Vēl vakar mēs neticējām, ka šodien tiešām mums sanāks izbraukt, bet viss tomēr notiek pēc plāna un esam ceļā uz Albāniju.
Albānijas kalnu piedzīvojums ir dārgākais mūsu projekts, kāds filmēts līdz šim. Tādēļ milzīgs paldies visām labajām firmām, kas atbalsta mūs, lai šis projekts realizējas un lielā filma nonāktu pie skatītājiem.
Paldies: Latakko, Maxxis, Ertegrupa, Estravel Latvija, Hotel Jūrmala spa, Virši, Tērvetes alus, Tcmotors, Tenapors, ML serviss, Wekamper, Emimar.
It kā varētu uzgavilēt un priecāties, bet lielais sagurums, daudzās negulētās naktis, stress un neziņa par mūsu mērķa veiksmīgu izdošanos ir mūs kārtīgi iztukšojusi. Sēžam auto, fonā skan klusa mūzika un cenšamies izrunāt vai tiešām visu esam paņēmuši līdzi. Bet ja arī ko esam aizmirsuši, tam tāpat vietas vairs nebūtu.
Mūsu īsajos video, gan yt, gan TikTok, gan arī bildēs, šēit FB, mēs ļausim Jums sekot līdzi mūsu ceļojumam, kas ilgs nepilnas 3 nedēļas un, kur galvenais uzdevums ir pievārēt Albānijas augstākos kalnus un redzēt skaistākos dabas skatus.
Noslēdzošo nakti aizvadījām viesnīcā Hotel Jūrmala spa, lai kaut nedaudz atgūtu spēkus pēc trakās sagatavošanās nedēļas un šeit uzēdām gardas vakariņas un brokastis, atpūtāmies spa zonā, izgulējāmies ērtās gultās un no rīta ar svaigu galvu kāpām auto, lai dotos ceļā.
Uzpildījām pilnu bāku ar gāzi un degvielu, uzpildes stacijā, VIRŠI, padzērām gardo kafiju kā arī paņēmām līdzi viņu malto kafiju, tā teikt, lai pēc iespējas ilgāk varam baudīt pierastās garšas.
Piektdien bijām iebraukuši Tērvetē, kur tikām pie garšīgajiem ūdeņiem un alus. Šo dzērienu ir tik daudz, ka varēsim arī pacienāt albāņu jaunos draugus.
Esam tikko iebraukuši Lietuvā un šodienas uzdevums ir tikt līdz Krakovas pilsētai, kur paliksim pa nakti kādā ceļmalas viesnīcā.
Par auto gatavošanu šim braucienam izstāstīsim kādā no nākamajiem yt video, jau pavisam drīz, tur tiešām mums ir ko stāstīt un ar riepu maiņu vispār sanāca vesels piedzīvojums.
Auto ir aplīmēts ar daudziem firmu logo, kas ir sadarbības partneri un atbalstītāji šim projektam. Projekts tiešam ir viens no dārgākajiem, kādā esmu līdz šim iesaistījies un bez partneru atbalsta šis nebūtu iespējams. Tādēļ, milzīgs paldies katram cilvēkam, katram meistaram un katrai firmai, kas ir iesaistījušies mūsu projektā.
Pirmais brauciena mērķis ir piecās dienās tikt līdz Albānijai, kādēļ tik ilgi? Tādēļ, ka pa ceļam gribam redzēt daudz skaistu vietu, satikt pazīstamus cilvēkus, izbraukt Horvātijas un Melnkalnes piekrastes ceļus, nopeldēties kādās skaistās pludmalēs un redzēt skaistās piejūras pilsētiņas.
No šī brauciena ir paredzēts izveidot 8 lieliskas sērijas, ko rādīt sāksim 2026.gada janvārī.
Ne viss iet pēc plāna un ne viss ir tik gludi kā gribētos.
Kondicionieris sāk pievilt un Ungāru gulašzupu Latvijā labāk māk pagatavot, bet Balatona ezera mušas gandrīz mūs apēda.
Albānijas ceļojuma pirmās dienas.
Pirmajā dienā, bez lielas steigas un nebraucot ātrāk par 110 km/h, tiekam līdz viesnīcai, kas atrodas starp Krakovu un Zakopani. Tikai piebraucot pie viesnīcas, saprotu ka tieši šajā viesnīcā bijām palikuši pagājušajā gadā, kad ar Evitu un bērniem devāmies uz Slovākijas klaniem, braukt ar velosipēdiem. Šīs sērijas, par piedzīvojumiem Slovākijā, varat redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Izgulējušies viesnīcā un paēduši brokastis, iebraucam Zakopanē, sporta un tūrisma veikalā, nopirkt dažas lietas, ko esam piemirsuši mājās.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Slovākiju, gar Augstajiem Tatriem un katru reizi, iebraucot jaunā valstī, uz auto spārna uzlīmējam sagatavotas uzlīmes, ar Ceļot bez robežām logo un valsts nosaukumu, kurai tikko esam izbraukuši cauri.
Slovākijā mums neripo sevišķi ātri, ir daudz mazo ceļu un ar mūsu lielo auto, lai samainītos ar citām pretīmbraucošām automašīnām, bieži vien ir jālaiž viens ritenis pa pus grāvi vai jāuzbrauc uz gājēju celiņa.
Kad esam nobraukuši jau vairākus simtus kilometrus, saprotam, ka mūsu auto vairs nav tik vēsi kā iepriekš. Arī āra temperatūra sāk kāpt un sasniedz pat 29 grādus, tādēl stājamies pirmajā benzīntankā un jaucam ārā paneli, lai saprastu kas par problēmu. Šoreiz paveicās un atklājam vainīgo klapi, kas ir bijusi aizkritusi un auksto gaisu vairs nepūta tik spēcīgi. Klapi atveram, paneli saliekam atpakaļ un braucam Ungārijas virzienā.
Mūsu auto ir laba apetīte, tās vidējais degvielas patēriņš ir ap 20 L uz 100km, bet tā kā mūsu auto ir uz gāzi un Eiropā gāze ir daudz lētāka kā Latvijā, tad nav tik traki, 100 km mums izmaksā zem 15 Eur. Gāzes cena Slovākijā 0.59 Eur.
Esam tikuši līdz Ungārijas robežai, apstājamies tieši pie Ungārijas zīmes un uzlīmējam uz auto Slovākijas uzlīmi, jau esam uzlīmējuši 3 uzlīmes, Lietuvas, Polijas un Slovākijas.
Pulkstens ir ap 16.00 un gribās uzēst pusdienas, izlemjam atrast kādu Ungārijas kafejnīcu un nogaršot Ungārijas Gulašzupu.
Pirmie 30 km ir traki bedraini un kratāmies kā pa arumiem, iebraucam vienā nelielā pilsētiņā un ceļmalā redzam kafejnīcu, stājamies nost un ejam sūtīt Gulašzupu. Tā vīlies ēdienā es sen nebiju, gulašzupu jebkurā Latvijas kafejnīcā pasniedz 5 reizes labāku un garšīgāku. Par 3 zupām, vienu burgeri un vienu gaļas porciju uz 2 cilvēkiem, mēs samaksājām 75 Eur.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Budapeštu. Cik līdz šim esmu bijis šajā pilsētā, tā vienmēr mani ir patīkami pārsteigusi un arī šajā reizē tā neatstāja vienaldzīgu. Uzlikām gopro kameru uz auto jumta, uzfilmējām daudzus skaistus skatus no pilsētas, kur braucām pa abām upes pusēm un šos skatus varēsiet redzēt mūsu yt kanālā, Ceļot bez robežām.
Šo pilsētu vajadzēs kādreiz atbraukt un uzfilmēt vairāk, tā tiešām ir skaista un iespaidīga.
Ir jau vēls vakars un mums caur booking.com ir pasūtīts kempings pie Balatona ezera. No Budapeštas ir jābrauc nedaudz virs stundas, bet saule sāk rietēt.
Sūtot šo kempingu, bija rakstīts ka mums ir teritorija ap 50m2 un 4 gultas vietas. Ap 22.00 ierodamies kempingā, piereģistrējamies un braucam teritorijā, ar pārliecību meklēt kādu mājiņu, kur ir tās 4 gultas vietas. Bet izrādās, mums ir tikai teritorija, kur celt teltis un iebraukt auto, tās 4 gultas vietas ir domātas, ka teltī ir 4 cilvēki.
Saguruši pēc garā ceļa, neesam diez ko priecīgi nakts laikā celt teltis un meklēt mūsu bagāžas nodalījumā visas nepieciešamās somas. Bet tas vēl būtu sīkums, iebraucot teritorijā, pie jebkuras gaismas, vai tā būtu auto gaisma, vai telefona gaismiņa, Tevi ielenc 15 miljoni mušveidīgi odi, ar baltiem spārniem. Tikko ielēdzam kādu gaismu, tā šie kukaiņi ir klāt, ar visiem saviem čomiem, radiem un draugiem, to ir tiešām miljons un ir sajūta, ka tie ir visur, zem krekla, biksēs, uz galvas un mutē. Tas tik bija piedzīvojums, uzcelt teltis, izkraut visas somas, paēst vakariņas un aizmukt no kukaiņiem, beidzamais nebija iespējams.
Šorīt, pamodāmies ar Rodrigo, teltī uz auto jumta, skats no telts loga uz Balatona ezeru, kukaiņi ir pazuduši, vismaz lielākā daļa. Pa kādam tomēr vēl lido, bet ja pieskaries krūmiem, tad to ir atkal mākonis.
Pagatavojam brokastis, uz grilla uzcepam desiņas, olas, uzsmērējam maizes, piekožam tomātus, padzeram Virši kafiju un ielecam ezerā nopeldēties.
Mūsu uzdevums, kalnos, būšot 30 minūtēs savākt savu nometni un būt gataviem doties ceļā, bet šorīt mūsu ātrums bija 2,5h. Tikai 5 reizes tas viss process mums ir jāpaātrina un cerams līdz ceļojuma beigām jau to iemācīsimies.
Patreiz sēžam atkal auto un dodamies tālāk, šodienas plānā ir tikt līdz Slovēnijas pilsētai Koperai, kur tiksimies ar savu paziņu, Saimonu.
Nedienas ar kondicionieri +36 grādos, Slovēnijas skaistie dabas skati un rīts lauku mājās, meža vidū.
