Tik ļoti gribējās beidzot izbraukt ar kemperi, ka aktīvi organizējoties esam tikuši pie kempera un jau lēnu garu šķērsojam Poliju.
Liels paldies firmai Kemperi 365 par iespēju izbraukt savā pirmajā ceļojumā ar māju uz riteņiem.
Mūsu komanda šajā braucienā ir Rodrigo ( 10 gadi ), ome Vija, neteikšu cik viņai gadi, bet 70 vairāk kā Rodrigo 
, Evita Eidina un es, mums gadi vairāk Rodrigo, mazāk kā omei, bet ja saskaita kopā, tad mums sanāk vairāk kā omei:)
Mūsu mērķis šajā reizē ir:
1. saprast vai šāds ceļošanas velds mums patīk,
2. noķert vasaru aiz astes,
3. uzfilmēt šo braucienu un padalīties pieredzē,
4. divas dienas aizvadīsim Prāgā, uzfilmēsim Čehijas lielāko akvaparku,
5. mūsu draugs Simon Požek ir izstrādājis lielisku plānu Slovēnijā, redzēsim daudz skaistu vietu un pasakainus kalnus,
6. divas dienas padzīvosimies pa Venēciju,
7. atpakaļceļā, iebrauksim Austrijā, Tirolē, uzfilmēsim lielisku Spa kompleksu, kalnos un atvilksim elpu tik pat lieliskā kempingā.
8. bet pats galvenais, kārtīgi pastrādāsim, filmēsim, rakstīsim bloga rakstus, bildēsim un tas viss lai iepriecinātu savus foršos skatītājus, lasītājus un sekotājus.
Pats grūtākais šajā ceļojumā ir kārtošanās diena, ir jāsaprot un jāparedz paņemt visu līdzi, kas šajā ceļojumā var noderēt.
Kā jau tas ierasts, daudz somas līdzi ir ar tehniku, kamerām, droniem, gaismām, datoriem un citām noderīgām lietām.
Kad visas mantas saliktas, esam gatavi jau doties ceļā, saņemu zvanu no mana paziņas Dmitrija Salatkova, kas strādā Evelatus.lv un viņš saka ka ir labas ziņas, tā kā viņi novērtē manu lielo darbu pie ''Ceļot bez robežām''raidījuma, viņi ir gatavi uzdāvināt man jaunu kameru, Dji Osmo Pocket 3. Protams par šādu pavērsienu esmu vairāk kā priecīgs un šo kameru pirmās divas dienas neizlaižu no rokām, jau pavisam drīz arī Jūs varēsiet novērtēt tā kvalitāti.
Kad auto beidzot ir uzkrauts, visas mantas saliktas, ledusskapis ir pielikts ar ēdienu, ome sacepusi divus kalnus ar karbonādēm, bet Rodrigo jau saklājis savu gultu, otrajā stāvā, varam dotes ceļā.
Mūsu mērķis, pirmajā dienā, ir sasniegt Polijas galvaspilsētu Varšavu, skatīsimies kā mums ripos un kādi sestdienā būs ceļi, cik daudz automašīnu. Bet auto, vai drīzāk māja uz riteņiem ripo labi, ērti braukt un vidējais ātrums ir ap 100km/h. Auto degvielas patēriņš ir ap 11 litriem uz 100km, kas ir ļoti pieņemams tādam lielam un ietilpīgam auto.
Šie kemperi ir dažādi, ir tikai 2 cilvēkiem, ir 4 cilvēkiem, bet mūsu kemperis ir paredzēts 7 cilvēkiem, tādēļ mūsu 4 cilvēku komandai tas ir ļoti ērts.
Pa ceļam, kādā no Lietuvas uzpildes stacijām, ieturam pusdienas, uz robežas Lietuva / Polija nav nevienas automašīnas, Polijā uz lielajiem ceļiem auto ir maz.
Varšavā iebraucam jau ar tumsiņu, ieejam lielveikalā M1, nopērkam vēl dažas lietas, ko pa ceļam esam sapratuši ka mums noteikti noderētu un braucam pilsētiņas Lodž virzienā, jo aplikācijā Park4night esam atraduši kādu jauku kempingu.
Pēc vairāk kā stundas, ar dažām Gps novirzēm, esam atraduši kempingu, neliela teritorija, 100 m attālumā no ezera, ar labierīcībām un elektrības pieslēgumu.
Pirmais kempings, pirmās vakariņas un pirmā nakts kemperī.
Ar kempingu viss skaidrs, ļoti mājīgs un patīkama atmosfēra.
Vakariņās negribās neko sarežģīt, tādēļ ēdam roltonus un karbonādes.
Saklājam gultas, Rodrigo aizmugurē, augšā, ome zem viņa, mēs ar Evitu priekšā, virs šofera krēsla.
Saslēdzu apkuri uz nakti, lai nenosalstam, jo ārā tikai +8 grādi, iekšā silts un dodamies pie miera. Pa nakti jūtu ka degunam vēsi, saprotu ka ar apkuri kādas problēmas, kāpju lejā, pārslēdzu no elektrības uz gāzi un pēc brītiņa atkal ir silts. Tikai no rīta uzzinājām ka kempingā ir problēma un pazudusi elektrība, bet tas netraucēja mums izgulēties un izbaudīt pirmo nakti kemperī.
Rīts sākas ar pastaigu gar ezeru, iemetu dažas reizes arī spiningu, neko nenoķeru un eju gatavot brokastis.
Izņemam piknika krēslus, galdu, uzvāram kafiju, izcepam olu, sasmērējam maizes un baudām brokastis.
Bet tā kā ārā vēl tikai +9 grādi un mūsu kempinga vieta ir uzreiz aiz priedēm, kur rīta saules stari neiespīd, pārnesam krēslus saulītē, kempinga vidū, dzeram rīta kafiju, baudām no mājām paņemto brūkleņu zapti ar maizi un nesteidzīgi izbaudām šo momentu.
Drīz jau esam sakārtojušies, kāpjam atpakaļ kemperī un esam ceļā uz Prāgu, nākamās divas dienas aizvadīsim Čehijā.
Čehija, Prāga, Aqua Palace hotel.
Eiropas Kemperi3 ceļojums turpinās!
Izbraukuši uz lielā autoceļa, Evita Eidina uzņemās šoferēšanu un es beidzot varu pastaigāt pa mūsu māju uz riteņiem, kad tas ir kustībā. Uzēdu karbonādes maizi un ņemu datoru, lai ko uzrakstītu par pirmajām dienām.
Evita nostūrē 150 kilometrus un saka ka neesot nemaz tik grūti, notirēt uz ceļa šo lielo auto.
Mūsu mērķis šajā pēcpusdienā ir sasniegt Prāgu, kur turpmākās 2 naktis un 2 dienas dzīvosim 12 km no Prāgas centra, lieliskā viesnīcā Aqua Palace.
Nobraukuši no lielā autoceļa un šķērsojuši Čehijas robežu, kādā no uzpildes stacijām apstājamies, uzvāram ūdeni zupiņām, uzsmērējam maizes un ieturam gardas pusdienas.
Vēl pēc pāris stundām esam sasnieguši viesnīcu un iekārtojamies numuriņos. Mums ir divi numuri, bet abi savienoti ar kopīgām durvīm, ļoti ērti ģimenei, lai nav jāstaigā apkārt, vienam pie otra, caur gaiteni.
Uzvelkam halātus, peldkostīmus, peldšortus un ejam iepazīt akvaparku.
Aqua Palace ir lielākais akvaparks visā Čehijā, šeit ir atpūtas zona ar vairākiem baseiniem, daudz un dažādi slidkalniņu, āra zona, dažādi bāri un kafejnīcas, bet viena no labākajām zonām, no mūsu, manas un Evitas skatupunkta ir Saunu pasaule. Tā šeit ir tiešām līmenī, ar dažādām atpūtas iespējām, 19 saunām, dažādām zonām un pirts rituāliem, visas dienas garumā, kaut gan no viena rituāla mēs izmukām ārā, bet par to nedaudz vēlāk.
Iepazinuši dažas saunas, ejam uzmeklēt Rodrigo un omi, satiekam viņus tieši pirms viņi ir gatavi doties atpakaļ uz numuriņu, protams, ja slidkalniņu zona netiktu aizslēgta, Rodrigo varētu tur aizvadīt visu nakti.
Jaunākais ar vecāko komandas biedru iet atpūsties, uz numuriņu, bet mēs ar Evitu turpinām baudīt saunas priekus.
Peldamies baseinā, atpūšamies džakuzi, ejam saunās, baudām rituālus, tie ir ik pēc 30 minūtēm un dažādās saunās, dažādas intensitātes un dažādas tematikas. Piemēram, Turku tvaika pirtī notiek sāls pīlinga rituāls, katram tiek izdalīts sāls, kuram piejaukta klāt eļļa un kad esi noskrubējies, ej dušā mazgāties un pēc šīs procedūras āda ir maigi zīdaina kā mazam bērnam.
Aizmirsu piebilst, ka saunas apmeklēt peldkostīmos nedrīkst, katram tiek iedots palags un tālāk jau atkarīgs no Tevis paša, gribi ej saunā palagā, gribi ej pilnīgi kails.
Noslēdzošais un karstākais rituāls bija bērzu pirtī, kur rituāla meistars atnesa trīs lielas ledus bumbas un divus spaiņus ar ūdeni. Pirms rituāla viņš pabrīdināja sanākušos cilvēkus, ka būs ļoti intensīvi un karsti. Daudzi no augšējām lāvām pārnāca uz zemākajām un rituāls varēja sākties. Skanot roka mūzikai, uz akmeņiem tiek uzlikta pirmā ledus bumba un uzliets ūdens, rituāla meisters sāk iet uz apli un vicināties ar dvieli, pirmais raunds izturēts godam, no visa bara pazaudējam tikai vienu biedru, laikam viņam uz augšējās lāvas kļuva nedaudz par karstu.
Tiek uzlikta otra bumba un uzliets vēl vairāk ūdens, mēs ar Evitu saskatāmies, bet esam apņēmības pilni izturēt un baudām rituālu, ja to tā var nodēvēt. Sviedri gāžās pa visām malām, karstums ir pamatīgs, dvieļa vietā ir kāds liels vēdeklis un ir tik karsts, ka rituāla meistars uzvelk cimdus. Otro raundu izturām, bet no visiem , aptuveni 25 cilvēkiem, paliekam tikai 8, izturīgākie, pārējie ir izmukuši. Tiek uzlikta trešā bumba un uzliets ūdens, jūtam karstumu tik lielu, ka pēc sajūtām esam kādā zupas katlā un drīz gaļa sāks lobīties no kauliem nost. Tiklīdz meistars uzvicina pirmo vēdekli, Evita ir uzņēmusi ātrumu un tēmē uz izejas durvīm, es mirkli padomāju un saprotu, ka nevienam nekas nav jāpierāda, tikko pieceļos kājās, lai muktu ārā, aiz manis rindā izskrien pilnīgi visi, šoreiz laikam sanāca nedaudz par karstu.
