Rudens ir izbaudīts un kamēr nav iestājusies skaistā Latvijas ziema, ir jāizmanto laiks un jāiepazīst Pasaule un šajā reizē esam izvēlējušies doties uz mūžīgās vasaras vai arī Paradīzes salām, kā to sauc ļoti daudzi Pasaules ceļotāji! Vai tiešām tā ir, to divu nedēļu laikā centīsimies noskaidrot.
Uz šīm salām bijām ieplānojuši lidot jau laiku atpakaļ, bet visu laiku pārcēlās un pārcēlās, līdz beidzot nolikām kādu noteiktu datumu un beidzot tā diena ir sagaidīta un esam ielidojuši Šeišelu salās.
Šaja reizē esam devušies četri cilvēki, Evita Eidina Evita Eidina, es un mani draugi, Larijs Roze un viņa sieva, Agnese Roze.
Paldies ir jāsaka Šeišelu salu Tūrisma departamentam, kas palīdzēja mums izplānot visu šo braucienu un parādīs šo salu skaistākās un interesantākās vietas.
Šī ir otrā reize, kad lidoju otrpus Ekvatoram un šajā reizē esmu vairāk sagatavojies un esmu atvedis arī dāvaniņas no Latvijas. Ir vairākas dāvaniņas no firmas Puratos, Pūres ievārījumi, jo lai arī viņiem, šeit uz salām, ir dažādi eksotiski augļi, lāceņu ievārījumu viņi noteikti nebūs mēģinājuši.
Un otra īsti nav dāvaniņa, bet veids, kā vēlamies izveidot lielisku draudzību starp skolām un bērniem. Dobeles Sākumskolas 3. klases skolnieki ir uzrakstījuši 58 vēstules bērniem, kas mācās Šeišelu skolā un esmu apņēmies šīs vēstules atvest, nodot skolotājiem un viņu audzēkņiem un ar lielu cerību, ka arī uz Latviju varēšu aizvest tik pat daudz vēstuļu no šiem skolniekiem. Kas to zina, varbūt mūsu pūles nav veltīgas un šīs skolas sāks savā starpā draudzēties.
Uz Šeišelām izvēlamies lidsabiedrību Turkish Airlines, jo viņu piedāvājums ir pats lētākais, 740 Eur turp un atpakaļ. Zinot arī viņu kvalitāti, divreiz nebija jādomā un biļetes tika nopirktas.
Lidojums ilga 3 stundas līdz Stambulai, 3 stundas lidostā un 8 stundas līdz salām. Tā kā no Stambulas bija nakts reiss un izlidojām 2 pa nakti, tad veiksmīgi nogulējis 6 stundas, ierodos Šeišelās diezgan svaigs un mundrs. Nedaudz pastāvam rindās, kur pārbauda visus dokumentus, jā, šeit to ir daudz, pirms tam ir jākārto speciāla iebraukšanas atļauja, kas maksā 10 Eur un ir jābūt uz visām dienām rezervētām viesnīcām. Iebraukšanas atļauju var kārtot arī lidostā, bet tas aizņems ļoti ilgu laiku un te tas maksās 70 Eur.
Izgājuši visas kontroles, tikuši pie savām somām, ejam meklēt mūsu gidi un tikko izgājuši pa robežkontroles durvīm, mūs sagaida tumšādaina sieviete, kas runā perfekti Angliski un kas palīdz sakārtot sim kartes iegādi un parāda kur labāk samainīt naudu. Sim karte uz 21 dienu, ar 10 GB internetu, maksā 42 Eur, bet ja par to samaksāt brīdī kad kārtojat iebraukšanas atļauju, tā maksā 35 Eur un ar 15 GB internetu.
Internets iegādāts, nauda samainīta, dodamies uz mūsu auto, busiņu, kas mūs aizvedīs uz viesnīcu un viesnīca, šajā reizē, mums ir ar nosaukumu Savoy Resort Hotel & Spa. Viesnīca atrodas jūras krastā, ar lielu dārzu un ejot tam cauri ir sajūta ka esam kādā botāniskajā dārzā, bet arī braucot no lidostas uz viesnīcu, bija sajūta ka braucam cauri botāniskajam dārzam, ceļa malās aug mango, banāni, dažādas palmas, dažādi augļi, kam nezinām nosaukumu un pelmeņu koki, ta mēs vismaz tos nosaucām, jo augļi, šajā kokā, atgādina pelmeņus.
Pirmā diena mums ir atpūtas diena un Tūrisma departaments ļauj atvilkt elpu pēc garā lidojuma, bet jau rīt, 8.30 mums sākas jaunie piedzīvojumi uz lielākās no salām, Mahe.
Šodien aizgājam pastaigāt gar jūru, nogaršojām dažādus augļus, padzērām kokosriekstu ūdeni, kas maksāja 3 Eur, nogaršojām vietējo street food ēdienu un lietus iztraucēti, devāmies uz baseinu peldēties, pēc tam iepzīt viesnīcas Spa centru. Nedaudz atpūtušies, uzspējam uz saulrietu aiziet līdz jūrai, bet tā kā pie apvāršņa bija vēl daudz mākoņu un saules stari ar grūtībām lauzās starp tiem, mūsu uzmanība vairāk pievērsās lielajiem sikspārņiem, tie tiešām šeit ir lieli un jā, mēs apsolāmies šeit šos neēst, lai nesanāk kā tam ķīnietim!
Vakariņas kā jau vakariņas, šovakar Arābu vakars un bufetes tipa restorānā visi trauki pilni ar Arābu ēdieniem un Jūs jau zināt kā šādas vakariņas beidzas! Ar vārdiem, kādēļ man bija tik daudz jāēd!
Ar labu nakti Jums, ar labu nakti mums un tiekamies rīt vakarā, kad izstāstīšu kā tad mums gāja pirmajā ekskursijas dienā!
Un ja arī vēlaties doties uz Šeišelu salām, uzmeklējam Ceļojumu aģentūru Woops, viņiem noteikti būs kāds interesants piedāvājums! Ceļojumu aģentūra WOOPS
Mūsu izvēle lidojumam bija Turkish Airlines un biļetes maksāja 740 EUR, turp atpakaļ. Turkish Airlines
Otrā diena Šeišelu salās.
Šorīt cēlāmies 6.00, kas pēc Latvijas laika ir 4.00, un nevaru teikt ka nenāca miegs, ņemot vēl vērā, ka iepriekšējo nakti tā īsti nebijām gulējuši, dēļ nakts lidojuma.
Pieceļos, eju vērt aizkarus un domāju ka ārā vēl melna tumsa, bet izrādās jau gaišs un saule šeit aust pirms sešiem.
Salikuši un sakārtojuši visas mantas, ko ņemsim šodienas ekskursijās un sagaidījuši septiņus, dodamies brokastīs. Brokastīs ir liela izvēle, bet ko noteikti ir vērts uzsvērt, svaigi spiestu apelsīnu un arbūzu sulas un augļus, mans favorīts - papaija un tas šorīt ir gatavāks par gatavu un katrs kumoss kūst mutē. Tā vien gaidu vakariņas, kad atkal varēšū pieēsties papaiju.
Gide mums atbrauc pakaļ 8.30 un sakāpuši busiņā, dodamies Šeišelu galvaspilsētas virzienā, Viktorija skaitās mazākā galvas pilsēta Pasaulē un to var apiet 2 stundās.
Šodien laiks ir siltāks, spīd saule un ir jūtami mitrāks kā vakar, veltīgi Jums teikt, ka braucot uz pilsētas centru, mēs atkla jūtamies kā botāniskajā dārzā un tā būs visu laiku, pie tā ir jāsāk pierast. Pēc 15 minūtēm esam pilsētas stāvlaukumā un ejam apskatīt Indijas templi, kur notiek kāds pielūgšanas brīdis. Pēc tempļa ejam uz tirgu un tur arī iesprūstam, vismaz uz stundu, jo mums tas viss ir kas jauns, tik daudz ko gribam uzzināt un tik daudz ko redzēt. Redzējuši zivis un augļus, nopirkuši garšvielas, esam gatavi doties tālāk, pastaigāt pa pilsētas ielām. Nopērkam diva veida līčiju limonādes, ar cerību ka kāda būs līdzīga kā Taizemē, jo Taizemē līčiju limonādes bija mūsu iecienītākais dzēriens. Viena bija saldāka, otra ne tik salda, bet līčijas garša ir ļoti izteikta. Salīdzinot, ja Taizemē šāda limonāde maksāja 20 centus, tad šeit 1.5 Eur.
Pie nākamā kioska Evita nopērk kleitu ar taureņiem un samaksā tikai 15 EUR.
Pēc pilsētas apskates, braucam kalnā uz skatu laukumu, no kura paveras lielisks skats uz visu pilsētu un uz Ēdenes salu, uz kuras dzīvo bagāti cilvēki un kas ir mākslīgi veidota, bet izrādās, pēc pus stundas mums uz šīs salas ir paredzētas pusdienas, restorānā Bravo.
Tikuši līdz salai, izejam kādu nelielu līkumu, apskatām iespaidīgās jahtas, nopērkam suvenīrus, ziepes bruņurupuča un lielā kokosa formā un ejam pusdienās. Pa ceļam uzzinām ka pēc 3 dienām mēs šeit dzīvosim, vienu nakti viesnīcā, pašā jūras krastā, ar skatu uz lielajām jahtām.
Restorāns Bravo atrodas jūras krastā un uz terases sēžam blakus lielajiem katamarāniem. Gide mums iesaka dažādus ēdienus, vairāk mēs vēlamies ēst ko tradicionālu vai ko tādu, kas ir populārs vietējiem cilvēkiem. Mani uzrunā bilde, kas ir ēdienkartes vidū un tās ir tīģergarneles uz iesma, kas karājas uz speciāli izveidota statīva, Evita Eidina izvēlējās tunci, vietējo marinādē, Larijs Roze izvēlējās tunci, vidēji ceptu, Agnese izvēlās mango un kūpinātas zivs salātus. Grūti aprakstīt cik viss bija garšīgs, bet mans top 3 no ēdieniem ir, pirmajā vietā Evitas tuncis, otrajā vietā Larija tuncis un trešajā vietā manas tīģergarneles. Kā Evita izteicās par savu tunci, tad šis esot bijis labākais tuncis, ko ir ēdusi jebkad dzīvē. Arī man šis bija pārsteigums un, tiešām, tāds nekad vēl nebija garšots. Saldajā ēdienā mums pasniedza saldējumu ar batātēm, kas vārītas kopā ar kokosriekstu pienu un garšoja tā, itkā batātes būtu izmērcētas karstā kondensētā pienā.
Labi paēduši, dodamies salas Dienvidu virzienā un jau pēc 15 minūtēm, sākam braukt gar pašu jūras krastu, visur ir baltas smiltis, gaiši zils ūdens, izskatās ļoti tīrs un tā vien gribās izkāpt no busiņa un ieskriet nopeldēties, mēs jautājam gidei vai nevar mūs izlaist, gribam uzfilmēt un nobildēt šo skaistumu, bet viņa saka ka šis neesot nekas skaists, viss skaistais mūs gaida tuvākajās dienās. Mēs saskatāmies un mums izskan jautājums, kas tad mūs sagaida šajās dienās, ja šajā pludmalē nav pat vērts apstāties.
Pēc dažām minūtēm esam atbraukuši uz vietējo ruma ražotni, Takamaka, kas pēdējo gadu laikā ir kļuvis ne tikai par Šeišelu populārako rumu, bet arī iekaro Pasaules popularitāti un, izrādās, arī Latvijā var iegādāties šo rumu, vairākos veikalos. Mūs sagaida Arita, kas strādā šajā ģimenes uzņēmumā un viņa apņemās mums izstāstīt visu par šo rumu un beigās arī iedot to visu nodegustēt. Mūsu gide, MJay ir parūpējusies lai daļu no ekskursijas novada un savu stāstu izstāsta arī pats saimnieks un idejas autors, viens no brāļiem, Bernards.
Mums bija liels gods, ka mēs ne tikai satikām saimnieku, bet mums arī sanāca lieliska intervija un to visu Jūs redzēsiet sērijās par Šeišelām, REtv un mūsu youtube kanālā, Gold Barbell.
Uzzinājām visu par ruma ražošanu, par to dažādajiem veidiem, par aizsākumiem, par idejas rašanos, par attīstības tempiem un beigās arī nogaršojām daudz un dažādus rumus, tikām pie dāvaniņām, izstaigājām viņu dārzu, kas mums atkal likās kā botāniskais dārzs, redzējām divus lielos bruņurupučus, kam vārdi ir Taka un Maka un lieliski pavadījām vismaz divas stundas.
Atgriezušies viesnīcā, vēl uzspējam uz saulrietu, nopeldēties Indijas okeānā, nopeldēties baseinā un laiks vakariņām.