Izbraucot no Balatona, saprotam ka mūsu kondicionieris nestrādā un aukstā gaisa vietā sāk pūst silto gaisu. Stājamies benzīntankā lai paskatītos kas par problēmu, bet gudrāki netiekam.
Slovēnijas ceļa remonti mūs pamatīgi aizkavē un pilsētā Kopera ierodamies 2 stundas vēlāk, kā bijām ieplānojuši.
Iebraucam auto mazgātavā nomazgāt Balatona mušas un satiekam manu draugu, Saimonu.
Saimons nodarbojas ar tūrisma attīstību Slovēnijā un ir gatavs palīdzēt jebkuram, kas grib apciemot Slovēniju.
Aizbraucam līdz servisam, ko Saimons ir sarunājis uz nālkamo dienu, aprunājamies ar saimnieku un nolemjam ka vispirms pamēģināsim uzpildīt sistēmu un tad skatīsimies vai tas ko līdz.
Iebraucam veikalā nopirkt dažādus produktus brokastīm, pa ceļam paņemam Saimona draudzeni Taņu un dodamies kalnos, uz nelielu ciematiņu, kur dzīvo Taņas vecāki un kur mums paredzētas vakariņas.
Brauciens ilgst 20 minūtes un esam uzbraukuši kalnos, kur temperatūras stabiņš nokrītās no 36 uz 30 grādiem.
Saimons mūs iepazīstina ar draudzenes vecākiem un izrāda viņu skaisto lauku māju, no kuras paveras tik pat skaists skats uz kalniem, aiz kuriem sākas Horvātija.
Lai arī ārā vēl joprojām ir ļoti silts, izlemjam ēst ārā, terasē, kopā ar viņu diviem suņiem.
Uz galda uzklāj viņu mājās ceptu maizi un viņu gatavotas vītinātas gaļas un desas, šeit pat audzētus tomātus un olīvas, kā arī galdā tiek likti dažādi uzlējumi, mājās gatavoti liķieri un vīni.
Kad esam nosituši badu un nogaršojuši dažādus dzērienus, laiks izkustēties un Saimons mūs aizved pa kalnu lejā uz mežu, līdz nelielam ezeriņam un ūdenskritumam, bet sausās sezonas dēļ ūdenskritums ir pilnībā izžuvis un dīķītis palicis pavisam neliels.
Atgriezušies, pēc 40 minūtēm, pa pilnīgu tumsu, esam gatavi galvenajam ēdienam un tas atkal viss gatavots mājās, pašu gatavota pasta, pašu atrastas trifeļu sēnes, šajā mežā, no kura tikko atgriezāmies un pašu audzēti sparģeļi.
Vakariņas mums ievilkās līdz pusnaktij, ar garām runām par dzīvi Latgvijā un Slovēnijā, par hobijiem un mūsu projektu, ceļojumu uz Albānijas kalniem.
Pirms došanās pie miera, lūkojāmies debesīs, jo šajās 2 dienās ir paredzēts zvaigžņu lietus un mēs tiešām to redzējām. Skats iespaidīgs.
Pa nakti palikām Taņas vecāku mājā, Larijs Roze ar Edvards Juhimenko dzīvoja otrajā stāvā, bet mēs ar Rodrigo pirmajā stāvā, viesistabā uz dīvāna.
Rītu sākam ar Virši kafiju un burvīgo skatu no terases. Taņas mamma ir pagatavojusi brokastis un pati atstāj mūs, lai dotos uz darbu. Mēs paliekam baudīt brokastis un 8.00 izbraucam uz Koper pilsētiņu, kur mūs gaida servisa darbinieki, lai cīnītos par mūsu komfortu un kondicioniera darbību.
Piebraukuši pie servisa, mūs sagaida Saimons, viņš solās būt mūsu šodienas gids, gan Slovēnijā, gan Itālijā.
Atstājam auto servisā un ejam uz netālu esošo parku, pastaigāt, pavērot putnus un dzīvniekus.
Pēc 40 minūtēm zvana no servisa un saka ka mūsu auto ir kārtībā, atnākam atpakaļ uz servisu un mūsu kondicionieris atklal strādā, esam neizsakāmi priecīgi, jo ārā atkal sola karstu dienu.
Saimons mūs aizved uz Koperas centru, kur izstaigājam vecās ieliņas, uzēdam ļoti gardu picu, sabildējamies, uzfilmējam daudz interesantu kadru, ko iekļausim savā filmā par piedzīvojumu ceļā uz Albāniju un to visu varēs redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Izejam vēl kādu nelielu gabalu pa vecpilsētu, kura pirms 300 gadiem bija sala, dodamies atpakaļ uz auto, lai brauktu uz Itāliju.
Ārā atkal ir +36 grādi un saule dedzina gan rokas, gan kājas un kaklu. Ātrāk gribās tikt līdz auto, kur ledusskapī ir mūsu Tērvetes ūdens, abas jaunās garšas, gan zemeņu, gan ananāss ar kokosu. Šeit karstumā šis ūdens iet uz urrā, drīz jau būsim izdzēruši 30 pudeles.
Saimons mūs ved uz Itālijas pilsētu Triesti, braucam pa maziem celiņiem, kas iet gar jūru un visas pludmales ir pārpildītas ar cilvēkiem. To ir visur, gan uz bruģa un betona, gan uz akmeņiem un smiltīs.
Izbraucam visai pilsētai cauri un dodamies gar pludmali uz Miramare pili. Šī pils skaitās viena no skaistākajām visā Itālijā un par to ka šī ir viena no skaistākajām, pārliecinājāmies arī mēs. Tā ir ļoti iespaidīga un ļoti grezna, stalti stāv jūras krastā un noraugās uz garāmbraucošajiem kuģiem.
Ārā ir kļuvis vēl karstāks, ir jau +39 un, apskatījuši pili, dodamies atpakaļ uz auto, lai pēc iespējas ātrāk ielektu jūrā un nopeldētos.
Atgriezušies Slovēnijā, atvadāmies no Saimona un ieņemam jaunu kursu, braucam Horvātijas virzienā un šonakt pa nakti paliksim kādā no Horvātijas viesnīcām.
Horvātijas skaistā daba, bet pārpildīta ar tūristiem, pirmajā vakarā paveicās ar apartamentu, bet otrajā tos atrodam tikai Bosnijā un Hercogovinā.
Iebraukuši Horvātijā, lēnu garu virzamies gar jūras piekrasti, Zadaras virzienā. Tā kā no Slovēnijas izbraucam tikai pēc 17.00, saprotam ka jāsāk laicīgi meklēt apartamenti vai kāda viesnīca.
Horvātija ir pārpildīta ar tūristiem, tādēļ cenas viesnīcām un apartamentiem ir diezgan augstas, viesnīcu cenas sākot no 200 eur un uz augšu, bet apartamentu gandrīz vairs nav vispār.
Braucot saule sāk rietēt un paliek ar vien tumšāks. Kad esam jau kādu stundu nobraukuši, apstājamies pie kāda restorāna un uzjautājam vai nav kāds brīvs apartaments. Šeit neesot, bet pēc pus kilometra esot brīvi apartamento. Braucam 500 metrus tālāk un tur mūs sagaida saimniece, kas izrāda apartamentu. Mēs nekavējoties piekrītam, jo 150 eur par tik plašu apartamentu, ar milzīgu terasi un skatu uz jūru ir pat ļoti pieņemama cena.
Iekārrtojamies apartamentā, kas atrodas 2.stāvā un ejam uz veikalu, kas atrodas šīs ēkas, pirmajā stāvā. Sapērkam dažādus gardumus vakariņām un brokastīm un dodamies pie mirera, jo sagurums ir pamatīgs.
Edvards Juhimenko izdomā gulēt uz balkona, lai no rīta, kad modīsies, uzreiz redzētu šo burvīgo skatu, kas paveras uz jūru no viesnīcas.
Brokastis ēdam uz balkona un uzreiz pēc gardās, paštaisītās maltītes, dodamies lejā pie jūas nopeldēties. Ūdens ir vēss, tottes ļoti atsvaidzinošs.
Šodien mums, itkā, nav nekur jāsteidzās, bet ar Horvātiju visādi var bīut.
Pa ceļam uz Albāniju izlemjam braukt pa Horvātijas mazajiem ceļiem, kas iet gar jūru, nevis pa autobāni, tādēļ kilometri nelasās, bet laiks skrien. Apbraucam apkārt Zadaras vecpilsētai un dodamies Splitas virzienā. Pa ceļam izlemjam, ka šodien pusdienās gribētos izmēģināt mazās cūciņas, kas tiek ceptas uz grilla.
Mums paveicās, atrodam tādu tirgotavu, nopērkam līdzi gan cūciņu, gan arī vienu veselu vistu un pārejam pāri ceļam uz kafejnīcu, nogaršot cūciņu, bet vistu paņemam līdzi vakariņām. Cūka maksā 35 Eur par 1 kg, bet vesela vista maksā 10 Eur.
Turpinām braukt Splitas virzienā un lēnām sākam meklēt apartamentus, gan pie Splitas, gan aiz tās, bet visur cenas ir ļoti augstas un apartamentu ir ļoti maz.
Atrodam vienu apartamentu par 110 Eur, bet kamēr aizpildām visu nepieciešamo, kāds jau šo ir rezervējis ātrāk par mums.
Turpinām braukt un meklējam ko sev piemērotu, vēlamais budžets līdz 200 Eur.
Atrodam vienu apartamentu par 176 eur, griežam auto atpakaļ un braucam 18 km pretējā virzienā. Nobraukuši aptuveni 10km, zvana vietējais numurs un saka ka diemžēl nevar mūs uzņemt, jo esot kas saplīsis.
Atkal griežam auto apkārt un dodamies pareizajā, Albānijas virzienā un pēkšņi, ieraugām vienu apartamentu, ar 2 istabām par 100 eur, bet tas atrodas Neum pilsētā, Bosnijā un Hercogovinā. Ilgi nedomājam un braucam uz Bosniju.
Uz robežas mums pajautā uzrādīt pases un pēc 3 minūtēm esam Bosnijā un Hercogovinā, bet vēl pēc 10 minūtēm jau esam pie apartmenta durvīm.
Mūs sagaida saimnieks un izrāda apartamentu, tam ir 2 istabas, virtuve, dušas telpa, pie ieejas mājā aug lieli granātāboli, bet vēl nav īsti gatavi.
