Kad Ziemeļi ir redzēti un iepazīti, laiks doties nedaudz uz Dienvidiem!
Sveika Stambula.
Tik daudz reizes ir būts Stambulā, tik daudz reizes esam pārsēdušies citā lidmašīnā, lai dotos tālākos lidojumos, bet tikai retu reizi esam atbraukuši līdz Stambulas centram.
Ir bijis laiks, kad divas reizes arī ar auto līdz Stambulai atbraucām, bet tas ir tik sen ka ir sajūta, ka tas ir bijis citā gadsimtā.
Paldies Turkish Airlines par iespēju doties uz šo skaisto pilsētu, bet žēl ka mums ir dotas tikai 3 dienas, lai redzētu, izbaudītu, nogaršotu un arī ko nedaudz uzfilmētu priekš mūsu dārgajiem skatītājiem. Tikai trīs dienas, jo mums jādodas ir tālāk, vēl tālāk uz Austrumiem un vēl tālāk uz Dienvidiem. Bet par to jau nākamajos rakstos.
Divatā ar Evita Eidina izlidojam no Rīgas 11.05 un Stambulā esam pirms 15.00, nosēžoties ar lidmašīnu uz zemes, lidojums pārvēršas braucienā un mēs braucam un braucam, tāda sajūta ka drīz būsim atbraukuši atpakļ uz Latviju. Lidosta ir tik liela, ka lidmašīna, iespējams, meklē kur lētāk noparkoties! 
Beidzot vietiņa mūsu lidmašīnai ir atradusies, visi pārkāpjam uz autobusu un turpinām ceļu, labi ka šoreiz tas nav tik ilgi un drīz jau visi dodamies pēc bagāžas un uz pasu kontroli. Pa ceļam satiekam, gan bijušos dobelniekus, gan cilvēkus kas skatās mūsu raidījumu un kas ir sava lielā ceļojuma sākumā.
Tas nekas ka mums ir 2 lieli čemodāni, viens mazs koferis un lielā foto mugursoma, izlemjam uz centru doties ar autobusu. Kamēr saprotam kurā ir jāiekāpj, esam jau ko sajaukuši un braucam nedaudz ne tur kur mums vajag. Autobuss vēl trāpa sastrēgumos un centru sasniedzam pēc 1.5h, esam netālu no Grand Bazar, bet mums vajag uz Taksim rajonu.
Izrādās šis nav vienīgais mūsu piedzīvojums ar transportiem un tikšanu līdz viesnīcai.
Izkāpuši no autobusa, cenšamies izsaukt Uber taksometru, bet Uber aplikācija negrib strādāt. Tur pat netālu ir metro, bet ar to arī mums neiet viegli. Bankas kartes nestrādā, ar skaidru naudu mēs braukšanas karti nopirkt nevaram. Par pārsteigumu mums palīdzēt piesakās viens turku vīrietis, mēs viņam iedodam naudu un viņš samaksā par mums un ar savu karti ielaiž metro.
Priecīgi tiekam līdz metro, meklējam kādu pieturas nosaukumu, ko iepriekš kāds taksists mums ir pateicis, kāpjam metro un, izrādās, atkal braucam pretējā virzienā.
Gribās ļoti paslavēt turku vīriešus, kas
nepārtraukti palīdzēja, kāds paņēma no mums pat vienu lielo koferi un palīdzēja aizstumt līdz citai pieturai un vēl uzdāvināja mums savu braukšanas karti, nepaņemot nevienu naudas zīmi, ko mēģinājām dot par palīdzēšanu.
Ar visām braukšanas problēmām un maldīšanos, 4 stundu laikā tomēr esam sasnieguši savu viesnīcu un varam beidzot iekrist gultā. Jau pa ceļam ar Evitu saprotam, cik labi ka mums ir jauni ceļojuma koferi, kuru ritentiņi tik viegli ripo, ka mums nesagādāja problēmas, pēdējos 2 kilometrus, stumt šos koferus cauri centram. Paldies Roncato Latvia par lieliskajiem čemodāniem.
