automašīnā un dodamies uz netālu esošo namiņu, kas atrodas pašā upes krastā un kas pieder Heli. Šeit mēs mācījāmies staigāt ar sniega kurpēm, bļitkojām, bet diemžēl nenoķēram nevienu zivi. Toties sapratām, ka sēžot uz ziemeļbriežu ādas, upes vidū, uz ledus, dibens nesalst un ir pat sajūta, ka tajā ir kāds elektriskais sildītājs, kas silda no iekšpuses. Pēc zvejas uzēdam pusdienas gan mājā, gan arī nelielā namiņā ar krāsni pa vidu un lieliem logiem griestos, lai varētu vērot Ziemeļblāzmu. Šāds stils vai dizains, kad mājas vidū ir krāsns nav jau pirmais, iespējams, katrā mājā vai vismaz katrā otrajā mājā šāds krāsns paveids ir vai arī ir bijis. Saimniece mums izrāda arī pirtiņu un viņa stāsta ka pirtis viņiem esot ļoti populāras un uz 5.5 miljoniem iedzīvotāju, Somijā esot 3.2 miljoni saunas. Pēc pusdienām nointervējam Heli, visas intervijas no Lapzemes Jūs redzēsiet jaunākajās Ceļot bez robežam sērijās! Atgriežamies Levi un iebraucam suvenīru veikalā, nopērkam skaistu šokolādi un tējas krūzīti, abiem virsū ziemeļbriedis un nolemjam izveidot nelielu konkursiņu mūsu lasītājiem un sekotājiem. Bet par konkursa noteikumiem, raksta beigās! Sanni mūs atved atpakaļ uz Olo Resort namiņiem un ļauj mums, šovakar, dzīvot zaļi. Larijs iet atpūsties, bet mēs, trijatā, saliekam mūsu foršajā Nissan X-trail visu slēpošanas un snovošanas ekipējumu un dodamies uz trasi, kur ir atvērti krēslu pacēlāji. Piebraucam pie kalna, Evita Eidina nedaudz sabīstās no redzētā un paliek gaidīt mūs lejā, bet mēs ar Sindija Roze braucam kalnā un esam gatavi iekarot arī augstākas un stāvākas nogāzes. Savelku zābakus, ielieku dēlī kājās, kārtīgi pievelku stiprinājumus un esmu gatavs nobraucienam. Izņemu vēl telefonu, nobildēju skaisto panorāmu, uzfilmēju mazu video, uzvelku cimdus un esmu gatavs. Biju gatavs braukt, bet ne krist jau pēc pirmajām 3 sekundēm. Šeit viss kalns ir ledū un tikko kā uzbraucu uz pirmā ledus laukumu, manas kājas ir pret sauli, pats uz muguras, un pat īsti nesapratu kas notiek, jūtu tikai ka rokas īkšķis ļoti sāp, jo krītot paliku apakšā roku un atlauzu īkšķi. Sindija arī sākumā vairāk dzīvo pa ledu uz dibenu un ceļiem kā uz dēļa, bet visbeidzot, lēnu garu esam tikuši no slidotavas nost un priecīgi braucam atpakaļ uz apartamentiem, jo jau 18.30 mums ir sauna un burbuļvanna. Sindija sagurusi, Evita nevēlas slapināt matus, bet mēs ar Lariju baudām burbuļvannu saulrietā un sildāmies vienā no 3.2 miljoni saunām. Pēc ūdens priekiem ejam vakariņās un pēc gardā steika un lašmaizītēm, ierunājam dažus vārdus par šīs dienas piedzīvoto, ko varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām. Visas bildes bildētas ar telefonu Honor Magic 7pro no M79 Internetveikals Un labi ka mums līdzi ir uzlādes stacija EcoFlow, kameru baterijas vienmēr ir uzlādētas un nav jāuztraucas ka kādā brīdī būs jāmeklē kāda kafejnīca, kur lādēt kādu ierīci. Šādas uzlādes stacijas pēc savām vajadzībām un lieluma varat izvēlētis interneta veikalā M79. Bet tagad laiks nelielam konkursam!!! Paldies ka Jūs lasāt mūsu garos bloga rakstus un pateicībā par šo, vēlos kādam no Jums pasniegt šokolādi un krūzīti ar briedīšiem. Lapzeme, ziemeļblāzma, sauna un sniega villa! Beidzot mēs redzam ziemeļblāzmu un šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad redzu tik spilgtu un tik izteiksmīgu šo dabas parādību. Šeit, Somijā, viņiem ir pat speciāla aplikācija, kurā var redzēt ziemeļblāzmas iespējamību un cik spēcīga tā būs. Aplikācija šodien rādīja, ka tā noteikti būs un mēs ik pa laikam vērojām debesis