Toties aukstajā baseinā atvēsinājāmies un atguvām spēkus lai tiktu līdz saviem numuriņiem.
Pēc lielās karsēšanās izguļamies lieliski, rītu sāku ar brokastu filmēšanu pims septiņiem, kamēr nav sanākuši cilvēki. Brokastis gribētos nosaukt vienā vārdā, Ekselentas, viss ko vien var vēlēties brokastīs, sākot ar dažādiem olu ēdieniem, salātiem, augļiem, saldajiem un bulciņām. Viss tik ļoti krāsains un apetītelīgs, ka pēc brokastīm grūti pakustēties!:)
Deviņos satiekam viesnīcas menedžeri, Veroniku un kopā ar viņu aizejam līdz saunas Pasaulei, safilmēt un sabildēt šo visu kompleksu, kamēr nav sanākuši cilvēki.
Līdz pēcpusdienai nodzīvojam pa akvaparku, izbraukājamies pa dažādām trubām, kopā ar Rodrigo pat kādā apgāžamies, izbaudām viļņu baseinu un paēdam pusdienas vietējā bistro.
Pēc pusdienām sagaidām Rodrigo, kad tas iztrakosies pa Wild river, jeb Mežonīgo upi, kas ir truba, kura atrodas ārpusē, bet ir diezgan ekstrēma, tā vismaz var saprast no cilvēku sejām, kas tiko nobraukuši pa šo upi.
Sagaidījuši Rodrigo, kāpjam savā kemperī un dodamies uz Prāgas centru, atrodam pašā centrā, kur novietot savu māju uz riteņiem un ejam pastaigāt pa galveno gājēju tiltu, ieejam centrā un trāpam tieši uz pilno stundu, kad Prāgas Astranomiskajā pulkstenī atverās logi un mainās figūriņas. Tūristu šeit ir ļoti daudz un visi bauda Čehijas galvaspilsētu, neskatoties uz to ka ārā nav ļoti silts un tā vien prasās uzvilkt vēl vienu jaku.
Izstaigājuši centru, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, Rodrigo dodās uz savu mežonīgo upi, mēs vakariņās un vēlreiz uz pirts kompleksu, bet jau rīt mums jānobrauc 600 kilometri un pa nakti paliksim kādā no skaistajiem Slovēnijas kalnu kempingiem.
Kempings kas norāva jumtu un Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana.
Čehijas galvaspilsēta redzēta, viesnīca Aqua Palace izbaudīta, laiks doties tālāk.
Izbraucam uzreiz pēc 9, no rīta, priekšā mums 600 skaisti kilometri cauri Austrijai, bet apmākušās debesis un tumsnējie mākoņi neļauj mums izbaudīt Austrijas dabas skaistumu un kalnu varenību. Mēs tikai nojaušam, ka tur augšā ir kas skaists, bet kā īstenībā tur izskatās, varam tikai iztēloties.
Ceļš paiet ātri un Slovēnijā iebraucam pēc ceļā pavadītām 6 stundām. Vidējais ātrums ir 110km stundā, vienu reizi tikai apstājāmies uzpildīt degvielu, uz Čehijas un Austrijas robežas pielējām pilnu bāku dīzeli un tas te maksāja 1.26 Eur par litru.
Daži kilometri pirms Slovēnijas robežas, ceļš sāk vest mūs stāvā kalnā, visapkārt meži, lietus mākoņi, bieza migla un te pa vidu balts kempers ar četriem latviešiem, ar otro ātrumu zāģē auto lai tiktu kalnā.
Tikuši līdz pārejai, saprotam ka esam uz robežas, ir liels veikals, kurā tirgo visu, sākot no drēbēm un beidzot ar saldumiem un Slovēnijas Vinjeti. To mēs arī nopērkam, uz nedēļu, un samaksājam 16 Eur.
Draugs Simon Požek ir atsūtījis kempinga nosaukumu, Špik un mēs dodamies tā virzienā. Izbraucam cauri kādam simpātiskam ciematiņam, pārbraucam pāri kalnu upītei un griežamies pa kreisi, uz kempingu.
Viena nakts šeit izmaksā 80 Eur, toties ir siltas dušas un tualetes, viss skaisti izremontēts un galvenais materiāls koks, bet tas skaistākais visā šajā kempingā ir skats uz kalniem, mēs to zinām, jo esam redzējuši bildēs, bet patreiz neko neredzam, arī šeit ir biezi lietus mākoņi.
Pagatavojam sev vakariņas, nomazgājamies un pirmo lietus piļu skaņās iemiegam.
Rītu sāku ar cerību, ka mākoņi izklīduši un mums būs tā iespēja redzēt savām acīm šos skaistos kalnu skatus.
Mākoņi vēl ir, bet tie sāk izklīst, ik pa laikam atsedzot kalnu virsotnes un, brīžos, kad tajos pamanām spilgtus saules starus, sirds ar smadzenēm sāk izmest laimes hormonu un ir sajūta ka esi prieka pilns, Pasaules bērns, kam dzīvē nemaz nevajag daudz.
Šodienas plānā ir apskatīt Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu un Saimons ir sarunājis savu kolēģi, Šāronu, kas izrādīs galvanos apskates objektus un arī nedaudz izstāstīs par interesantākajām lietām un vietām.
Līdz Ļubļanai ir jābrauc aptuveni viena stunda, bet mēs nevaram izkasīties, jo gribās nobildēt kalnus ar kemperi, koku ar kaniem, kalnus ar kalniem un tā mēs aizkavējamies vismaz 15 minūtes.
Ļubļanā ierodamies ar 20 minūšu nokavēšanos un Sharon Kaufman mūs gaida pie pacēlāja, kas ved uz pili, bet tā kā mēs esam ar lielu kemperi, atrast vietu kur to noparkot nav nemaz tik viegli. Šārona brauc līdzi un palīdz meklēt pārkinga vietas, bet tikai izbraucot no centra, atrodam to blakus lielam parkam.
Pa ceļam uz galvaspilsētu pamanījām vairākus stāvlaukumus, auto šosejas malā, kas paredzēti tikai kemperiem, tur ir tualetes, dušas, dažiem arī kafejnīcas un kemperi tur var bez maksas pavadīt nakti.
Tas ka pilsētā nevar atrast vietu kemperim, nenozīmē ka par tiem šeit nerūpējas.
Šāronai ir tikai 3 stundas, lai izrādītu mums pilsētu, jo vēlāk viņai ir jāstrādā, viņa ir sertificēta gide Ļubļanā, bet kā viņa pati saka, strādā arī pa visu Slovēniju.
Šeit daudz neiedziļināšos kur mēs gājām un ko redzējām, to visu redzēsiet mūsu sērijās par Slovēniju, Ceļot bez robežām YouTube kanālā.
Bet vienu pateikt varu, šī pilsēta mūs pārsteidza un Šāronas degsme šo visu mums parādīt un izstāstīt, padarīja šo ekskursiju neaizmirstamu. Kad cilvēks ir savā vietā un mīl savu darbu, to var sajust pirmajās minūtēs un Šārona tiešām ir fantastisks gids.
Pusdienās uzēdām vietējās, tradicionālās desiņas ar sinepēm, mārutkiem un bulciņu. Visiem garšoja un ēda ar gardu muti, samaksājām par 4 porcijām un 3 kolas bundžiņām 30 Eur. Bet varbūt garšoja, jo bija izsalkuši!
Atvadījāmies no Šāronas, uzbraucām ar funikulieri līdz pilij, uzkāpām skatu tornī, redzējām visu pilsētu no augšas, noskatījāmies 4D filmu par šo pili un nobraukuši lejā, devāmies uz savu māju uz riteņiem.
Tik priecīgi bijām ieraugot savu auto, jo nostaigātie 20000 soļi pa pilsētu lika par sevi manīt un tā vien gribējās to savu čemodānu apsēdināt uz ko mīkstu.
Nākamā mūsu pieturvieta, pilsētiņa Postojna, šonakt paliekam kādā jaukā kempingā ar nosaukumu, Pivka Jama un nē, tas netulkojas kā Alus bedre!
Wow, wow, wow, visa diena viens liels woooow, Slovēnija turpina iepriecināt.
Vai tiešām Slovēnijā ir zaļas upes? Postojna alas, Predjamas pils, Triglavas nacionālais parks un Sočas upe.
Rīts kā jau ierasti, mostamies pirms 6 no rīta, gatavojam brokastis, mazgājamies, kārtojamies un labi ka esam kempingā netālu no Postojna alām. Iepriekšējā vakarā kempinga menedžeris ieteica ierasties vismaz 30 minūtes pirms alu atvēršanas, aptuveni ap 9.30. Mēs kā zinādami, ieradāmies jau 9.00 un uzspējām iegādāties biļetes uz pašu sākumu, uz 10.00. Vēl 10 minūtes vēlāk un uz 10 vairs biļetes nebūtu.
Kas ir Postojna alas?
Postojna alas Slovēnijā ir viens no iespaidīgākajiem pazemes brīnumiem Eiropā. Šeit apmeklētāji dodas unikālā braucienā ar pazemes vilcieniņu, kas ir vienīgais tāds Pasaulē, lai apskatītu krāšņus stalaktītus, milzīgas alas zāles un sastaptu mistisko olmu – reti sastopamu pazemes radījumu. Tā ir pasaule, kur daba miljoniem gadu radījusi īstu pazemes pili ar krāšniem mākslas darbiem ik uz soļa.
Līdz šim esmu bijis daudzās stalaktīdu alās, bet neviena mani nav tik ļoti pārsteigusi kā šī.
Bildes ir skaistas, bet video būs vēl labāki un to visu varēsiet redzēt Ceļot bez robežām YouTube kanālā.
Pēc alām dodamies uz netālu esošo Predjamas pili, kas ir lielākā Pasaulē šāda veida pils un tā nav vienkārši pils alā, tā ir iebūvēta 120 metrus augstā klintī un zem pils atrodas vairāk kā 14km gara alu sistēma, kas viduslaikos bija kā slēptuves, bēgšanas tuneļi un piegādes ceļi. Šeit mēs sabildējam šo pili no ārpuses, uzlidoju ar dronu un uzfilmēju no dažādiem skatupunktiem. Kāpjam atpakaļ savā kemperī, lai dodos uz Triglavas nacionālo parku.