Tā kā vienīgās pusdienas mums bija Turkish Airlines lidmašīnā, aptuveni ap 12.00, tad ilgi negulšņājam un ejam meklēt ēstuvi, šī vakara vēlme ir atrast garšīgu kebabu.
Mums tas arī izdodas, 50 metrus no viesnīcas ir neliels restorāniņš un garšīgākais Adanas kebabs, kādu līdz šim esmu ēdis. Lielopa kebabs, sīpoli, rīsi, zaļumi, silta vietējā maizīte, asi salāti un Turku tēja. Vakariņas izmaksāja 18 Eur uz abiem un noteikti rīt vakarā iesim ēst tur vēlreiz.
Viesnīca kurā dzīvojam ir Ramada Taksim un cenā mums ir arī saunas, baseins un hamams, ko pēc vakariņām arī izbaudam.
Rīt un parīt satiksim latviešu meitenes, kas kādu laiku jau dzīvo Turcijā un viņas padalīsies pieredzē par dzīvi šeit. Jums noteikti būs interesanti paskatīties šīs intervijas, kas būs redzamas mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Iepazīstam Stambulu un Ieva Kargılı mīlas stāstu!
Rītu sākam ar brokastīm, mums ļoti garšoja omlete un klāt varēja pielikt tomātus, sagrietus tomātus, nomizotus tomātus, tomātu salātus, tomātus eļļā un tomātus ar gurķiem. Nemaz nezināju ka var būt tik daudz veidi kā pasniegt tomātus. Ramada by Wyndham
Pēc brokastīm kāpjam metro, braucam uz pieturu Yenikapi, pārkāpjam citā metro un braucam uz Āzijas kontinentu, uz Suadyea pieturu, kur mums sarunāts tikties ar latviešu meiteni, Ievu, kas dzīvo Turcijā jau 25 gadus, ir veiksmīgi precējusies un audzina 3 lieliskus bērnus.
Ievas dzīves stāstu un to kā viņai šeit klājas, Jūs varēsiet dzirdēt intervijā, mūsu sērijās par Stambulu, Ceļot bez robežām youtube kanālā.
Satikušies ar Ievu, viņa mums izstāsta ka šis rajons ir vietējo turku rajons, šeit reti kad iebrauc tūristi un šis esot tāds kā guļamrajons. No Stambulas centra šis rajons izceļas ar to, ka šeit ir daudz vairāk koku un zaļumu un, ka šeit ir daudz jaunu un glaunu māju.
Ieva piedāvā mums doties uz skaistu dārzu, kur aug tulpes un citi skaistumkrūmi un augi, šajā parkā neesot tūristu masas, kā tas ir populārākajos tulpju parkos, Stambulā.
Nobraukuši ar takša busiņu dažas pieturas, kāpjam ārā, ejam pāri ceļam un mūsu priekšā paveras skaists, sakopts un ļoti krāšņš parks, ar tulpēm dažādās krāsās. Parkā pastaigājas daži vietējie ar suņiem, ir māmiņas ar bērniem, bērnu laukumā, ir daži dabas mīļotāji, kas bildē puķes un krūmus, līdzīgi kā to darām mēs, bet, pārsvarā, parks ir tukšs.
Pastaigājušies pa parku un uzfilmējuši daļu no intervijas, Ieva mūs ved tālāk, uz krastmalu, kur lēnu garu, nesteidzīgi, dodamies uz kādu kafejnīcu, kur iedzert kafiju un turpināt mūsu sarunu. Krastmala ir skaisti iekopta un ir skrejceliņi, riteņbraukšanas celiņi, parki, kur vingrot gan sportistiem, gan jaunajām māmiņām un nodarboties ar jogu, jebkuram interesentam.
Tiekam līdz kafejnīcai, ieņemam vietu tuvāk zālājam, lai aiz muguras ir redzama jūra un turpinām mūsu interviju. Šo noteikti Jums vajag dzirdēt, būs daudz interesantu atziņu un dzīves aizkulises Turcijā. Evita Eidina tik sirsnīgi parunāja ar Ievu, ka intervija mums būs gara.