un gaidījām kad tā beidzot parādīsies. Kādā brīdī likās aizdomīgi, ka pie debesīm ir kāda interesanta migla, paņēmu telefonu lai nobildētu un saprotu ka tā ir ziemeļblāzma. Griežos uz visām pusēm un visur ar telefona palīdzību redzu izteiksmīgi zaļu ziemeļblāzmu. Protams, emocijas neaprakstāmas un līdz 1.00 naktī filmējam, bildējam, braucam apkārt, meklēt labākās vietas un ar lielu gandarījuma sajūtu ejam gulēt. Ieguļamies gultā un tā kā griesti ir stikloti, tad visas debesis ir pilnībā zaļas, kas tāds vēl nebija piedzīvots! Rīts sakas ar brokastīm, svaiga laša maizītes, ceptas olas, bekons, auzu pārslas, smūtiji un augļi. Olo Resort māk parūpēties par saviem ciemiņiem, lai tie justos ne tikai komfortabli, bet arī gardi pabrokastotu un arī ieturētu lieliskas vakariņas. Šodien ar Sanni sarunājam tikties South Point, jo mums ir jānodod ekipējums, pēc tam pārsēžamies viņas busiņā un braucam uz Levi pilsētiņas centru, kur norisināsies distanču slēpošanas sacensības, Yllās-Levi Ski. Esam ieradušies laicīgi un tiekam fanu zonā, kurā ir izliktas arī divas saunas, teltis, kurās iekša ir krāsniņas. Šīs saunas ir domātas sportistiem, kad viņi ir finišējuši un vēlas pēc garās distances relaksēties un sasildīties. Mums ir paredzēts šīs saunas izmēģināt vēl pirms sportistiem un es, kopā ar saunu saimnieku, ejam karsēties. Interesanti ka saunas ir blakus finiša līnijai un pa lodziņiem ir iespējams skatīties kā finiša taisnē ienāk sportisti, bet ja iznāc no saunas, tad visi skatītāji, kas sanākuši skatīties uz sacensībām, redz kā Tu lejies ar auksto ūdeni. Saunā ir koka lāvas un ja nav lieli cilvēki, tad kopā var sasēsties vismaz 6. Trīs reizes kārtīgi izkarsējušis un aplējušies ar auksto ūdeni, es eju pārģērbties, bet saunas saimnieks vēl vismaz stundu bauda saunas rituālu. Tikko esmu pārģērbies, finiša taisnē ienāk pirmie 2 sportisti, drīzāk gribas teikt ielido pirmie sportisti un nākamie ierodas tik pēc 10 minūtēm. Šie pirmie ir atrāvušies no pārējiem tā kārtīgi un drīz vien finiša taisnē ieslēpo arī Kaisa Makarainen , kas ir viena no populārākajām sportistēm Somijā un ir izcīnījusi daudzas uzvaras Pasaules sacensībās, biatlonā. Vēlāk mums ar viņu sanāk arī parunāt un nointervēt un šo visu varēsiet redzēt sērijās par Somiju, Ceļot bez robežam youtube kanālā! Kādā brīdi sacensību vadītāji nointervē arī mūs ar Evita Eidina un viens no jautājumiem ir kā Tu vērtē to, ka šodien daudzi sportisti piedalās otrajās sacensībās pēc kārtas, vakar bija 75 km distanču slēpošana klasiskajā veidā un šodien 75km brīvajā stilā. Es biju par to tik ļoti izbrīnīts, ka varēju pateikt tikai Wooow. Nu gan cilvēkiem ir apņemšanās, 150 km slēpot ar slēpēm savās brīvdienās, apsveicami un visu cieņu! Sacensību laika arī sagaidām savu vakardienas instruktori, Salli un finiša taisnē sākam saukt viņas vārdu, viņa bija tik ļoti izbrīnīta mūs tur redzot un viņas izbrīnu var nolasīt viņas sejā, bildēs, ko sanāca uzņemt tieši finišā. Pēc sacensībām dodamies uz after party, Restaurant Vinkkari, After Ski, kur sanāk visi slēpotāji, viņu draugi un ieklīst arī pa kādam kalnu slēpotājam. Ārā spēlē mūzika, visi dejo gan uz galdiem, gan uz deju grīdas, ārpus teritorijas stāv gara rinda un netiek vairs iekšā, viss ir jau pilns. Meitenes izdejojas un iejūtas starp sportistiem, bet mums ilgi nesanāk šo tusiņu izbaudīt, jo jābrauc uz Sniega villu, kas atrodas 40 minūšu braucienā no Levi. Braucien šoreiz ir Zviedrijas virzienā un visapkārt skaistie Somijas sniegotie meži un pakalni. Atbraukuši līdz Sniega