Šoreiz pistoli līdzi neņemšu!
Kravāju somas un jau rīt lidojam uz Rumāniju!
Nepārtraukti atceros smieklīgu atgadījumu par manu beidzamo ciemošanos Rumānijā un Serbijā, nu tajā brīdī galīgi nebija smieklīgi!
Pirms daudziem gadiem, aptuveni 16, braucām ar busiņu uz Turciju, vedām man labu paziņu uz Turcijas/Grieķijas robežu, no kurienes viņš atpakaļ mēroja visu ceļu ar velosipēdu un tieši 21 dienā šo visu posmu arī pievārēja! Nu albi, šoreiz ne par velo ir stāsts!
Braucam trijatā atpakaļ no Turcijas, runājam ka varētu iebraukt arī Rumānijā, apskatīties kā viņiem tur dzīvojas. Runāts darīts, piebraucam pie Rumānijas robežas, izstāvam rindu, tulīt jau mums būs jābrauc Rumānijā, te pienāk pie busa jauniešu bariņš, aptuveni 14-20 gadus veci un vismaz 10 gabali. Viens no viņiem, iespējams bara vadonis, pienāk pie loga, parāda lai attaisu logu, es attaisu, jo šeit jau ir robeža, visapkārt robežsargi, nav ko baidīties. Viņs ar vienu roku paņem monētu, pieliek pie auto durvīm un saka, vai nu maksā, vai saskrāpēsim visu auto. Es sākumā nedaudz apjuku, pēc tam saku, ka nav naudas un lēnām kustos uz priekšu, viņš pieķerās pie loga un iet līdzi. Priekšā visas automašīnas jau aizbraukušas, es sāku kavēt satiksmi, bet jaunieši arī neatkāpjas. Priekšējais robežsargs rāda lai braucu līdz aizsargbarjerai, bet es viņam rādu, ka nevaru pabraukt, jo jaunieši pielipuši. Robežsargs tik vicinās ar rokām un sāk ko bļaustīties, es viņam metu ar rokām pretīm, ka nekur netiekam, negribās ka saskrāpē auto. Mans čoms saka, davai kāpjam ārā, sastājamies kopā ar mugurām, un dodam virsū, sitam tos jaunos reketierus, es saku, tā nebūs labi, nāksies tad arī tos robežsargus sist, jo tie laikam ir uz vienu roku!
Es redzu ka robežsargs sāk celt to aizsargbarjeru augšā un rāda lai braucu uz pasu pārbaudi aiz tās barjeras, bet es, tikko barjera pacelta, gāzi grīdā un braucu cauri robežkontrolei cik vien ātri tas auto iet, visu tuvējo pilsētu un ciematu izbraucām kā rallijā un tikai pēc kādas stundas, kad sapratām kad mums neviens pakaļ nedzenās, sākām braukt pēc noteikumiem, kopējā satiksmē ar traktoriem un zirgiem.
Šis piedzīvojums mums beidzās veiksmīgi un mājās nokļuvām bez starpgadījumiem, bet tad nāca jauns gads un jauns brauciens un atkal uz Turciju.
Šoreiz jau mēs esam gudri un, zinot kāda situācija ir Rumānijā, aizņemamies un līdzi paņemam 2 gāzes pistoles, tā teikt, lai drošāk ap sirdi!
Izbraucam Rumāniju, šoreiz bez starpgadījumiem un bez vajadzības pielietot līdzi paņemtos ieročus, aizbraucam uz Turciju un atpakaļ izlemjam braukti cauri Grieķijai, tad Bulgārijai un tad Serbijai!
Esam uz Bulgārijas/Serbijas robežas, notiek kārtīga auto pārbaude, viss ir kārtībā, mūs izlaiž cauri Bulgārijas postenim, laiž cauri arī Serbijas postenim, mums aizmugurējās busa durvis vaļā, lēnām ripojam, stulbi smaidām, kā jau tas ir uz visām robežām, esam jau pie beidzamā robežsarga, sasveicinamies, atkal pasmaidam un te pēkšņi, viņš izdomā iebāzt roku priekšējā sēdekļa aizmugurējā kabatiņā, un tur, izrādās, mēs bijām nolikuši savus šaujamos un aizmirsuši paslēpt kur dziļāk.
Ja esat redzējuši filmās kā arestē narkotiku bandas, tad tā aptuveni viss notika ar mums, momentāli bija švilpieni, bļāvieni, armija bija klāt, mēs visi izvilkti no auto, arestēti, roku dzelžos, auto tiek iztirzāts pa detaļām, tā vien gribējās viņiem pateikt, ja eļļu laidīs nost, tad pēc tam to pašu nelejiet atpakaļ, bet vispār, smieklīgi galīgi nebija.
Paiet vairākas stundas, tiekam nopratināti, auto vairs nav tādas detaļas, ko varētu izņemt vai noņemt, tā kā atrasti tika 2 ieroči, tad divus no mūsu komandas arī arestēja. Kopā bijām 3 džeki un 2 meičas un protams, arestēja mani, jo biju šoferis un otru, kas sēdēja blakus.