Nedaudz virs stundas un esam šajā parkā, pabraucam garām mūsu pirmās dienas kempingam, Špik un jau pēc 10 minūtēm esam pie kalnu ezeriņa, kas ir ieskauts ar kalniem no visām pusēm. Ātri bildējamies, Rodrigo iemet špiningu un atkal lecam savā mājā uz riteņiem, lai dots tālāk, vēl viens apskates objekts šodienas programmā un to noteikti gribās redzēt un saprast vai tiešām Slovēnijā ir zaļas upes, vai tas viss, kas redzēts līdz šim bildēs ir fotošops!
Jābrauc nedaudz virs stundas, jau pēc 15 minūtēm iebraucam Itālijā, un pa nelielajiem kalnu celiņiem un caur maziem ciematiņiem atkal iebraucam Slovēnijā. Kalni ir visapkārt un jo tālāk braucam, jo staltāki un iespaidīgāki tie izskatās.
Kādā brīdi saprotu ka jāstājas malā, jābildē un jāuzlido ar dronu. Kad telefons un jaunā Dji Osmo Pocket 3 kamera ir piefilmēta pilna, atstāju dronu sekošanas režīmā un braucam lejā pa kalnu. Kādā brīdī pamanu ka zona sāk pazust, piebremzēju savu auto, bet lai arī braucu lēnām, atrodos jau aiz līkuma un zona pazūd pa visam. Stājos ceļa malā, skrienu kalna virzienā, bet zona dronam neparādās, tas nozīmē vai nu jāskrien tālāk, vai jānāk uz kemperi, jāmēģina to apgriezt, šauro kalnu ceļa vidū un jābrauc meklēt drons. Izvēlos otro variantu, bet ar apgriešanu neiet viegli, kad auto ir novietots pretājā virzienā, spiežu gāzes pedāli grīdā un sākam kustību atpakaļ kalnā.
Pēc dažām minūtēm pultī parādās signāls un pēc bildes var saprast, ka drons ir nolaidies tajā vietā, kur tika pacelts pirms laika. Ar šo mums paveicās, akmens nokrīt no sirds un dodamies tālāk, uz Soču upi.
Pēc 30 minūtēm sasniedzam savu galamērķi, Great Soča George. Rodrigo ņem spiningu un ejam lejā pa kalnu uz upi, te pēkšņi piestāj kāds zvejas inspektors un aizrāda, ka ar spiningu nedrīkst šeit zvejot. Nekas cits neatliek, kā nolikt spiningu un iet uz upi tikai ar kameru. Bet kamera nav tas sliktākais variants, jo skati šeit ir fantastiski skaisti un tiešām, Slovēnijā ir zaļas upes, mēs to varam apstiprināt.
Šī vieta ir īsta bauda acīm, prātam un sajūtām, šeit var redzēt kā upe, daudzu tūkstošu vai pat miljonu gadu laikā ir izlauzusi sev ceļu cauri klintīm un kā tā līkumo un mutuļo aiz katra lielā akmens. Ūdens tik dzidrs un caurspīdīgs, ka var redzēt gan mazas, gan lielas foreles, tā vien gribās iemest kādu spiningu vai makšķeri, bet šoreiz esam godīgi un noteikumus nepārkāpjam.
Saule sāk rietēt un iestājas krēsla, mēs vēl uzēdam konservus ar maizi, saldajā vīnogas, ko nopirkām vakar uz tirgus, Ļubļanā un sākam braukt Koperas virzienā.
Tomēr, šovakar, izlemjam palikt kādā kempingā, pašā Sočas upes krastā, netālu no Sočas tilta, ko rīt no rīta vēl apskatīsim un tikai tad dosimies tālāk uz Koperu, kur tiksimies ar mūsu draugu Simon Požek , viņš ir sagatavojis 2 dienu tūri pa pilsētiņām gar jūru.
Pa tik ekstrēmu ceļu un vēl ar Kemperi, es līdz šim nebiju braucis. Kad adrenalīns mijās ar bailēm!
Šonakt guļam labi, jo pa nakti bija beigusies gāze un atslēgusies apkure, vēsumā vienmēr guļās labāk, bet kad no rīta jāceļās, ļoti patīkami nav.
Ar Rodrigo esam sarunājuši, ka celsimies no rīta, pirms sešiem un iesim uz upi spiningot, bet kad izeju no rīta ārā, vēl ir pilnīga tumsa, tādēļ dodos atpakaļ gultā un novārtos pa to vēl līdz 6.30.
Pirmais ko daru, samainu gāzes balonus, lai varam brokastis ēst jau siltumā.
Ārā ir bieza migla un tālāk par 5 metriem ir grūti redzēt, Sočas upes skaņas var dzirdēt, saģērbjamies un ar Rodrigo ejam uz upi.
Upe ir 20 metru no mūsu auto, ātri atrodam kur nokāpt līdz ūdenim un pirmo metienu izmēģinu es. Tālāk turpina Rodrigo, es tikmēr priecājos par apkārtējiem kalnu siluetiem, kas kā lieli dinozauri rēgojas ārā no biezās miglas.
Pēc trešā metiena, Rodrigo vizulis ir iesprūdis starp akmeņiem un nekādīgi to nevaram izraut, nekas cits neatliek kā vilkt kājas, uzlocīt bikses un brist pakaļ. Pēc pirmajām 10 sekundēm kāju pirkstus vairs nejūtu, ūdens ir stindzinoši auksts un pēdas sāp, brienot pa akmeņiem. Straume tik strauja, ka knapi varu noturēties, bikses jau slapjas līdz dibenam un turos, lai neiekristu ar visām drēbēm ūdenī, bet esmu tics tikai līdz upes vidum, tālāk ūdens vēl dziļāks un vizulis ir aptuveni 4 metri no manis, tādēļ sāku raustīt auklu un vizuli izdodās dabūt ārā no akmeņiem.
Rodrigo paliek spiningot, bet es dodos uz auto pārģērbties un uzvilkt slitas zeķes.
Paēdam brokastis, Rodrigo no upes atgriežās ar tukšām rokām, nomazgājamies un taisāmies braukt, bet pirms brauciena izdomāju uzlidot ar dronu. Skati ir fantastiski, esam nelielā ielejā, starp kalniem, visa ieleja ir biezā miglā, bet jau pēc 50 metriem no miglas ne ziņas, kalni saulē sildās pēc aukstās nakts, kad temperatūra nokritusi līdz +4 grādiem. Video būs lieliski, tādu miglas un saules kombināciju reti kad sanāk noķert un tas viss būs Ceļot bez robežām YouTube kanālā, sērijās par Slovēniju.
Par kempingu samaksājam 50 Eur un dodamies Koperas virzienā, lai tiktos ar mūsu draugu Simon Požek.
Pa ceļam vēl piestājam pilsētiņā Most na Soču, atkal uzlidojam ar dronu, ieliekam navigācijā Kopera un nesteidzīgi dodamies ceļā. Braucam gar upi, runājamies, baudām kalnu skatus un netīšām pabraucam garām mūsu pagriezienam, bet navigācija ātri visu pārēķina un pēc 9km ir nākamais pagrieziens, pa labi. Tā arī darām, braucam tālāk, griežamies pa labi un turpinām braukt pa šauru kalnu celiņu, kas līkumo ar vien augstāk kalnā. Sākumā nepievērsām uzmanību, bet pēc laika saprotam, ka ceļš kļūst ar vien šaurāks un šaurāks, vēl nospriežam, ka labi ka neviena cita automašīna nebrauc pretīm, savādāk samainīties būtu grūti.
Turpinām braukt un kalns kļūst stāvāks, ātrums ir 30km stundā un augstāk par otro pārnesumu mums nesanāk ieslēgt. Arī līkumi kļūst lielāki un sākam aizdomāties vai tiešām šis ceļš ved uz Koperu.
Kādā brīdī apstājamies un samaināmies ar Evita Eidina vietām, viņa ir gatava stūrēt, bet es uzlidoju ar dronu. Neteikšu ka es jutos ļoti omulīgi, kad pa šo stāvo un šauro ceļu brauc Evita, bet es ķeru skaistus skatus un cenšos lidot tā, lai nepazūd zona.
Evita pēc 10 nobrauktām minūtēm ir piekususi un maināmies atpakaļ, nobraucu vēl 10 minūtes un ceļš ir kļuvis tik šaurs, ka mūsu auto spoguļi gandrīz skarās klints malai.
Šeit nav nevienas vietas, kur varētu samainīties ar kādu auto, ja kāds brauktu pretīm. Tiekam līdz kādām mājām, atrodam platāku vietu, apstājamies un izkāpjam nobildēties.
Kalnos augstu redzam kādu barjeru, kas izskatās kā ceļa barjera un savā starpā vēl pajokojam, ka tur ir ceļš, pa kuru arī mums būs jābrauc. Pasmejamies par joku, kaut gan par 50 % esam pārliecināti, ka pa turieni arī mums būs jābrauc.
Viss jau būtu labi, pie šaurajiem ceļiem esam pieraduši, kad riepa iet gar pašu nogāzi, arī jau nedaudz pieradām, bet mums tagad beidzās asfalts un sākas zemes ceļš. Tam gan mēs nebijām gatavi, bet apgriezties nav kur, tādu iespēju neviens nav paredzējis, tādēļ braucam tālāk.
Saprotam ka esam piebraukuši pie tām stāvajām malām, ko redzējām no apakšas un skati uz leju ir gan burvīgi, gan ļoti bailīgi, vienā reizē.
Pabraucam garām vienam līkumam, tad otram, izdomāju uzlidot ar dronu, bet īsti nav vietas kur apstāties, jo kalna stāvums ir tāds, ka varam neuzsākt braukt, jo šis šoreiz mums nav 4x4 auto.
Atrodam kādu vietu, palaižam dronu, to vada Rodrigo un ķer labākos kadrus, bet izbraukuši vēl 3 asus līkumus, ieraugām priekšā lielu arku, klintī un pa gabalu izskatās, ka mēs varētu tur cauri netikt.
Evita kāpj ārā, iet skatīties kas nu notiks, es tikmēr lēnu garu braucu un saprotam, ka šo mēs pievārēsim. Priecīgi braucam tālāk, turpinām filmēt ar dronu, pēc 4 līkumiem pretīm brauc busiņš, mēs to apturām un vietējam cilvēkam jautājam vai mūsu busam ir izredzes izbraukt šo ceļu. Viņs saka ka būs smagi, jo priekšā ir viena arka, kas augstumā ir tikai 3 metri, bet mūsu auto ir 3.07m.