Šovakar dodamies uz restorānu un uzsūtam jūras velšu plati, tīģergarneles, zivi, lobsteru, kalmāru un mīdijas. Pavārs ļauj visu pagatavošanas procesu uzfilmēt, iedod man cepurīti un atļauj pat filmēt pie viņa virtuvē. Viss ir garšīgs un tieši tik daudz, lai šodien aizietu gulēt nepārēdušies. Priecīgi par nepieēstajiem vēderiem, ejot atpakaļ uz viesnīcu, izlemjam ieiet bufetes tipa restorānā, tikai apskatīties, kas šodien bija garšīgs vakariņās, nu šeit es tālāk vairs neko nestāstīšu, Jūs jau paši visu sapratāt.
Bet jau rīt mēs lidojam tālāk, ar ko un kur vēl nezinām, bet tas ir tas interesantākais mūsu piedzīvojumā.
Vai tiešām Paradīze?
Šeišelu piedzīvojuma trešā diena sākas ar brokastīm, kur galvenais ēdiens ir papaija. Ja man jautātu, pēc kā garšo Šeišelas, es teiktu ka pēc papaijas, tas auglis man ir iegaršojies vēl vairāk.
Savākuši visas somas, 8.30 esam jau lejā, lai izrakstītos no viesnīcas un sagaidītu savu busiņu, kas mūs vedīs uz lidostu. Busiņš sagaidīts, somas iespiestas bagāžas nodalījumā un dodamies ceļā, vienīgi šoreiz mēs tiekam vesti caur salas Ziemeļiem un busiņa šoferis mums gatavs parādīt skaistākās vietas un pēc nepilnām 15 minūtēm tādas arī ieraugām. Busiņš apstājas ceļa malā, mēs skriešus lecam ārā un bildējam šo skaistumu. Baltas smiltis, palmas un Šeišelu salām raksturīgie lielie akmeņi, ir sajūta ka esam ieraudzījuši Pasaules brīnumu. Lai arī braucot uz šejieni esam redzējuši simtiem bilžu un daudzus video, dzīvē to ieraugot tas ir pavisam kas cits. Atrodu taciņu un skrienu lejā uz pludmali un uzkāpjot uz baltajām smiltīm, manas spalvas ir sacēlušās gaisā un esmu tik ļoti pārsteigts, gan par skaistumu, gan par savām emocijām, ka atļaujos bļaut cik vien balss saites spēj izdot uz āru. Tas tiešam ir Woooow. Starp akmeņiem man pretīm iznāk krabīši, gan lieli, gan mazi, sasveicinās un pazūd atpakal savās alās, ūdens bango starp akmeņiem un mēs ar Evitu nobildējamies mūsu pirmajā Paradīzes pludmalē. Bet esam pārliecināti, šis vēl nav viss, jo šodien mums ir jāpārlido uz kādu mazu salu, ar nosaukumu, Platte.
Pēc nepilnas stundas, kā esam izbraukuši no viesnīcas, esam nokļuvuši lidostā, vietējo reisu geitā. Tā kā lidmašīna aizkavējas vairāk kā par 1.5 stundu, pie mums pienāk vietējie darbinieki un paaicina doties uz otro stāvu, atpūsties Lounge zonā. Mēs šādu iespēju garām nelaižam un, protams, piekrītam. Lounge mūs sagaida ar kafiju, ūdeni un kondicionieri un pēc brītiņa uzzinām, ka katrs drīkst lidot ar vienu somu un tā nedrīkst pārsniegt 23 kilogramus. Tā nu mēs pārkārtojam somas un saliekam visas tās mantas, kas mums būs vajadzīgas uz 2 dienām, bet jau pēc stundas mūs aicina lejā piereģistrēties reisam un jau pēc 40 minūtēm sēžam mazā lidmašīnā, kur ir divas rindas un katrā rindā var sēdēt tikai 1 cilvēks. Kopējo sēdekļu vietas ir ne vairāk par 20.
Drīz jau esam gaisā un pēc 20 minūtēm redzam pavisam nelielu salu, kurai pa vidu ir skrejceļš, izrādās šī ir mūsu sala, Platte un viesnīca kurā dzīvosim 2 naktis, ir pa visu šo salu. Viesnīcas nosaukums ir Waldorf Astoria Seychelles Platte island. Lidmašīna nolaižas uz salas skrejceļa, apgriežas un piebrauc pie pašas viesnīcas durvīm, tur sagaida un smaidīgi māj viesnīcas darbinieki. Izkāpjot no lidmašīnas mūs sagaida ar auksto tēju un aukstiem un mitriem dvielīšiem, lai nomazgātu rokas un uzliktu uz kakla, tādā veidā atgūtu mundrumu pēc lidojuma. Mūs sagaida meitene no Ukrainas un vīrietis no Igaunijas. Tiekam pavadīti līdz reģistratūrai, tur mums parāda galveno ēku, kur ir brokastis un galvenais baseins, bet pēc tam, iesēdina elektro auto, golfa mašīnās un nogādā katru pāri savā villā.
Mēs esam fantastiski pārsteigti un pat neticam, ka viss šis notiek ar mums un, ka viss šis ir īsts!
Šī ir Paradīze zemes virsū un katra vietiņa, ko šeit redzaam, ir pastkartītes vai žurnāla vāka vērta.
Es zināju, šāda vieta uz Pasaules eksistē un beidzot to esmu atradis, nekas tāds līdz šim nav piedzīvots un redzēts.
Uz villu ir jābrauc pa ceļu, kurš izskatās ka būtu ierīkots džungļos, visapkārt tik zaļs, bet tajā pat laikā ļoti sakopts. Braucam un domājam, kāda būs šī villa, cik tālu jābrauc un kā izskatās pie villas, cik tālu ir jūra? Bet pabraukuši vienu minūti, iegriežamies nelielā celiņā un redzam māju ar nr 3. No ārpuses normāla, parasta māja, pie mājas stāv divi velosipēdi, kurus mēs varēsim izmantot visas uzturēšanās laikā un katram aizmugurē uzlikts neliels numurs ar mūsu vārdiem, jo visi viesi pārvietojas ar šādiem baltiem velosipēdiem un lai tos nesajauktu, piemēram, dodoties brokastīs vai uz jūru, tiem pieliek šos numurus. Meitene kas mūs ir atvedusi uz villu, aicina mūs ienākt un mēs esam pārsteigti par redzēto, liela priekštelpa un viesistaba, ar milzīgu televizoru un panorāmas logiem, kas pavērsti uz jūru un teritoriju ar baseinu. Viesistabā ir divi skapji, vienā ir bārs ar ledusskapi, otrā kafijas automāts ar dažādām kafijām un tējām. Priekštelpā, uz pakaramā, ir divas cepures, tās ir dāvanas no viesnīcas, tā viņi rūpējas par saviem viesiem, lai tie nepārkarsētu galvu, dienas karstajā saulē. Uz galda stāv liels čemodāns, atgādina seno laiku koferi, bet izskatās tāds tīri svaigs, sākumā domāju ka kāds aizmirsis, bet izrādās tas tur speciāli nolikts. Neuzspēju pajautāt par koferi, mūs ved tālāk un rāda lielo guļamistabu un izstāsta par gudrajām elektronikām, kā ko ieslēgt, izslēgt un justies komfortabli. Uzreiz aiz lielās gultas ir niša vai koridors, ar lielu sienas skapi, kur var salikt visas mūsu drēbes un turpat jau arī nolikti ir mūsu čemodāni. Ejam tālāk un tur ir milzīga vannas istaba, ar vannu pa vidu un izlietnēm abās malās, bet tualete un duša ir atsevišķās telpās, kā arī papildus durvis, kas ved uz āra dušu, ko var izmantot atgriežoties no jūras vai pēc baseina. Viesistabā, guļamistabā un vannas istabā ir milzīgi vitrīnveidīgi logi, vērsti uz jūru un iekšpagalmu. Atverot stiklotās durvis, guļamistabā, mēs nokļūstam uz terases, kur ir šūpoles, 4 krēsli ar galdu, apaļā gultā, baseins un sauļošanās krēsli, bet pēc 10 metriem ir palmas, jūras smiltiņa un okeāns.. Tā kā viesnīcai vēl nav pat gads, viss ir ļoti svaigs, tīrs, pārsteidzoši moderns un glauns. Tādā villā mēs vēl neesam dzīvojuši un šis ir kas neticams, gribās lai kāds iekniebj, iespējams lidojot uz šo salu esmu aizmidzis un viss šis ir sapnis.
Aplūkojuši teritoriju, ienākam atpakaļ istabā un meitene ir atvērusi koferi, kas visu laiku man nelika mieru. Izrādās, tur ir dažādas lietas un dzērieni, lai pagatavotu 2 kokteiļus, Evitai pagatavo ko skābāku, man ko saldāku, saliek visus savus instrumentus atpakaļ somā un atvadās no mums. Mēs vēl ilgi staigājam uz riņķi un neticam, ka šī villa ir mums uz 2 naktīm un abi reizē skaļi nopūšamies, šajā brīdī saprotam, ka šīs divas dienas paskries nemanot un jau pavisam drīz būs jāpamet šī burvīgā vieta.
Pēc 20 minūtēm esam sarunājuši tikties ar viesnīcas menedžeri reģistratūrā, tādēļ beidzam brīnīties, sazvanām Lariju ar Agnesi un braucam ar velosipēdiem uz sarunāto tikšanos. Pa ceļam Larijam prasām kā patīk villa, viņam ir pavisam īsa atbilde, tas ir kaut kas traks!
Satiekam menedžeri, izrunājam savas darbības un filmēšanas plānus un jau pēc 20 minūtēm dodamies uz Spa centru, kas atrodas salas otrā pusē un lai tur nokļūtu ir jāpārbrauc pāri lidlaukam, šāds notikums mums visiem ir pirmo reizi. Bet pasteidzoties laikam uz priekšu, mēs ne tikai pārbrauksim pāri lidlaukam vairākas reizes, mēs pat vizināsimies šurpu turpu, filmēsimies un bildēsimies uz tā.
Spa centrā mums izstāsta visas iespējas, ko šeit piedāvā un ko var šeit darīt, sākot no frizieriem un beidzot ar pirtīm, karstiem akmeņiem, ūdens gultām un Hamam. Pa vidu to visu arī safilmējam. Visas Spa ēkas ir veidotas tā, lai tās no augšas izskatītos kā lielie kokosrieksti, kas aug tikai Šeišelu salās. Par šiem kokosiem noteikti vēl izstāstīsim.
Pēc Spa mēs pārģērbjamies un dodamies uz molu, kas atrodas pie galvenās ēkas un tur Evitai ir paredzēts treniņš, kopā ar viesnīcas menedžeri un abas vingros, nodarbosies ar jogu un pilatēm, pie reizes baudot saulrietu, bet mēs no malas jutīsim līdzi un bildēsim lieliskas bildes.
Lieki pieminēt, ka karstums ir pamatīgs, mitrums arī ir liels un nav tāds brīdis kad es nebūtu nosvīdis, katru dienu man svars nokrītās par 1kg, ar visu to ka mēs labi ēdam un daudz dzeram ūdeni.
Pēc treniņa mums vakariņas, restorānā, kur pasniedz 6 ēdienus un vienu par otru garšīgāku. Pavārs izstāsta ka daudzus augļus un dārzeņus viņi paši audzē un sarunājam, nākamajā dienā mums šo dārzu izrādīs.
Pēc vakariņām katrs dodamies uz savu villu, peldamies baseinā un ejam pie miera, jo no rīta ir jāceļās 5.00, ir jādodas uz salas otru pusi, vērot un filmēt saullēktu.
Par otrās dienas piedzīvojumiem, nelielu salas vēsturi un pašu viesnīcu, izstāstīšu rīt!
Noteikti Jums radīsies jautājums, kā mēs tur nokļuvām un cik tas maksā.
Liels paldies par šādu iespēju, pabūt uz šīs salas un izmantot visus viesnīcas labumus ir jāsaka Šeišelu Tūrisma departamentam, kas mums sarunāja šo divu dienu piedzīvojumu, apmaiņā pret mūsu filmēto video materiālu. Šī viesnīca nav no tām lētākajām un, protams, atbraukt šeit atpūsties, mums nebūtu pa kabatai, bet, iespējams, daudzi latviešu tūristi, kam patīk maksimāls komforts, izmantos šo iespēju un brauks, piemēram, medus mēnesī.
Uz šejieni lido privātās lidmašīnas no Mahe salas un biļete maksā 700 Eur, abos virzienos. Lidojuma ilgums 20 minūtes. Uzturēties šajā viesnīcā, villās, maksā sākot no 1200 Eur par nakti un līdz pat 10000 Eur par nakti, bet Vakariņas ir 200 Eur no personas.
Mums ir safilmēti lieliski materiāli, mums ir safilmētas intervijas un esam redzējuši ļoti daudz no šīs salas, tādēļ šī būs lieliska filma, ko varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Gold Barbell. Tādēļ lai nepalaistu garām filmu, par vienu no ekskluzīvākajām viesnīcām Pasaulē, uzspiežam piesekot un gaidām šo video. Neliela daļa tiks iekļauta arī kopējās sērijās par Šeišelu salām, ko varēs redzēt REtv.
Viena no Pasaules ekskluzīvākajām viesnīcām uz Paradīzes salas.
Līdz šim ko tādu biju redzējis tikai filmās!
Šis raksts bija pazudis, tādēļ ievietoju to atkārtoti.