Iekārtojamies, paēdam vakariņas, līdzi paņemto vistu, noliekam Lariju ar Rodrigo gulēt un kopā ar Edvardu dodamies uz pilsētas centru, pie jūras. Cilvēki jau no ielām ir paklīduši, dažas disko zonas ir pilnas ar jauniešiem, izejam nelielu apli un soļojam atpakaļ, lai dotos pie miera.
No rīta izeju ielās lai atrastu kādu veikalu, kur tirgo maizi, kādu vietējo bulanžēriju. Pēc 200m pamanu kādu cilvēku, kas nāk pretīm ar maizi, jautāju viņam par veikalu un, izrādās, tas ir te pat aiz stūra. Nopērku divas tikko ceptas maizes, vienu picas šķēli priekš Rodrigo un četras saldās bulkas.
Brokastīs mums ir Viršu kafija, Tērvetes ūdens, Ukru gaļas kūpinājumi un Bosnijas svaigi ceptā maize.
Sakārtojuši visas mantas, esam ceļā uz Dubrovnikiem, pa ceļam uzpildām gāzi, kas maksā 0.60 eur un pēc stundas jau esam Dubrovniku stāvlaukumā. Stāvlaukums maksā 4.5 Eur par 1 H, bet līdz vecpilsētai jāiet aptuveni 1km. Karstums, lielie cilvēku pūļi, skaistie cietokšņa mūri un vietas, kur tika filmēts seriāls, Troņu spēles, tā varētu raksturot šo pilsētu.
Pēc 4 stundām mums ir jābūt Albānijā, tādēļ ilgi šeit neuzkavējamies un dodamies, pēc navigācijas, Albānijas virzienā un atkal iebraucam Bosnijā un Hercogovinā.
Patreiz sēžam kafejnīcā, esam pasūtījuši vietējo ēdienu, un rakstām šo rakstu.
Lai visiem lieliska piektdiena un burvīgas brīvdienas, tiekamies jau atkal rīt.
Albānijā plosās aktīvi ugunsgrēki un tas var pamainīt mūsu plānus.
Sēžu Albānijas kalnu ielejā, dažu metru attālumā tek kalnu upīte ar super aukstu ūdeni un visapkārt augsti kalni, ar klinšainām galotnēm, kurās ugunskurs un notiek vakara sarunas, tiklīdz visi dodas pie miera, l es sēžos pie galda ar nelielu led lampu un rakstu šo rakstu, par pirmo dienu Albānijas kalnos.
Izbraukuši Bosniju un Hercogovinu, iebraucam Melnkalnē, uz robežām ir pasu kontrole, bet viss norit ļoti ātri. Pārbraucot pāri Albānijas robežai, nopērkam interneta sim kartes, neierobežots internets uz 3 nedēļām ir 33 Eur un šīs kartes darbojas visās Balkānu valstīs.
Līdz kempingam, kur jāsatiek Arturs Volskis no 4x4overland.lv ir palikuši tikai 30 km un pa ceļam uz kempingu pielejam pilnu bāku ar gāzi, kas šeit maksā 0.60 Eur.
Piebraucam pie kempinga, samaksājam 38 Eur par 4 cilvēkiem, par kempinga vietu un elektrību. Satiekam Artūru un kopā ar viņu aizbraucam vēl līdz pilsētai samainīt naudu un iepirkt ēdienu priekš nākamās dienas.
Kempings atrodas ezera krastā un kā Artūrs saka, šis sesot Albānijas labākais kempings un varu viņam piekrist, šis ir tiešām labākais kempings, kādā lidz šim esmu bijis. Teritorijas vidū ir daudz labas un kvalitatīvas tualetes, dušas, izlietnes, ir liela teritorija pie ezera, milzīgs restorāns, kur ieturēt ēdienreizes un, piemēram, brokastis maksāja 6 Eur no cilvēka. Ja vēlies uzzināt kempinga nosaukumu, raksti komentārā.
Pavakariņojuši kopā ar mūsu jauno komandu, Artūru un viņa sievu, Frediju, kas ir vietējais Albāņu gids un vienu ģimenīti no Beļģijas, dodamies pie miera, jo nākamajā dienā ir jāizbrauc uz kalniem jau 9.00.
Lai arī pulkstens ir 23.00, ārā temperatūra nekrītās zem 28 grādiem un pirmās divas stundas svīstu un nevaru aizmigt, tikai nakts vidū palielk vēsāks un līdz ar to arī ciešāks miegs.
Rīts sākas ar lielo mantu krāmēšanu, viss vēl joprojām mums neiet tik ātri kā gribētos, bet mēs ļoti cenšamies. Tiklīdz esam visu salikuši, dodamies brokastīs un jau 9.10 uzklausām Artūra pirmo uzrunu, kurā viņš izstāsta, ka dēļ lielajiem ugunsgrēkiem valstī, varētu būt izmaiņas mūsu maršrutā, bet viss kopumā solās skaists, aizraujošs un iespējams, arī nedaudz bīstams piedzīvojums.
Izbraucam no kempinga un pa ceļam uz kalniem iebraucam nopirkt augļus, arbūzu, meloni, persikus, plūmes, vīnogas kā arī dārzeņus.
Mūsu ceļš ved kalnu virzienā un ceļš kļūst ar vien šaurāks un šaurāks un pretīm braucošo auto ir negaidīti daudz. Kādā līkumā pat beļģu ekipāžas auto saskarās ar pretīmbraucošo busiņu, bet tā kā buktes abiem nav lielas, šķirās kā draugi un sola šo tālāk risināt pa whatsapp.
Albānijas kalni pārsteidza ar savu varenību un nekad nebiju domājis, ka tie šeit ir tik lieli un skaisti. Pārbraucam pāri pārejai un kalnu ceļi ir vēl šaurāki, samainīties ar pretīmbraucošajām automašīnām kļūst vēl grūtāk un mūsu Dodge Ram šiem kalnu ceļiem ir nedaudz par lielu. Komandai tiekam līdzi, bet ik pa laikam arī iesprūstam kādā līkumā, jo auto satiksme šeit ir ļoti intensīva.
Tiekam līdz ielejai, kur starp vareniem Albānijas kalniem ir neliela, bet skaista baznīca. Apskatām to, aizejam līdz senam tornim, kuram ir ļoti interesants stāsts, bet to Jūs dzirdēsiet mūsu sērijās par piedzīvojumiem Albānijā, Ceļot bez robežām youtube kanālā.
Pēc torņa dodamies uz upi, kurā ūdens ir izžuvis pilnībā, pirms 2 gadiem, augustā, šajā upē vēl varēja peldēt, bet šogad, dēļ lielā sausuma, viss ir izžuvis. Toties gids, Fredijs, mūs ieved kanjonā un parāda dabīgi veidotos baseinus un parāda, kā ūdens, tūkstoš gadu laikā, ir izskalojis sev eju akmens klintīs.
Pēc ekskursijas pa upes gultni, saprotam, ka esam pazaudējuši mikrofonu un vienīgā iespēja, ka to esam atstājuši pie torņa, braucam atpakaļ un atrodam to tieši tur, kur bijām domājuši.
Atgriezušies pie komandas, pārbraucam pāri vienai upei un atrodam sev skaistu nometnes vietu, tieši starp kalniem un starp divām kalnu upītēm. Iekārtojam nometni, uztaisām vakariņas, uzfilmējam dažus kadrus par šodienas iespaidiem un pasēžam pie ugunskura un atpūšamies.
Izbraucam cauri meža ugunsgrēkam, pazaudējam somiņu, atkal nestrādā kondicionieris un vēl, un vēl.
Pirmā bilde ir no prāmja, ar kuru patreiz peldam pa Koman ezeru, otrā bilde no meža ugunsgrēka, kuram vakar sanāca izbraukt cauri un trešā bilde ir no bardaka ostā, lai tiktu uz prāmja.
Albānijas kalnu piedzīvojumu 2.diena.
Visu nakti ir dzirdama kalnu upīte un no rīta pirmais ko darām, izlienot no telts, ejam mazgāt muti uz upi, kāju pēdas gandrīz vai rauj krampī no aukstā ūdens, bet tas ir tik atspirdzinoši.
Gatavojam brokastis, vāram kafijai ūdeni, izlejamā līdzi paņemto Virši kafiju, izcepam desiņas, uzsmērējam maizes, sagriežam gaļu, tomātus un gurķus. Kas var būt garšīgāks par brokastīm starp kalniem, pie dabas, tālu prom no pilsētas.
Tiklīdz esam visas mantas sakārtojuši automašīnā, dodamies ceļā un pirmā pietura ir uz ceļa, kur maza upīte ir iegrauzusies klintīs, bet vēl pēc 5 minūtēm jau daļa komandas peldās šajā skaistajā upē, kas esot tik auksta kā ziemā, tā Rodrigo to raksturoja.
Tālāk mūsu ceļš ved pa grants ceļu kalnos, viss ir putekļos, ārā karsts, vīrs 30 grādiem, kondicionieris vairs nestrādā, visi logi vaļā. Paceļamies virs 1200 metriem un tur padzeram kafiju, nelielā kafejnīcā. Šī, iespējams, ir mana dārgākā kafija mūžā, bet par to nedaudz vēlāk.
Tālāk mūsu ceļš ved vēl nedaudz kalnā, tad ir pāreja un tad sākam braukt no kalna lejā. Ik pa laikam lidojam ar dronu un visi šie skaistie video būs redzami mūsu yt kanālā, Ceļot bez robežām.
No kalna kafejnīcas, kur dzērām kafiju, līdz mūsu nākamajai vietai, kur ieturām pusdienās ir aptuveni 2.5 stundas. Smērējam maizes, sagriežam līdzi paņemto Ukru žāvēto gaļu, piegraužam gurķi, saldajā uzēdam šokolādi. Kad esam jau paēduši, ieraugām sievieti, kas tirgojās kalna kafejnīcā, sākumā domājām ka viņa beigusi darbu un brauc mājās, bet izrādās, viņa izsaukusi taksi un mēģinājusi mūs noķert, jo augšā, viņas kafejnīcā, es biju aizmirsis somiņu, ar visu maku, pasēm un dokumentiem.