Sākam dodomāt nolaist riepām gaisu, bet vispirms, kopā ar busiņa šoferi, dodamies kalnā, izpētīt šo arku. Ejam līdz otrajam līkumam, bet arkas nav, vēl esam nogājuši divus līkumus, vēl tās arkas nav, šoferis neizpratnē, kur palikusi arka. Pa ceļam ir daži sarežģītāki posmi ar klintīm, abās pusēs un asiem līkumiem, bet par šiem es neuztraucos, vairāk man uztrauc tā arka.
Vēl noejam kādus 200 metrus, arkas kā nav, tā nav. Es viņam jautāju, cik kopā arkas ir uz šī ceļa, viņam ar angļu valodu ir diezgan uz Jūs, bet kautko jau viņš saprot un saka ka esot tikai viena arka.
Es viņam priecīgs saku, ka to arku jau esam izbraukuši un tā ir aiz mums, nevis priekšā.
Ejam visu ceļu atpakaļ, savas 20 minūtes noteikti mēs gājām, pa to laiku vēl kāds vietējais aizmugurē mums nostājies un netiek garām, lamājas ka izsauks policiju, bet tik līdz es padzenu auto malā, tā viņš ir savā auto iekšā un pazūd kalnos.
Kamēr es gāju pētīt ceļu, Rodrigo nenolaida dronu, tam sāka beigties baterija un tas aizlidoja uz to vietu, kur pacēlām pēdējā reizē, tas ir vismaz kilometru zemāk.
Sarunāju busiņa šoferi un tas mani noved līdz tai vietai, kur jābūt dronam. Mums atkal ir paveicies un dronu atrodam, bet atpakaļ kalnā jākāpj saviem spēkiem. Pēc 20 minūtēm esmu pie auto, nosvīdis, piekusis, bet laimīgs gan par dronu, gan par to ka vienīgo arku esam izbraukuši.
Dodamies tālāk kalnā, spolējam uz akmeņiem, bet uz priekšu tiekam, vēl 15 minūtes un jau sākam laisties lejā, drīz arī asfalts parādās un arī kāds ciemats.
Uz Koperu bractot izbraucām vēl caur Itāliju, jo tā ir ātrāk un tā mūsu jautrā navigācija aizved.
Satiekam draugu Saimonu un viņš mūs ved uz kādu vīna un olīveļļas darītavu, tā teikt mājražotāju. Mums tur bija jābūt pirms 3 stundām, bet piedzīvojumi kalnos mums bija svarīgāki.
Saimons brauc ar savu auto pa priekšu, mēs sekojam viņam un pēc 20 minūtēm esam uzbraukuši nelielos kalnos un dodamies ciemos pie viņa drauga.
Šeit mēs uzzinām daudzas lietas par Extra Virgin olīveļļu, iemācamies atšķirt īstu no viltojuma, uzzinām kādas pirkt un kādas nepirkt, izstaigājam olīvkoka plantācijas, uzzinām ka melnās olīvas ir kaitīgas veselībai, uzēdam dažāds uzkodas ar olīveļļu un dodamies uz auto, pa ceļam apskatot kādu vīna darītavu, no kuras terases paveras skats uz jūru un tālumā var redzēt arī Venēciju.
Pa ceļam uz vakariņu vietu un mūsu nakšņošanas vietu, iebraucam pie vēl viena Saimona sadarbības partnera, vīnu darītāju ģimenes, kas jau trešajā paaudzē ražo vīnu, dažus stipros dzērienus un olīveļļu.
Šeit uzzinām viņu senču stāstu, par to kā viņi uzsāka šo biznesu un kā tas ir izvērties tagad. Nogaršojam vairākus vīnus, uzēdam mājās ražotus gaļas ēdienus un sierus.
Kad vīni nogaršoti tālāk mūsu ceļš ved pie Saimona drauga Martina, ar ko kopā gatavosim vakariņas un tās arī degustēsim. Martins dzīvo un darbojās pie pašas Horvātijas robežas, viņam ir savs privātais restorāns un apartmenti, ko dod uz īri. Mēs novietojam savu kemperi stāvlaukumā un ejam uz restorānu, iepazīties ar Martinu un uzzināt, kas mūs šovakar sagaida vakariņās. Martins jau bija labi sagatvojies un mūsu iesaiste nebija ļoti vajadzīga, toties mēs bijām klāt un redzējām kā gatavo pastu (pašu gatavotu ) ar trifeļu sēnēm un sieru un kā pagatavo steiku, kas 40 dienas ir noturēts un nogatavināts ledusskapī. Viss bija izcili, sākot no uzkodām, kurās bija vītinātas gaļas un kazas siers, līdz beidzot ar pastu un steiku.
Gaļa bija tik garšīga un sulīga, ka noteikti varu teikt viena no labākajām gaļām manā mūžā. Vēl dažas sarunas pie galda un jāsteidzās uz kemperi, rakstīt šīs dienas notikumi!
Izbraukt ar velosipēdu pa visu Slovēnijas piekrasti! Un gribam uz Venēciju.
Gulēt kemperī ir jau pierasts, gribētos jau teikt ka jūtos kā mājās, bet varbūt dažreiz pietrūkst plašuma, toties no rīta, kad izkāpjam ārā no mūsu mājas uz riteņiem, katru dienu esam citā vietā un viena vieta ir skaistāka par otru.
Šorīt mostamies, vakardienas šefpavāra Martina, ciematiņā, nelielā stāvlaukumā, blakus mežam. Izkāpuši no busiņa, pasperam 10 soļus dziļāk mežā un esam jau Horvātijā. Varam teikt ka esam bijuši arī Horvātijā, tātad vēl vienā valstī.
Uzēdam brokastis, nomazgājamies un braucam uz Koperu, kur jātiekas ar Saimonu un šodien ir paredzēts braukt ar velosipēdiem gar jūru un redzēt vairākas pilsētiņas.
9.10 esam norunātajā stāvlaukumā un ejam uz Koperas vecpilsētu, izejam cauri senajiem vārtiem un ejam uz galveno laukumu.
Vai Jūs zināt ka Kopera kādreiz bija sala un tagad tai ir apbērts visapkārt zeme un sabūvēta pilsēta?
Par šo mēs noteikti izstāstīsim savā raidījumā, Ceļot bez robežām, sērijās par Slovēniju.
Izgājuši vecpilsētu, nonākam pa trepēm lejā līdz ostai un esam jau velosipēdu īres firmā, kur tiekam pie 3 elektro baikiem. Mana mamma tomēr labāk izlemj iet izstaigāt veco Koper pilsētu, nevis braukt mums līdzi.
Noklausījušies galvenos ieteikumus, braucot ar e baiku, esam gatavi doties ceļā. Tik garš izbrauciens mums ir pirmo reizi ar elektro velosipēdiem.
Pirmais ko mēs darām, iebraucam Koperas vecpilsētas centrā uzēst gardās picas, kuras vienreiz jau ēdām, kad bijām iebraukuši pie Saimona, pirms aptuveni 2 mēnešiem, braucot ar džipiem uz Albāniju.
Vēderi pilni, gatavi doties tālāk, izbraucam pilsētas labirintus un sākas velo celiņš, kas nebeigsies līdz pat galējai Slovēnijas pilsētai. Mūsu ceļš ved gar jūru un braukt ar elektro velo ir tīrā bauda, ir jāmin pedāļi, bet tas nes uz priekšu tik viegli, ka nepiekūsti pat braucot kalnā.
Braucam, apstājamies, bildējam, filmējam, uzlidojam ar dronu un tad kādā brīdī novirzamies no jūras malas un iebraucam kādā dārziņu rajonā, apkārt ir sastādītas vīnogas, kurmas un citi augļi, bet pa vidu iet velo celiņš, cilvēki pa kompānijām vai ģimenes ar bērniem, visi brauc ar velosipēdiem. Uzbraucam uz kāda platāka ceļa un Simon Požek stāsta ka šis ceļš, pa kuru patreiz braucam, kādreiz ir bijis vilciena ceļš un te ir bijušas sliedes. Mēs pat izbraucam cauri kalnam pa tuneli, kas kādreiz bija veidots dzelzceļam.
Kad pirmie kilometri pievārēti, esam iebraukuši pilsētiņā Izolā, skaista, neliela un romantiska jūras pilsētiņa, Saimons mūs aizved uz kādu saldumu veikalu, @Sladoledarna in Kavarna Pri Ekremu, kur uz vietas gatavo gan kūkas un bulkas, gan saldējumus un dažādus saldumus. Mums šajā reizē saimnieks iesaka nogaršot viņu firmas ēdienu, kas nekur citur Pasaulē nav nogaršojams un tas ir Izolanka. Tā ir kūka, kas ir tik gaisīga, tik garda, tik baudāma, ka grūti pat aprakstīt. Piekrītu Saimonam un šīs iestādes saimniekam, ka nekas tik labs līdz šim nav ēsts. Rodrigo arī atzīšt ka šī ir garšīgākā kūka mūžā. Kad to atnesa, likās ka to nav iespējams apēst vienā reizē, bet izrādās tā ir tik viegla, ka pat aizņēmos kādu gabaliņu no Evita Eidina.
Pēc mielošanās ar saldumiem, izbraucam cauri pilsētas centram, kas ir bagāta ar mazām un šaurām ieliņām, līdzīgi kā Koperā. Pēc tās dodamies pa velo celiņu un vēl garāku pazemes tuneli uz pilsētiņu Portorož, tur no ārpuses apskatām vienu no vecākajām Eiropas un vecāko Slovēnijas viesnīcu Kempinski Palace Portorož. Var redzēt kādu līdzību ar Ķemeru sanatoriju, vienīgi Latvijas viesnīca ir nedaudz lielāka.
Nākamais pieturas punkts ir Pirana, iebraucot tajā, saprotam ka šī pilsētiņa ir patiesi skaista un šeit vajag atbraukt vēlreiz un izstaigāt to ar kājām, nesteidzīgi. Tādēļ tagad braucam visu šo ceļa posmu atpakaļ uz Koperu, atdodam velosipēdus nomas firmā, noliekam kemperi stāvlaukumā un Saimons ar savu vieglo auto mūs aizved līdz Piranai.
Ja Slovēnijā daudzās vietās redzējām stāvlaukumus, kempingus un dažadas apstāšanās vietas kemperiem, tad šeit, jūras tuvumā un mazajās pilsētiņās ar kemperiem nav viegli.