Sala ir bez kalniem un tās nosaukums, Platta, cēlies no Franču valodas La Platte, kas nozīmē plakans. Sala atrodas 130 km no galvenās Šeišelu salas, Mahe un ir 1 km gara un platākajā vietā tā ir 450 metri. Kādreiz uz šīs salas bija kokosriekstu plantācijas un šeit ieguva kokosa eļļu, bet tad tā tika pamesta un 2020. gadā uz salas sākās būvniecība, bet pats kūrorts ir atvēries 2023.gada 31.decembrī. Salu no lieliem viļņiem pasargā rifi, lielie viļņi savas bangas met tālu no krasta, tādēļ līdz salai viļņi netiek un visapkārt ir mierīgs ūdens. Kā jau Indijas okeānā, šeit var pieredzēt iespaidīgu paisumu un bēgumu un arī pie mūsu villas, no rīta ūdens ir līdz palmu stumbriem, bet jau pēcpusdienā tas ir atkāpies tik tālu, ka jūrā var ieiet pat 100 metrus.
Mūsu otrais rīts uz šīs Paradīzes salas sākas agri, ceļamies jau 5.00, atveru aizkarus, bet ārā ir jau nedaudz gaišs, saule lec ap 5.45, tādēļ 5.20 jau kāpjam uz mūsu velosipēdiem un braucam uz salas Austrumu krastu, atrast kādu skaistu vietiņu, lai uzfilmētu saullēktu un pabaudītu šo burvīgo salu, brīdī kad saule mūs apspīdēs un teiks labu rītu. Pārbraucam pāri lidlaukam, aplī nogriežamies pa labi un pie trešās villas noliekam velosipēdus, apejam pa taciņu apkārt villai, izejam cauri villas teritorijai un esam pludmalē, ar baltām smiltīm, palmām un gliemežvākiem, kas nepārtraukti kustās un kustās ļoti ātri. Izrādās, mazie krabīši, kam nav savas mājas, ir atraduši tukšus gliemežvākus un mājīgi tur iekārtojušies, nesot līdzi šos gliemežvākus un tēlojot gliemežus. Šo krabīšu šeit ir tik daudz ka mudž, bet ik pa laikam uz koka stumbriem parādās arī lielāki un sarkani krabji, bet pelēkie krabji izlien no savām alām un steidzās savās dienas gaitās, ātri pārvietojoties uz sāniem. Kā vietējie saka, jāuzmana savas čības, ko atstājam pludmalē, kad ejam peldēties, jo šiem krabjiem patīkot tās aizņemties. Ja sākumā bildējām katru krabi un bijām pārsteigti par to daudzveidību, tad jau otrās dienas vakarā, krabji mums vairs neizrāda nekādu interesi, jo arī braucot ar velosipēdu, tie skrien pāri ceļam, taisni riteņu priekšā, iespējams, tā viņi tiek pie savas adrenalīna dienas devas.
Nolikuši kameru un ieslēguši Time lapse režīmu, varam apstaigāt pludmali un sabildēt, gan skaistas vietas, gan krabjus un abi no šiem netrūkst, šeit uz salas.
Pavadījuši pludmalē stundu, sagaidījuši kad saule jau ir debesīs, dodamies atpakaļ uz villu, nopeldēties baseinā un 7.00 jau ejam brokastīs.
Brokastis šeit ir pēc ēdienkartes, nav Zviedru galds, tādēļ apsēžamies baseina malā un uzsūtam dažādus ēdienus, sanāk mums pasūtīt tādas lietas, kas nav pat ēdienkartē, piemēram omleti un manu iecienīto papaiju. Brokastojam mēs vieni paši, citi ciemiņi šeit ir atbraukuši atpūsties un rīta cēlienu izmanto miegam, vai kādai pastaigai, zvejai no laivas, vai kādai fiziskai aktivitātei, šeit trenažieru zāle un tenisa korti strādā 24/7.
Pēc brokastīm mums ir nedaudz laika lai pārģērbtos, saliktu visas kameras un jau 9.00 arī mums ir pirmais treniņš un tas šoreiz mums ir spēle, Padl. Neko tādu līdz šim nebiju spēlējis, bet tas ir kas līdzīgs tenisam, tikai laukums ir mazāks un raketes savādākas, bet bumbiņas tādas pašas kā tenisā. Spēlēsim kopā ar Marku, džeku no Igaunijas, kas šeit ir otrs lielākais priekšnieks aiz direktora.
Marks 9.00 ir jau klāt, izstāsta noteikumus un drīz jau iemēģinām pirmos soļus, jaunajā sporta veidā. Lai arī ir tikai 9 no rīta, arā ir saulains, karsts un sutīgs, ieslēdzu savā pulkstenī tenisa sporta režīmu un sekoju savam pulsam, tas svārstās no 130 līdz 160, bet sajūtas ir patīkamas, vienīgi jūtu ka saule dedzina manas kailās rokas un seja ir ne tikai nosvīdusi un slapja, bet sāk arī surstēt. Spēli izmēģina visi, gan Evita Eidina, gan Larijs un Agnese. Kādam sanāca labāk, kādam ne tik ļoti, bet visi atzina ka šis ir kas interesants un labprāt ko tādu uzspēlētu vēlreiz. Pasportojuši stundu un kārtīgi izsvīduši, no sava krekla izspiežu vismaz pus litru šķidruma. Atvadamies no Marka, līdz vakaram, dodamies mazgāties, pārģērbties un jau 11.00 mums paredzēta intervija ar meiteni no Ukrainas, kas strādā šeit jau no viesnīcas atklāšanas brīža.
Šo un citas intervijas, Jūs redzēsiet mūsu lielajā filmā par šo fantastisko vietu, mūsu youtube kanālā Gold Barbell.
Uzfilmējuši interviju, kāpjam uz saviem velosipēdiem un atkal braucam uz salas Austrumiem, uz restorānu, kur vakar ēdām vakariņas, šeit mēs sagaidām šefpavāru, kas izrāda un pastāsta par savu dārzu, par augiem, par dārzeņiem un citiem produktiem, ko viņi audzē savām restorāna vajadzībām. Filmējot šo dārza interviju ir tik karsts, ka ik pa laikam ir jāieiet restorānā, jāatvelk elpa zem kondicioniera un ar aukstu un slapju dvieli uz sprandas.
Visa viesnīca cenšās dzīvot pēc ļoti zaļiem un bioloģiski efektīviem principiem. Vāc jūras zāles, kas vēlāk tiek izmantotas lai uzlabotu augsni dārzā, no saules iegūst aptuveni 85% nepieciešamās elektro enerģijas, viss dzeramais ūdens tiek ņemts no okeāna un pārstrādāts. Gandrīz visi izejmateriāli ir dabai draudzīgi un ēkas nav augstākas par palmām.
Redzējuši kas aug dārzā, tiekam arī pie pusdienām, starterī ir dažādi marinēti dārzeņi, arī asais pipars, no kura mēs ar Larijs Roze klepojam, raudam, dzeram ūdeni un atkal raudam. Pamatēdiens ir dažādu lapu un dārzeņu salāti ar vistas gaļu vai tīģergarnelēm, bet saldajā fantastiski gards pashion fruit augļu saldējums ar kokosriekstu mērcīti.
Pēc pusdienām mums ir stunda atpūtai un bateriju uzlādei, ielienam baseinā, bet atveldzēties ir grūti, ūdens uzsilis un visas virsmas saulē tā sakrsušas, ka ar plikām kājām grūti pastaigāt. Atguļamies gultā, istabā, jo tur vismaz ir kondicionieris un atvelkam elpu.
Pēcpusdienas aktivitātes ir izbrauciens ar kaijaku un snorkelings. Norunātajā laikā esam pludmalē, noliekam savus velosipēdus tieši zem koka, kurā aug Java āboli. Atceros, pirmajā dienā mums šādi bija uz augļu plates, tādēļ noraujam ābolu, nogaršojam un tas, izrādās, pat ir garšīgs. Uzēduši Java ābolus, esam gatavi doties okeānā. Paņemam savus kaijakus un velkam ūdenī un tikko lieku savu pirmo soli, es iebļaujos un lecu krastā, ūdens liekas ir karsts. Jūs essat izbaudījuši kad jūrā vai okeānā ūdens ir karsts? Un es nepārspīlēju, ūdens tiešām ir siltāks kā jebkad, ko esmu izbaudījis. Marks teica ka šogad, februārī, dažas dienas ūdens temperatūra okeānā, salas apkārtnē bija +36 grādi.
Tā kā šī sala ir populāra vieta, kur krastā nāk bruņurupuči un dēj olas, tad ļoti vēlamies tos redzēt un slīdam ar kaijakiem tuvu krastam, ar cerību ieraudzīt bruņurupuču pēdas. Neesam baigie airēšanas lietpratēji, kā saka, kā mākam tā maunam un jau pēc pirmajām minūtēm esam slapji, kaijaks ir līdz pusei ar ūdeni un dēļ tā, ka šis ūdens ir silts, ir sajūta, ka sēžam siltā vannā un airējam.
Pēc pāris simts metriem, izkāpjam krastā un ieraugām pēdas, bet esam nedaudz nokavējuši, bruņurupucis ir devies atpakaļ jūrā. Izstaigājam salas Rietumu krastu, bruņurupučus neredzam, kāpjam kaijakos, dodamies atpakaļ uz laivu piestātni, kāpjam uz velosipēdiem un braucam uz salas Dienvidiem, laiks snorkelēt.
Ar velosipēdiem ir jāuzbrauc uz lidmašīnas skrejceļa un jādodas Dienvidu virzienā. Abās pusēs ir palmas un viss zaļš, līdzīgi kā džungļos, šādi skati atgādina kādus kadrus no filmām, kur narkotiku pārvadātāji nolaižas ar mazām lidmašīnām, iemainīt narkotikas pret naudu.
Tikuši līdz pludmalei, sastopam kādu pāri, kas tikko beiguši snorkelēt un ir priecīgi par redzēto, pie klintīm netālu no krasta. Esam uzvilkuši pleznas, maskas uz galvas, gopro uz rokas, apņēmības pilni atklāt Šeišelu snorkelinga sezonu, bet te atbrauc viesnīcas menedžere un iesaka mums pārlikt šo padarīšanu uz rītdienas rītu, jo dēļ karstā okeāna ūdens, tas ir duļķains un būšot grūti ko redzēt. Protams, mēs viņu paklausām un dodamies uz galveno reģistratūras ēku, kur ir arī baseini, brokastu restorāns, bibliotēka un kafetērija, ar lielisku, pašu grauzdētu kafiju un pašu audzētām tējām. Padzeramies aukstās tējas un aukstās kafijas, esam gatavi turpināt savu darbu un nākamais mums ir Marka intervija. Šo mēs izdomājam filmēt braucot ar elektrisko bagiju. Braucam pa ceļu, kas ved arī uz mūsu villām un apstājamies pašā galā, pie beidzamās villas. Marks grib parādīt mums arī divu guļamistabu villu, kas ir 370m2 liela un uz šīs salas ir arī piecu guļamistabu villa, kas ir 1200m2 liela. Visas villas ir vienādā stilā un dizainā, atšķirās tikai izmēri, gan pašam ēkām, gan arī teritorijai.
Apskatījuši villu un aprunājušies ar Marku, tālāk dodamies uz jaunu, priekš mums restorānu, baudīt vakariņas. Šajā restorānā galvenie ēdieni ir Āfrikas gaumē, bet pirms sākam garšot izsmalcinātās Āfrikas kulinārijas brīnumus, apkalpotājs no Tanzānijas mūs iepazīstina ar vietējo Takamaka rumu, kas ir pagatavots tikai viņu klientiem un šeit to var iegādāties par 240 dolāri.
Vakariņās mums tiek pasniegti četri dažādi startera ēdieni, divi pamatēdieni, cepta cūkgaļa ar kaulu un zivs, bet saldajā atkal četri deserti, viens par otru garšīgāks.
Tā jau tā diena mūsu paradīzes salā ir pagājusi, nomesti ir 1.5kg svara, dēļ lielās svīšanas ir nomainīti 5 t krekli un 3 šorti.
Atgriežoties no vakariņām, ir jau 22.00 pēc vietējā laika, vai 20.00 pēc Latvijas, ir jāuzraksta mūsu dienas apkopojums un jāiet čučēt, jo rīt, 6.30 jau paredzēts snorkelēt.