Vēl pēc vairākām stundām tiekam aizvesti uz tuvāko Serbijas pilsētiņu un ievietoti īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Izolatora istabiņa ir pavisam neliela, labākajā gadījumā 3*2 metri, ar 2 atsperu gultām, bez matračiem un ar mazu lodziņu uz sētas pusi! Pieejot pie lodziņa var redzēt pretējo māju un pats smieklīgākais, ka uz šīs mājas ir nobiris apmetums, un tā vieta kur tas ir nokritis, izskatās pēc Latvijas valsts kontūras. Es savam čomam, otram arestētajam saku, pienāc pie lodziņa, paskaties vismaz uz Latviju beidzamo reizi! Protams humoriņš smags, bet kaut kā jau izklaidēt sevi vajag. Otrs šo neuztvēra par humoru un sāka nervozēt vēl vairāk. Es pieklauvēju pie durvīm un uzjautāju lai ļauj piezvanīt, šie atdod man telefonu, es tagad domāju, kam lai zvana vispirms! Zvanu čomam, kas ir misijā, Kosovā, saku, varbūt vari izručīt, viņš saka, ja serbi uzzinās ka Tev čoms ir Kosovā, misijā, točna cietumu dabūsi, labāk klusē, vispār.
Tā arī daru un šo variantu izslēdzu, zvanu savam draugam Viktoram Ščerbatiham uz Latviju, viņš tieši tajā laikā bija Saeimas deputāts, es izstāstu situāciju, viņš protams sola palīdzēt un sazināties ar ārlietu ministriju. Paiet vairākas stundas, klusums, mūsu draugi salikuši busiņu, sēž ārā pie policijas iecirkņa un gaida. Paiet vēl dažas stundas, atverās durvis un ienāk vairāki cilvēki, viens advokāts, viens tiesnesis un vairāki policisti. Viņi saka tā, džeki jums šoreiz ir paveicies, jo mana zemessarga apliecība, kas bijusi makā, esot nostrādājusi par labu mums un tiesnesis uzliek sodu, 300 Eur, pistoļu konfiskācija un gadu aizliegts iebraukt Serbijā! Advokāts arī paskaidro, ka iebraucot Serbijā, pat ja līdzi ir spēļu pistole, minimums ir 30 dienas cietumā, tā ka mums šoreiz esot paveicies.
Pametot policijas telpas, mums vēl piekodina, ka tiek dotas 10 stundas pārbraukt Serbiju un tikt no šīs valsts ārā. Ja jūs zinātu kādā ātrumā mēs lidojām cauri šai valstij un ar kādu prieku šķērsojām robežu, tie bija īsti svētki un liels atvieglojums, iebraukt Ungārijā!
Bet ļoti ceram, ka šajā reizē ar Rumāniju viss būs lieliski un mēs noteikti dalīsimies ar savu pieredzi un stāstiem no šī Balkānu reģiona!
Pirmie iespaidi par Rumāniju!
Lidojam ar AirBaltic, jo no Rīgas ir tiešais reiss ar Bukaresti un izlidošanas laiks, 11.55 ir ideāls, lai pirmajā dienā vēl paspētu apskatīt pilsētu un tāds arī ir mūsu plāns, ielidojam Bukarestē, izīrējam ātri auto un dodamies ielās! Tik tālu viss labi, plāns mums perfekts, kā vienmēr, tik tā realizācija nedaudz pieklibo. Aizķeršanās sākas ar bagāžu, kas jāgaida vismaz 40 minūtes, beidzot to sagaidījuši, ejam pēc auto, izrādās kantoris, no kura īrējam auto, atrodas otrā lidostā, bet viņu darbinieki ātri ir mums pakaļ un jau pēc 15 minūtēm sēžam auto un mūs ved uz viņu ofisu. Šeit viss labi, arī cena lieliska, pajauns Škoda auto par 8.4 EUR dienā. Bet te sākas apdrošināšanas jautājums un nederīga Swedbank zelta kredītkarte. Izrādās, viņi nepieņem kredītkarti, kam nav burti un cipari kā 3D, izspiedušies uz āru. Ilgi stāstu ka visā Pasaulē viss ir ok, bet viņi ir nelokāmi, neder un viss. Es saku, labi, ņem citu karti, viņš paņem kam tie cipari ir tā kā viņam patīk. Pilnā apdrošināšana ar viņa atlaidi ir 300Eur, bet ja negribi apdrošināšanu, tad drošības nauda ir 2100eur un šo naudu dabon atpakaļ aptuveni pēc 30 dienām. Mēs izvēlamies maksāt 300 par apdrošināšanu un kopējās auto izmaksas uz 10 dienām ir 384 EUR.
Saliekams somas auto, uzliekam navigācijā viesnīcas atrašanos un dodamies ceļā. Evita, kādu brīdi klusējusi, saka ka tas Seats esot pat tīri laba mašīna! Es saku, nezinu par kādu Seatu Tu runā, bet Škodai tiešām nav ne vainas!
Pēc 30 min esam viesnīcā, piereģistrējamies, mums iedod pēdējo, ceturto stāvu un priecīgi stiepjam savas somas augšā, pa šaurām vītņu veida trepēm. Bet ja būt precīzākam, tad es stiepju 3 koferus, 2 somas un 3 maisiņus, bet kāds no komandas nes savu rokas somiņu un priecājas, cik skaists skats mums ir pa logu!