Arī Saimonam savu Audi automašīnu nav nemaz tik viegli atstāt kādā stāvlaukumā, jo visi ir pilni, tādēļ viņš mūs izlaiž un mēs ejam iepazīt pilsētu, kamēr pats meklēs, kur noparkoties.
Nogājuši lejā pa kalnu, izejam uz galveno laukumu, tad izstaigājam jūras piekrasti, izstaigājam šaurās pilsētas ieliņas, uzejam līdz katedrālei un dodamies atpakaļ pie Saimona, jo nāk virsū vakars, bet mēs vēl neesam izdomājuši kur šonakt paliksim pa nakti.
Atgriezušies pilsētā Kopera, iebraucam lielveikalā nopirkt kādu ēdienu, brokastīm un vakariņām un atvadāmis no Saimona, bet ne uz ilgu laiku, tikai uz vienu mēnesi, jo pēc mēneša Londonā notiks lielā tūrisma izstāde un mēs tur tiksimies.
Saimons, uz atvadām, iesaka vienu kempingu, kas ir pavisam netālu, bet atrodas jūras krastā.
Patreiz sēžu uz kempinga krēsla, dažu soļu attālumā no jūras, skatos uz izgaismoto Koperas pilsētu un rakstu šo rakstu.
Šī kempinga nosaukums ir Adria Ankaran.
Nevaram sagaidīt rītdienu, kad ieraudzīsim kā te izskatās dienas laikā, bet arī tagad, tumsā, saprotam ka esam nonākuši vēl vienā lieliska vietā.
Vienīgā lieta, kas gan biedē, rīt ir paredzēts traks lietus, vējš, krusa un iespējami pat plūdi.
Nakts paiet mierīgi, no rīta puses, pirms pieciem, dzirdu ką sāk sisties lietus piles pret kempera jumtu un skaņa paliek ar vien spēcīgāka un spēcīgāka, drīz jau vairs pagulēt nav iespējams, arī vējš pieņemās spēkā un sāk mūs šūpināt, itkā saprastu ka dēļ lietus mēs nevaram pagulēt, tādēļ ir gatas mūs ieaijāt, bet viņam tas neizdodas. Es ik pa laikam atceros kā mums klājās Albānijā, kad vējš visu nakti raustīja mūsu jumta telti un likās ka iesviedīs aizā. Ja kāds nav lasījis par mūsu piedzīvojumiem ar džipu Albānijā, to var izdarīt mūsu mājas lapā www.celotbezrobezam.lv.
Saprotam ka nav vērts vairs vārtīties pa gultu, ir jāceļās un vismaz jāizvāra tējai ūdens. Drīz jau visi ir piecēlušies, ēdam brokastis, bet aiz loga vējš ar lietu ir tik ļoti sadraudzējušies, ka liekas viņi savā starpā sacenšās, kurš šorīt būs spēcīgāks. Labi ka ātri vējš piekūst un paliek tikai neliels lietutiņš, nekas no vakar solītā tā arī nepiepildījās, nav ne krusa, ne sniegs, ne vētras.
Tik un tā, ārā līst lietus, šodien ir svētdiena, Slovēnijā visi veikali ciet, bet par šo mēs uzzināsim tikai vēlāk, kad aizbrauksim uz veikalu nopirkt sev ko ēdamu un izrādālīsies, Slovēnijā to svētdienā izdarīt nevar.
Velku kājās čības, ņemu lietussargu un eju uz kempinga reģistratūru, aprunāties par iespējām, ko lietus laikā pie viņiem var sadarīt. Izrādās, teritorijā ir Spa centrs, liels baseins, vairākas saunas un džakuzi, tas viss par papildus samaksu, bet tomēr ir.
Saģērbjamies un dodamies visi uz Spa, izsildamies saunās un izmērcējamies baseinos, ejam atpakaļ uz kemperi, kārtojamies un braucam tālāk.
Sākumā uz veikalu, kurš izrādījās ciet, tad liekam navigācijā kempinga adresi, kas ir netālu no Venēcijas un sākam savu divu stundu ceļu.
Degvielu uzpildām Slovēnijā, dīzelis šeit maksā 1,491 Eur un šāda cena ir pilnīgi visās uzpildes stacijās. Viņiem cena mainās tikai reizi 2 nedēļās un cenu nosaka kāda valsts struktūra, tādēļ visur cena ir vienāda.
Pēc 10 minūtēm jau esam iebraukuši Itālijā un tur cena ir par 12 līdz 30 centi dārgāka kā Slovēnijā.
Pa ceļam redzam burvīgus kalnus ar sniegotām virsotnēm un tie mūs priecēja lielu daļu mūsu ceļa, mēs pat apstājāmies kādā outletā, lai uzlidotu ar dronu un nobildētu šos skaistuļus. Viens par otru varenāks un viens par otru muskuļaināks, ir sajūta ka tie kalni ir iznākuši uz skatuves sevi parādīt, līdzīgi kā to dara kultūristi, sacensībās.
Ja jau esam apstājušies Itālijas outletā, ir jāieiet un varbūt pat kādā veikalā ir kas noderīgs, Rodrigo tika pie jaunām biksēm, es pie jauniem apaviem, Evita pie jaunas kosmētikas un ome pie jauniem iespaidiem par outletiem.
Vēl stunda un esam atbraukuši uz pussalu, kur atrodas mūsu kempings, esam pavisam netālu no Venēcijas un aizverot acis pat var saskatīt kā Gondolas peld pa kanāliem.
Piereģistrājamies, mums ierāda vietu, kur jānovieto mūsu māja uz riteņiem, esam pavisam netālu no jūras, aptuveni 10 metrus no pludmales, izkāpju ārā no auto, ņemu kameru lai uzfilmētu jūru, bet no blakus kempera izbāž galvu vācu tautības sieviete, aptuveni 55 gads veca un sāk lamāties, lai mēs viņus nefilmējam, es sākumā nesapratu ko viņa īsti vēlas, domāju, kā citi kemperu kaimiņi, tādā veidā iepazīstas, bet viņa uzreiz sāk uzbrukumu un viņai piebiedrojas arī vīrs vai kāds kolēģis un sāk bļaut lai aizvācu kameru. Iespējams balodīši noslēpušies slepeni no visiem un bauda romantiku, bet pēc brītiņa, kad abi iznāca no kempera, mēs sapratām, kādēļ tāda agresija, abi pa taisnu līniju noteikti nenoietu, izrādās Itālijas vīns ne tikai ir garšīgs, bet arī nav vēlams vācu balodīšiem.
Neskatoties uz trakajiem kaimiņiem, kuri ātri devās gulēt, mēs izveidojām savu kempinga vietu, pie auto, izlikām glaldu ar krēsliem, uzstādījām gāzes grillu, ko uz Albāniju bija iedevis Uldis no wekamper, izcepām desiņas ar sīpoliem un gardi paēdām vakariņas.
Ienākot kemperī, noskatījāmies mūsu jauno sēriju par piedzīvojumiem Energylandia, par to kā mēs omi iemānījām karuseļos.
Pēc tam aizgājām uz netālu esošajām dušām nomazgāties un esmu gatavs sēsties pie galda lai uzrakstītu otrās dienas piedzīvojumu.
Venēcija un vēlreiz Venēcija.
Rītu sākam ar saullēkta vērošanu pludmalē, lai arī gaiss ir diezgan drēgns, beidzot vismaz nesalst rokas un deguns.
Tālāk jau viss kā ierasts, brokastis, duša, saliekam somās kameras un ģērbjamies lai dotos uz Venēciju.
Biļetes autobusam un prāmim varam nopirkt kempinga reģistratūrā, vienam cilvēkam maksā 24 Eur, tas ir turp un atpakaļ.
Kad biļetes esam nopirkuši, ejam uz lielo ceļu gaidīt autobusu, tas šeit kursē ik pēc 30 minūtēm, sākot no 5.30 no rīta un beidzot ar 23.00 vakarā.
Sagaidām autobusu, kas atnāk ar 20 minūšu kavēšanos un tiekam iespiesti kā siļķes mucā. Labi ka līdz prāmim ir jābrauc nepilnas 15 minūtes. Tiklīdz esam izkāpuši no autobusa, pārkāpjam prāmī un 5 minūšu laikā jau dodamies uz Venēcijas San Marco laukumu.
Nepilnas 15 minūtes un esam Venēcijā, Evita Eidina šeit ir bijusi vairākas reizes un beidzamā reize ir bijusi pirms 2 gadiem, es šeit esmu bijis pirms daudziem gadiem, tāpat arī mana māte, bet Rodrigo šī ir pirmā reize. Es pat nedaudz apskaužu viņu, jo vienmēr iepazīt jaunas vietas, tas ir daudz aizraujošāk, kā atgriesties uz tām vietām, kur kādreiz jau esi bijis, lai arī tās Tev tik ļoti patīk.
Atceros savu pirmo reizi Venēcijā, tas bija 2000.gadā, pirms 25 gadiem un kamēr mēs līdz Itālijai tikām, draugu kompānijā, bijām palikuši pilnībā bez naudas, jo katrā valstī mums policija bija salikusi sodus, gan par Zaļās kartes neesamību, gan par citiem pārkāpumiem, tādēļ šajā pilsētā nevarējām atļauties pat ūdeni nopirkt. Kā mums toreiz beidzās šis piedzīvojums, tas ir pavisam cits stāsts!
Venēcijā esam nonākuši un pirmais apskates punkts ir Svētā Marka laukums. Ja es teiktu ka cilvēku šeit ir daudz, tas nenozīmētu neko, šeit cilvēku ir ļoti, ļoti daudz. Itkā vasaras sezona ir noslēgusies, bet tūristu šeit tik un tā ir daudz.
Sākumā tas kaitina, jo lai uzbildētu kādu bildi, ir jāmāk noķert tas īstais brīdis, kamēr Chin Janj Kuns ar sievu paiet garām un John Walker vēl nav ielīdis kamerā.
Pēc stundas jau esam pieraduši un bildējam pa kreisi un pa labi, ar visiem Džeki Čaniem un pārējiem Venēcijas ciemiņiem!
Mans vienīgais uzdevums ir nopirkt kādu venēciešu masku, ko uzlikt mājas studijā uz plauktiņa, blakus Šrilankas maskai. Sākumā maskas cenas ir sākot no 15 Eur, bet ieejot dziļāk pilsētiņā, cena jau nokrītās uz 10 un pat 8 Eur. Bet masku izlemjam nopirkt tikai pašās beigās, pirms prom braukšanas, tagad dodamies uz Rialto tiltu.