No rīta ceļamies 6.00, aizejam līdz okeānam, bet tur ūdens skalojas gandrīz mums sēta, vakar vēl kur bildējāmies un sēdējam uz palmas, tagad viss ir ūdenī. Tātad paisums ir sasniedzis savu maksimumu, drīz jāsākas bēgumam. Uzvelkam peldenes, kāpjam uz velosipēdiem un braucam uz Dienvidu pludmali snorkelēt. Saule ir uzaususi, bet mākoņi to nedaudz pieseguši, tādēļ ūdens nav tik ļoti caurspīdīgs kā gribētos. Kad viss ekipējums savilkts, brienam okeānā un izmēģinām savas maskas un cenšamies atcerēties kā tas ir, elpot ar trubiņu zem ūdens. Mūsu mērķis ir redzēt pēc iespējas vairāk zivis, ja paveiksies, varbūt arī bruņurupuci vai kādu raju. Lēnu garu peldam virzienā, ko vakar parādīja tie, kas bija šeit snorkelējuši. Ejot Okeānā, gar labo roku visu laiku ir krasts, jo esam tieši līkumā. Tā kā ir sācies bēgums, apakšstraumes ir diezgan spēcīgas un mūs strauji sāk vilkt okeānā, pretojies cik gribi, Tu peldēsi tur, kur okeāns gribēs. Tas mūs nedaudz izbiedē, bet labi ka mēs neesam vēl tālu no krasta un varam nostāties uz kājām. Šeit pat arī ir klintis un akmeņi, kas esot pilni ar zivīm un šī ir īstā vieta lai uzsāktu savu okeāna zemūdens Pasaules izpēti. Sākam snorkelēt un redzam dažādas zivis, viena par otru krāsaināka un starp akmeņiem slēpjas bariņš ar melnām zivīm, kas pamanot mani sāk meklēt jaunus akmeņus zem kā noslēpties. Dažas peld tik mierīgi, itkā manis nebūtu un es tām varu pat pieskarties, paskatos uz augšu, bet tur vesels bars ar siļķēm līdzīgām zivīm. Kamēr preicājamies par zivīm, dzirdu Agneses balsi, bruņurupucis! Izlienu apskatīties kur ir Agnese un kamēr ielienu atpakaļ zem ūdens, bruņurupuci jau vairs neredzam. Tas ir tik ātrs, ka grūti tam izsekot, tas varot peldēt līdz pat 35km stundā.
Bet nākamās pus stundas laikā redzam vēl 6 bruņurupučus, daudz un dažādas zivis un ejot ārā no okeāna uzkāpju gandrīz dzeloņrajai, sanāk to arī uzfilmēt un priecīgi par piedzīvoto un redzēto, esam gatavi doties brokastīs. Visi mūsu zemūdens piedzīvojumi būs redzami Gold Barbell youtube kanālā.
Brokastīs atkal esam vienīgie un apkalpojošais personāls mūs sola piebarot tā kārtīgi, jo tā kā mums pēc 3 stundām ir lidmašīna lai lidotu uz galveno salu, Mahe, viņi nedrīkstot mūs palaist prom ar tukšiem vēderiem. Tādēļ brokastīs mums ir omlete, pankūkas, pica, augļu plate, speciāli man papaijas plate, banāna un kokosa smūtijs, svaigi spiesta apelsīnu sula, un smūtijs no papaijas un ananāsa. Ka vēlāk Marks teica, papaija bija restorānā beigusies, kāds esot skrējis uz dārzu tai pakaļ. Šādas brokastis, ar svaigi spiestām sulām, augļiem un smūtijiem, es varētu ēst katru dienu, tas ir lielisks dienas sākums.
10.15 mūsu somām jābūt jau sakārtotām, jo tām brauc pakaļ personāls, bet pašiem jāierodas reģistratūrā 10.45 un jau 11.45 mums ir lidmašīna uz Mahe salu.
Uzdāvinām Markam līdzi paņemtās Pūres zaptes, kopā ar viņu aizbraucām apskatīt lielos bruņurupučus, kas dzīvo uz salas, atvadāmies no visa personāla, kas bija kopā ar mums, šīs dažas burvīgās dienas, uz Paradīzes salas un kāpjam lidmašīnā.
Žēl ka šis laiks mums paskrēja tik ātri, toties mēs esam šo salu iepazinuši, redzējuši, izbaudījuši, esam ļoti daudz safilmējuši un sabildējuši, esam pārliecināti ka būs lieliska filma un pats galvenais, esam par dažiem draugiem bagātāki.
Tikko paceļamies no salas skrejceļa, apkārt salai, bēguma ietekmē, redzam tādas krāsas, ko grūti pat iztēloties. Pēc 20 minūtēm nolaižamies Mahe salā, tur mūs sagaida tas pats busiņa šoferis un aizved uz viesnīcu, kas atrodas Ēdenes salā. Šodien mums ir atpūtas diena un jau rīt turpināsim savu piedzīvojumu un turpināsim filmēt lieliskus kadrus lielajai Šeišelu filmai un bildēt jaukas bildes lai iepriecinātu Jūs.
Emocijām bagātākā diena un pat tiekam vietējā Šeišelu televīzijā un avīzē.
Bet par to nedaudz vēlāk.
Esam priecīgi ka viena diena mums tiek dota lai atpūstos un atvilktu elpu no saspringtā filmēšanas grafika. Kad esam piereģistrējušies viesnīcā, aizejam uz veikalu nopirkt ko padzerties, un uzēst un nolemjam, vakaru pavadīsim uz balkona, ēdīsim tikai to, ko būsim nopirkuši veikalā. Mūsu numuriņi ir ļoti plaši un ar lieliem balkoniem, no kuriem paverās skats uz jahtām. Visvairāk mūs pārsteidza duša, kas atrodas istabas vidū un viscaur ir caurspīdīga, vēl tikai trūkst uzlikt kameru un varam filmēt filmas 18+! Pa dienu atļaujamies pagulēt, papeldēt baseinā un vakarā uz balkona sarīkojam pikniku, esam nopirkuši maizi, kas līdzīga picai, vistas buljonu, dažādus augļus un dažādas limonādes, bet čipšu pakas mēs atveram un, iespējams, tādēļ ka esam pieraduši pie savām čipšu garšām, viņu čipšus izbrāķējam.
Nākamajā rītā paēdam brokastis, atkal ir mani gardie augļi, papaijas un diena līdz ar to solās būt izdevusies.
Jau 9.00 mums atbrauc pakaļ mūsu busiņa šoferis un ved uz viesnīcu, Hilton Canopy, kas atrodas salas otrā krastā un kas ir atvēries tikai šī gada martā. Mūsu uzdevums ir uzfilmēt nelielu video materiālu par šo viesnīcu, jo viens no atbalstītājiem, šim braucienam ir Šeišelu tūrisma departaments un viņiem savukārt atbalstītājs ir Hilton viesnīcas. Arī Waldorf Astoria uz Platte salas ir Hilton ķēdes viesnīca.
Šajā viesnīcā mēs filmējam teritoriju, numuriņus, baseinu zonu, bārmeņi mums gatavo dažādus kokteiļus, filmējam arī Spa centru un vakarā, abi ar Evita Eidina , izbaudām vannu, kas ir uz balkona vienai no spa villām un ir ar skatu uz nelielu kanālu, kurā aug mangrovu audzes.
Kad darbs ir padarīts, ejam vakariņās un laicīgi gulēt, jo nākamajā dienā mums ir liela diena, beidzot brauksim uz Šeišelu skolu, atdot Latvijas skolnieku sarakstītās vēstules.
Gatavojoties lidot uz Šeišelu salām, runāju ar savu dēlu, Rodrigo un teicu, žēļ ka Tev šoreiz nesanāk braukt līdzi, bet varbūt Tu vēlies uzrakstīt vēstuli, kādam bērnam no Šeišelām un es šo vēstuli aizvedīšu līdz salām. Ja viss izdosies, atvedīšu Tev atpakaļ vēstuli no kāda bērna, kas ir Tavā vecumā. Rodrigo par šo ideju bija ļoti priecīgs un tajā brīdī es iedomājos, ka varētu piedāvāt šo izdarīt visai Rodrigo 3. klasei. Piezvanīju uz Dobeles sākumskolu, skolotājai Inga Ozoliņa , izstāstīju ideju un jau pēc 10 minūtēm saņēmu apstiprinājumu un šīs vēstules ir gatavi rakstīt ne tikai skolnieki no Rodrigo klases, bet visas trīs trešās klases skolnieki.
Pirms izlidošanas uz Šeišelām, iebraucu skolā un paņēmu 58 bērnu rakstītas vēstules, kuras esmu apņēmies nodot šejienes bērniem.
Tiklīdz ideja par vēstulēm tika apstiprināta, es sazinājos ar Šeišelu
Tūrisma departamentu, izstāstīju ideju un teicu, es ļoti vēlos šīs vēstules nodot skolniekiem un vēlos arī aizvest tik pat daudz vēstules atpakaļ uz Latviju. Arī departaments bija ļoti priecīgs par šādu ideju un apsolīja visu saorganizēt.
Jauna diena, jauns rīts, jau pirms 7.00 dodamies brokastīs, somas saliktas pie durvīm, tām pakaļ atbrauc viesnīcas darbinieki. Kā iepriekšējā dienā runāts, 7.30 mums pakaļ ir mūsu busiņa šoferis un jau drīz vien esam ceļā uz viesnīcu, kur mums paredzēta meistarklase, kopā ar šefpavāru gatavosim vietējos ēdienus.
Carana Beach viesnīca atrodas salas Ziemeļos un tā atrodas okeāna krastā, burvīgā pludmalē ar tādu pašu nosaukumu Carana. Pirms dažam dienām, braucot uz lidostu, mēs šeit apstājāmies un skrējām lejā bildēties pie lielajiem akmeņiem. Šī ir tā vieta, kur mūsu emocijas bija neaprakstāmi sakāpinātas, šeit tapa mūsu pirmās bildes ar Šeišelu salām raksturīgajiem akmeņiem, baltajām smiltīm, pludmalēs un tirkīzzilo okeāna ūdeni.
Mēs atkal esam šajā pludmalē un viesnīcas menedžere mūs laipni sagaida, pasniedz padzerties gardu auksto tēju, iedod aukstus un slapjus dvielīšus nomazgāt rokas un paturēt uz mūsu sakarsušajām galvām. Karstumu un mitrumu neviens vēl šeit nav atcēlis, tas joprojām mūs izaicina un šodiena ir īpaši mitra, mitrums nedaudz virs 70 %!
Viesnīcas menedžere mūs noved vispirms līdz jūrai, kur atrodās viņu bārs, restorāns un baseins, pa ceļam ejot, ir sajūta ka esam botāniskajā dārzā, ir tik daudz un dažadas puķes, košūmkrūmu, banānkoku un vēl dažādi interesanti un neredzēti koki, kā piemēram viens koks, kura ziedus izmanto zvejnieki, tos salasa, iemet ūdenī kur taisās zvejot un tad zivis apreibstot un tā viņas esot vieglāk noķert.
Uzgājuši uz baltajām smiltiņām, nespējam pārstāt priecāties par okeāna ūdens krāsām, saulei spīdot tās maina savu krāsu no tirkīzzilas uz tirkīzzaļu un ūdens ir tik dzidrs, ka no drona var redzēt visus akmeņus un klintis zem ūdens.
Pēc pludmales ejam aplūkot mājiņas, kas atrodas nedaudz kalnā un katrai skats ir uz okeānu un katrai ir neliels privātais baseins, kā arī liels balkons un fantastisks numuriņš. Dzīvojot šādā villā, vakarus un rītus varētu pavadīt uz balkona, lūkojoties okeāna ūdens krāsās, klausoties viļņu skaņās un sarunājoties ar lielajiem sikspārniem, kas ik pa laikam pārlaižam pār zaļo viesnīcas dārzu. Šī viesnīca ir saņēmusi dažādus apbalvojumus, arī par romantiskāko viesnīcu, Indijas okeānā.
Pēc apartamentiem, mēs tiekam pavadīti uz slepeno pludmalīti, kur laulājoties jaunie pāri vai romantiķi pavada dienu divatā. Evita tik ļoti bauda šo pludmali un bildē uz visām pusēm, ka nemana vilni un tas saslapina viņas kājas un glaunās zandalītes.
Ir laiks baudīt kokteiļu meistarklasi un, uzreiz pēc tam, filmēsim arī ēdienu gatavošanas meistarklasi. Populārakais dzēriens uz salas ir vietējais Takamaka rums un šis rums tiek iekļauts ļoti daudzos kokteiļos. Šis kokteilis sanāca lieliski un tagad šis būs mūsu favorīts, bet kādas ir sastāvdaļas, to mēs parādīsim mūsu filmā par Šeišelu salām, Gold Barbell youtube kanālā.
Ja kokteilis bija žvīks žvāks gatavs, tad ar ēdienu tik ātri neiet, to gatavoja ilgāk, bet sanāca lieliski, arī visu šo mēs parādīsim mūsu sērijās par Šeišelu salām.
Šodien, kopā ar mums ir Gretel, darbiniece no Tūrisma departamenta un viņa mūs sāk nedaudz steidzināt, jo neesot vairs daudz laika, pēc stundas esot jābūt skolā. Kāpjam busiņā un braucam pilsētas virzienā, skolā mums ir jābūt tieši vienos. Pa ceļam vēl nesaprotam, kādēļ tāda precizitāte, es tak varu atbraukt, atdot kādai skolotājai vēstules un viss. Bet še Tev nu bija.