Ir jau pāri 17, gribās ēst, tādēļ braucam meklēt ko ātri uzēst. Nekas ātri mums nesanāk, savā rajonā neko neatrodam, tādēļ dodamies centra virzienā un pa ceļam spriežam, ka esam nokļuvuši kādā Maskačkas rajonā, viss pelēks un nepievilcīgs!
Atrodam kādu jaunu bistro, kam vēl atklāšanas baloni pie durvīm piesieti, pasūtam Rumānijas burgerus, ar frī kartupeļiem un limonādi un par visu samaksājam 35Eur. Cenas ir kā Latvijā, bet minimālā alga esot nedaudz virs 400 Eur. Tiešām kādam klājas vēl grūtāk kā latviešiem?
Paēduši burgerus steidzamies uz viesnīcu, jo pēc h mums jātiekas ar Jūliju, ar ko mēs sarakstamies jau sen un kura strādā ministrijā, kas atbild par tūrismu valstī. Viņa ir gatava, svētdienas vakarā, mums parādīt pilsētu un skaistākās vietas. Tiekamies centrā, pie Makdonalda un viņa mums parāda garāko strūklaku parku Pasaulē, otru lielāko parlamenta ēku Pasaulē, aiz Pentagona, 2 populārākos un skaistākos pilsētas restorānus, bankas ēku un daudz ko citu, to visu varēsiet redzēt mūsu jaunākajās sērikās par Rumāniju, Retv un Gold Barbell youtube kanālā.
Bet pēc šīs pastaigas pa Bukarestes ielām, kopā noejot 10km, saprotam, ka pilsēta ir fantastiski skaista, ar ļoti daudzām, grandiozām celtnēm. Ej un brīnies par to varenību un skaistumu un ir taisnība, kā Jūlija saka, Bukaresti saucot par mazo Parīzi!
Saguruši, bet priecīgi par pirmās dienas piedzīvojumiem, dodamies pie miera, jo rīt mūs gaida garš pārbrauciens visas dienas garumā un ļoti ceram, ka laiks mūs nepievils un redzēsim vienu no skaistākajiem Eiropas kalnu ceļiem, Transfagarasan, ieraudzīsim arī kādu Rumānijas lāci, ceļa malā un izbaudīsim burvīgo dabu!
Es, Evita un 9 lāči!
Rumānijas 2.diena.
Esam sarunājuši, 9.00 no rīta, pie Makdonalda, tikties ar Jūliju, Iulia Dangulea, sievieti no ministrijas, kas iepriekšējā vakarā mums izrādīja Bukaresti un šodien viņa dosies kopā ar mums uz pilsētu Rasnov, kur netālu ir Drakulas pils vai Bran pils! Šajā pilī mums ir jābūt 16.00, jo sarunāts ir gids, kas izrādīs un izstāstīs gan par Drakulu, gan par pašu pili!
Ceļamies agri, saliekam savas mantas un dodamies uz pirmo stāvu, brokastīs. Apsēžamies, gaidām brokastis, bet te pēc 10 minūtēm pienāk sieviete no viesnīcas un saka, ka mums neesot pasūtītas brokastis, tādēļ vai nu jāpiemaksā 9 Eur ,vai jāpaliek bez brokastīm.
Tā kā brokastis nav Zviedru galds, bet izsniedz porcijas, mēs izlemjam trešo variantu, salikt visas mantas automašīnā un braukt uz satikšanās vietu, Makdonaldu, un tur arī uzēst brokastis.
Tā arī darām, ēdam brokastis Makdonaldā un domājam kādas siltās drēbes mums ir līdzi, jo ārā ir +12 grādi un pūš spēcīgs un drēgns, ziemeļu vējš.
Sagaidījuši Jūliju, dodamies ceļā, jo mums visa diena ir saplānota pa minūtēm, nu labi, pa stundām, esot stingri jāpieturās pie grafika, jo savādāk visi plāni varot izgāzties.
Šodienas galvenie plāni ir, redzēt vismaz vienu Rumānijas lāci, pārbraukt pāri Transfagarašan kalnu pārejai, kas skaitoties viena no skaistākajām Eiropas vai pat Pasaules kalnu pārejām, ko var mērot pa asfalta ceļu, ar automašīnu. Rumāņi, protams, uzsver ka ir viens no skaistākajiem ceļiem Pasaulē. Un noslēgumā, 16.00 mums ir jābūt Drakulas pilī.
Sākam tuvoties kalniem un ik uz soļa paverās skaisti skati, nākas stāties, bildēties, filmēt un ik pa laikam arī uzlidot ar dronu. Esam tikuši līdz ezeram Lacul Vidraru, kārtējo reizi izkapjam nobildēties un šeit sākam saprast, ja šādi turpināsim, varam uz Drakulas pili neuzspēt! Tādēļ kāpjam auto un dodamies tālāk, un nepārtraukti gaidām kad beidzot sāksim pamanīt tos skaistos skatus, ko esam tik biežī redzējuši dažādos video un fotogrāfijās. Tranfagarašan ir tas ceļš, ko es vēlos pārbraukt jau vismaz gadus 15, ja ne ilgāk, es vienmēr skatos dažādus video un bildes un mans mazais sapnītis ir nokļūt uz šīs pārejas, uz šī ceļa un beidzot to visu redzet savām acīm. Kamēr es gaidu šos skatus un sapņoju par šo pāreju, Jūlija, no aizmugures iesaucas, lācis!!! Es spiežu pa bremzēm, aizmugurējie auto nesaprot kas notiek, signalizē, bet es esmu pēkšņi apstājies un ar acīm meklēju lāci. Un tiešām, lācis mierīgi guļ ceļa malā un vēro garāmbraucējus. Esmu nosprostojis ceļu, bet esmu priecīgs redzēt lāci un bildēju ar telefonu, reizē arī filmējot ar kameru. Nervozie rumāņi turpina signalizēt, bet es to nedzirdu, es esmu citā Pasaulē, es esmu piedzīvojis vēl vienu mazo sapnīti, satikt Rumānijā lāci.