Ejam pa šaurajām ieliņām, šķērsojam kanālus pāri tiltiņiem, ik pa laikam apskatām kādus suvenīru viekalus, iegriežamies kādā saldumu veikalā, tā teikt uzsist apetīti pirms pusdienām.
Kad esam tikuši līdz tiltam, apetīte jau ir pavisam laba, tādēļ ātri bildējamies un ejam meklēt kādu brīvu galdiņu pie kanāla, kur ieturēt pusdienas. Protams, arī cenas nav mazsvarīgas, tādēļ izlemjam, pusdienās pietiks ar itāļu picām un kādu dzērienu.
Atrodam restorānu, kur pica maksā sākot no 11 Eur, bet šeit viss aizņemts, Evita sarunā ka pēc 30 minūtēm mums galdiņš būs rezervēts un varēsim nākt baudīt pusdienas pašā kanāla malā. Ja mums ko vajag, Evita visu var sarunāt, jo itāļiem patīk kad svešzemnieki runā viņu valodā un Evita labi to pieprot.
Apejam nelielu aplīti gar kanālu un pēc 30 minūtēm mūsu galds ir jau uzklāts.
Pasūtam divas picas uz četriem, Evita sev kādu kokteili, mēs gāzētu ūdeni un pusdienas ir izdevušās, esam gan atpūtušies, gan labi paēduši, gan arī lēti tikuši cauri, tikai 42 Eur. Es domāju Venēcijas centrā, tas nav dārgi.
Nākamo apskates vietu ieliekam navigācijā Acqua Alta, tas ir grāmatu veikals, ko kā paši venēcieši dēvē par skaistāko grāmatu veikalu Pasaulē, tur visas grāmatas ir saliktas laivās vai vannās, tas tādēļ, ja sākas plūdi, lai grāmatas nesabojātos.
Pa ceļam uz šo grāmatnīcu apskatām vēl daudzus laukumus, kanālus, tiltiņus, redzam kāda milzīga rinda stāv pie Venēcijas populārākā saldējuma Suso.
Grāmatau veikals nav liels, bet tiešām visas grāmatas ir vannās vai laivās vai uz augstākiem koka plauktiem, turpat ir arī logs un māja atrodas pašā kanāla malā, ja sākas plūdi, tad pa šo logu viss ūdens ieplūst iekšā.
Pēc grāmatu veikala dodamies uz Ponte dell Accademia, tas ir tilts, kas iet pāri lielajam kanālam. Pa ceļam atkal daudz veikaliņu, suvenīri, saldumi, daudz interesanu vietu, ko sabildēt un tā to dienu turpinām, bez steigas baudām Venēciju un visu ko tā piedāvā.
Apskatījuši skatus no Akadēmijas tilta, ejam atpakaļ uz Svētā Marka laukumu, kur vēl padzersim kafiju, uzēdīsim kādu saldumu, nopirksim masku vai maskas un dosimies atpakaļ uz mūsu pussalu, lai tālāk dotos uz kempingu.
Vienas maskas vietā beigās nopirku 3 maskas, vienu sev, vienu Evitai un vienu Jums, sekotāji. Esmu pa šo ceļojumu savācis 3 lieliskas dāvanas, ko atgriežoties mājās, noteikti izspēlēšu kādā konkursā.
Esam veiskmīgi tikuši līdz kempingam, priecīgi un laimīgi, ka laiks mūs šodien lutināja un varējām izbaudīt Venēciju, bet arī saguruši, jo esam nostaigājuši daudzus kilometrus.
Kā tad īsti ir ar to kemperi? Plusi un mīnusi!
Kempings Itālijā, blakus Venēcijai.
Jau 11 dienas dzīvojam kemperī, ja neskaita tās 2 naktis, kuras dzīvojām Čehijas viesnīcā, Aqua Palace.
Tātad, kopā 9 naktis aizvadītas kemperī, nobraukti vairāk kā 4000 km, izbrauktas tādas valstis kā Lietuva, Polija, Čehija, Austrija, Slovēnija unn Itālija.
Braucam ar kemperi, kas paredzēts 7 cilvēkiem, bet mēs esam tikai 4 un teikšu ka šis ir arī optimālais skaits, itsevišķi tagad, rudens sezonā, kad brokastis un, lielāko daļu arī valkariņas, mēs ēdam kemperī.
Kempera plusi:
1.īsta māja uz riteņiem, šeit ir viss dzīvei nepieciešamais,
2. apkure ir gan uz elektrību, gan gāzi, ja nav elektrības, var apkurināt uz gāzi,
3. nebiju domājis, ka ar tik lielu auto būs tik ērti braukt,
4. izrādās, var iebraukt daudzās lielpilsētās un pat atrast stāvlaukumus,
5. jebkurā brīdī var apstāties, pagatavot ēst un pagulēt, ja ir tāda vēlme,
6. salīdzinot ar karavānām, kuras velk aiz mašīnas, kā piekabes, viss ir zem viena jumta, ja līst lietus, nav vajadzīgs skriet no automašīnas uz piekabi,
7. ērta gulēšana, visi mēs esam vienmēr labi izgulējušies,
8. liels ledusskapis, vietas pietiek ēdienam uz ilgu laiku, leduskapja tilpums 140 litri,
9. liela duša, pat man ar saviem 100 kg pietiek vietas,
10. ērta vieta kur strādāt pie datora vai ieturēt maltītes,
11. liels bagāžas nodalījums, tur mums stāv 4 kempinga krēsli, galds, ģenerators uz degvielu, degvielas kanna un mūsu koferi un varētu vēl 4 kurdu bēgļus ievietot,
12. degvielas patēriņš vidēji 10.5 litri uz 100 km, kas priekš tādas lielas automašīnas ir ļoti pieņemami.
Nav jau tā ka nav arī mīnusi:
1. Slovēnijā un arī Itālijā, bieži var redzēt apstāšanaās vietas, kuras nav paredzētas kemperiem vai auto ar karavānām,
2. lielās pilsētās var iebraukt, bet tomēr izgrozīties ir grūtāk kā ar vieglajiem auto,
3. pie pilnas laimes vajadzētu vēl veļas mazgājamo mašīnu, bet tās ir gandrīz visos kempingos,
4. un šis, manuprāt, ir lielākais mīnuss, ja esi atbraucis uz kempingu un atradis savu vietu, esi iekārtojies un izveidojis savu mājīgo piknika vietiņu, un Tev savajagās aizbraukt uz veikalu, jo kas ir pietrūcis vai esi ko aizmirsis, tad ir viss jānovāc, vai jāpārliek, viss atkal jāsaliek pa vietām kemperī, lai braucot tas negāztos un tad jādodas uz veikalu. Bet ja esi atbraucis ar karavānu, piekabi, tad to noņem no uzkabes āķa un brauc uz veikalu cik bieži vien vēlies.
Bet tagad nedaudz par kempingu, Vela Blu, kas atrodas uz pussalas, Cavallino.
Šis kempings ir domāts gan kemperiem un karavānām, gan arī ir iespējams izīrēt mājiņas, gan jaunākas, gan arī vecākas, viss atkarīgs no cenas.
Jaunās mājiņas, kurās var dzīvot līdz 6 cilvēkiem, tagad, nesezonā, maksā 150 eur par nakti, bet sezonā, kas ir vasara, šo mājiņu cena ir 300 eur un lai uz šejieni tiktu ir jārezervē laicīgi, vismaz gadu iepriekš.
Kempings atrodas pašā jūras krastā, mūsu kemperis ir aptuveni 20 metri no jūras smiltiņām.
Teritorijā ir baseinu zona un ir restorāns, kurā var ēst gan brokastis, gan pusdienas un vakariņas un šeit jau pie rezervācijas ir iespējams pasūtīt sev vienu ēdienreizi, tikai brokastis, vai divas ēdienreizes, vai visas trīs, līdzīgi kā viesnīcās.
Šeit ir veikals, kur var nopirkt ēdamlietas, higiēnas preces un citas, ikdienas lietas, kas šeit, kempingā, var noderēt.
Ir atsevišķa telpa, kurā var mazgāt drēbes un arī uzreiz tās izžāvēt.
Ir liela ēka ar tualetēm un dušām, ārpusē kur mazgāt kājas un traukus. Ieejot vīriešu labierīcībās, pa labi ir vismaz 10 izlietnes, kur mazgāt zobus, bet ejot taisni pa gaiteni, pa labi ir tualetes, kur katrai ir arī izlietne, bet pa kreisi no koridora ir dušas telpa, arī ar izlietni un fēnu. Viss ir ļoti tīrs, sakopts un ļoti svaigs.
Tā kā uz šejieni brauc daudz ģimenes ar bērniem, kempingā ir sava izklaides komanda, kas nodarbojās ar bērnu un jauniešu izklaidi, gan dienas laikā, gan vakara noslēgumā.
Kempingā ir iespējams arī izīrēt velosipēdus un arī mēs šodien to izmantojām, izbraucām kādu aplīti, līdz pilsētas centram un atpakaļ. Bijām patīkami pārsteigti par lieliskajiem velo celiņiem, itsevišķi par tiem, kas iet gar lagūnu un kur kilometru garumā ir speciālas koka laipas, kur braukt ar velosipēdiem.
Vasaras laikā viss šeit ir aizņemts un kopējais cilvēku skaits, ko kempings var uzņemt, ir tuvu 1000 cilvēkiem.
Šo kempingu ļoti iecienījuši ir vācieši un Šveicieši, pat tagad varam redzēt ka pārsvarā visi kemperi ir no Vācijas.
Kā kempinga menedžere stāstīja, bieži uz sezonas noslēgumu vācieši brauc uz 30 un pat 50 dienām un tad viņiem ir speciālas atlaides, ja viņi uzturās tik ilgi.
Sezona šeit ir no marta beigām līdz oktobra beigām un karstākā sezona, protams, jūlijs un augusts.
Šī ir arī lieliska vieta tiem, kas vēlas redzēt Venēciju, 15 minūtes ar autobusu līdz prāmim un 20 minūtes līdz Venēcijas centram, turklāt gan autobuss, gan prāmis kursē katras 30 minūtes.
Kopā šajā reģionā ir vismaz 25 kempingi, tādēļ katrs cenšas būt labāks par savu konkurentu un katru gadu ko uzlabo, arī šajā kempingā pirms 2 gadiem tika uzbūvētas jaunas 16 lieliskas skandināvu mājiņas un tagad tās uz nākamo gadu ir pilnībā rezervētas.