Piebraucam pie skolas, vēl esam aiz vārtiem, bet redzam skraidot bērnus, sarkanās formās. Šoferis lēnām iebrauc aiz vārtiem, novietojam auto stāvlaukumā, starp daudzām citām automašīnām un kāpjam laukā. Pa gabalu redzam MJ, sievieti kas mums bija par gidi, pirmās divas dienas, ar viņu kopā ir vēl vairākas sievietes, viņas nes maisus, katrā rokā pa vienam, es ar Latvijas bērnu vēstulēm rokās, eju ar viņām sasveicināties. Pa ceļam satieku vēl kādas sievietes, sasveicinos, tās varētu būt skolotājas, pieeju un sasveicinos ar MJ un viņai aiz muguras ieraugu lielo zāli, pieliktu pilnu ar krēsliem, televīzijas kameras pa vidu, apkārt skrien bērni un ir liels troksnis. Es jautāju MJ, kas šeit skolā par svētkiem, varbūt mēs esam atbraukuši nelaikā, manas vēstules jau var pagaidīt, bet viņa smaidot atbild, tas viss ir par godu jums, mums šis viss ir liels notikums un bērni ir neizsakāmi priecīgi un laimīgi par šādu iespēju, tādēļ ir pieaicinātas 2 televīzijas radio un avīze. Šeit sanākšot skolnieki un mums vajadzēs runāt visas skolas priekšā un izstāstīt gan par ideju, kā tā ir radusies, gan arī pašiem vajadzēs pasniegt šīs vēstules katram bērnam. Šajā brīdī es sastingu un mana pirmā doma bija, nē drīzāk jautājums sev, kādēļ Tev tas viss bija vajadzīgs? Izgāju ārā, izstāstīju visu plānu mūsu komandai, arī viņi šokā, bet mierinot mani saka, kas jādara ir jāizdara un gan jau viss mums izdosies lieliski.
Ja jau esam atbraukuši un bērniem solījums ir dots, nogādāt šīs vēstules citiem skolniekiem, tad tas mums ir jāizdara un to visu arī uzfilmēsim. Arī šis piedzīvojums būs redzams mūsu youtube kanālā, Gold Barbell.
Iepazīstos un sasveicinos ar Šeišelu Tūrisma departamenta galveno sievieti, Lenu, ar kuru es biju sarakstījies līdz šim e pastos un kura ir mūsu sadarbības atbalstītāja. Lēnu garu sāk nākt bērni, gan mazāki, gan arī nedaudz lielāki un jau pavisam drīz ir pilna zāle.
Bērni sāk iekārtoties zāles priekšā un skolotāja tos sakārto pēc auguma, jau pavisam drīz sāk skanēt pirmā bērnu dziesma, ar dažādām kustībām. Visi bērni ir tik atvērti, labi kustās un labi dzied, visi skatās uz skolotāju un atkārto kustības. Kad nodziedājuši divas dziesmas, pirmā pie mikrofona sāk runāt MJ un izstāsta kas mēs esam un ko mēs darām, šeit Šeišelu salās. Izstāsta par mūsu kopīgo projektu un izstāsta ka esmu atvedis vēstules. Tālāk turpina skolas direktors un jautā bērniem vai viņi zina kur ir Latvija un visi atbild ka nezin. Direktors ļoti izceļ šādu ideju, kad tiek dota bērniem iespēja sarakstīties ar citiem bērniem no citas Pasaules daļas un savas runas laikā viņš uzsver ka ļoti cer, ka šī ideja vēl dzīvos ilgus gadus.
MJ piesaka mani un Evitu un mēs izejam visas lielās zāles priekšā, televīzijas kameras pagrieztas pret mums, skolotāji ar lielu ziņkāri raugās uz mums, bērniem aiz intereses pat mutes vaļā un mums ir jāsāk kas runāt, bet es saprotu, ka no uztraukuma esmu aizmirsis pat kā mani sauc, kur nu vēl angliski izstāstīt par savu ideju un nedaudz ko par Latviju. Paskatos uz Evitu, nopūšos un sāku ko runāt, godīgi sakot neatceros ko es pateicu, bet bērniem patika, vismaz man tā likās un viņi aplaudēja. Pēc manas saraustītas runas, dodamies pie bērniem un izdalām vēstules. Diemžēl visiem bērniem nepietika, kad palika rokās vairs tikai 2 vēstules, bet pēdējās rindās vēļ bija daudz bērnu, likām lai paceļ rokas tie bērni, kas ļoti grib vēstules, protams, pacēla visi bērni. Bija tik ļoti žēl ka nevaram iedot pilnīgi visiem bērniem, bet apsolījām laboties. Mēs sarunājām ar skolotājiem, lai raksta visi viņu bērni, mēs atradīsim kam šīs vēstules atdot un noteikti atsūtīsim atpakaļ vēl vairāk vēstules, lai sanāk visiem bērniem.
Daži bērni pieteicās iznākt arī zāles priekšā un nolasīt savas vēstules, bet meitene, kas tika pie mana dēla, Rodrigo vēstules, teica ka grūti esot salasīt, bet atbildes vēstuli noteikti uzrakstīs.
Tūrisma departamenta nestajos maisos, izrādās bija cienasts bērniem un pēc šī pasākuma visi varēs uzēst un padzert suliņas, bet tagad visus saaicinām uz vienu kopīgu bildi. Pēc bildēšanās, abas televīzijas mūs uzaicina uz interviju un lūdz vēlreiz izstāstīt par to, kā radās ideja un kādu mēs redzam nākotni šai skolu sadarbībai.
Gandarīti par labi padarītu darbiņu, atvadāmies no visiem, pa ceļam vēl pabildējamies ar bērniem, kāpjam busiņā un dodamies uz ostu, kur pēc stundas mums ir prāmis, lai dotos uz citu salu, ar nosaukumu Praslin.
Vēl viena Šeišelu sala, Praslin!
Nododam savu bagāžu, katrs var nodot vienu somu līdz 30kg smagu, pārējo jāņem uz klāja. Mēs atrodam vietiņas otrajā stāvā, ārpus telpām, svaigā gaisā, tikai jumtiņš virs galvām, lai no saules var noslēpties un stundas laikā jau esam uz jaunās salas. Prāmis pārvietojas ar lielu ātrumu un viļņu iešūpoti, mēs ar Evitu pus ceļu noguļam.
Uz salas mūs sagaida šoferis ar busiņu, saliek mūsu čemodānus bagāžas nodalījumā un ved uz viesnīcu. Es sēžu blakus šoferim, pārējie aizmugurē, sākam izjautāt šoferi par salu un izrādās viņš ir arī gids un rīt viņš mūs vedīs ekskursijā uz nacionālo parku, kur aug Pasaules lielākie kokosrieksti, Coco De Mer.
Busiņā redzam saliktu iespaidīgu mūzikas atskaņošanas sistēmu, jautājam lai viņš to ieslēdz, viņš pajoko pretim, Jūs tiešām to gribat? Un pats pasmejās. Kad mēs apstiprinām, ka vēlamies, vinš to ieslēdz un skaļums ir tāds, ka liekas matus noraus no galvas, toties no rītiem, kad viņš mums brauca pakaļ, mēs viņu dzirdējām 5 minūtes pirms viņa ierašanās.
Pēc 10 minūtēm esam jau pie viesnīcas, bet saimniece iznāk mūs sagaidīt un saka ka mēs dzīvosim villā, 100 metrus atpakaļ. Tad nu braucam uz villu un sētā jau gaida saimnieks. Villa ir aiz betona mūra, okeāna krastā, villu no okeāna atdala tikai ceļš un 10 metri kāpu zona. Sētā aug milzīgs mango koks, banānkoki, ļoti daudz un dažādi košum krūmi, viss ir zaļš un skaists, bet pati villa divos stāvos, ar lielu terasi, milzīgu viesistabu, lielu virtuvi un mūsu istabiņas viesistabas galā. Katrai istabiņai sava vannas istaba, mūsu vannas istabai klāt vēl liela telpa, kur salikt mantas un visas somas.
Viesistabā ir izveidota vietējās sievietes figūra un sākumā pat sabijāmies, likās ka dzīva sieviete sēž uz galda un vēro mūs, bet šādas viņiem saliktas ir arī restorānā, kur ēdīsim vakariņās un brokastis. Pie istabiņām ir novietota bruņurupuču bruņa, izrādās teritorijā viņiem esot 10 lielie bruņurupuči.
Salikuši mantas un pārģērbušies, ejam vakariņās. Izejam uz ielas un 100 metrus gar okeānu un gar vietējiem veikaliņiem, ejam uz viesnīcas teritoriju, uz retorānu. Ir jau saule norietējusi un ir iestājusies krēsla, šī viesnīcas teritorija un restorāns tumsā ir tik skaisti izgaismots, ka izskatās vēl labāk kā tas bija pa gaismu. Šis man atgādina Meksiku, pilsētu Tulumu, kur arī viss bija būvēts no dabīgiem materiāliem un jumts no niedrēm. Ieejot restorānā ir jūtams ka šis ir būvēts un veidots ar mīlestību, šis viss pieder vienam precētam pārim un pirms 25 gadiem viņu bizness ir sācies ar maziņu restorānu un 4 nelielām istabiņām. Ieejot restorānā, pa labi ir bārs, pa kreisi galdi un krēsli, kur sēdēt apmeklētājiem, tālāk dziļumā grilbārs un virtuve, vēl viens bārs, bet izejot cauri, ir baseina zona, kas naktī izskatās pasakaini skaisti.
Apsēžamies pie ierādītā galdiņa, pasūtam vakariņas, baudām vakaru un drīz jau dodamies pie miera, jo nākamā diena solās būt gara, darbīga un varen interesanta. Video formātā viss būs redzams Šeišelu sērijās, Gold Barbell youtube kanālā un daļiņa no visa arī REtv.
Nākamajā rakstā viss par piedzīvojumiem uz Praslin salas.
Pasaules lielākais rieksts, lielākais kokosrieksts, Coco De Mer!
Rīts sākas agri, jau pirms sešiem izeju villas sētā un paceļu dronu, lai saprastu kā šeit īsti izskatās, visapkārt. Okeāna krāsas kārtējo reizi pārsteidz, jo šajā rītā okeānā ir bēgums un laivas, kas vakar vēl šūpojās viļņos, šorīt ir uz sauszemes.
Esam sarunājuši pēc septiņiem doties brokastīs, tādēļ stunda mums ir laika, lai saliktu visas kameras, pabeigtu lādēt baterijas, ko pa nakti neesam izdarījuši, izgludinām drēbes un jau septiņos izejam pa villas vārtiņiem uz brokastīm. Ciemats ir jau pamodies un vietējie cilvēki dodas savās darba gaitās, kāds zvejnieks nāk no jūras ar pilnu spaini zivīm, kāds ar velosipēdu pabrauc mums garām un pats galvenais, visi smaida un mūs sveicina, mēs tik spēj visiem atbildēt, Hi, Hello, good morning. Cilvēki šeit ir laipni un pretīm nākoši, ir liels prieks saņemt smaidu un dot tik pat daudz smaida arī viņiem pretīm.
Brokastīs esam pirmie un mans pirmais uzdevums, atrast augļu plauktu un pārliecināties vai šeit brokatīs ir papaija. Un jā, tā šeit ir daudz un jau pēc krāsas var redzēt ka tā ir gatava, sulīga un es nekavējoties pielieku pilnu lielo šķīvi. Pagaidām man veicās, visās brokastīs es esmu ticis pie fantastiski gardas papaijas.
Pasūtam arī omleti, parasti es prasu lai man ieliek tur iekšā visu, tikai ne sēnes, dažreiz aizmirstās ka viņiem šeit ir populārs čili un ja liek visu, tad pieliek čili arī. Omlete sanāk asa, bet ļoti garšīga un uzēdot pa virsu saldo papaiju, brokastis un dienas sākums ir izdevies.
Pēc astoņiem esam gatavi un sēžam jau villas terasē un tālumā dzirdam, brauc mūsu busiņš un foršais šoferis, piebrauc tas pie mūsu villas, logi vaļā, mūzika pilnā skaļumā un iekšā skan dziesma par Šeišelām. Šo dziesmu jau iepriekš kur bijām dzirdējuši un mums tā iepatīkas un palūdzam šoferim vēlreiz to atskaņot, jau braucot kopā ar mums. Šo dziesmu iekļausim kādā no mūsu sērijām, ko varēs redzēt youtube kanālā, Gold Barbell, diemžēl REtv šo dziesmu nevarēsim atskaņot.
Pēc 10 minūtēm satiekam ostā mūsu draudzeni, Gretel un kopā dodamies jau nacionālā parka virzienā, pa serpentīnu ceļu, kalnā augšā, kur aiz logiem redzam palmām līdzīgus kokus, bet ar ļoti lielām lapām.
No ostas līdz parkam ir aptuveni 10 minūšu brauciens, iegriežamies stāvlaukumā un mūsu busiņa šoferis šeit būs arī gids, viņš ir vietējais un viņam tik ļoti patīkot šis parks un viss kas saistīts ar šiem lielajiem kokosriekstiem, ka viņa dzīves lielākais prieks ir vest cilvēkus uz šo parku un redzēt cilvēku pārsteigumu, viņu sejās, kad pirmo reizi ienāk parkā un redz šos lielos riekstus. Arī mūsu pārsteigums bija milzīgs un ienākot parkā ir sajūtas, ka esi nokļuvis kādā dinozauru laikmeta mežā vai kādā māksligi izveidotā parkā, jo nekas tāds līdz šim nav redzēts nekur uz Pasaules. Šajā parkā neļauj filmē ar lielajām kamerām, bet gopro mēs drīkstam izmantot un filmējam visu ko stāsta gids un visu šo stāstu un mežu Jūs varēsiet redzēt mūsu sērijās par Šeišelām un kā vienmēŗ, Gold Barbell youtube kanālā šis stāsts būs plašāks un garāks, kā tas būs REtv sērijās. Tādēļ es būšu priecīgs, ja piesekosiet šim kanālam, bet Jūs busiet pārliecināti, ka nepalaidīsiet garām mūsu sērijas.