villai, Lapland Hotels Snowvillage, vispirms apskatām ledus restorānu, bet pēc tam dodamies aplūkot mākslas darbus, ko radījuši ir 10 mākslinieki, kopā ar vēl papildus 30 cilvēkiem, kas izveidojuši šo lielo sniega labirintu. Šodien ir priekšpēdējā diena, kad vēl ielaiž cilvēkus, pēc tam ļaus tam visam izkust un jau novembrī atkal sāks būvēt visu no jauna, ar jauniem mākslas darbiem un citu tematiku. Šī gada tematika ir jūras Pasaule. Šajā gadā šo Sniega villu ir apmeklējuši vairāk kā 85000 cilvēku. Visi mākslas darbi ir fantastiski skaisti un guļamistabas dizains ir vienkārši Wooow. Šī ir lielākā šāda veida ledus un sniega villa, kādā līdz šim esmu bijis un mākslas darbi pārsteigs jebkuru apmeklētāju, sākot no maza bērna un beidzot ar cilvēkiem labākajos gados. Pēc sniega villas atgriežamies savā meža namiņā, dodamies vakariņās un gaidīsim vakaru, kad atkal redzēsim ziemeļblāzmu! Visas bildes bildētas ar telefonu Honor Magic 7 pro no M79 Internetveikals Nissan X-trail rīt paredzēts braukt kalnā, kur pārbaudīsim viņa 4x4 caurejamību. Ar labu nakti un tiekamies atkal rīt! Lapzemes piedzīvojumu noslēdzošā diena. Sniega motocikli, sauna un pelde āliņģī, Santas māja un piramīdas stila naktsmītne. Savos 40+ gados esmu braucis ar dažādiem braucamrīkiem, sākot no traktoriem un beidzot ar kvadracikliem, bet ar sniega moci līdz šim vēl nav sanācis izbraukt. Tad nu beidzot tā diena ir klāt un šodien ir paredzēts sniega motociklu safari, pa mežiem, purviem, upēm un ezeriem. Sanni Salpamāki atbrauc mums pakaļ ar savu busiņu un braucam uz Snowmobiling Kinos Safari, iepazīstamies ar mūsu safari gidu, sanāk iepazīties arī firmas saimnieku un viņš mums izstāsta, ka ir iespējams izbraukt arī vairāku dienu braucienos ar sniega moci un ir iespējams tikt pat līdz Barenca jūrai, Norvēģijas Ziemeļos. Parakstāmies par to, ka esam iepazinušies ar drošības noteikumiem, iepūšam trubiņā un viņi pārliecinās ka neesam dzēruši, tālāk ejam uz pagrabstāvu, kur mūs pilnībā apģērbj, iedod siltus zābakus, ziemas kostīmu, masku, cimdus un aizsargķiveri. Izejam ārā pie sniega močiem, noklausāmies instrukciju par pašu moci un braukšanas drošību, kāpjam savos zirgos un dodamies ceļā. Larijs ar Sindiju un Sanni brauc katrs ar savu moci, bet mēs ar Evita Eidina braucam ar vienu motociklu, lai pa ceļam varam arī ko uzfilmēt. Pirmos kilometrus braucam lēnām un uzmanīgi, ir jāpārbrauc pāri vairākiem asfaltētiem ceļiem un tad nonākam mežā. Ātrums sāk lēnām palielināties un, brīdī, kad gids saprot, ka mēs mākam un varam kontrolēt motociklu, ātrums ir tuvu 80km /h un adrenalīns ir piepildījis asinis, bet emocijas visu ķermeni. Dabas skaistums un pirmā reize uz sniega moča mūs ir pacēlis debesīs, ir sajūta ka esam Santa klausi, kas lido pa Lapzemes plašumiem ar ragavām, kuros iejūgti ziemeļbrieži. Kādā brīdī samaināmies ar Evitu vietām un sēžot aizmugurē, es filmēju mūsu braucienu no drona. Lai arī sākumā Evita ir bailīga un ātruma ziņā mēs atpaliekam nedaudz no pārējās komandas, ļoti ātri Evita pierod pie motocikla un esam jau noķēruši komandu. Šis ceļa posms iet pa upi, pa ezeru un pa aizsalušu purvu, tādēļ ātrums ir liels, bet es sēžu aizmugurē, turu drona pulti, bez cimdiem, un cenšos kontrolēt dronu, lai sanāktu pēc iespējas labāki kadri, ko varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām. Nobraukuši 25 kilometrus, apstājamies ezera malā, netālu no lielas jurtas, kurā mums ir kafijas pauzīte un kurā mūs cienās ar kafiju un cepumiem. Kafija šeit tiek gatavota uz uguns, tādēļ tai ir