Pēc dažām minūtēm dodamies tālāk un jau pēc 3 līkumiem redzam vēl 3 lāčus, šoreiz māte ar diviem mazajiem lācēniem mierīgi pastaigājas pa ceļa vidu un, izliekoties, ka apkārt nav neviena auto un cilvēka, turpina savas ikdienas gaitas.
Turpinām kustību kalnu pārejas virzienā un jau pēc astotā lāča pārstājam tos skaitīt, Evita Eidina saka ka mēs esot redzējuši 9 lāčus, bet tā kā viņa pārvietojas ar Seat automašīnu, iespējams, šis cipars var būt arī savādāks!
Laču Rumānijā ir ļoti daudz un netālu no pilsētas Rasnov, ir lāču patversme, kur par 60 Eur ir iespēja adoptēt kādu lācēnu, uz gadu. Tas nozīmē, ka Tu palīdzi lai šiem lāčiem iegādātos ēdienu!
Ir pulkstenis 14.30 un mēs tikai sākam tuvoties kalnu pārejai, vēl jau to vēlamies sabildēt un uzfilmēt un vēl pēc tam mums ir 2 stundas līdz Bran pilij, tādēļ jau šeit sākam šaubīties, ka šīs dienas plāns tiks īstenots pilnībā!
Piebraukuši tuvāk kalniem, ceļš sāk vest augšup, meži ar saviem kuplajiem kokiem sāk pazust, parādās daži krūmiņi, drīz arī tie pazūd un esam klāt pie pirmā ūdenskrituma. Skats kāds paveras visapkārt ir fantastisks un šo skaistumu pat grūti aprakstīt, tādēļ šo visu varēsiet redzēt Rumānijas sērijās, Gold Barbell youtube kanālā, jaunākajā sezonā. Varu tikai pateikt, ka savu sapni esmu piepildījis un uzbraucot kalnā, laiks noskaidrojās un pat sāka spīdēt saulīte, tādēļ drona skati būs lieliski un mana sirds tagad ir mierīga, šis skaistais ceļš ir redzēts un piedzīvots.
Bildējot, filmējot un priecājoties par šiem burvīgajiem skatiem, saprotam, ka esam visu pārējo šodien jau nokavējuši, jo braucot lejā no kalna, pulkstens rāda jau 16.30, bet līdz Bran pilij ir jābrauc aptuveni 2 stundas.
Tādēļ, lēnu garu, bez lielas steigas, dodamies mūsu apartamentu virzienā, kur mūs sagaida saimniece, ierāda mūsu istabiņas, bet viena meitene pavada mūs vakariņās, kur izbaudām Rumāņu virtuvi. Ēdot un runājot paskrien laiks un pat nepamanām ka ir jau pāri 11 vakarā, laiks gulēt, jo rīt atkal gara diena!
Transilvānija un Drakulas pils!
Pa nakti paliekam lieliskā viesu mājā, Rems Pansion, kas atrodas pilsētiņā Ražnov, 11km attālumā no Bran pils.
Tā kā iepriekšējā dienā nokavējām Drakulas pils apmeklējumu, uzreiz pēc brokastīm dodamies Bran pils virzienā un pie vārtiem jau mūs gaida gids, kas mūs izvadā pa visu pili, izstāsta dažādus stāstus un parāda dažādas šausmu lietas, ar kurām mocīja cilvēkus, pirms daudziem gadiem.
Redzējām un dzirdējām patiešām daudz un divas stundas aizskrēja nemanot, bet visvairāk atmiņā, noteikti, paliks tās sadistiskās mantas, ko izmantoja senos laikos, lai spīdzinātu cilvēkus un tādā veidā arī iebiedētu citus un pakļautu savām vajadzībām. Daudzas lietas bija tādas, par kurām pat grūti būtu aizdomāties, bet senos laikos tā, iespējams, bija pierasta lieta, kas līdzīgs mūsdienās, ar mobilajiem telefoniem, grūti iedomāties dzīvi bez tiem!
Šeit Tu saproti, cik cilvēks, tomēr, spēj būt cietsirdīgs un sadistisks un novērtē, ka tie laiki ir palikuši pagātnē! Kaut gan, no otras puses, varbūt arī kādu no tiem aparātiem vajadzētu ieviest arī mūsdienās, piemēram, tiem deputātiem, kas tikai sola priekšvēlēšanu kampaņās un, tiekot ievēlētiem, neko nedara un aizmirst solīto! Visus šos moku aparātus varēsiet redzēt mūsu sērijās par Rumāniju.