Par šo parku varētu rakstīt ļoti plaši un gari, bet to atstāsim mūsu video sērijām, vienīgi varu Jums izstāstīt dažas interesantas lietas par šiem Coco De Mer kokiem un riekstiem:
- šiem kokiem ir vīriešu un sieviešu dzimtas koki,
- pēc dzinumu daudzuma var pateikt, cik jaunajam kociņam ir gadu,
- Lai veiksmīgi izveidotos kokosrieksts, gekoniem ir kārtīgi jāpastrādā,
gekons vispirms laiza vīrieša dzimtas koka ziedus un ja blakus ir sieviešu dzimtas koks un šim kokam mazie augļi sāk suloties, tad gekonam ir 24 stundas laika lai palaizītu šos augļus, tādā veidā tos aputeksnējot un tad no tiem augļiem veidojas šie lielie rieksti,
- vienā apvalkā var būt arī 2 un 3 rieksti,
katrs sver ap 15-20kg,
- šajā mežā dzīvo melnie papagaiļi, kas nav sastopami nekur citur un mums izdevās vienu redzēt,
Vēl citus interesantus faktus uzzināsiet mūsu video.
Iznākuši no parka, apskatām suvenīrus un braucam uz salas otru pusi, uzbraukt vienā kalnā, no kura paveras lielisks skats uz okeānu un pludmali. Vēlāk izmetam vienu apli pa salas Dienvidu daļu, braucam gar okeānu un baudām tā lieliskās krāsas, uzfilmējam savu braucienu ar dronu un pēc 30 minūtēm esam atbraukuši uz Anse Lazio pludmali, kas Pasaules rangā ir Top 5 skaistāko pludmaļu sarakstā. Šeit, okeāna krastā mums ir pusdienas un pāris stundas brīvais laiks lai pabaudītu pludmali, okeānu un Šeišelām tik raksturīgos akmeņus.
Atbraukuši atpakaļ uz viesnīcu, mazgājamies un gatavojamies uz vakariņām, šovakar restorānā ir Zviedru galds un dzīvā mūzika, vietējo ritmu skaņās. Kad esam jau nedaudz uzēduši un atguvuši spēkus, muzikantu grupai pievienojas arī dejotāji un rāda vietējo dejas, lēnu garu iesaistot dejās arī skatītājus. Dejās tiek ierautas arī mūsu dāmas, Evita Eidina un Agnese un abas izdejojās uz nebēdu.
Vakars mums neievelkas ilgi, jo atkal ir jākārto čemodāni, jālādē visas baterijas un jau no rīta mums ir jābūt uz prāmja, kas vedīs mūs uz nākamo salu, La Digue.
Par piedzīvojumiem uz nākamās salas jau nākamajā rakstā.
Šeišelu sala ar skaistajām pludmalēm, ko ir redzējusi visa Pasaule, bildēs noteikti!
Rīts sākas ar brokastīm un kā jau katru rītu, papaija ir manu brokastu galvenā sastāvdaļa. Ātri paēdis, izeju aplūkot un uzfilmēt teritoriju, bet uzreiz aiz baseina ir akmens nožogojums, izrādās tur dzīvo 8 lielie bruņurupuči un es esmu ieradies tieši laikā, kad saimnieks nāk barot savus mīluļus. Labi ka saimnieka spainis ir pilns ar mango, nevis papaijām, jo ja būtu papaijas, tad arī es būtu kopā ar bruņurupučiem ieturējis otrās brokastis.
Esam izlikuši visus čemodānus nojumē un gaidām kad atbrauks šoferis, gids un dj vienā personā. Tikmēr sētā jau ir ienācis un savus rīta darbus ir sācis vietējais dārznieks un pirmais darbs ir aplaistīt visus krūmus un augus. Viņš sāk laistīt lielu koku un tikai tagad pamanām ka tas ir milzīgs mango koks, kurā karājas ļoti daudz zaļu mango. Divas dienas gājām garām šim kokam un to nebijām pamanījuši. Te ir tik daudz dažādu koku, krūmu, banānkoku, ka visu uzreiz grūti aptvert, šis atkal ir kārtējais botāniskias dārzs, kurā lieliski aizvadījām divas naktis.
Dzirdam tālumā skan mūzika, ejam jau vērt vārtus vaļā un drīz jau arī busiņš ir klāt, saliekam somas, kāpjam busiņā un pēc 5 minūtēm jau esam ostā. Braucot klāt pie ostas, mūzika skan uz pilnu jaudu, logi atvērti un visi vietējie jau pazīst šo šoferi un dzirdot mūziku visi sāk dejot, smaidīt un rādīt īkšķi uz augšu.
Pēc 30 minūtēm esam uz prāmja un vēl pēc 15 minūtēm iepeldam La Digue ostā. Tur mūs satiek meitene no tūrisma departamenta un aizved uz savu ofisu, kas ir okeāna krastā, pie pašas ostas. Saliekam visas somas elektriskajā bagijā, atvēsinamies kondicionierī, ofisā, satiekam vienu latviešu sievieti, kas kopā ar vīru gaida prāmi, lai dotos uz Praslin salu un tūrisma departamenta sievietes pavadībā, ejam uz blakus ielu pēc saviem velosipēdiem. Šodienas plānā ir braukt ar velosipēdiem uz Nacionālo parku un doties uz populārākajām Šeišelu pludmalēm.
Tikuši pie velosipēdiem, kuriem priekšā ir plastmasas grozi, līdzīgi kā mūsu veikalos, Maxima, salikuši savas mantas grozos, dodamies pa pilsētiņas ielu, parka virzienā un nesteidzīgi baudām pilsētiņas nelielo rosību. Tūristi minās ar velosipēdiem vai pastaigājas ar kājām, bet vietējie piestrādā par pārvadātājiem ar elektriskajiem bagijiem vai busiņiem. Pa ceļam piestājam nopirkt ūdeni un ar gāzēto ūdeni, šeit arī ir problēmas, ir tikai viena veida un tikai stikla pudelē, līdz ar to uzreiz dārgāks, kā ūdens bez gāzes.
Salikuši ūdeni grozos, kāpjam uz velosipēdiem un saules karsēti, minam pedāļus. Lai arī nekur nesteidzamies un uz priekšu pārvietojamies nedaudz ātrāk kā bruņurupuči, pēc 5 minūtēm esam pilnīgi slapji, rokas un kājas deg no saules un sapņojam par Latvijas sniegu, kas ir šajā naktī sasniedzis, no rīta redzējām šādas, mājinieku sūtītās bildes.
Iebraucot parkā, apsardzes meitene man saka, jāpērk biļetes, bet mums ir atļauja no Tūrisma departamenta un mēs tiekam palaisti bez biļetēm. Lēnām virzamies uz priekšu un redzam milzīgu klinti, tumšā krāsā, es atceros šo bildi no video bloga ''Ceļo ar Ediju'' par Šeišelām un zinu ka tur būs daudz bruņurupuču, tā arī ir, šeit koku ēnā un blakus klintij ir daudz un dažādu izmēru bruņurupuču. Tos šeit var pabarot, blakus ir salikta kaudzīte ar dažādiem zāles stiebriem un tie arī labprāt tos ēd. Daži nododas mīlas priekiem un izdveš smieklīgas skaņas, apkārtējiem trūristiem tas rada smieklus, bet bruņurupučus tas netraucē!
Turpinām braukt uz priekšu un iebraucam vaniļas plantācijā, cik atceros, šī ir pirmā reize kad redzu vaniļas kokus vai drīzāk vīteņus. Redzam arī strādniekus, kas šos vīteņus apgriež, bet nevienu vaniļas auga pāksti neredzam, iespējams nav īstā sezona.
Vēl 5 minūtes un esam piebraukuši pie okeāna, cauri palmām jau redzam tirkīz zilos un zaļos toņus, kuri nepārtraukti mūsos izraisa kādas emocijas, lai arī cik bieži un daudz jau šādus skatus būtu redzējuši. Noliekam velosipēdus stāvvietā, paņemam savas somas un ūdeņus, dodamies pludmales virzienā. Jau pirmie akmeņi un pirmie lieliskie skati, pirmās bildes un pirmie video un jo tālāk ejam, jo vairāk bildes tiek bildētas un jo skaistāk sāk palikt, jo grūtāk ir valdīt emocijas. Ārā ir karsts, smiltis uzkarsušas, okeāna ūdens silts drīzāk pat karsts, rokas un kājas deg, bet mēs kā karavīri dodamies skaisto skatu, pludmaļu un akmens uzbrukumā. Tā mums paiet pirmās 30 minūtes, skrienam uz visām pusēm, bildējam, filmējam kāpjam uz akmeņiem un atkal bildējam.
Kad 1000 bildes ir katra telefonā, esam atraduši ēnu un dažas sauļošanās gultas, kas ir zem palmu zariem, ēnā noliktas un kuras var izmantot tie, kas ir nopirkuši kādu kokteili, vietējā bāriņā. Arī meitenes un Larijs, uzsūta svaigi spiestu augļu kokteiļus un par četriem kokteiļeim samaksā 70 Eur. Izrādās, bārmene ko sajaukusi un ir pagatavojusi 7 kokteiļus, tātad 1 kokteilis maksā 10 Eur.
Tūrisma departamenta meitene mums ir piekodinājusi, ka 13.00 ir jābūt restorānā, kas atrodas parka teritorijā, okeāna krastā, tādēļ ilgi atpūsties pludmalē mums nesanāk, ierunājam dažus teikumus, kas vajadzīgi mūsu filmai, fantastiski skaistā vietā un dodamies atpakaļ uz velosipēdu stāvlaukumu, lai kāptu uz saviem, saulē sakarsušajiem velo un dotos uz restorānu.
Restorānā ierodamies 5 minūtes pirms norunātā laika un vēl uzspējam uzkāpt uz koka mola, uzfilmēt zivi, kas līdzinās čūskai, nobildēt skaistās ūdens krāsas un dažas kopbildes.
Pusdienās katrs izvēlās kādu sev tīkamu ēdienu, Agnesei iegaršojušies ir astoņkāji, Larijam tuncis, man lielopa gaļa un Evitai jūras velšu salāti. Pie pusdienu galda sanāk vairāk aprunāties ar tūrisma departamenta meiteni, izstāstam par Latviju, uzzinām ka viņiem patīk braukt atpūsties uz Angliju un ka viņi nekad nav piedzīvojuši un izjutuši sniegu.
Pēc pusdienām dodamies uz pilsētiņas centru, ievācamies savā jaunajā viesnīcā, kas ir liela villa, ar divām guļamistabām, lielu viesistabu un lielu virtuvi, turpat blakus neliels baseins, ar kokosriekstu palmām vienā pusē un banānkokiem otrā pusē. Nedaudz atvēsinājušies baseinā, kāpjam atkal uz velosipēdiem un dodamies uz salas otru krastu, atrast vēl kādu skaistu un burvīgu pludmali. Mums tas izdodas un šos visus skatus esam safilmējuši arī ar dronu, ko parādīsim Šeišelu sērijās, Gold Barbell youtube kanālā, tādēļ būsim priecīgi, ja atvēsri šo kanālu un uzspiedīsi piesekot, tādā veidā arī nepalaižot garām mūsu jaunākās sērijas.
Vakarā baudām saulrietu restorānā, okeāna krastā, gardus ēdienus un laicīgi dodamies pie miera, jo nākamajā rītā, celsimies jau 5.00, lai dotos uz salas Austrumu krastu, filmēt saullēktu.
Mana dzīves skaistākā un bīstamākā snorkelēšana, bet tas bija tā vērts! Bet par to raksta beigās!
Diena sākas jau 5.00 no rīta, kad ceļamies un gatavojamies braukt uz Grand Anse pludmali, vērot un filmēt saulrietu. 5.30 jau sēžam elektriskajā bagijā un esam ceļā uz pludmali. Ārā ir gaišs, bet saule vēl nav uzaususi. Ceļš ir gan bruģēts, gan asfaltēts, braucam garām mājām, līdz iebraucam mežā, kurā arī aug Coco De Mer koki, tikai šeit nav neviena rieksta. Septiņas minūtes un esam jau pludmalē, pie apvāršņa redzam sarkanu līniju, kas izskatās kā iezīmēta ar kādu zīmuli, bet tā ir tā vieta, kur saule drīz ausīs. Uzliekam kameru uz statīva un uzlidojam ar dronu, šīs rīta krāsas rada burvīgas ēnas uz akmeņiem un klintīm, kā arī no augšas jau redzam saules maliņu, kas tulīt būs gatava parādīties saviem šī rīta pirmajiem skatītājiem.