specifisks un interesants dūmu aromāts. Somi esot nr.1 Pasaulē, kas dzer visvairāk kafiju. Viņi to lieto visas dienas garumā un visos svētkos. Nedaudz atpūtušies, turpinām ceļu un jau pēc 20 minūtēm esam atgriezušies bāzē. Šis bija neaizmirstams piedzīvojums, ko noteikti vēlreiz vēlēšos dzīvē izbaudīt, varbūt pat vairāku dienu izbraucienu! Pēc motocikliem mums ir pusdienas Levi roestorānā, Bistro West, vietā kur pirms divām dienām mēs ar Sindiju snovojām pa ledus kalnu. Ilgi šeit mums nesanāk atvilkt elpu, jo mūs gaida sauna un pelde upē, tādēļ uzēdam gardu steiku un dodamies tālāk. Dodamies uz vietu, Elves Village, kur mums šovakar ir paredzēts palikt pa nakti, piramīdas stila mājiņās, vēl ir paredzēts redzēt Santas māju un izkarsēties pirtiņā. Pirtiņa atrodas ļoti senā un autentiskā mājiņā, upes krastā. Viena telpa ir ģērbtuve vīriešiem, otra telpa ir pirts. Sievietes ģērbjas atsevišķā mājiņā, kas arī ir tik pat sena kā pirts māja un ierīkota seno laiku stilā, gan dizains, gan mēbeles ir no 19.gs. Tā kā mums ir dota tikai viena stunda, Evita ar Sindiju pirtī neiet, bet mēs ar Lariju gan izkarsējamies pirtī, gan izpeldamies upes āliņģī. Pēc pirts mēs apskatām Santas māju, kas ir pavisam nesen uzbūveta un kas domāta ģimenēm ar bērniem. Šeit ir gan vieta kur rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim, gan var redzēt Elfu darbnīcu, kur gatavo bērniem dāvanas, bet noejot vienu stāvu zemāk, ir lifts, pa kuru var aizbraukt līdz pašam Ziemassvētku vecītim un tikt pie dāvanas. Ja Tev ar vienu dāvanu nepietiek, tad ieejot lielajā telpā, ir suvenīru un dāvanu veikals, kur vari iegādāties papildus dāvanas sev un saviem mīļajiem. Ziemassvētku laikā šeit esot tik daudz cilvēku, ka jāstāv ir rindās un vispār, decembra mēnesis, ir aktīvākā sezona un ciemiņu šeit, Lapzemē, ir tik daudz ka trūskt viesnīcu un apartamentu. Pēc Santas mājas, piebraucam pie piramīdu namiņiem, izliekam savas mantas un somas un dodamies uz Levi, uzbraucam vienā no augstākajām virsotnēm, kur atrodas senākais un vecākais restorāns, kas ļoti iecienīts ir kā slēpotājiem, tā jebkuram Lapzemes ciemiņam. Pēc restorāna apskates dodamies atpakaļ uz Ellves Village, kur mums izrāda Elfu ciematu un izstāsta kādas šeit aktivitātes ir ja dodadies uz šejieni ar saviem bērniem. Vakara noslēgumā braucam vakariņās uz @Reindeer Manor, kur satiekam Olīviju, meiteni no Latvijas un kura Somijā jau dzīvo un strādā 4 gadus. Mums bija tā iespēja arī nedaudz aprunāties ar viņu par dzīvi Somijā, kameras priekšā, tādēl piesekojiet mūsu youtube kanālam, Ceļot bez robežām, lai redzētu visas intervijas no Somijas un citām Pasaules vietām. Bet vakariņas šajā restorānā bija izcilas, šefpavārs noteikti ir pelnījis uzslavas un tādu garšu salikumu es vēl nebiju baudījis! Ir jau vēls, tādēļ dodamies uz apartamentiem gulēt, vēl no rīta mums jātiekas ar Sanni, jāatvadās, jāsabučojās un tagad divas nepilnas dienas jāpavada ceļā, atpakaļ uz Latviju. Visas bildes bildētas ar Honor Magic 7 pro, bet par mūsu foto, video, telefona un datora baterijām rūpējas uzlādes stacija EcoFlow, kas ceļojuma laikā mums rada lielu drošības sajūtu un jebkurā vietā mēs varam uzlādēt baterijas, uzvārīt ūdeni tējai vai zupiņai un es varu strādāt ar datoru visu garo ceļu līdz Latvijai. Šīs abas ceļojumam noderīgās lietas varat iegādāties M79 Internetveikals Somijas sēriju atbalstītājs Estravel Latvia Paldies Nissan kas uzticēja mums jauno X-trail, un kas bija liels malacis sniegotajā Lapzemē ar savu 4x4 caurejamību. Uz tikšanos jaunos ceļojumos!