Pēc intervijas Ieva pavada mūs līdz metro un atvadāmies. Tālāk dodamies Eiropas virzienā, bet 2 pieturas pirms mūsu Yenikapi, vēl Āzijas pusē, izkāpjam un ejam ciemos pie Ievas vīra uz restorānu, Kanaat Lokantasi, šis restorāns darbojas kopš 1933.gada un tiek nodots no paaudzes paaudzē. Ievas vīrs izstāsta visu par viņu restorānu un ēdienu un siekalai tekot pār lūpu, esam gatavi baudīt pusdienas. Evita izvēlas jēra cisku ar rīsiem, bet es kebabu un salātus. Kopā samaksājam 45 Eur, bet esam ļoti gardi paēduši un ir sajūta, ka varēsim arī iztikt bez vakariņām.
Kāpjam atkal metro un dodamies uz Eiropas kontinentu, ejam meklēt Grand Bazar, jo mums ir savs sarakstiņš, ko vēlamies tur iegādāties.
Īsumā, bez liekiem komentāriem, nenopirkām neko.... Cenas lielas un par piemēru, Turku saldumi maksā 80 Eur kilogramā, mums pie viesnīcas, tie paši saldumi maksā 16 Eur. Tas pats stāsts par drēbēm, veikalos, ārpus tirgus, cenas ir lētākas, kā tas ir tirgū.
Vēl viens būtisks moments par naudas maiņu. Samainījām 100 Eur, lidostā un laimīgi tikām pie 3200 Turku Lirām, bet centrā būtu tikuši pie 4300 Lirām. Tādēļ naudas maiņa tikai centrā.
Pēc Grand Bazar, esam ar metro nonākuši savā Taksim rajonā un nogājuši vairāk par 25000 soļi, iekrītam gultā un nekustīgi skatāmies griestos.
Lielās pilsētas nogurdina un ja vēl esi no Dobeles, kur svētdienās uz ielas vari satikt vismaz 3 cilvēkus, tad pārpildītie metro mums ir liels stress. Toties otrajā dienā ar metro jau braucām tā, it kā būtu šeit nodzīvojuši jau mēnesi.
Iziet Stambulu ar kājām, labākā kafija pilsētā un pārpildītie metro.
Konkursiņš un balvā Stambulas gardākā kafija.
Uzreiz pēc brokastīm ejam uz Taksim laukumu un tālāk jau pa iecienīto gājēju ielu, Istiklal, pa kuru brauc arī senatnīgs tramvajs un cilvēku šeit ir daudz, gan vēlu vakarā, gan arī rīta pusē. Vakar vakarā iznācām pirms 12 naktī un šī iela bija pārpildīta ar cilvēkiem, visi iepērkas un bauda vakara maltītes, gan kebabnīcās, gan vietējo saldumu veikalos. Dzirdama arī skaļāka mūzika no disko bāriem, kur cilvēki lēnām sāk vākties un pats jautrākais esot uzreiz pēc 1.00 naktī.
Šorīt staigājot pa šo ielu, cilvēku ir ļoti daudz ,veikali ir atvērti un kafejnīcās aicina cilvēkus uz brokastīm. Mēs uzmeklējam nelielu kafejnīcu, ko Chatgpt mums ieteica kā vietu, kur gatavo gardāko kafiju visā Stambulā. Kafejnīca saucas Mandabatmaz, kas tulkojumā nozīmē buļļi negrimst. Šī kafejnīca ir atvērta kopš 1967. gada un jau otrajā paaudzē šeit cilvēkus priecē ar gardo kafiju.
Laiks konkursiņam.
Arī Jums ir iespēja tikt pie šīs gardās kafijas un viss kas Jums jādara:
1. jāuzspiež Like šim rakstam,
2. jāietago komentārā, kuram ļoti garšo kafija,
3. un jāpieseko mūsu IG profilam ''celotbezrobezam_tv" un Yt kanālam ''Ceļot bez robežām''.