Šodien mums bija laiks gan atpūsties, gan arī vairāk iepazīt šo kempingu, bet jau rīt jādodas uz blakus kempingu, kur vēl vienu dienu iepazīsim šī kempinga galveno konkurentu un reizē arī sadarbības partneri. Tā teikt, salīdzināsim divus līdzīgus kempingus.
Kempings Itālijā, kempings Austrijā un fantastiski skaistā kalnu pāreja, Passo Del Rombo.
Šorīt ceļamies pirms septiņiem un ejam uz pludmali vērot saullēktu, kad tikko esam uzstādījuši kameru un statīvu, pagriežos pret Evitu un saku ka tulīt būs redzama saule, griežos atpakaļ un saules maliņa ir jau redzama.
Saule ļoti ātri izlien no apvāršņa un pilnībā tā ir redzama jau dažās minūtēs, labi ka uzspējām to uzfilmēt, būs skaists saullēkta video, to, protams, varēsiet redzēt Ceļot bez robežām youtube kanālā.
Iespējams, Jūs jautāsiet, kādēļ es katru reizi pieminu to, ka to varēs redzēt mūsu youtube kanālā?
Šeit dažas atbildes:
1. televīzijā mūsu sērijas ir tikai 24 minūtes garas, bet bieži vien youtube, šī pati sērija ir pat 50 minūtes gara,
2. televīzijā ir savi noteikumi, ko drīkst rādīt un ko nedrīkst, bet youtube varam rādīt visu,
3. bieži dzirdu šādu apgalvojumu, tas, protams, nāk no vecāka gada gājuma cilvēkiem, ka nevēlas abonēt mūsu kanālu, jo tad nāksies katru mēnesi par to maksāt. PAR YOUTUBE ABONĒŠANU NAV NEKAS JĀMAKSĀ.
4. ja vēl Jūs atstātu savu komentāru, pie youtube video, par to kas Jums patika un kas nepatika, vispār būtu lieliski.
Pēc brokastīm mēs sakārtojam visas mantas un atvadāmies no šī kempinga, aizbraucam līdz pilsētas centram, nopērkam vēl vienu Tiramisu, jo vakardienas Tiramisu Rodrigo noēda viens pats, nu gandrīz viens pats.
Atrodam veikalu, kur nopirkt gāzi priekš grilla, kurš mums ļoti labi noder un katru vakaru uz tā gatavojam ko garšīgu.
Mums ir šāds grills, https://weekamper.lv/.../ikamper-disco-series-ediena.../
Vakar, kempinga menedžere teica, lai mēs aizbraucam ar velosipēdiem līdz Lio Picollo, bet tajā vakarā bija diezgan vēss, tādēļ to atlikām uz šodienu un, nopirkuši gāzes baloniņus, braucam ar kemperi gar lagūnu, baudām skatus un priecājamies par saulaino dienu, tad nogriežamies pa labi, pārbraucam pāri diviem tiltiņiem un ar savu kemperi aizbraucam līdz tālākajai vietai, kur var aizbraukt ar auto un no turienes uzlidoju ar dronu un apskatām šo mazo ciematu, Lio Picollo, kurā dzīvo tikai 22 cilvēki.
Arī šie visi video būs redzami mūsu youtube kanālā. Bet jau tagad varu apgalvot, ka skati būs tiešām iespaidīgi un ļoti skaisti, nekad nevarējām iedomāties ka tā dzīvo cilvēki pavisam netālu no Venēcijas.
Tālāk mūsu ceļš ved uz militāru fortu, Batteria Amalfi. Tas šodien kalpo kā kultūras un vēsturisko pasākumu vieta, kur notiek izstādes, teātra izrādes un vasaras koncerti.
Batteria Amalfi (Amalfī baterija) ir viena no nozīmīgākajām Itālijas piekrastes fortifikācijām, kas atrodas Punta Sabbioni, Cavallino-Treporti teritorijā — pretī Venēcijai, Adrijas jūras piekrastē. Tā tika uzcelta Pirmā pasaules kara laikā, no 1915. līdz 1917. gadam, kā daļa no Venēcijas lagūnas aizsardzības līnijas pret iespējamiem Austroungārijas flotes uzbrukumiem. Pēc gadu desmitiem ilgas nolaistības Batteria Amalfi šobrīd tiek saglabāta un restaurēta kā daļa no “Via dei Forti” — Piekrastes fortu ceļa, kas apvieno vēsturiskās militārās būves Veneto piekrastē.
Pēc forta apskates turpinām savu ceļu uz nākamo mūsu kempingu, kas atrodas tikai 2 kilometru attālumā no mūsu iepriekšējā kempinga un abiem šiem kempingiem ir viens saimnieks.
Kempings Ca' Pasquali ir 5 zvaigznes un tas ir atzīts par vienu no labākajiem kempingiem Itālijā un Eiropā, 2025.gadā.
Šajā kempingā ir līdzīgi kā iepriekšējā, ir kempera vietas, ir mājiņas, gan jaunākas, gan vecākas, ir restorāni, bāri, veikali, baseini, lieliska pludmale, ar visiem saules sargiem un sauļošanās gultām. Šajā ir arī trenažieru zāle, bērnu laukums, futbola laukums un daudzas citas izklaides iespējas. Vasaras sezonā šis kempings var uzņemt 2200 viesus un arī šo kempingu ir jārezervē laicīgi, vismaz gadu iepriekš.
Mums šodien ir paveicies, esam tikuši pie mājiņas, ar lielu terasi, virtuvi, divām guļamistabām un divām dušas telpām. Pa dienu mums beidzot sanāk atpūsties, Rodrigo jūrā mētā spiningu, ome staigā gar jūras krastu, mēs ar Evitu baudām baseinus un pēcpusdienā arī nedaudz pastrādājam, uzfilmējam interviju ar kempinga menedžeri.
Vakarā cepam steikus, uz mūsu grilla, virtuvītē izcepam kartupeļus un baudām vakariņas uz terases. Ja būtu +5 grādi siltāks, būtu pavisam lieliski, bet mēs nevaram sūdzēties, kempinga menedžeris stāstīja ka visu iepriekšējo nedēļu lija lietus un bija ļoti vēss.
Vakarā jau saliekam kemperī visas mantas un no rīta ceļamies laicīgi, 5.30, lai dotos mājupvirzienā, bet pa ceļam vēl vienu dienu paliksim Austijā.
No rīta izbraucam 5.50, ārā vēl tumšs, bet patīkami silts, +13 grādi, salīdzinot ar Slovēnijas +4 grādiem, var teikt, ir pat ļoti silts.
Tik agri no rīta automašīnu ir maz un braukt ir vieglāk, izbraucam uz ātrgaitas šoseju, samaksājam par 7 nobrauktiem kilometriem 1 Eur, nākamajā posmā par 40 kilometriem ir 8 Eur un noslēdzošājā posmā par 35 kilometriem ir 3.80 Eur.
Ir jau pulkstens 9 no rīta, laiks meklēt vietu kur ieturēt brokastis. Tieši sākam par to runāt, ceļa malā uzrodās uzpildes stacija ar kefejnīcu, stājamies nost un gatavojam broakstis. Visapkārt kalni un pretīm mums ir milzīga klints, skatāmies kartē, uzreiz aiz šī kalna atrodas Madonna Di Campiglio, vieta kur šogad pavasarī slēpojām un par kuru drīz būs arī mūsu sērija.
Pēc brokastīm turpinām braukt Austrijas virzienā un jau pēc neilga laika sākam braukt kalnā, ar vien augstāk un augstāk, apkārt tik skaisti Tiroles Alpu kalnu un pļavu skati, ka grūti noturēt uzmanību uz ceļa, tādēļ ik pa laikam stājamies un bildējam šo skaistumu. Kad kārtējo reizi eam apstājušies, redzam kalnus sev pretīm, kas izskatās pilnīgi kaili, nav neviena koka, pat neviena zaļuma, tikai kāda dzeltena zāle, bet aiz šiem kalniem ir noslēpušies vēl vieni kalni, jau ar sniega segu.
Augšā saredzam ceļu, bet neredzam ka tur brauktu kādi auto, iespējams, ceļš ir ciet, jo šī pāreja, Passo Del Rombo ir atvērta no maija beigām, līdz oktobrim, tikai vasaras sezonā un tikai dienas laikā, no 7.00 līdz 20.00.
Turpinām braukt kalnā un pretīm satiekam kādu auto, tātad ceļš nav slēgts un sniegs vēl šajā kalna pārejā nav uzsnidzis. Arī barjeras pa ceļam, kuras uz nakti un ziemu tiek aizvērtas, patreiz ir vaļā.
Kādā brīdī palaižam dronu, kas cītīgi seko mūsu kemperim un braucot pa serpentīnu uz abām pusēm, drons filmē gan mūsu auto, gan sniegotos kalnus aiz tā. Pienāk brīdis, kad drons sāk rādīt ka ir sasniegts maksimālais augstums, 500 metri, augstāk tas netiek, es atstāju kemperi ceļa vidū, ar ieslēgtām avārijas ugunīm un skrienu pa ceļu lejā, tik zemu, kamēr sasniedzu dronu.
Kad drons ir drošībā, arī mēs pēc 200 metriem sasniedzam virsotni, apstājamies, sabildējamies un caur garu tuneli izbraucam kalna otrā pusē, kur mūs sagaida liels mākonis un ceļa malā daudz sniega.
Apstājamies, lai ar Rodrigo varētu papikoties un pabraucot vēl dažus simtus metrus, redzam zīmi, Passo Del Rombo, tātad esam sasnieguši kalna pāreju.
Dodamies lejā, jau Austrijas pusē, visapkārt bieza migla vai biezs mākonis, tālumā redzami kādi reti saules stari. Samaksājam par braucienu vienā virzienā, tas ir tikai lejā, 20 Eur, un lēnu garu turpinām ripot uz mūsu nākamo kempingu, ar nosaukumu Otztal.
Pabraukuši garām daudziem slēpošanas kūrortiem, pēc 30 minūtēm esam sasnieguši savu gala mērķi.
Kempings ir kalnu ieskauts un skati, kas paveras visapkārt ir pasakaini skaisti, blakus tek strauja kalnu upīte un Rodrigo jau nevar sagaidīt, kad varēs doties uz to zvejot.
Kempingā mums ļauj izvēlēties vietu, kur novietot kemperi, mēs izvēlamies pēc iespējas tuvāk labierīcībām, pieslēdzam pie elektrības, saliekam somās peldbikses un peldkostīmus un dodamies uz Spa centru, Aqua Dome.