Iepazinušies ar Drakulas pēctečiem un dzirdējuši viņa dzīves stāstu, dodamies atpakaļ uz viesu namu, padzeram kafiju un, kopā ar viesu nama saimnieci, braucam turpat esošajā kalnā, aplūkot senu nocietinājumu, kuram pa vidu ir liels seno laiku ciemats. Patreiz šeit notiek remontdarbi un tiek ieguldīta liela nauda, lai šo vietu pavisam drīz varētu atdzīvināt un šeit varētu ciemoties tūristi.
Kā jau iepriekš pieminēju, Rumānijā nekas nenotiek pēc laika, mums šajā dienā , 12.00, bija jābūt Piatra Neamt pilsētiņā un jāreģistrējas viesu namā, pilnīgi jaunā glempingā, bet patreiz ir tikai 14.30 un mēs nedodmies lejā no kalna, lai brauktu tālāk, bet turpinām braukt kalnā, kur dosimies aplūkot lielu alu, ar stalaktīdiem un stalagmītiem. Novietojuši automašīnu stāvlaukumā, ieejam mežā un esam pārsteigti, tādu skaistu mežu sen neesam redzējuši, griežamies uz riņķi, bildējamies, filmējam un priecājamies par gaiši zaļajiem toņiem, ko piešķir tieši šī koka lapas, bet kas šis ir par koku, nezinām!
Pulkstens ir jau 16.00 un līdz mūsu nākamajai pilsētai ir jābrauc tikai 4 stundas, tādēļ ļoti nesteidzamies, jo jau kavējam vismaz 8 stundas, tas šeit esot normāli.
Atvadījušies no viesu nama saimnieces, kopā ar Iulia Dangulea dodamies uz vēl vienu pilsētu, Brasov, tā teikt ieskriet centrā uz 5 minūtēm. Jūs jau saprotat, ka šīs 5 minūtes pārvēršas par 1.5h un nu mēs kavējam 10h. Bet šis bija tā vērts un Brasov centrs, tiešām ir skaists, un Melnā baznīca, kas ir lielākā Gotiskā stilā celtā baznīca Rietumeiropā, ir punktiņš uz i!
Atvadījušies no Jūlijas, esam gatavi braukt 4h un jau vēlu vakarā, ierodamies Piatra Neamta pilsētiņā, glempingā Zenzia, kur dzīvosim turpmākās 3 naktis. Saimniece mūs uzaicina vakariņās, lielā glempinga teltī un mēs tikai nojaušam kāds skats ir aiz loga, bet šajā tumsā saskatīt neko nevaram, tādēļ iekārtojušies savā namiņā, dodamies pie miera un ar nepacietību gaidām, kad no rīta pavērsim aizkarus un redzēsim šo dabas ainavu, ko līdz šim esam redzējuši tikai bildēs!
Ar labu nakti un uz tikšanos jau atkal rīt!
Ceturtā diena Rumānijā un tagad tikai viss sākas!
Nozvana modinātāja pirmās notis un esmu jau pielecis kājās, līdzīgi kā armijā uz rīta stāšanos, tā es uz aizkaru atvēršanu! Atrauju aizkarus, bet īsti nesaprotu to reljefu, tādēļ velku kājās čības un steidzos ārā un tur tas ir, tas skats kādu pirms tam biju redzējis bildēs un vēl labāks. Visapkārt kalni un pa vidu glempinga mājiņas, bildēju ar visām iespējamām kamerām, līdz saprotu, ka ārā tomēr ir ļoti svaigs un pat nedaudz vēss, tādēļ saģērbjos un nāku ārā vēlreiz, ierunāt pirmo rīta runu, kamēr vēl emocijas ir svaigas, bet īsti runa nesanāk, balss aizsmakusi. Pēdējos mēnešos esam atklājuši lielisku palīgu, pirms mums kas jāierunā, izsūkājam vienu Isla tableti un balss atkal ir ierindā.
Mūsu brokastis ir paredzētas 8.30, tajā pašā teltī, kur ēdām vakar vakariņas, ierodamies dažas minūtes pirms paredzētā laika un mums jau ir uzklāts galdiņš, tieši pie paša loga ar skatu uz kalniem. Iepazīstamies ar saimnieci un izstāstām par savu glempingu un tā arī šīs brokastis paiet, sarunās par kempingiem, glempingiem un lielo pieredzi, viņiem 2 mēneši, mums 3 nedēļās.
Šis lieliskais glempings ir https://www.facebook.com/zenziaglampingro
Tuvu 9.00 piebrauc auto, izkāpj 3 jaunas meitenes un ienāk pie mums, teltī, izrādās, turpmākās 3 dienas mums būs 3 lieliskas gides un fantastiski cilvēki, ar ko kopā iepazīt Rumānijas reģionu, Piatra Neamta.
Pēc brokastīm kapjam mūsu auto un turpmāko dienu, nē, visas 3 dienas mēs varam atslēgt savu galvu un nedomāt ne par ko, meitenes ir sastādījušas mums plānu, ko redzēt, ko izbaudīt un kur ieturēt maltītes.
Pirmais kur dodamies, ir pilsētas centrs, atrodam kur novietot auto un ejam uz pirmo baznīcu, kas atrodas pašā centrā. Pirms tam meitenes mums izstāsta visas dienas plānu un saprotam ka diena būs gara.