Tiklīdz ieraugam šo saules maliņu, paiet dažas minūtes un saule jau ir pilnībā izlīdusi no nakts migas un straujiem soļiem virzās debesīs.
Dodamies ar bagiju atpakaļ uz viesnīcu, uzspējam vēl ielekt baseinā, sakrāmējam visas mantas un dodamies brokastīs, kas atrodas atsevišķā ēkā, uzreiz aiz mūsu villas. Kā Jūs domājat, kas ir mans ik rīta jautājums? Pareizi, vai brokastīs būs papaija un man atkal veicās, tā atkal ir uz mana svaigo augļu plates šķīvja.
Pēc brokastīm saliekam visas somas bagijā, atvadāmies no saimniekiem un braucam uz tūrisma centru, ostas tuvumā un izliekam tur visus lielos čemodānus, kas šodien pa dienu mums nebūs vajadzīgas un paņemam tikai tās somas, kuras paredzētas ņemt uz laivas, jo dienas lielāko daļu pavadīsim okeānā, vizinoties ar laivu un snorkelējot.
Pēc 30 minūtēm mūs iepazīstina ar šodienas kapteini un jaunu džeku, gidu, kas mūs pavadīs gan izkāpjot uz sauszemes, gan arī snorkelējot. Esam visi uzkāpuši uz laivas un šodien mums ir privātais izbrauciens, bez nevienas citas kompānijas. Mūsu galvenais jautājums, pirms uzkāpām uz laivas, vai būs kāds jumtiņš, kur noslēpties no saules, jo pēc vakardienas pludmales apmeklējuma, esam visi kārtīgi apdeguši un izskatāmies pēc ceptiem vēžiem. Kad laiva tiek atsieta no visām virvēm, uzsākam lēnu kustību cauri ostas teritorijai un kapteinis mums izstāsta, ka brauksim uz Anse Lazio pludmali, kas atrodas uz Praslinas salas un kurā mēs bijām pirms 2 dienām.
Pa ceļam uz Praslin salu, piestājam pie skaistas, mazas saliņas ar nosaukumu St Pierre. Uz salas ir dažas palmas, bet pārsvarā lieli akmeņi un klintis, bet ūdens tik caurspīdīgs, ka redzam daudz un dažādas krāsainas zivis un jau esam gatavi vilkt maskas un lekt iekšā ūdenī, snorkelēt, bet kapteinis saka ka šeit mēs snorkelēsim atpakaļceļā.
Pēc nepilnām 10 minūtēm, esam jau Anse Lazio pludmalē un lecam okeānā snorkelēt. Larijs paliek no laivas mūs filmēt, bet mēs ar Evita Eidina un Agnesi, iemēģinām pirmo niršanas vietu, kur redzam dažādas zivis, gan okeāna dziļumā, gan arī tās kas peld gar pašu laivu un kuras ir tik ļoti ziņkārīgas, ka viņas Tevi pēta daudz vairāk kā Tu viņas. Lai pilnībā izbaudītu šo procesu, nedaudz traucē viļņi un iemaņas ir nedaudz zudušas, tādēļ šī vieta vairāk ir kā mācību vieta, lai pierastu pie jaunās maskas un pierastu snorkelēt viļņos. Šeit mēs ik pa laikam piepeldam pie laivas un atpūšamies, bet nākamajās vietās šādas iespējas nebūs, laiva būs tālāk no mums, ir jātrennējas cik var, lai vēlāk varētu izbaudīt okeāna zemūdens Pasauli uz visiem 100% un nav jādomā par noturēšanos uz ūdens vai pareizu elpošanu.
Kad pirmais treniņš aizvadīts, pārbraucam uz Curieuse salu, kur piestājam pludmalē Anse St Jose, kapteinim esot jāsamaksā kādi nodokļi, bet mēs tālāk dosimies uz salas otru pusi, 1.7km garā pastaigā uz pludmali Anse Papaie. Sākumā ejam gar pludmali, tad taka iegriežas dziļak salā, kāpjam pa akmens trepēm kalnā, visapkārt džungļi, saule karsē kā uz pannas un atkal svīstam un jau pirmajās minūtēs izdzeram visu ūdeni. Sasnieguši kalnu virsotni, paverās lielisks skats uz pludmalēm, kuras pēc aptuveni stundas arī mums vajadzētu sasniegt. Šādos kalnos, pa akmeņiem un saknēm, parasti cilvēki iet speciāli kalniem paredzētos zābakos, bet mēs, pludmales čībās, mūsu gids vispār iet plikām pēdām, viņam izskatās ka āda ir kā Michelin riepa pārvērtusies. Ejam, baudām skaistos skatus, ko nevarētu teikt par karstajiem saules stariem, pa ceļam satiekam cilvēkus, kas iet pretējā virzienā, visi tik laimīgi un pozitīvi un ir sajūta ka viņiem saule vispār virsū nespīd, visi stari raidīti tikai uz mums. Sasniedzam skatu laukumiņu, nobildējamies, nedaudz atpūšamies un turpinām savu ceļu, pa kalnu lejā pa saknēm un akmeņiem. Kājas tik ļoti nosvīdušas, čības karstumā uzkarsušas un jau vairs nav 45 izmērs, bet kāds 48, tādēļ tās uz kājas īsti neturās un grozās uz visām pusēm kā pašām ienāk prātā, nepārtraukti tiek atsisti pirksti uz saknēm un aiz akmeņu malām. Bet tas netraucē baudīt šo pārgājienu un šie pasakaini skaistie skati ir tā vērti, lai nedaudz arī pamocītos. Drīz jau tiekam līdz mangrovju audzēm, uzkāpjam uz koka laipas, kas stiepjas vairāku simtu metru garumā un baudām tik interesanto dabu, gids stāsta, kad šeit esot paisums, šeit iepeldot bruņurupuči un mazās haizivis. Pēc neilga laika, gids ierauga lielo bruņurupuci, kas iesprūdis zem koka laipas, viņš nolec lejā un sāk kasīt tam kaklu. Izrādās, lielajiem bruņurupučiem ļoti patīk kad viņiem kasa kaklu un viņi to ļoti izbauda, arī šis bruņurupucis kaifo, ka viņu pakasa un beidzot arī izlien no laipas apakšas.
Ejam tālāk un gids parāda vietējos kafijas krūmus un kafijas pupiņas, kas aug tajos. Šeišelu salām ir arī sava kafija. Vēl daži metri un esam sasnieguši pludmali, kur mums būs pusdienas, kur varēsim atpūsties un papeldēt siltajā okeānā. Šeit šo lielo bruņurupuču ir ļoti daudz, tie šeit pārvietojas brīvā dabā, bez nekādiem ierobežojumiem, tie var iet peldēt okeānā un iet džungļos, ja vēlas, bet visi ir pieraduši pie cilvēkiem un vēlas lai tiem pakasa kaklus vai diedelē banānus. Teritorijā ir liela nojume, kur tūristiem tiek gatavotas pusdienas un pie lieliem galdiem šeit, vienā reizē, var paēst vismaz 100 cilvēku. Kamēr gaidām savas pusdienas, bildējamies ar bruņurupučiem un ejam okeānā peldēties, bet tur mūs pārsteidz haizivs mazuļi, kas ir mūsu Latvijas līdaku lielumā un kas var izpeldēt starp kājām, vispār nepievēršot uzmanību cilvēka klātbūtnei. Sagaidījuši pusdienas, sēžamies pie galda, bet augšā uz koka sijām ir sasēduši bars ar sarkaniem kanārijputniņiem, raugās uz mums un viens otram jautā, kas tie tādi? Izskatās pēc sadegušiem latviešiem! Ēdam pusdienas, bet pa kāpnēm nojumē cenšās ierāpties lielie bruņurupuči, viņi ir pārsteigti, ka esam sākuši pusdienas bez viņiem, tādēļ mēs, kā pieklājīgi dabas draugi, aiznesam viņiem banānus, viņi apēd gan banānus, gan mizas. Nākam atpakaļ pie saviem šķīvjiem, bet tur priekšā kanārijputniņi, sasēduši uz šķivju malām, jūtas kā mājās un palīdz mums noēst rīsus ar mērci.
Pavadījuši šajā pludmalē vismaz 2 stundas, sadraudzējušies ar vietējiem putniem un dzīvniekiem, laiks atvadīties, bet kāpjot laivā, vienojamies ka kādreiz vēl tiksimies.
Piepeldējuši pie salas, ko no rīta apskatījām, ar pilniem vēderiem, lecam okeānā un sākam snorkelēt. Gids mums parāda virzienu, pulksteņa rādītāja virzienā, peldam apkārt salai un cenšamies baudīt snorkelēšanu un zemūdens Pasauli. Rīta treniņš ir nācis par labu un šeit, lai arī viļņi ir palieli, es jūtos komfortabli, ērti un droši. Laiva peld mums līdzi, aptuveni 50 metru attālumā, ūdens ir dzidrs, bet zemūdens Pasaule šeit nav sevišķi bagāta. Šeit var baudīt klintis un aizas, kuras ik pa laikam kļūst ar vien dziļākas, bet krāsu šeit ir maz. Kad esam nopeldējuši 30 minūtes, gids aicina mūs peldēt uz laivu un kad esam jau tajā iekāpuši, viņš piedāvā mūs aizvest uz kādu sklaistu vietu, kur zemūdens Pasaule esot ļoti dzīvīga un krāsaina. Protams, mēs piekrītam un jau pēc 10 minūtēm esam piepeldējuši pie pavisam mazas salas, uz kuras ir tikai viena palma, bet visapkārt ir lieli akmeņi un klintis. Šeit viļņi ir vēl lielāki, bet jau pēc minūtes, es, Evita un gids esam okeānā. Uzvelkam maskas, gids pajautā kapteinim glābšanas riņķi, liek Evitai pie tā pieķerties un sākam iepazīt zemūdens Pasauli. Jau pēc pirmās galvas iegremdēšanas ūdenī, es saprotu ka šeit tiešām ir ļoti skaisti, ļoti daudz dažādu dzīvību, krāsinu zivju un bagātīga zemūdens Pasaule. Es peldu līdzi gidam un Evitai un filmēju ar gopro visu ko vien redzu. Viļņi mūs šūpo un tie ir tik lieli, ka ik pa laikam mēs pat neredzam laivu, bet nebīstamies, jo tik skaistu zemūdens Pasauli redzu pirmo reizi, līdz šim esmu snorkelējis arī Ēģiptē un Mekskikā, bet šeit man patīk visvairāk. Gids velk glābšanas riņķi un ik pa laikam man parāda uz kādu interesantu un krāsainu zivi, ko es uzreiz uzfilmēju. Iepriekš kad snorkelējām, gids ik pa laikam nonira līdz zemei un Evitai tas tik ļoti iepatikās, ka arī pati grib izmēģināt kā tas ir, ienirt nedaudz dziļāk. Pētot zemūdens dzīvi, dzirdu ka Evita mani sauc, izlienu virs ūdens, redzu ka viņi ar gidu ir aiz diviem viļņiem, piepeldu tuvāk un Evita man saka, ka gids viņai iemācīšot ienirt dziļumā, lai es uzfilmēju. Ieslēdzu kameru, gids apgriežas ar galvu uz leju un ienirst, Evita pagriež galvu uz leju, dibens virs ūdens un sāk spirināties ar kājām, spirinās un spirinās, bet dibens zem ūdens kā negrimst, tā negrimst. Es no smiekliem aizrijos ar ūdeni, novelku masku, izleju ūdeni un saprotu, ka jāpeld tālāk, pētīt zemūdens Pasauli. Te gids man iesit pa roku un rāda pa kreisi, tur lēnu garu peld bruņurupucis un saules gaisma, kas viņu apspīd, padara to par ļoti krāšņu okeāna iemītnieku, kas līdz šim ir tikai bildēs redzēts. Es peldu tam pakaļ un filmēju, viņš ir kādi 3 metri tieši zem manis, pēkšņi tas apstājas un vairs nepeld, es arī apstājos, te mūs abus vilnis pavelk atpakaļ un ar lielu jaudu met abus uz priekšu, es dzirdu ka mani kāds sauc, paceļu galvu, bet neviena nav, viļņi tik lieli ka neredz ne gidu, ne laivu, kas dreifē tālumā, te pēkšņi gids bļauj lai es mēģinu peldēt uz viņu pusi un lai peldu cik jaudas, jo tulīt viļņi mani iesviedīs klintīs. Es ieraugu viņus un sāku peldēt, gopro kamera, kas piesieta pie rokas, neļauj kārtīgi atvēzēties un man nekas nesanāk, pielieku vairāk spēka gan rokās, gan kājās un lēnu garu sāku attālināties no klintīm, kad esmu ticis jau pie gida, pieķeros pie viņu glābšanas riņķa un jau trijatā, kopā airējot cik spēka, attālināmies tik tālu, kad jau paliek drošāk un varam atkal turpināt snorkelēt. Visi trīs turamies pie riņķa un gids atkal man piedur pie rokas un rāda uz leju, tur 5 metru dziļumā peld haizivs, nav nekāda lielā, bet lai noķertu adrenalīnu, pilnīgi pietiek. Ik pa laikam papeld garām zivju bari, vēl viena haizivs un atkal ieraugam bruņurupuci. Es sāku tam peldēt pakaļ un tas nemaz nebaidās, es pat varu tam pieskarties un izskatās ka viņam tas patīk, mēs ar Evitu tam peldam blakām un mums ir sanācis uzfilmēt fantastiski skaistus kadrus, kurus varēsiet redzēt mūsu Šeišelu sērijās, Gold Barbell youtube kanālā. Kad esam tik daudz redzējuši un piedzīvojuši, esam arī nedaudz saguruši, gids iesaka doties uz laivu un mēs noslēdzam šīs dienas snorkelēšanu ar tik trakām un fantastiski pozitīvām emocijām, ka grūti to nodot ar vārdiem. Tikko uzkāpuši uz laivas, Larijs uzfilmē mūsu emocijas un laimīgās sejas un šo mēs neaizmirsīsim nekad.