Es pat nebiju pamanījis ka manas somiņas nav automašīnā, bet milzīgs paldies šai sievietei par viņas laipnību un apņemšanos atvest man šo somu. Atstāju viņai 70 Eur viņai par šo palīdzību un dodamies tālāk.
Braucam uz pilsētu, kur mūsu Albāņu gids, Fredijs, kopā ar Beļģu komandu, dosies uz apdrošināšanas biroju risināt vakardienas avārijas sekas, bet mēs tikmēr uzpildīsim auto ar degvielu, papildināsim ēdiena krājumus un tālāk jau uz kempingu, kas atrodas pašā ezera krastā, iekārtoties, nopeldēties un nedaudz piekārtot automašīnu.
Kempingā vietu mums ierāda 2 metrus no ezera krasta, bet tur nav elektrības, rādēļ pārbraucam nedaudz dzilļāk un pieslēdzamies pie elektrības, lai uzlādētu visas iespējamās baterijas.
Kempingā ir tualete, dušas, divas veļas mašīnas un restorāns. Par kempingā vietu un 4 cilvēkiem, samaksāju 30 eur, bet par vienu veļas mazgāšanas reizi 3 EUR.
Vakarā dodamies uz vakariņām restorānā un nogaršojam dažādus albāņu vietējos ēdienus, cena par cilvēku, vidēji 20 EUR.
Nomazgājamies, uzfilmējam dažas intervijas gan ar mūsu gidu, Frediju, gan ar Beļģu ģimeni un arī visas šīs intervijas būs mūsu yt kanālā Ceļot bez robežām.
Rītu sākam agri, ceļamies 5.30, jo jau 8.00 ir jāizbrauc no kempinga un jādodas uz prāmi.
Braucam aptuveni 45 minūtes un tiklīdz esam piebraukuši pie ostas, ir jāizbrauc cauri, vismaz 300 metrus garam tunelim, kas ir tik šaurs, ka grūti samainīties 2 auto, bet pretīm vēl brauc pat lielie busiņi, kas tikko nobraukuši no prāmja.
Pašā ostā tāds bardaks, kas atgādina Tanzānijas prāmju līniju uz Zanzibāru.
Visas mūsu automašīnas tiek sadzītas, atmuguriski, uz prāmja un varam doties ceļā.
Pa šo ezeru brauksim 3 stundas un pēc tā sāksies īsts bezceļu brauciens, pirmās 2 dienas esot bijusi tikai iesildīšanās, tā mums stāsta pats grupas vadītājs, Artūrs Voļskis.
Beidzot izbaudām albāņu bezceļus.
Izbraukuši 3 stundas ar prāmi un redzējuši fantastiski skaistus dabas skatus, samaksājuši par šo braucienu 130 Eur, esam gatavi sākt savu bezceļu braucienu pa kalniem.
Mūsu Ram automašīna ir nedaudz pārkrauta, tā ir arī lielāka kā citas automašīnas, tādēļ mēs noteikti būsim lēnāki kā citi, kā arī mūsu gāzes balons ir diezgan zemu un pie lielākiem akmeņiem varam to aizķert, tādēļ jābrauc uzmanīgi. Tāpat arī mūsu kondicionieris nestrādā un braucam ar atvērtiem logiem, bet pa priekšu braucošo automašīnu saceltie putekļi ir pilna mute, tādēļ vēl jo vairāk vajag ieturēt distanci.
Ātrums ar kādu pārvietojamies ir 5-15km stundā un ir vietas kur apstājamies vispār un domājam kā to vispār var izbraukt.
Daudz neiedziļināšos visā braucienā un neatstāstīšu katru notikumu, to Jūs noteikti redzēsiet mūsu sērijās par Albāniju, Ceļot bez robežām youtube kanālā, bet varu pateikt, viegli tas nav, toties skaisti gan.
Visi šie bezceļi ir kalnos, dažreiz pat augstu kalnos un varu apgalvot, to ko redzējām mēs, var redzēt tikai braucot ar 4x4 auto vai pārvietojoties ar kājām.
Kalnu skati ir fantastiski, un tie mainās nepārtraukti, katrs reģions ir pilnīgi savādāks, kāds ir klinšaināks, kāds zaļāks, kāds bez kokiem, tikai ar zāli, vai atkal tikai ozoli vien.
Pusdienas pa dienu ēdam augstu kalnos, šoreiz mūsu ēdienkartē ir, pirms 2 dienām nopirktais arbūzs un melone, abi ir ļoti sulīgi un saldi, Edvards pat tādu meloni nebija vispār nekad vēl ēdis.
Dienas turpinājumā atkal ceļi ar lieliem akmeņiem un dažādiem lietus izskalotiem grāvjiem, Fredijs izstāsta par bagātīgajiem iežiem, ko iegūst šajā reģionā, bet visus labumus no kalniem gūst turki, jo viņi visu ir nopirkuši.
Pa ceļam redzam arī senu cietumu, augstu kalnos, un dzirdam stāstu par politieslodzītajiem, kas turēti šei par nepaklausību režīmam.
Tuvojoties vakaram, atrodam skaistu pļavu, kur ierīkot nometni, celt teltis, gatavot vakariņas, pasēdēt pie ugunskura un paklausīties Fredija stāstos par Albāniju un tās vēsturi. Kā arī nostiepjam virvi un izliekam žāvēties dŗēbes, kuras vakar izmazgājām kempingā.
Internets nav jau stundas četras un mūsu nometnē tas nav vispār, bet izrādās var arī bez tā iztikt un pat ļoti labi. Vienīgais mūsu mēģinājums tikt pie interneta izgāzās. Piesējām pie drona telefonu un pacēlām to 120m augstumā, bet dronam tas nepatika un tas nolaidās atpakaļ.
Nakts ir vēsa, iespējams zem 10 grādiem, jo esam aptuveni 1000m virs jūras līmeņa un saspiedušies cieši kopā ar Rodrigo, izturam šo nakti, nenosalstam, bet zinām, ka nākamreiz ir nedaudz siltāk jāsasedzās vai jāsaģērbjas.
No rīta mostamies ap 6.00, ārā vēl vēss un liela rasa, sāku gatavot brokastis, vāru ūdeni Virši kafijai, vārām sardeles un mizojam vakar vakarā novārītās olas. Smērējam maizes, klāt piegrižam albāņu tomātus un brokastis atkal sanāk lieliskas. Izžautās drēbes ir vēl slapjākas kā bija vakar, bet atstājam tās žāvēties līdz pēdējam brīdim.
Pēc brītiņa saule sāk līst pāri pirmajiem kalniem un tūlīt kļūst silts, drīzāk jau karsts.
Kad esam visi gatavi, Artūrs ar Frediju izstāsta šodienas plānu un pats galvenais, tas būšot ļoti skaists un dienas lielāko daļu brauksim pa nacionālo parku.
Mūsu auto turās lieliski, protams, kondicionieris nestrādā, bet pie karstuma un atvērtiem logiem jau esam pieraduši, gāzes balons arī vēl vietā, tādēļ esam gatavi doties jaunos piedzīvojumos.
Pirmie kilometri atkal iet kalnā, ir daudzi burvīgi skati gan uz klintīm, gan no klintīm, tiek lidināti droni un filmēts no dažādām kamerām.
Šodien mūsu auto ir nedaudz vieglāks, Rodrigo ir sadraudzējies ar visiem un tad brauc ar Frediju, tad ar Artūru, redzu viņu tikai brīžos kad apstājamies. Bet brīžos kad rācija klusē, Rodrigo visus izklaidē, uzdodot daudzus jautājumus jebkuram un par jebkuru tēmu.
Šodien tiešām ir burvīgi un pasakaini kalnu skati, brīžiem pat netici tam ko Tu redzi un brīžiem iztēlojies, ka tie nav tikai vienkārši kalni, liekas ka tās ir kādas senas civilizācijas paliekas.
Nacionālais parks ir iespaidīgs, lai arī brīžiem liekas ka mūsu Rams to neizturēs, tas tomēr pārvar dažādus šķēršļus un turās braši, līdzās pārējiem auto.
Ik pa laikam nākas arī pavākt no ceļa kādus akmeņus, bet tas tikai šo braucienu padara interesantāku.
Video, ko Jūs redzēsiet, no šiem kalniem, pārsteigs pat pieredzējušu ceļotāju, to es varu garantēt, arī man šis viss ir kā pasaka.
Pievārējuši vairākas kalnu grēdas un dažādus ceļus un bezceļus, esam pelnījuši vienu nakti palikt viesnīcā un patreiz guļu gultā, nomazgājis visus putekļus, ko krājām divas dienas un rakstu šo blogu.
Bijām solījuši veidot arī TikTok video, bet Albānijā tas īsti nestrādā, tādēļ TikTok video būs kad atgriezīsimies mājās.
Ar pus riepu pa kalna nogāzi, lejā 300m liela aiza, akmeņi uz ceļa un izdegušie meži, kalnos.
Vakariņās, viesnīcā, ir jēra gaļa, cepti kartupeļi un dažādas uzkodas. Lutina mūs kārtīgi un par vakariņām samaksājam 20 Eur no cilvēka.
Beidzot izguļos kārtīgi un atkal jūtos enerģijas pilns turpināt ceļu kalnos, pa bezceļiem, akmeņiem, aizas malām un caur mežiem, kas tikko izdeguši.
Pirmais brauciens kalnā ir pa akmeņiem, Larija uzdevums ir izvairīties no lielākajiem akmeņiem, kas var atsisties pret mūsu auto gāzes iekārtu, bet ik pa laikam tik un tā kāds akmens trāpa gan pa gāzes balonu, gan pa aizmugurējo āķi. Ja nebūtu mūsu auto tik stipri pārkrauta, būtu vieglāk braukt un aizmugure tik bieži neaizķertos aiz dažādiem uzklaniem un akmeņiem.
Ātrums ar ko braucam kalnā ir vidēji 5km stundā un mūsu auto degvielas patēriņš ir 51 litrs uz 100km.
Pēc pirmās stundas esam tikuši līdz kalnu ezeriņam, kas atrodas ap 1400 m virs jūras līmeņa, paceļam dronu vēl 500 metrus augstāk un redzam pāri kalniem, Fredijs ekrānā parāda, kur mums ir jābrauc un pat neticās, ka varēsim tik tālu šodien aizbraukt, ja viss ceļš būs ar šādiem akmeņiem.