Padzēruši kafiju, pārejam pāri ielai un kāpjam uz 8.stāvu, ar cerību redzēt Stambulu no balkona, kas ir restorānā 360 Grādi, bet restorāns tik agri vēl nestrādā un būs jāiet vakarā.
Pa ielas abām pusēm ir daudz un dažādu veikalu, arī daudz drēbju veikali, tādēļ ātri uz priekšu mums nesanāk pārvietoties, jo Evita Eidina ir jāredz katrs veikaliņš!
Pāris reizes pabrauc garām arī senais tramvajs un ielas galā apstājas, sanāk pat uzkāpt un uztaisīt kādu bildi.
Izvēlamies iet pa šaurāku ielu, bet ļoti krāsainu, interesantu un bagātu ar dažādiem mākslas veikaliņiem, ielas nosaukums Galip Dede. Pa šo ieliņu ejam līdz ieraugām Galata torni un ir vēlme uzkāpt šajā tornī un redzēt Stambulu no augšas, bet....
Bet, pirmkārt, cilvēku ir tik daudz, visi stāv rindā un izskatās, ka tas ir uz ilgu laiku un otrais, lai uzkāptu tornī, ir jāmaksā 30 Eur no cilvēka.
Izlemjam torni atstāt citai reizei un dodamies jūras virzienā.
Pastaigājuši pa šaurām ieliņām, pārpildītām ar dažādām kafejnīcām un restorāniem, uzdzenam sev apetīti ar zivju vrapiem. Ik pa laikam ir kāds kibickis, kurā grillē nelielas zivtiņas un liek vrapā. Izskatās ļoti garšīgi.
Piegājuši pie jūras, atrodam pirmo restorānu, ar iespēju sēdēt uz balkona un skatīties uz Bosfora šaurumu. Beidzot tas brīdis ir klāt un pasūtam zivju vrapus. Viens vraps maksā ap 4 Eur. Atpūtinam kājas, paēdam pusdienas un dodamies tālāk. Mūsu uzdevums ir tikt uz Āzijas pusi, uz restorānu kas pieder Ievas vīram, jo vakar esmu aizmirsis vienu filmēšanas vadu un man tas ļoti noderēs visā turpmākajā ceļojumā.
Pārejam pāri tiltam, kur simtiem cilvēku ķer mazās zivtiņas un, iespējams, pēc tam tās notirgo restorāniem. Ieejam garšvielu tirgū un šī bija mūsu kļūda, pārvietošanās ātrums līdzinās nullei, esam iesprūduši un netiekam ne uz priekšu, ne atpakaļ. Nezinu vai cilvēki šeit nāk iepirkties vai vienkārši pastaigāties, bet tādā cilvēku pūlī mēs sen nebijām bijuši. Pēc 30 minūtēm mums paveicās, jo bija neliela ieliņa uz sāniem, kurā nogriezties un tikt projām no lielā cilvēku bara. Arī šeit cilvēku ir daudz, bet vismaz ir iespēja kontrolēt savu pārvietošanās virzienu.
Tā mēs izejam ielu, kur ir tikai elektronika un viss, kas saistīts ar telefoniem un to lādētājiem, tālāk nonākam jau uz ielas kur ir viss, sākot no drēbēm un beidzot ar armijas zābakiem. Tālāk atkal nonākam Grand Bazar, veiksmīgi tiekam ārā, gribēju teikt gandrīz veiksmīgi. Evita nenoturējās un nopirka smaržas, par 5 Eur. Iznākusi no tirgus, viņa atver iepakojumu, uzpūš uz rokas un aromāts no blakus bulciņu veikala ir daudz reizes spēcīgāks. Evita aiznesa smaržas atpakaļ un novēl jaunajam tirgonim veiksmīgu dienu, nepaņemot atpakaļ arī savus 5 Eur.