Pēc pus stundas esam jau atpakaļ uz salas, bet vēl pēc stundas jau esam uz prāmja un dodamies atpakaļ uz lielo salu, uz Mahe. Tur mūs sagaida mūsu foršais busiņa šoferis un nogādā uz salas otru pusi, kur 3 naktis dzīvosim vienā no lielākajām viesnīcām, Indijas okeānā, bet par to jau nākamajā rakstā.
Trešā lielākā viesnīca pēc teritorijas visā Indijas okeānā, Constance Ephelia Mahe Seychelles.
Noslēdzošās 3 dienas dzīvosim šajā viesnīcā un beidzot varēsim arī nedaudz atpūsties, izbaudīt peldes okeānā, atpūtu pie baseiniem un iepazīt visu plašo teritoriju.
Kā jau visās viesnīcās, arī šeit mūs sagaida ar auksto tēju un aukstiem, slapjiem dvielīšiem, sasēdina mūs elektriskajos bagijos un ved uz numuriņu. Pa ceļam stāsta kas kur atrodas, bet vakarā, braucot pa tumsu un visu dienu nodzīvojušies pa ūdeņiem, mūsu uztvere nav tik laba, tādēļ teritorijas iepazīšanu atstājam uz nākamo dienu.
Mūsu numuriņi ir viens otram blakus, divstāvīgā mājā, netālu no galvenā restorāna un 50 metri no okeāna. Istabiņas ir plašas, ar lielu vannu, blakus gultai, ar lielu skapi, kur salikt visas mantas, divām izlietnēm un atsevišķu dušu un tualeti. Atverot lielās stikla durvis uz terasi, vakarus varēsim baudīt uz dīvāna vai mīkstajos krēslos un lūkoties uz okeānu.
Nomazgājamies, pārģērbjamies un ejam vakariņās uz vienu no pieciem restorāniem. Restorāns ir okeāna krastā un mūs apsēdina pie galdiņa, kur zem kājām ir okeāna smiltis. Vakariņās mēs pasūtam tunci, garneles, salātus, Āzijas zupiņas, lēnu garu ēdam un baudām vakaru. Šeišelu sērijās, ko varēs redzēt REtv un Gold Barbell youtube kanālā, būs daudz laika veltīts ēdienam, jo Šeišelas izceļās ar gardu un svaigu ēdienu.
Viesnīcas teritorijā nepārtraukti kursē elektriskie bagiji, kas vadā cilvēkus pa noteiktu maršrutu vai arī aizved tieši uz turieni, kur Tu palūgsi. Iznākot no restorāna, pie mums piebrauc bagijs, mēs iekāpjam, nosaucam numuriņa ciparu un mūs pieved pie pašām durvīm.
Pēc šādas garas un nogurdinošas dienas miegs ir lielisks, bet tik un tā ceļamies 5.30 lai varētu uzfilmēt saullēktu no okeāna pludmales. Pēc septiņiem jau esam nomazgājušies un gatavi doties brokastīs, līdz restorānam ir jāiet 2 minūtes, tādēļ garāmbraucošajam bagijam atsakām viņa piedāvājumu braukt līdz restorānam. Kā jau jaunā viesnīcā, mans pirmais uzdevums ir uzzināt vai starp augļiem ir papaijas, šoreiz tās neredzu un neticu ka tādā viesnīcā nav papaijas. Tādēļ jautāju tiem kas griež augļus un viņi sola man uzgriezt. Pēc 5 minūtēm, ejot garām, man pasniedz pilnu šķīvi ar svaigu un gatavu papaiju. Brokastis ir ļoti bagātīgas un visu uzskaitīt nemaz nav vajadzīgs, to mēs parādīsim savos video, Gold Barbell youtube kanālā.
Kad esam ļoti garšīgi paēduši brokastis, ejam uz numuriņu pārģērbties, jo jau esam sasvīduši. Ieejam baseinā nopeldēties un pēc 30 minūtēm kāpjam bagijā, lai dotos uz otru pussalas pusi, aplūkot citu pludmali un pa ceļam vēl apskatām fitnesa centru, ar lielisku sporta zāli un baseinu, teritorijas vidū.
Sagaidījuši nākamo bagiju brucam tālāk un garām mangrovju audzēm, iebraucam otras pussalas ciematiņā, kurā ir villas, ar privātiem baseiniem un lieliem žogiem, lai varētu atpūsties pilnīgi privāti, neviena netraucēti. Šajā pussalas pusē ir arī vairāki restorāni, bāri, skaisti iekopti dārzi, burvīga pludmale un šo pludmali mēs esam atbraukuši apskatīt. Kā vienmēr, zili zaļā ūdens krāsa jau laužas cauri palmu zariem un saules gaismā ūdens ir izteikti spilgts. Šeit ir iespējams izīrēt laivas un ūdens močus, kā arī snorkelēt un pat nirt ar akvalangiem. No pludmales redzam vairākas villas, kas vienā līnijā stiepjās kalnā, diez kas tās varētu būt?
Izstaigājuši pludmali, sagaidām bagiju un dodamies atpakaļ uz savu pussalas pusi, bet pa ceļam ieraugām Spa centru, tas arī mums noteikti ir jāredz. Spa reģistratūrā mums laipni visu izstāsta, kas viņiem šeit ir pieejams un ko mēs šeit varam baudīt un no pāru mašāžas, mēs ar Evita Eidina, laipni atsakāmies, jo 700 Eur maksāt par masāžu vēl neesam gatavi. Toties uzkavējamies un izbaudām saunas, aukstos un karstos baseinus, bet pats galvenais, daudz filmējam un bildējam, jo šeit ir ļoti, ļoti skaisti.
Pēc Spa atgriežamies savos numuros un pārējo dienas daļu atļaujamies atpūsties, peldamies okeānā, peldamies baseinos, sagaidām pludmalē saulrietu un jau 19.00 dodamies vakariņās uz Itāļu restorānu. Šodien mēs iztikām bez pusdienām, uztaisījām sev vēderam atslodzes dienu, tādēļ tagad esam gatavi apēst visu ko vien mums piedāvās. Ēdam Šeišeliski Itāliskus ēdienus, viss mums garšo un pilniem vēderiem dodamies pastaigā uz numuriņu, kur vakaru noslēdzam ar kāršu spēli uz mūsu terases un aukstu Takamaka rumu, ko nopirkām vietējā veikaliņā, ārpus viesnīcas teritorijas.
Rīts sākas ar peldi okeānā, brokastīm, papaiju un dienas pirmajā daļā ierunājam video par visu ceļojumu, atceramies spilgtākos momentus un tos brīžus, ko nekad mēs neaizmirsīsim. Ierunājam arī dažādus ieteikumus, ko noteikti vajag ņemti līdzi, dodoties uz Šeišelu salām. To visu Jūs redzēsiet filmā, ko rādīsim Gold Barbell youtube kanālā!
Tā ka vakar visu garo dienu iztikt bez pusdienām nebija nemaz tik viegli un lai vakarā mēs nepārēstos restorānā, nolemjam iziet uz ielas, līdz veikalam, nopirkt ko pusdienām. Atrodam roltona zupiņas, tunča konservus, maizi, interesantus dzērienus un vietējos saldumus.
To visu aizvedam un noliekam numuriņā, sagaidām bagiju un parādam kartē, kur mēs gribam aizbraukt. Šodien vēlamies uziet līdz villām, kas atrodas kalna nogāzē, ar skatu uz skaisto pludmali. Izrādās šīs ir atsevišķas villas un pašā galā ir prezidenta villa un šīs ir pašas dārgākās uz šīs pussalas, maksā par nedēļu ap 20000 Eur. Bagijs mūs aizved līdz kalna nogāzei, kur sākas ceļš kalnā un tālāk mums jāiet ir ar kājām. Kalnā ir arī vairāki Zipline nobraucieni un speciāli aprīkotas takas, kam patīk kāpt pa kalniem. Pēc 10 minūtēm, ejot caur mežu, kurā arī aug Coco De Mer koki, esam sasnieguši villas un tikai cauri koku lapām redzam ka no villām paveras lielisks skats uz okeānu un katras villas priekšpusē ir baseins un atpūtas zona. Vēl pēc 5 minūtēm, ejot prezidenta villas virzienā, pamanām taku, kas ved gar villām un iet okeāna virzienā. Mēs ilgi nedomājam un pa šo taku izejam līdz lieliem, melniem akmeņiem, no kuriem paveras skats uz okeānu un kādu mazu pludmalīti. Tālumā redzam arī dažus cilvēkus, tas nozīmē ka uz šo pludmali var tikt un arī mēs tur gribam doties. Tieši šajā brīdī mums garām paiet cilvēks no viesnīcas, kas pavada divus viesus šīs pludmales virzienā, mēs iesēžamies tiem astē un nonākam uz takas, kas ved tieši pie šīs pludmales, bet jāpārvar ir stāvs kalns un ļoti daudzi akmens pakāpieni. Bet tas ir tā vērts, pludmale ir pasakaini skaista, okeāna krasas burvīgas, ūdens silts un mēs nekavējoties ejam peldēties, pareizāk būtu teikt, ejam šūpoties viļņos. No šejienes uzlidoju ar dronu un uzfilmēju visu šo skaistumu un tas viss būs redzams filmā.
Atgriezušies viesnīcas numuriņā, nopeldamies baseinā un ar Evitu ejam uz pludmali, kur ir lielie akmeņi, mums ir jāsabildē bildes, apakšveļas firmai Intimissimi, jo viņi ir iedevuši Evitai apakšveļu uz Šeišelām un gaida kādas bildes. Fotosesija ir gan ūdenī, gan uz akmeņiem, gan gultā, kas ir iekārta palmā, pašā pludmalē. Bildes noteikti būs lieliskas, dažas varat redzēt arī šajā albumā.
Pēc fotosesijas ejam uz spa, atpūsties baseinos, šeit ir viens baseins ar ļoti aukstu ūdeni, tas vismaz atsvaidzina, visi pārējie baseini ir pārāk silti, pat dušā nav pietiekoši auksts ūdens.
Pēc Spa ieturma pusdienas, uzēdam roltonus un maizīti ar tunci no konserviem, atpūšamies, paguļam 30 minūtes un atkal vakariņas, šoreiz restorānā, kur ir arī brokastis. Jau ejot uz restorānu, ceram ka nebūs Zviedru galds, lai uz nakti nepieēstos, bet ierodoties restorānā, saprotam, atkal būs jāēd.
Nākamā diena ir arī mūsu noslēdzošā diena un jau vakarā mums ir lidmašīna uz Stambulu. Līdz 10.30 mums ir jāizvāc visas mantas, tās atstājam bagāžas telpā, izīrējam taksi un tas mūs aizved uz Viktorijas centru, iepirkt dažādus suvenīrus un dažādas lietas, ko aizvest uz mājām.
Atgriezušies viesnīcā, mūs ielaiž Spa centrā un visas 5 stundas mēs nodzīvojam pa baseiniem, pirtīm un džakuzi, bet 19.00 mums pakaļ ir foršais šoferis un Gretel. Aizved mūs līdz lidostai, Gretel atdod man lielu aploksni ar bērnu vēstulēm, ko vest uz Latviju, kopā nobildējamies, atvadāmies un kāpjam Turkish Airlines lidmašīna, lai lidotu uz mājām, caur Stambulu.
Pa nakti guļu, bet mani kāds modina, Evita izrādās bija sarunājusi ar stjuartēm lai atnes šampanieti un svecītes, jo man tak dzimšanas diena. Pārsteigums izdevies un mīļs paldies Evitai un apkalpei. Lidojot no Turcijas uz Latviju atkal atnāk stjuartes un apsveic mani dzimšanas dienā, jau otro reizi šodien tiek atzīmēta mana dzimšanas diena! Paldies!
Tā kā Stambulā mums bija 10 stundas starp lidojumiem, aizbraucām ar metro uz pilsētas centru, pastaigājāmies pa Gran Bazar un nopirkām dažādas foršas lietiņas, kāds somu, bet kāds treniņtērpus.
Šeišelu piedzīvojums ir viens no eksotiskākajiem kāds līdz šim man ir bijis un noteikti arī iespaidīgākais. Tik ļoti vēlos to vēlreiz izdzīvot, kopā ar Jums, skatoties mūsu sērijas par Šeišelu salām.