Jau otro dienu braucam pa nacionālo parku un brīžiem meži un pļavas ir pilnībā nodegušas, ir palikuši tikai melni celmi un melna zeme, no lielā karstuma vietām kokiem lapas ir pilnīga nokaltušas un izskatās ka tās vēl nav nobirušas vēl kopš iepriekšējā rudens.
Bieži sanāk braukt gar kalna nogāzes malu un skatoties ārā pa logu, lejā, tālumā, var redzēt kādu mazu ciematiņu, vai kādu māju vai vienkārši mežu, brīžiem esam tik tuvu malai, ka visiem sirdis sāk pukstēt straujāk un ejam pat ārā skatīties cik vēl tālu riepu var laist uz kalna pusi, lai apbrauktu kādu akmeni vai šķērsli, kas gadījies pa ceļam.
Viena vieta ir īpaši bīstama, ir līkums, augstu kalnos, pie pašas gravas, abās pusēs akmeņi, tik lieli ka izkustināt mēs nevaram, Fredijs izbrauc ar savu auto pirmais, bet viņa auto ir uz pusi mazāks par mūsu Ram, tādēļ šeit sanāk aizķerties mums ilgāk un tikai ar 5 piegājienu, pus riepu laižot pa aizas malu, mums sanāk izbraukt šo ceļa posmu.
Tālāk atkal braucam pa izdegušiem mežiem un izdegušām pļavām, vietām var redzēt arī kādas nelielas ganu būdas, kas nodegušas līdz pamatiem, brīžiem ir pļavas kas nodegušas tik tālu, cik vien acis rāda un cik vien var saskatīt. Viss nacionālais parks ir cietis no ugunsgrēkiem, bet tuvākajās dienās mēs brauksim cauri ciematiem, kas nodeguši ir pilnībā, dažiem esot nodeguši pat līdz 150 mājlopiem.
Pusdienas ieturam lielā plato, kalnos, kas ir virs 1200 m un visapkārt viss ir nodedzis, gaisā vēl jūtama deguma smaka un tālumā aiz nodegušajiem celmiem ir izslējušās stāvas klintis, kas nebaidās ne no uguns, ne vēja, ne lietus. Tās ir staltas un iespaidīgas un priecē garāmbraucošo džipu kolonnas.
Kamēr visi ēd pusdienas, komanda no Beļģijas noņem priekšējās riepas un noskrūvē flančus, jo viņiem, ik pa laikam, auto izdalīja kādas skaņas, kurām noteikti nevajadzētu būt. Noņemot flančus visas skaņas viņiem pazūd.
Pēc pusdienām atkal ir ceļi ar akmeņiem, ar izskalotiem grāvjiem, ar šķēršļiem, ko grūti apbraukt.
Artūrs un Fredijs priecājas par katru sarežģīto ceļa posmu, bet mēs pēc katra smagāka atsitiena pa aizmugures daļu, ieslēdzam gāzes iekārtu un pārbaudām vai tā vēl darbojas.
Pēc viena kārtīga sitiena pret akmeni, mūsu gāzes iekārtas reduktors ir kārtīgi pieliekts uz augšu, bet gāzes noplūdes nav un auto darbojas bez problēmām.
Vēl daži trakāki nobraucieni no kalna, kur kāpjam no auto ārā un ejam ar kājām, filmējam un bildējam gan pašu auto, gan šoferu sejas.
Kad visi kalnu ceļi pievārēti un visi laimīgi tikuši lejā, braucam uz pilsētu iepirkt ēdienu, ūdeni, augļus, uzpildīt degvielu un meklēt kempinga vietu, šonakt dzīvosim pie lielas upes, drīzāk uz upes gultnes, jo patreiz visas ūdens tilpnes ir diezgan pažuvušas, dēļ sausuma un lielā karstuma.
Šonakt izdomāju gulēt uz gultas, akmeņos, pie upes un vērot zvaigznes.
Tikko esam ieturējuši vakariņas, saule noriet, iestājas pilnīga tumsa, labi ka mums ir daudz uzlādējamu lampu un izgaismojam savu nometni ar tām. Fredijs ar Artūru iekurina ugunskuru un visi sasēžas tam apkārt, uz vakara sarunām.
Mēs ar Edvardu izveidojam studiju pie dabas, kur saucam visus dalībniekus kamerā izstāstīt par dienas gaitā piedzīvoto un turpmākiem plāniem. Šie stāsti noteikti būs ļoti interesanti, jo, piemēram, albāņu gids ir gatavs stāstīt par visu, par savu pieredzi kalnos, par dzīvi, par sapņiem un bērniem.
Visas šīs intervijas būs Ceļot bez robežām youtube kanālā.
Kad visi dodas pie miera, es ieņemu vietu savā gultā un vēroju zvaigznes, tādu piena ceļu un tik zvaigžņotas debesis es redzu pirmo reizi dzīvē, mēģinu ko bildēt ar telefonu, bet īsti nekas nesanāk. Pēc brītiņa saprotu ka ārā ir tik liels mitrums, iespējams dēļ tā ka esam pašā upes krastā, mans spilvens un sega ir pilnīgi slapji, tādēļ izlemju tomēr kāpt pa trepēm uz otro stāvu blakus Rodrigo.
Izguļos lieliski, ja nevajadzētu pa nakti kāpt lejā pa trepēm un iet uz krūmiem, tad vispār būtu super.
Rīts sākas jau 6.00, sākam vārīt kafiju, olas, sardeles, uzgriežam albāņu tomātus un baudām brokastis ar skatu uz upi un austošo sauli, virs koku galotnēm.
Šodien ir mūsu kalnu piedzīvojumu sestā diena un šo dienu sākam ar servisu, gribējām uzpildīt kondicionieri, bet jau stundu labo dažādus sistēmas savienojumus.
Ļoti ceram ka turpmākās dienas paies komfortā un karstums un putekļi paliks pagātnē.
Bet viens labums no servisa noteikti ir, esam uzlādējuši visas baterijas un lielo EcoFlow, bez kura noteikti nevarētu šeit izdzīvot.
Paldies visiem kas lasa un seko mūsu piedzīvojumiem un tiekamies atkal kādā no nākamajā dienām, kad atkal būs internets.
Trakākais vējš kādu līdz šim dzīvē esmu izbaudījis, guļot teltī un trakākais negaiss, gatavojot rīta kafiju. Toties dzīvojam tik tuvu mēnesim, ka no skata uzmetās pārsteiguma zosāda.
Pēc divu stundu uzkavēšanās servisā, izbraucam no tā tāpat bez kondicioniera. Tā kā esam aizkavējuši visu komandu, gids Fredijs izdomā mainīt braukšanas plānu un paredzēto trako uzbraucienu kalnā, nomainām pret citu maršrutu, ne tik traku kā bija ieplānots, bet tāpat ir ekstrēmi un, protams, skaisti bez gala.
Visas šīs Albānijas sērijas, kuras tiks rādītas mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām, neiesakām tās skatīties ar vājiem nerviem, jo skaisto kalnu skatu būs ik pēc minūtes un Jums tā vien gribēsies doties kādā jaunā ceļojumā, tas ir neizbēgami.
Nobraukuši nepilnu stundu, gidi mūs ieved kādā skaistā pļaviņā, ieturēt pusdienas. Novietojam auto ar skatu pret kalnu un ēdot gaļas maizes un arbūzus, varam vērot skatus uz ieleju un pretējiem kalniem.
Artūrs mums atbild uz 4 ātriem un āķīgiem jautājumiem, tos arī varēsiet redzēt mūsu yt kanālā, bet izbraucot no pusdienu pļavas viņš pasaka tādu frāzi, dodamies mēness virzienā. Ko tas nozīmē, nav ne jausmas, vismaz pagaidām, bet dienas laikā sapratīsim.
Brauciens šodien nav tik ekstrēms kā iepriekšējā dienā, bet tāpat ātri pabraukt nevaram, jo jāizvairās no lielajiem akmeņiem, kas ik pa laikam uzbrūk mūsu gāzes iekārtai.
Ik pa laikam arī redzam bunkurus, kuri šajā valstī netrūkst, to šeit ir ap 27000.
Izbraukuši vairākus kalnu ceļus, apstājamies priežu mežā, kas ļoti atgādina mūsu mežus, lielas priedes, daudz papardes un ceļa segums kā jūrmalā, smilšains, vienīgi smilšu krāsa ir sarkanīga.
Fredijs paņem elektrisko zāģi un sāk zāģēt sakritušās priedes, kuras kraujam Fredija auto uz jumta un vedīsim uz vakara nometnes vietu. Piekrāvuši pilnu jumta bagāžas nodalījumu ar sausu priežu malku, dodamies tālāk. Pa ceļam redzam ganu ar daudz kazām, piestājam pie viņa un ar telefona palīdzību, iztulkojam ka gribam viņu pacienāt ar aukstu Tērvetes alu. Viņš, protams, piekrīt un nogaršojis pirmos malkus, rāda ka ir baigi labs.
Kamēr mēs cienājam ganu, Fredijs ar Beļģu komandu ir jau aizbraukuši līdz nometnes vietai, kas ir tikai 5 minūšu attālumā no mums un jau pa gabalu redzam viņu auto, ka tie ir iekārtojušies skaistā vietā starp kalniem, līdzīgi kā uz balkona. Arī mēs nostājamies visiem blakus un iekārtojam savu kempinga vietu.
Fredijs saka ka mēs atrodamies vienā no skaistākajām vietām Albānijā un patreiz esam uz mēness un tas nekas ka tikai 1300 m virs jūras līmeņa.
Mēs skatāmies visapkārt un viņu nedaudz nesaprotam, sakām ka uz mēness izskatās savādāk Viņš pavērš skatienu pret debesīm un saka, tas mēnesis ir līdzīgs tam mēnesim un ar pirkstu parāda uz kalniem, vienīgi, viņš piebilst, vai nu jums jāuzkāpj uz tā kalna, vai arī ir jāuzlido ar dronu.
Tā kā Rodrigo atteicās kāpt ar mani kopā kalnā, tad otrais variants ir drons.
Slēdzu to iekšā, iekārtojos ērtā piknika krēslā, paceļu dronu un lidoju kalna virzienā. Un tas ko es redzu kad paceļos virs kalna mani pērsteidz tik ļoti, ka kādā brīdī pat spalvas saceļās uz rokām un uz ādas uzmetās zosāda.