Kempings atrodas tikai 4 minūšu gājiena attālumā no šī jaukā spa centra un ejot caur šo kempingu, redzam ka daudzi karavāni šeit stāv jau ilgu laiku un pie tiem ir piebūvētas glītas teltis. Izrādās šeit ir iespējams izīrēt teritoriju arī uz gadu vai pat vairākiem un daudzi vācieši to arī izmanto. Atsttāj savu karavānu un brauc uz šejieni atpūsties kad vēlas.
Aqua Dome ir baseinu un saunu komplekss, kā arī viesnīca. Viņu trīs milzīgie džakuzi, kas atrodas ārā, ir viņu lielākā vizītkarte un apmeklētāju magnēts. Kad sēdi šajā siltajā džakuzī un vēro šos milzīgos kalnus visapkārt, liekas ka laiks ir apstājies un dzīve ir burvīga. Bet tad uzrodās apsargi, kas neļauj ne filmēt, ne bildēt un tad saproti, ka sēdēt savas mājas kublā arī nav nemaz tik slikti.
Ome ar Rodrigo paliek baseinos, mēs ar Evitu ejam uz saunu kompleksu. Arī šeit ir vairāki baseini, vairākas atpūtas zonas, gan iekštelpās, gan ārpusē un, protams, dažādas saunas. Ir būts daudzos saunas kompleksos, bet viena sauna, kāda ir šeit, nav bijusi vēl nekur, tā ir sauna, kas domāta kā kūts, ieejot iekšā, pa vidu ir aizgalds ar īstu sienu un visapkār ir soliņi, kur sasēžas cilvēki un karsējas. Par šo saunu un viņu izdomu es noteikti dodu 10 balles.
Atpūtušies pāris stundas Aqua Dome, dodamies atpakaļ uz kempingu, Rodrigo taisnā ceļā uz upi zvejot, bet mēs gatavot vakariņas.
Šodien ir noslēdzošā diena kempingā un jau rīt sāksim mērot 20 stundu ceļu mājup.
Lielais ceļojums ar kemperi ir noslēdzies un esam veiksmīgi tikuši līdz mājām!
Bet pa ceļam vēl ūdenskritumi, kalni, pilis un ceļi, daudzu kilometru garumā!
Ja dodaties Austrijas virzienā vai arī Jūsu ceļš ved gar Sōlden, ieplānojat palikt vismaz vienu nakti Ōtztal kempingā, šie skati, kādi paveras uz apkārtējiem kalniem ir neaprakstāmi skaisti, ir sajūta, ka visa sliktā enerģija aizplūst pa straujo kalnu upīti un ar svaigo Alpu gaisu Jūs uzņemat dzīves un laimes enerģiju. Un šī pozitīvā enerģija šeit virmo visapkārt, skaties uz kuru kalnu virsotni vēlies, tā ir bauda acīm un visam Tavam ķermenim, Tu jūti kā kļūsti mierīgāks, nosvērtāks, laimīgāks un par 20 gadiem jaunāks.
Lielā māja, kas sastāv no diviem stāviem un atrodas kempinga vidū, ir paredzēta kur dušoties, atpūsties, pasēdēt tualetē un palasīt ziņas, bet pats galvenais, netipiski glauni priekš kempinga. Šis vairāk līdzinās 5 zvaigžņu viesnīcai.
No šī kempinga izbraucam nedaudz pēc 8.00, gribējām nedaudz ātrāk, bet tiklīdz uz kalnu virsotnēm parādījās pirmie saules stari, nācās vēlreiz ņemt foto aparātus un bildēt uz visām pusēm. Rudens, migla, kalni un pirmie saules stari ir kā kafijas pauze pēc lieliski padarīta darba.
Izbraucam uz ceļa, pielejam pilnu bāku ar degvielu un jau pēc 20 minūtēm braucam kādā kalnā, vērot šī reģiona lielāko ūdenskritumu, Stuibenfall, kas ir 159 metrus augsts un ūdens daudzums kāds šeit gāžas ir aptuveni 610 litri sekundē.
Kad esam tikuši līdz kādai skatu platformai, no kuras paveras pasakaini skaists skats uz ūdenskritumu, tik pat skaists skats paveras arī uz ieleju un ciematiņu kas atrodas lejā, starp kalniem.
Šis skats atgādina Šveici, kad pagājušajā gadā, arī rudenī, kopā ar bērniem, bijām Šveicē un Lauterbrunnen reģionā.
Visu šo stāstu par Šveices piedzīvojumu var izlasīt mūsu mājas lapā, www.celotbezrobezam.lv vai arī redzēt video mūsu yt kanālā.
Tiem kam ir vairāk laika, no lejas līdz ūdenskrituma augšai ir uzbūvētas trepes, pa kurām var uziet līdz pat tiltiņam, kas šķērso šo ūdenskritumu.
Kad kārtējie Alpu skati redzēti, kāpjam savā kemperī un dodamies tālāk, Vācijas virzienā. Pēc kartes saprotam, ka Vācija nav ļoti tālu un ja izvēlamies braukt pa mazajiem ceļiem, nevis ātrgaitas šosejām, mēs varētu redzēt vēl daudz skaistus kalnu skatus un nevajadzētu mums pirkt Austrijas vinjeti.
Tā arī darām, braucam pa maziem ceļiem un netālu no Insbrukas atkal ceļamies kalnos un braucam uz pilsētiņu Scharnitz, ko bieži dēvē arī par ''vārtiem uz Karvendeles kalniem'', jo tieši šeit sākas Karwendel nacionālais parks, viens no lielākajiem aizsargātajiem kalnu masīviem Alpos. Šeit Austrijas Tirole satiekas ar Vācijas Bavāriju, diviem burvīgiem Eiropas valstu reģioniem.
Pati pilsētiņa atrodas 964 metri virs jūras līmeņa un var redzēt, ka ziemā šī pilsētiņa ir aktīva un pilna ar ziemas sporta cienītājiem.
Šeit atkal varētu daudz runāt par skaistajiem kalniem un burvīgo ceļu, ko ieskauj Tiroles pasaku cienīgi skati.
Bieži, atgriežoties no kāda ceļojuma, vienmēr ātrāk gribās nokļūt mājās, iegulties savā gultiņā un atpūsties, bet šoreiz laikam nebūs tas gadījums, jo mēs braucam, baudām, bildējam un esam priecīgi ka nekur nesteidzamies, mēs esam kā gliemezis ar savu māju uz muguras un zinām, pat ja kur neuzspēsim, mēs varam apstāties, pagatavot sev ko uzēst, pagulēt, atpūsties un atkal doties tālāk.
Pārbraukuši robežu, esam nonākuši Vācijas pilsētiņā Mittenwald, kas tiek uzskatīta par vienu no gleznainākajām vietām Bavārijas Alpos.
Šī pilsēta ir pazīstama kā “vijoļu pilsēta” (Geigenbauort) — viens no nozīmīgākajiem stīgu instrumentu darināšanas centriem Eiropā kopš 17. gadsimta.
Šeit ir arī trošu vagoniņš, kas paceļ apmeklētājus līdz Karwendelspitze virsotnei (2385 m) un piedāvā elpu aizraujošus skatus uz Bavārijas un Tiroles Alpiem.
Vēl Mittenwald ir slavena ar gleznotajām māju fasādēm, tā saukto Lüftlmalerei (Bavārijas freskas). Šīs freskas attēlo Bībeles ainas, lauku dzīvi, svētkus un ainavas. Galvenā iela Obermarkt ir kā brīvdabas galerija ar desmitiem šādu māju.
Mēs saprotam, ka pa ceļam ir daudz ko vēl redzēt un šajās kalnu pilsētās varētu uzturēties vairākas dienas vai pat nedēļu, tādēļ mums ir jāizvēlas savas prioritātes un mēs izvēlamies sen nospraustu mērķi, redzēt Neišvānšteinas pili.
Šī pils ir viena no slavenākajām pilīm pasaulē — īsta pasaku ikona Bavārijas Alpos, Vācijā. Tā bieži tiek dēvēta par “Disneja pili reālajā dzīvē”, jo tieši šī celtne iedvesmoja Volta Disneja “Guļošās skaistules pili” un Disnejlendas simbolu.
Nedaudz virs stundas brauciena un esam stāvlaukumā, kur novietojam savu kemperi un ejam meklēt ceļu kā tikt līdz šai pasaku pilij.
Atrodam norādi, ka jāiet ir šajā virzienā un tas var aizņemt 45 minūtes. Kāpiens nav no tiem vieglākajiem, jo brīžiem ir arī stāvāki kāpumi un pat trepes, bet nepilnas 30 minūtes un esam kalnā, pie pašiem pils vārtiem. Nosvīduši, nedaudz aizelsušies, toties gandarīti par redzēto no ārpuses, laiks doties arī ekskursijā pa pili un redzēt visu skaistumu no iekšpuses. Bet še Tev pārsteigums, biļetes var nopirkt tikai lejā, pirms lielā kāpiena un ja neesam tās rezervējuši internetā, dēļ lielā apmeklētāju skaita, var gadīties ka tās varēsim nopirkt tikai uz rītdienu!
Nedaudz apbēdināti, kāpjam lejā, tas tikai liecina par to, ka nāksies uz šejieni braukt vēlreiz un par šo ideju mēs esam priecīgi!
Samaksājam par stāvvietu 16 Eur un dodamies Latvijas virzienā, pa ceļam, nelielā pilsētiņā uzēdam Turku kebabu un tagad 19 stundas līdz mājām.
Ar kemperi ātri nepabrauksi, toties jebkurā brīdī var apstāties un pagulēt vai atpūsties. Nospraužu sev mērķi, braukt līdz 2.00 naktī, tikt vismaz līdz Wroclavai, tad pagulēt 4 stundas un turpināt ceļu.
Aptuveni tā arī sanāca, lēnu garu ripojām, pa nakti pagulēju dažas stundas un sestdienas vakarā, ap 18.30 iebraucām mājas pagalmā.
Vismaz stunda bija vajadzīga lai izkrautu visas mantas un vēl stunda nākamjā rītā, lai nedaudz satīrītu kemperi un sagatavot to aizvest uz Rīgu, atdot Kemperi 365 mūsu lielsiko māju uz riteņiem.
Paldies Kemperi 365 par šo lielisko ceļojumu, paldies mūsu sekotājiem, kas lasa rakstus, skatās bildes, spiež like, īpašs paldies visiem kas arī komentē, šī atgriezeniskā saikne ir ļoti lieliska lieta, lai iedvesmotos nākamajiem darbiem, paldies Jums visiem un uz tikšanos jaunos rakstos un jaunos piedzīvojumos.