Pēc baznīcas, iegriežamies muzejā, kur darbiniece izstāsta interesantas lietas par dažādiem eksponātiem, nākamā ir Ebreju Sinagoga un pēc tās taisnā ceļā pusdienās.
Un tagad tas sākas, īstais stāsts par Rumāniju, tik daudz ēdis es sen nebiju un brīdī, kad es teicu paldies, esmu pieēdies, meitenes saka ka šī esot bijusi tikai uzkoda, tagad būšot galvenais ēdiens. Un pēc galvenā ēdiena vēl deserts. Rumānija prot pārsteigt un šis fantastiski gardais ēdiens ir viņu vizītkarte. Gribat garšīgi un daudz paēst, braucat uz Rumāniju. Ir vērts vēļ pieminēt, ka Rumānijā nekur nesteidzās, ja ir pusdienas laiks, tad tas ir paredzēts pusdienām un tas ir ne mazāk kā 2 stundas.
Mūsu lieliskās pusdienas restorānā https://www.facebook.com/Cocosuldeaur
Pēc pusdienām mūsu plānos ir braukt uz pilsētas ezeru, kur izkustināsim savas kājas un patērēsim uzēstās kalorijas, izbrauksim ar ūdens velosipēdiem. Stundu baudām ūdens un pedāļu prieku, aplūkojam apkārtni un redzam lielus gulbju barus, iespējams, kāds no viņiem ir bijis arī ciemos pie mums, Latvijā.
Ūdens velosipēdi un kaijaki https://www.facebook.com/LaCaiace
Nākamais pēc plāna ir zirgu stallis, kur redzam kā trenējas ar zirgiem un mums ir iespēja arī aprunāties ar dažiem zirgu īpašniekiem. Uzzinām ka viņu zirgi maksā no 12-30k Eur un uzturēt gadā vēl ļoti daudz naudiņas, tādēļ šis noteikti nav sporta veids priekš visiem.
Izrādās aplūkosim vēl vienu vecu koka baznīcu un atkal dosimies ēst. Ja citos ceļojumos mēs priecājamies par picas šķēli vai šokolādes batoniņu, visas dienas laikā, tad šeit mūs grib piebarot tā, lai nekad mūžā mēs neaizmirstu kas ir Rumānijas viesmīlība, garšīgais ēdiens un lielās porcijas.
Koka baznīca ir celta pirms 500 gadiem un nekas, izņemot jumtu, šo gadu laikā nav renovēts, visas sienas ir tādas kā tās tika uzceltas 16.gadsimtā. Baznīcai ir sava aura un ieejot iekšā tā izstaro siltumu, iespējams, koks padara šo ēku mājīgāku. Šeit notiek gan laulību ceremonijas, gan mirušo cilvēku izvadīšana un baznīcas teritorijā ir kapi, kas paredzēti tikai baznīcas kopienas cilvēkiem un pats interesantākais, ka ir uzslieti pieminekļi, iegravēti vārdi, uzliktas bildes uz šiem pieminekļiem, bet šie cilvēki vēl nav miruši, tā teikt aizņēmuši sev vietu!
Vakariņas un atkal jāēd, kamēr braucam uz restorānu, cenšos sev iestāstīt ka man gribās ēst, bet sevi apmānīt ir grūti. Sēžu pie galda, atvēris ēdienkarti, lasu ēdienu nosaukumus un gaidu kādu signālu, ka man beidzot parādīsies apetīte. Mūsu jaunās draudzenes ir sarunājušas, ka varu nedaudz piefilmēt kā tiek gatavots ēdiens. Esot virtuvē un skatoties kā tiek gatavots steiks, beidzot sāku sajust nelielu izsalkumu un esmu gatavs vakariņu maratonam. Steiks, saldais un Polinka, viņu vietējais alkohols, tā teikt, lai labāk pārstrādājas ēdiens!
Vakariņu restorāns https://www.facebook.com/profile.php?id=61561047637231
Pēc vakariņām atgriežamies savā glempingā un gatavojamies jaunai dienai, kas solās tik pat aktīva un ar daudz, daudz ēdienu!
Rumānijas 5.diena un šodien atklāsies cik Pasaule ir maza!
Nakts vidū dzirdam kā lietus piles sitās pret mūsu glempingu, bet mēs zinājām ka šodien ir paredzēts lietus, tādēļ īpaši nepārdzīvojam. Mums ir lieliska komanda, viņi izdomās šodienas plānu, pat ja līs lietus.
Kad pamožamies, lietus ir mitējies, bet kamēr riktējamies brokastīm, tas atkal sāk līt un mums nav ne lietussargu, ne kādu ūdens necaurlaidīgu apavu, tādēļ istabas čībās jožam pa kalnu lejā, cik vien ātri varam! Brokastis, Glempingā Zenzia ir lieliskas un tās ēdot mēs pat aizmirstam ka ārā gāž lietus, drīz ierodas arī mūsu meiteņu komanda, šoreiz tikai divas, trešā piebiedrosies vēlāk, uz pusdienām.