Ko tādu nebiju gaidījis, tas ir kas nereāls un skaists reizē. Šeit ieliksim tikai dažas bildes, bet video, ko varēs redzēt Ceļot bez robežām youtube kanālā, būs viss šis skaistums parādīts daudz vairāk.
Paēdam vakariņas, vārītus makaronus ar konservu un uzdzeram Tērvetes alu, pasēžam atkal pie ugunskura un aprunājamies par dienas gaitā piedzīvoto, bet pirms doties gulēt, uzņemam vēl dažas bildes ar zvaigznēm, piena ceļu, ar krītošām zvaigznēm un Starlink satelītu.
Rodrigo ar Lariju jau kādu laiku guļ, dodamies pie miera arī mēs, kāpju teltī, kas ir uz auto rāmja, bet te pēkšņi sākas neliels vējš, sāk purināt telti un izdalīt dažādas skaņas. Vējš kļūst ar vien stiprāks un stiprāks, līdz mūsu telti sāk purināt tik spēcīgi, ka gribās kur pieturēties, jo ir sajūta, ka mūs nopūtīs no kalna. Gaidu kad pamodīsies Rodrigo un jautās kas te notiek, kas tās par skaņām, bet viņš pagriežās uz otriem sāniem un guļ tālāk. Es iemigt nevaru, jo skaņa ir milzīga, ārā dzirdu ka vējš gāž visu mūsu nometni, viss krīt un gāžās, Brīdī kad liekas ka nav vairs kam krist, viss ir jau apgāzies, atkal uzrodās kādas jaunas skaņas.
Kāpju lejā no telts un eju skatīties kas nav nostiprināts un kas izdala tās skaņas, neko neatradis rāpjos atpakaļ teltī. Pēc laika, ieklausoties skaņās, saprotu ka telts stienis sitās pret auto bagāžas nodalījumu. Atveru lodziņu, noņemu šo stieni un skaņa tiešām pazūd, bet šai skaņai pazūdot uzrodas jaunas telts skaņas, kur vēš plosa tiešt telts ieeju.
Dzirdu kā trepes sāk atrauties no zemes un atkal krist lejā, es mainu gulēšanas virzienu un uzguļos uz tās telts daļas, kurai piestiprinātas trepes. Vējš tomēr nav tik stiprs lai paceltu manus kilogramus un liekas ka varētu iemigt, bet tad vēja spēks kļūst vēl lielāks un ir sajūta, ka nu jau mūs ar visu auto aizpūtīs lejā pa kalnu.
Grozos un nevaru iemigt, skaņas ir trakas, kāpju atkal lejā lai izietu nometni un salasītu kādas aizpūstās lietas, krēslus, galdus, baneri, pudeles. Ar cerību ka uznāks beidzot miegs, ap 3.30 kāpju atkal teltī un līdz 6.00 vārtos pa gultu, nesaprotu esmu gulējis vai tikai turējis telti, jo biju ieķēries vienā no rāmjiem.
6.00 zvana modinātājs, jo bijām ar visiem sarunājuši kāpt kalnā un savām acīm redzēt mēnesi. Izbāžu savu galvu no telts un saprotu ka vējš nav pierimies un ir bieza migla, no mūsu kāpiena nav ne mazākās jēgas.
Pavārtījies pa telti, pēc 20 minūtēm kāpju lejā gatavot kafijai ūdeni.
Te jūtu ka sāk pilināt lietus, atceros ka mums līdzi ir neliela dušas vai tualetes telts, ko varētu izmantot lai noslēptos no lietus. Uzceļu šo telti, ielieku iekšā mūsu grillu,
ieleju ūdeni un jūtu kā sāk gāzt lietus, nevis līt, bet tā kārtīgi gāzt. Stāvu teltī, kas ir 1 reiz 1 metrus liela un vāru ūdeni kafijai, lietus ir tik spēcīgs, ka katra desmitā pile izsitās cauri teltij un esmu jau gandrīz pilnībā slapš.
Te iedomājos par Edvardu, kā diez viņam ir teltī un vai viņam tur ir sauss vai tomēr arī kāda pile tiek cauri telts griestiem. Kad jau esmu salijis un ūdens uzvārījies, saprotu ka jātiek pēc cukura, kafijas un krūzītes, skrienu visu meklēt un nu jau varu teikt ka esmu pilnībā slapš, tādēļ nesteidzīgi atrodu visu ko man vajag, iekāpju atpakaļ teltī, novelku kreklu, uzlieku to uz galvas un sildos pie gāzes grilla, kur uzvārījies ūdens. Pēc brītiņa atceros ka auto kuzavā ir kamera un somas, kurās atrodas cita tehnika, skrienu pēc šīm lietām, nesu uz džipu, atveru durvis, bet tur Edvards sēž priekšā, viss izlijis un nosalis, viņam telts ne tikai laida cauri ūdeni, bet viņš pamodās nelielā baseinā.
Labi ka ar laiku lietus piestāja, ar 30 minūšu nokavēšanos tikām galā ar visām mūsu mantām un tās veiksmīgi salikām auto bagāžas nodalījumā, daudzas no tām slapjas, daudzas pilnīgi slapjas. Ārā migla tik liela, ka neredzam kas notiek apkārt, bet plānus nemainām un turpinām braukt pa kalnu bezceļiem.
Esam nobraukuši pirmo pus stundu, mākoņi un migla sāk izklīst un ik pa laikam sāk uzspīdēt saulīte. Pusdienās piestājam kādā plaviņā, nostiepjam virvi un lielu daļu drēbes izliekam žāvēties.
Pēc pusdienām turpinām ceļu, ko gids sauc par Mussolini ceļu, jo 1939.gadā Mussolini lika uzcelt no 200 līdz 250 kilometrus garu ceļu, pa kalniem, kas savienoja Durresu un Balkānu Dienvidus, lai pēc iespējas ātrāk varētu pārvietoties viņa armija un uz Grieķijas robežu varētu pārvietot pēc iespējas vairāk ieroču.
Izbraukuši šo ceļu, dodamies lejā uz pilsētu iepirkt ēdienu turpmākajām 3 dienām, kā arī nopirkt papildus atmiņu, kur ielādēt visus video, jo mūsu 4tb jau drīz būs pilni.
Pēc pilsētas atkal stundu braucam kalnā, pa ceļam redzam vairākus bruņurupučus, kas saulītē gozējas pašā ceļa malā, bet šo nakti dzīvosim kādā skaistā viesu namā, ar vairākām villām, restorānu un ļoti iekoptu teritoriju.
Lai jaukas brīvdienas, bet mums vēl priekšā 3 noslēdzošās Albānijas kalnu piedzīvojumu dienas, kas solās būt ļoti ekstrēmas un fantastiski skaistas.
Berata, burvīgā Albānija, saulriets jūrā un otrs augstākais kalns, Tomors.
Man tik ļoti patīk mūsu gida, Fredija, uzraksts uz aizmugurēja auto stikla, kas nepārtraukti ir mūsu acu priekšā, un tas skan šādi, One life, live it. (viena dzīve, dzīvo to)!
Ja jautāsiet kur es pazudu ar saviem rakstiem, tad, diemžēļ, Albānijas kalnos ne visur ir internets un ne visur ir elektrība, tādēļ rakstām kad varām.
Villā, kurā paliekam šo nakti, izliekam žāvēties visas slapjās drēbes, kas vēl nav izžuvušas pēc trakā lietus uzbrukuma, bet vakariņas baudām viņu restorānā, ēdam jēra ribiņas ar salātiem.
Pēc negulētās iepriekšējās nakts, šo nakti beidzot izguļamies tā kārtīgi. No rīta, uzreiz pēc 6.00, izeju ārā, gaiss ir dzestrs, bet patīkams, saule vēl aiz kalniem, tādēļ ir liela rasa un visas drēbes, kas vakar tika izžautas, ir tik pat slapjas, cik bija.
Malkojam brokastis, Artūrs atkal izstāsta dienas plānu, uzspējam vēl noķert saulīti lai pažāvētu drēbes un jau uzreiz pēc 9.00 esam gatavi startēt tālāk.
Izbraucot no villas, ceļa malā uzpildām visas kannas un pudeles ar kalnu strauta ūdeni un atkal braucam kalnos.
Šodienas uzdevums, izbraukt cauri nelielai kalnu grēdai, pievārēt vairākus bezceļus, tikt līdz lielajam ceļam, tad stunda līdz Beratai, apskatām to un atkal laižam kalnu virzienā.
Albānijas kalni mainās ik aiz katra līkuma,
tādēļ tie nekādīgi nevar apnikt, tas ir kā interesants seriāls, kas nekad nebeidzās un tu nekad nezini ar ko beigsies sērija.
Braucam, bildējam, filmējam, lidojam ar dronu, lai pēc iespējas vairāk to visu parādītu arī Jums un tas viss būs redzams mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Tikuši līdz lielajam ceļam, beidzot mašīna slīd līgani un var nedaudz arī iesnausties, protams, tikai ne jau šoferis. Nobraukuši kādas 40 minūtes, beidzās mūsu mašīnai gāze, iebraucam kādā uzpildes stacijā, gāze lēta, 0.53 Eur, bet jāmaksā tikai ar skaidru naudu, kartes nepieņem. Albāņiem vispār patīk tikai skiadra nauda, kā dzird kā gribi maksāt ar karti, tā uzreiz rāda ka nevar un sāk ko bubināt.
Pielējuši gāzi, dodamies tālāk un pēc laika rācijā Fredijs sāk stāstīt, ka braucam cauri pilsētai, ko pirms daudziem gadiem sauca par Staļina pilsētu, jo savā laikā Staļins esot šo pilsētu apmeklējis. Vēļ šajā pilsētā esot daudz mazo naftas sūkņu un tiešām, pa ceļam redzam daudzus šos sūkņus.
Pēc brītiņa esam jau Beratā, Fredijs brauc pa priekšu, izbraucam cauri pilsētai, ko sauc arī par 1000 logu pilsētu, centrā pagriežamies pa kreisi un dodamies pa šauru ieliņu uz seno pilsētiņu, kas ir kalna galā. Auto novietojam pašā augšējā stāvlaukumā, lai līdz tai tiktu, ir jāizbrauc cauri diviem seniem vārtiem un lai mūsu Rams tur tiktu, ir jāpieliec spoguļi.