Tālāk mēs dodamies uz metro, braucam uz Āzijas pusi, atrodam restorānu, kur vakar ēdām pusdienas, tiekam pie sava vada, uzēdam Turku saldos ēdienus un kāpjam metro, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu.
Ar metro mums jau iet pavisam viegli, tikai pabraucam garām savai stacijai, kāpjam ārā no metro, sagaidām metro, kas brauc atpakaļ un atkal pabraucam garām mūsu pieturai. Šeit jau saprotam, ka tā nav mūsu vaina un atkal gaidām nākamo metro, tā teikt dublis 3. Braucam, braucam un metro mūsu pieturā neapstājas, es tuvojos avārijas bremzei un rādu blakus stāvošajam ka jānorauj bremze, jo metro ko sajaucis, jau 3 reizi ignorē mūsu pieturu. Izrādās, mūsu pieturai blakus ir lieli protesti pret valdību un viss rajons ir nobloķēts, tādēļ braucam līdz nākamajai pieturai un papildus saviem 35000 soļiem, ko šodien jau esam nostaigājuši, jāpieliek vēl 1.5 km. It kā tas jau nav daudz, ja visas ielas garumā nebūtu veikali, kuros Evitai atkal ir jāielūr....
Bet nu jau esam viesnīcā, iegūlušies gultā un atpūtinām savas kājas, jo vakarā ir jāiziet ielās un rīt vēl viena pilna diena pa Stambulu, bet jau vakarā lidmašīna uz ....
Ekskursija pa Stambulu, intervējam Intu, topošo Stambulas gidu, viņas vīrs prot latviski pat dziedāt un krāmējam somas, lai lidotu tālāk.
Šis rīts sākas ar lielām kāju muskuļu sāpēm, ejot brokastīs, tā vien liekas ka šis būs mūsu vienīgais ceļojums ārpus guļamistabas. Bet tā kā mēs vēlamies pēc iespējas vairāk uzfilmēt un parādīt mūsu skatītājiem, tad saņemamies un dodamies ielās.
Šodien esam sarunājuši tikties ar Intu, vēl vienu latviešu sievieti, kas Turcijā jau dzīvo 18 gadus.
Tikšanās sarunāta Karakot rajonā, Galataportā, plkst 11.30.
Izgājuši no viesnīcas pirms 9.00, varam uzspēt izstaigāt arī Cihangir rajonu. Nesteidzīgi baudām mierīgās un bohēmiskās ieliņas, padzeram kādā kafejnīcā svaigi spiestas sulas un smūtiju, uzfilmējam dažus teikumus un dodamies tikties ar Intu.
Inta uz tikšanos ierodas ar savu vīru, turku un esam pārsteigti cik labi viņš māk latviešu valodu. Izrādās, viņš ne tikai māk runāt, bet viņam patīk arī dziedāt Latviski. Šeit var dzirdēt dažas viņa dziesmas https://m.soundcloud.com/tolga-celtekligil/1-zemenes
Padzeram kafiju, aprunājamies par dažādām lietām un ejam pāri kanālam, kur atvadāmies no Intas vīra, bet mēs, trijatā, kāpjam tramvajā un braucam uz Balat rajonu.
Šeit baudām krāsainas mājas, skaistas un romantiskas ieliņas un ēdam jēra zarnu sacepumu ar maizi, ko sauc Kokorec.
Izstaigājuši rajoniņu, dodamies uz kanāla pusi, kur atrodam vietu zālājā un uzfilmējam interviju ar Intu par dzīvi Turcijā. Izrādās Intas aizraušanās ir roku darbi un viņa tamborē skaistas somiņas. Viņas Instagram profils šeit, https://www.instagram.com/intac_handknit...
Visu interviju varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Atvadāmies no Intas, kāpjam tramvajā, braucam mūsu viesnīcas virzienā, pārkāpjam funikulierī un izkāpjam Taksim rajonā. Ejam uz viesnīcu krāmēt somas, sagaidām mūsu nākamā ceļojuma biedrus, Laini un Raivi un dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Dubaiju un tālāk uz Šrilanku.