Tā kā lietus nav mitējies, dodamies uz vienu privāto zāli, kas ir uztaisīta pilsētas centrā, kādā privātmājā. Piezvanām pie durvīm, attaisa kāds džeks, armijas formā un aicina mūs iekšā. Pirmā telpa ir pavisam neliela, ar kādiem 6 trenažieriem, ejam tālāk un ir vēl viena telpa ar 4 trenažieriem, pa labi vēl viena telpa ar vēl 4 trenažieriem, pa vidu telpām ir koridors, kas aizved uz vēl vienu telpu ar 3 trenažieriem un tai galā ir jau liela telpa, ar vismaz 20 trenažieriem, bet aiz sienas ir vēl tik pat liela telpa ar vēl vismaz 20 trenažieriem un vēl 2.stāvs ar vēl 10 trenažieriem. Tik lielu sporta zāli, kas ir privātmāja, līdz šim nebiju redzējis. Saimnieks stāsta, ka zāli sāka veidot un aprīkot ar trenažieriem pirms 8 gadiem, jo pats visu mūžu ir nodarbojies ar dažādiem spēka sportiem un tas ir viņa hobijs un šeit kopā ar viņu trenējas vēl 60-70 sportot gribētāji.
Lietus vēl turpina līt un nākamais mūsu pieturas punkts ir Zero Waste, neliels veikaliņš, kurā tirgo dažādus vietējo mājražotāju produktus, kuri popularizē atkritumu daudzumu samazināšanu. Šeit uz vietas tiek cepta maize un dažādas saldās bulciņas un ir iespējams iegādāties daudz un dažādus produktus, sākot no narcišu balzāma un beidzot ar izlejamo veļas mazgājamo līdzekli!
Uzminiet, kas sekos pēc šī veikala apmeklējuma? Pilnīgi pareizi, laiks pusdienām un šoreiz esam kādā ģimenes restorānā, kur šefpavārs ir pazīstams visā Rumānijā, jo ir piedalījies populārā televīzijas šovā, Chef Knife! Esam ieņēmuši vietas pie galdiņa, iznāk pats šefpavārs un ar katru aprunājas, un iztaujā ko vēlētos pusdienās. Esmu pārsteigts par Rumāņu viesmīlību. Šī pavāra smaids ir tik ļoti palicis atmiņā, ka dēļ šī smaida es būtu gatavs šeit ēst katru dienu. Tāds pozitīvs cilvēks noteikti pagatavos mums ko ļoti, ļoti garšīgu. Man vēl paveicās un tiku virtuvē uzfilmēt mūsu ēdiena gatavošanas procesu!
Jūs jau lasījāt, iepriekšējā rakstā, ja Rumāņi ēd, tad ēd, viņiem šajā dzīvē ir atvēlēts laiks ēdienreizēm, tie nav latvieši, kas pusdienas laikā paķer hotdogu, benzīntankā, otrā rokā kafiju, pie auss piespiedis telefonu stūrē auto uz nākamo tikšanos, jo, iespējams, rīt uzkritīs komēta un kāds darbs paliks neizdarīts!
Sēžam pie pusdienu galda, baudām katrs savu ēdienu, nogaršojam arī kaimiņa porciju, sarunājamies un dalamies dažādos dzīves atgadījumos. Kādā brīdī, kad sāku stāstīt par savu draugu no Latvijas, kas dzīvo un strādā Francijā, viena no gidēm, saka ka arī viņaI ir draugs, kas strādājis Francijā un pat, iespējams, tajā pat laikā kad arī mans čoms. Uz kādu brīdi šo tēmu nomainām uz citu tēmu, jo neticam tādām sakritībām, ka šie divi, viens no Dobeles, otrs no Rumānijas varētu būt savā starpā pazīstami. Bet pēc kāda laika, kāds nemiers tomēr dīda un ir vēlme noskaidrot patiesību, lai ir miers. Es nobildēju, Instagramā, meitenes draugu un aizsūtu savam čomam, bet atbildi nesaņemu, iespējams, dienas laikā viņš strādā un atbildēs tikai vakarā. paiet vēl 10 minūtes, atbildes nav, bet īlens sānos durās ar vien stiprāk un gribās dzirdēt atbildi, ņemu telefonu un zvanu, man čoms paceļ un saka ka tieši tikko grasījās atbildēt, viņš saka, mēs tak labi čomi bijām, nodod viņam sveicienu. Un te mēs visi plati smaidām un saprotam, cik Pasaule tomēr ir maza un notiek arī šādi brīnumi un, ka atrast adatu siena kaudzē, nav nemaz tik neiespējami!
Kad ar visiem ēdieniem esam tikuši galā, mums atnes saldo ēdienu un esot jāuzmin, no kā ir gatavots saldējums. Liekas kas ļoti pazīstams un zināms, bet visi minējumi ir garām, tad šefpavārs atnes un noliek uz galda graudu maizi un tā arī ir pareizā atbilde, saldējums no graudu maizes! Restorāns https://www.facebook.com/chefGiovanniPopa
Paēduši pusdienas, kāpjam auto un dodamies garākā izbraucienā, 40 minūšu attālumā ir ezeriņš, kas izveidojies dabīgā veidā, pirms 34 gadiem, zemestrīces rezultātā, ir aizbrucis kāds grāvis vai zemākā vieta, pa kurieni lietus ūdens vienmēr notecējis lejā un 1990.gadā šeit ir izveidojies ezers un tagad šis ir rezervāts, ar visām no tā izrietošajām sekām, šeit nedrīkst peldēties, makšķerēt, celt teltis, braukt ar laivām un daudz ko citu, bet pats ezeriņš ir ļoti skaists un šis ir lielākais šādi izveidojies ezers Rumānijā. Rudens laikā šeit būs pasakaini skaisti!