Pirmais ko darām, ejam uz restorānu uzēst pusdienas, cenas šeit pārsteidz, daudz lētākas kā pirms tam kalnos. Piemēram, jēra sautējums ar rīsiem, 7 Eur.
Pēc pusdienām dodamies pāri visai pilsētai uz skatu laukumu, no kura var redzēt pilsētu, kas atrodas kalna pakājē. Pirms 3 gadiem bijām Albānijā un filmējām raidījumu par šo zemi, arī Beratā bijām un pat gatavojām pusdienas, kopā ar vietējām saimniecēm, nelielā restorānā, pavisam netālu no šī skatu laukuma. Šo sēriju varat redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Ejot atpakaļ uz auto, ieeju šajā restorānā, parādīt Rodrigo, kur pirms 3 gadiem gatavojām pusdienas. Par lielu brīnumu, saimnieks mani atpazina un viņš bija ļoti priecīgs ka atkal iegriezāmies pie viņa, restorānā, viņš esot piesekojis mūsu kanālam un skatoties visus mūsu video. Sarunas gaitā viņš pacienāja mūs ar dažādiem Raki dzērieniem, izstāstīja kā tēvs sāka šos dzērienus ražot, mēs nobildējāmies pie ieejas un devāmies tālāk.
Vienā no veikaliņiem nopirkām nelielu grīdas tepiķi, ar Albānijas ģērboni un šo izspēlēsim kādā no mūsu nākamajiem konkursiem.
Pēc Beratas dodamies kalnu virzienā un ilgu laiku braucam pa bezceļiem, lēnu garu rāpjamies ar vien augstāk un augstāk, līdz beidzot sasniedzam fantastiski skaistu pļaviņu, 1300 metrus virs jūras līmeņa, priekšā ir Albānijas otrs augstākais kalns, Tomors, kura augstums ir 2464m virs jūras līmeņa, bet pa labi, tālumā var redzēt jūru, kas atspīd saules gaismu un kur pēc stundas, mēs visi sasēduši kempinga krēslos, vērojam neaizmirstamu saulrietu.
Naktij iestājoties, mēģinām ar Edvardu bildēt zvaigznes un piena ceļu, visas bildes un video būs mūsu youtube kanālā, bet vēlreiz atkārtošos, tādu piena ceļu un tik spožas zvaigznes, neesmu redzējis nekad iepriekš dzīvē.
Ejam gulēt ap 23.30 un saprotu ka šonakt būs diezgan vēsi, bet nākamajā naktī mēs būsim vēl augstāk, tas nozīmē arī vēsāk.
Augstākais, ekstrēmākais un reizē arī skaistākais uzbrauciens ar auto kalna virsotnē, kā arī aukstākā nakts kalnos un nodegušais ciemats.
Sešos no rīta, kad izkāpju no telts un nokāpju pa trepītēm, redzu cik skaisti ir apspīdēts Albānijas otrs augstākais kalns, tas mirdz rīta saulē un lepni noraugās uz Latvijas komandu, kas slauka rīta rasu no brokastu galda un vāra Virši kafijai ūdeni.Dzeram kafiju un galvā skan dziesms vārdi, ''Šo rītu ņem par piemiņu'' un mēs to noteikti ņemam un noglabājam kur dziļi sirdī!
Pēc brokastīm atkal kārtojam visas mantas, kas ir otra nepatīkamākā lieta, uzreiz aiz putekļu elpošanas, pie atvērtiem auto logiem, jo mums vēl joprojām nav kondicioniera un, izskatās, ka tas arī nebūs līdz pat Latvijai.
Pēc brokastīm dodamies ceļā un šoreiz laižamies kalna otrā pusē, tālāk no jūras. Pa ceļam gids Fredijs mums piedāvā iegādāties kalnos vāktas tējas, kas maksā tikai 1 Eur, bet, diemžēļ, svētdienā tās iegādāties nav iespējams, toties piestājam pie kāda Fredija radinieka vai drauga un tas mums iedod vairākus vīnogu ķekarus. Albānijas saule tos ir kārtīgi lutinājusi un vīnogas ir fantastiski saldas.
Nolaidušies nelielā pilsētiņā, apstājamies kādā mājīgā kafejnīcā padzert kafiju, šis ir katras dienas sākuma rituāls, padzert labu Albāņu kafiju, bet mūsu Viršu kafija tik un tā garšo labāk.
Sen neesam mazgājušies, tikai no rīta un vakarā aplejamies ar ūdeni, ko līdzi esam paņēmuši lielajās kannās un uzpildījuši kalnu strautos.Tādēļ Fredijs mūs aizved uz upi nopeldēties un nomazgāties, jo augstajā kalnā, kurā šodien ir paredzēts uzbraukt, esot jābrauc tīriem, protams joks, bet tik patīkami ir kārtīgi nomazgāties un atveldzēties vēsajā upē.
Pēc peldes izbraucam uz lielo ceļu un dodamies Dienvidu virzienā, nobraukuši 30 minūtes, apstājamies ceļa malā un Fredijs parāda virzienu, kurā varam uzlidot un uzfilmēt lielās mežu platības, kas pavisam nesen nodegušas. Kad esam jau daudz ko uzfilmējuši, Fredijs parāda kalna virsotnē vienu antenu, saka ka tur esot jālido un uz abām pusēm varēšot redzēt arī nodegušos ciematus. Lai arī attālums ir liels, virs 3 km, drons sasniedz kalna virsotni un tikko pārlidoju pāri antenai, redzu skatus, kādus esmu redzējis tikai filmās par karu, tik daudz mājas nodegušas, visas līdz pamatiem, skats nav no tiem patīkamākajiem un cilvēkus tiešām ir piemeklējusi milzīga nelaime.
Pēc dažām minūtēm, nogriežamies no lielā ceļa un atkal sākas offroad ceļi, vairāki grants ceļi, kas ved kalnā, cauri nodegušam mežam, mums ir iespēja braukt pa serpentīnu vai izvēlēties taisnos ceļus, kas ir daudz sarežģītāki, ar lieliem izskalojumiem un daudz akmeņiem. Kamēr visa komanda mēģina izbraukt taisnākos ceļus, mēs, daudz neiespringstot, tiekam viņiem līdzi, braucot pa serpentīnu.
Uzbraukuši augstāk kalnā, šeit var redzēt ka liesmas tik tālu nav tikušas, meži ir dzīvi un pļavas uguns neskartas. Piestājam pie kalnu ezeriņa, kas aizaudzis ar ūdens lilijām un izlemjam šeit ieturēt pusdienas. Atkal smērējam maizes, ēdam konservus, gaļu, sieru un augļus. Uzfilmējam Fredija un Veronikas īso interviju, kurā uzdodam 4 jautājumus un ceturtais jautājums, ko viņiem uzdevām, būs tikai mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām, to nevar televīzijā rādīt.
Kad esam kārtīgi ieturējuši maltīti, Artūrs vēlreiz izstāsta par šodienas braucienu kalnā, kas neesot no tiem vieglākajiem, bet ja neskatās pa malām un uz leju, tad viss esot kārtībā.
Ceļš atkal ved cauri mežiem, kāds ir nodedzis, kāds ir izdzīvojis, ik pa laikam redzam kādu ganu ar aitām, kazām, govīm, visām ir zvaniņi ap kaklu un tās var dzirdēt jau pa gabalu. Pa ceļam redzam lielu un ierobežotu ganību lauku, kurā ganās gan govis, gan zirgi, bet vēlāk mežā sastopam izmukušas govis, kas dodās savā vakara pastaigā un redzot mūsu auto, nozvana ar savu zvanu un pazūd meža biezoknī.
Esam piebraukuši pie kāda ezeriņa, kam nosaukums ir Melnais ezers, Fredijs rācijā saka ka mēs šonakt šeit paliksim pa nakti, šī vieta atrodas 1700 metri virs jūras līmeņa un to var just, ārā vēl saule nav norietējusi, bet gaiss ir diezgan dzestrs.
Dodamies dažus simtus metrus tālāk, kalnā, aiz viesnīcas, kas atrodas pie šī ezeriņa un priekšā redzam lielu kalnu, visu noaugušu ar zāli, izskatās kā lielas ganības.
Pa gabalu redzam arī auto pēdas, kas ved kalnā un jau ir skaidrs, Fredijs tulīt uzbrauks uz šīm pēdām un dosimies kalnā. Tā arī tas notiek. Nobraukuši pa šo kalnu dažus simtus metru, Artūrs liek visiem apstāties un novada nelielu instruktāžu par šo uzbraucienu kalnā. Par šo kalnu Artūrs stāstīja visu nedēļu un lēnu garu biedēja, ka viegls tas nav, bet noteikti esot tā vērts.
Pirmais kalnā dodās Fredijs ar Edvardu, mēs filmējam ar dronu no apakšas un augšā uzbraucot, Edvards visus pārējos filmēs jau no augšas.
Otrais brauc Artūrs, uzbrauc bez aizķeršanās, trešie brauc Beļģu komanda, arī ir augšā, tagad seko mūsu kārta. Larijs spiež gāzi grīdā, auto strauji tuvojās kalna nogāzei un sākas mūsu uzbrauciens. Auto ir liels un smags, bet tas dodās debesīs, tā vismaz no iekšpuses izskatās, jo caur priekšējo logu redzam tikai mākoņus un sauli, bet ja paskatās uz malām, tad abās pusēs redzam kalnu nogāzes un leju nemaz tik viegli nevar saskatīt, jo esam 2000 metri virs jūras līmeņa. Pārslēdzot uz leju ātrumus, bet turot gāzi grīdā, esam arī mēs tikuši kalna virsotnē, pabraucam nedaudz vēl uz priekšu un nostājamies kraujas malā, visas 4 automašīnas viena otrai blakus, lai bildes no drona ir vēl iespaidīgākas.
Skats kāds paveras uz priekšu ir vārdiem neaprakstāms, priekšā kalnu grēdas, lejā zaļš ezers, bet aizmugurē redzam mūsu Melno ezeriņu, kur šonakt paliksim pa nakti.
Sataisījuši bildes un video, dodamies lejā iekārtot nometnes vietu, atkal lielā kārtošanās, vakariņu gatavošana, sēdēšana pie ugunskura un laiks doties gulēt.
Ja nebūtu ugunskura, būtu nosaluši līdz kaulam, ārā ir diezgan vēsi, nē drīzāk auksti, nakti sola tikai +7 grādus. Uzģērbjam visas siltās drēbes, kādas mums ir un dodamies pie miera.
Tā kā es braucu uz Albāniju un vēl vasarā, tad, protams, man līdzi ir tikai plāns pleds, aizveru jakas rāvējslēdzēju, uzlieku kapuci galvā, uzvelku 2 zeķu pārus, ietinos pledā un mēģinu iemigt. Iemiegu ātri, bet ik pa laikam mostos no tā ka ir auksts, spiežos pie Rodrigo, jo viņam ir biezāka sega, bet viņš spārdās un man nekas cits neatliek kā bāzt galvu zem pleda un sildīt sevi ar savu dvašu.
Lai arī nakts paiet sevis sildīšanā, tik un tā izguļos daudz labāk kā tas bija, kad pirms pāris dienām mūs traucēja lielais vējš un no rīta iepriecināja lietus negaiss.
Ap sešiem no rīta izlienu no telts, ārā tiešām auksts, toties pirmo nakti nav bijusi rasa un visi krēsli un galds ir sausi. Uzlieku vārīties ūdeni kafijai un atrodu pļavā kādu vietiņu, kur ir iespīdējusi saulīte un ielieku savu krēslu tur un gaidu kad pamodīsies pārējā komanda.
Noslēdzošā diena Albānijā, jāizmanto vinča, lai neapgāžas auto, putekļi pilna seja un 41 stunda mājupceļš.
Kamēr gaidu pārējo dalībnieku ik rīta rosību, ciemos pie mums ir ienākušas gotiņas, tā teikt, aplūkoties vai viss kārtībā un nedaudz aizņemties kādu maizes gabaliņu brokastīm.
Šis rīts visiem sākas saulītē, visi pa nakti ir nedaudz pasaluši, vismaz mūsu auto komanda noteikti. Beļģi savu auto ir pārbūvējuši tā kārtīgi, viņiem ir pat speciāla apsilde, lai teltī, uz jumta, varētu gulēt arī zem 0 grādiem.
Beļģu komanda, ar visu savu auto, būs ciemos Rīgā, februāra sākumā, uz izstādi Balttour 2026 un tur būs iespēja tuvāk redzēt viņu pārbūvēto Ford auto.
Brokastis, kārtošanās, Artūra un Fredija uzruna, esam gatavi doties ceļā, bet Beļģu komandas šoferis vēlas izmēģināt aukstos avotus, kas atrodas nedaudz augstāk, blakus viesnīcai. Šajos avotos sēž cilvēki, kam ir kādas veselības problēmas, piemēram locītavu vai kaulu sāpes. Šis ūdens esot ļoti ārstniecisks, no augusta līdz oktobrim un tad šeit brauc ļoti daudz vietējo cilvēku, un trīs dienas, trīs reizes dienā, sēž pa 15 minūtēm +5 grādus aukstā ūdenī.
Fredijs bija rezervējis laiku beļģim un viņš godam izturēja vairāk par 10 minūtēm.
Kamēr mēs gaidījām beļģi, pie sava auto, pie mums pienāca albāņu jaunieši un teica ka pirmo reizi šeit redzot ārzemniekus. Sarunas gaitā viens man uzjautāja vai nevar kādu no mūsu krekliem uzdāvināt, jo viņam tas ļoti patīk, es atradu vienu somā un uzdāvināju, tas nekas ka 3 izmēri pa lielu, bet viņš to uzreiz uzvilka.
Tālāk mūsu ceļš ved lejā no kalna, laikam lieki teikt ka visapkārt ir burvīgi kalnu skati un lai arī ir noslēdzošā diena, tāpat nepārtraukti gribās apstāties un tos bildēt.
Nobraukuši lejā, atkal maza kafejnīca un atkal dzeram Albāņu kafiju, uzliekam lādēt arī savu EcoFlow uzlādes staciju, jo beidzamās 2 dienas tā nebija lādēta un pirmo reizi pa visu ceļojumu tā bija izlādējusies pilnībā. Bez šīs lielās powerbankas mums būtu smagi, būtu jāņem līdzi kāds degvielas ģenerators, bet tas aizņem vēl vairāk vietas.
Ja kalnos ir vēss, tad lejā atkal temperatūra ir virs +30 grādiem un pat suņiem ir karsts, viens ir iekāpis strūklakas baseiņiņā un mērcē savas ķepas aukstā ūdenī.
Larijs nopriecājas, ka šodien ir beidzamā diena un šodien noteikti vairs nebūs traku bezceļu, bet še Tev nu bija. Kā tikko izbraucam no mazā ciemata, Fredijs nogriežās no lielā ceļa un atkal tēmējam augstu kalnos. Larijs šoreiz izlaiž trakākos ceļus un mēģina braukt pa vieglākiem serpentīniem, izlaižot lielos akmeņus un lielās bedres, bet ne visur būs tāda iespēja.
Nobraukuši 40 minūtes, izbraukuši cauri kādam simpātiskam kalnu ciematiņam, esam jau uzrāpušies atkal augstāk kalnos un šeit sākas tas interesantākais, ir izskalots ceļš, ja to var nosaukt par ceļu un pa vidu lieli akmeņi, pirmais brauc Fredijs, tas tiek pāri visiem šķēršļiem un uzbrauc nelielā uzkalniņā, nākamie brauc Beļģu ekipāža un redzam ka aiz līkuma tie ir apstājušies, pašā kalna nogāzē un nekustās, ne uz priekšu ne atpakaļ, ejam skatīties. Viņu auto, ar priekšējo riteni, stāv uz milzīga akmens, pa labi ir aiza, kur nepareizi ko darot, auto var apgāzties. Tādēļ ātri izlaiž viņču, piestiprina pie pretīm nobraukušā Fredija auto un tikai tagad, kad auto nostiprināts var sākt glābšanas misiju. Visi kopā salasām daudz lielu akmeņu, ko salikt zem priekšējās un aizmugurējās riepas, lai nedaudz braucot uz priekšu un atpakaļu, tas tiktu beidzot no šīs bīstamās situācijas ārā. Pēc stundas auto ir nost no lielā akmeņa un varam turpināt kustību, šo posmu izbrauc arī Artūrs un Larijs un brauciens kalnā turpinās.
Ik pa laikam ir redzams kalns, kur vakar bijām uzbraukuši ar saviem auto, 2010 metri virs jūras līmeņa, vienā bildē pat Rodrigo rāda to vietu.
Pusdienas atkal skaistā pļavā, kamēr visi ietur maltīti, Beļģu komanda ar Frediju pielabo tās detaļas, kas cieta uzbraucot uz vēl viena liela akmens, uzreiz pēc tam, kad tika no pirmā akmens nost. Mēs, viņa visas šodienas likstas, noveļam uz auksto ūdeni, kurā sēdēja no rīta.
Pēc pusdienām atkal neliels bezceļš, atkal skaisti skati, tad garāks pārbrauciens un tik pat skaisti skati. To visu Jūs redzēsiet mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām, ja neesi vēl piesekojis šim kanālam, varbūt beidzot ir laiks to izdarīt!
Nobraucot no kalniem, tiekam beidzot uz asfalta ceļa, apstājamies pie kādas upītes apskatīties senu tiltiņu un izkāpjot no auto, saprotam ka šodien mēs esam tik putekļaini kā nekad. Edvards izskatās ka būtu nosirmojis un itkā no rīta viņam drēbes bija melnas, bet tagad gaišas. Viss auto salons ir ar putekļu kārtiņu un tā vien grivbētos to iebraukt upē un izskalot, bet zinot ka viesnīca ir jau pavisam tuvu, ciešamies un kāpjam atpakaļ sāvā Ramā.
Nobraucam gar viesnīcu, Fredijs aizved vēl uz diviem balkoniem, no kuriem paveras burvīgs skats uz Osumi kanjonu.
Atbraukuši uz viesnīcu, nekavējoties ejam dušā ar visām drēbēm, 20.00 mums ir kopīgas vakariņas, iefilmējam vēl dažas intervijas un jau pēc pusnakts varam doties pie miera.
No rīta brokastis, atvadu vārdi, apķeršanās, rokas paspiešana, kopīga bilde un katrs dodas savā virzienā. Fredijs gaida nākamo grupu, Artūrs dodās uz Sardīniju, kur kopā ar jaunu grupu dosies nedēļu garā piedzīvojumā, Beļģu komanda uz Horvātiju, viņiem tur ir kāds iecienīts kempings pie jūras, bet mēs esam apņēmušies bez gulēšanas tikt līdz mājām.
Izbraucam ap 10.00 no rīta, iebraucam auto mazgātavā nomazgāt auto un uzfilmēt mazu youtube video (to varat redzēt jau mūsu yt kanālā, Ceļot bez robežām), pa ceļam uz Durresu nopērkam arbūzus un melones, ko atvest mājās, tad uz Melnkalni, tur nedaudz aizbraucam ne tur kur vajadzēja, iebraucam Bosnijā un Hercogovinā, tad pārbraucam visu Horvātiju, tad Slovēniju, Austriju un Čehijas sākumā ieturam brokastis, kādā viesnīcas kafejnīcā, padzeram viņu kafiju un uzēdam maizes no uzpildes stacijas un baltmaizi ar Nutellu. Pa dienu izbraucam Poliju, vakarā Lietuvu un pēc 41 ceļā pavadītās stundas, iebraucam mājās, saguruši, bet laimīgi!
Kopā ir nobraukti nedaudz virs 7000km un būts 12 valstīs.
Neliels apkopojums:
- Vai bija viegli? Nē!
- Vai bija tā vērts? Noteikti, Jā.
- Vai brauksim vēl kādu reizi? Noteikti, Jā.
- Vai bija dārgi? Lēti tas noteikti nebija!
- Vai sagaidījām to ko gribējām? Jā un pat vairāk.
- Vai ir ko gribētu lai būtu bijis savādāk? Jā, lai strādā kondicionieris, lai auto būtu augstāks un pusi mantas varēja neņemt līdzi.
- Vai komanda apmierināja? Ne tikai apmierināja, tā bija vienreizēja?
- Vai daudz safilmējām? Jā, tik daudz nekad nav bijis safilmēts!
- Vai filma būs izdevusies? Mēs noteikti ceram, ka filma būs baudāma un skatītājiem spēsim nodot vismaz daļiņu no visa skaistuma!