Nobildējuši ezeru un paši sevi, esam gatavi doties atpakaļ pilsētas virzienā, bet pa ceļam iebrauksim vēl pie Tatjanas un viņas meitas, tīri paciemoties uz dažām minūtēm, bet.....
Bet Rumānijā neviens neciemojas uz dažām minūtēm un Tevi neviens nelaiž prom, kamēr neesi kārtīgi paēdis. Saimniece izrāda savu viesu māju, ar āra baseinu, kurā cauru gadu var peldēties un ciemiņi to var izmantot 24/7. Pēc brītiņa, saimniece visus aicina uz nojumi, kur ir iekurināts apaļš grils un katram tiek izdalīts iesms, uz kura ir uzsprausts iesālīts speķa gabals, bet otrā rokā tiek iedots šķīvis, uz kura ir liela baltmaizes šķēle ar sīpoliem. Uzdevums ir sekojošs, cepināt šo speķi un, brīdī, kad sāk pilēt tauki, tos jāpilina uz maizes un to dara tik ilgi, kamēr speķis sāk palikt tumšākā krāsā!
Kad speķis gatavs, mūs visus aicina uz dārza māju, kur jau uzklāts galds un šis vakars nebūs izņēmums, no galda noiesim tikai tad, kad būsim tuvu pārsprāgšanai. Papildus speķim, saimniece ar meitu bija pagatavojušas Gulašu, fantastiski gardu sautējumu no lielopa gaļas, pirmo reizi garšojām sālītus arbūzus un melones, vakara gaitā galds tika pārklāts vismaz 3 reizes un brīdī, kad patiešām likās, ka es pārsprāgšu, galdā tika uzliktas, nesen ceptas, kanēļmaizītes.
Vai es tās ēdu vai neēdu, tas lai paliek noslēpums, bet tādu viesmīlību, kādu mēs piedzīvojam šeit, Rumānijā, ir grūti kur vēl Pasaulē izbaudīt! Lai neteiktu vairāk, mēs esam pārsteigti un ar katru dienu Rumānija mums patīk ar vien vairāk un vairāk.
Rumānijas 6.diena, šeit mēs ļausim Jums atpūsties no garajiem aprakstiem, jo nedaudz arī atpūtāmies mēs paši.
Šodien mums ir jāpārbrauc uz citu pilsētu un ari uz citu naktsmītni, tādēļ sarunājam ar meitenēm izbraukt nedaudz vēlāk, kā parasti!
Rīts sakas ar fantastiskiem skatiem pa logu un no balkona, šorīt spīd saulīte un daži nelieli mākoņi ir iesprūduši starp kalniem, bet rīts ir dzestrs, tikai +4 grādi. Paēduši brokastis, kārtojam savas mantas un atrodam vēl laiku uztaisīt nelielu fotosesiju uz balkona. Tā vien gribētos šeit pavadīt vismaz pusi dienas, atpūšoties uz balkona, pabaudot skatus un saulīti!
Kā vienmēr nokavējam norunāto laiku un ierodamies satikšanās vietā tieši ar stundas nokavēšanos, bet tas Rumānijā tak ir normāli!
Novietojuši auto stāvlaukumā, dodamies uz trošu vagoniņu, kas ir līdzīgs kā Slovākijas Augstajos Tatros un ar šo vagoniņu braucam uz kalna virsotni, no kura tālāk, 40 minūtes, iesim pa skaistu mežu uz kalna augstāko punktu! Šis mežs ir rezervāts un šeit pirms 30 miljoniem gadu esot bijusi jūra. Šajā rezervātā, jau daudzus gadus atrod zivs fosīlijas, zivs asakas, kas iespiedušās akmeņos un cietajos iežos, kalna virsotnē. Tādēļ šī vieta ir tik populāra un daudzi cilvēki izvēlas šo vietu savām pastaigām, kā arī dejām. Arī mēs, pa ceļam uz kalna virsotni, šajā skaistajā mežā, satikām Zumbas dejotājas, kas filmēja kādu reklāmas video un mūsu meitenes, dažu minūšu laikā, iemācījās soļus un piedalījās šī video filmēšanā! Video ar šo deju varēsiet redzēt mūsu sērijās par Rumāniju!
Sasnieguši kalna virsotni, nobildējamies pie akmeņa, kas līdzīgs skeleta galvai un dodamies atpakaļ uz pacēlāju, lai brauktu uz pilsētu un ietu pusdienās, jo visām meitenēm jau kurkst vēderi! Cik interesanta sajūta, ka esi vienīgais džeks, starp 4 meitenēm un Tu esi vienīgais, kas nesūdzās ka gribas ēst!
Pusdienas mums ir pilsētas centrā, restorānā Turnulberarilor un Ņina man palīdz izvēlēties ēdienus, jāsāk esot ar zupu, kas gatavota no govs ādas un šķidrums līdzīgs pienam, pirmā karote liekas ka būs arī pēdējā, bet pieberot daudz piparu un sāli, uzgraužot super asu čilli un pieēdot klāt siltas bulciņas, zupa tiek pievārēta. Otrajā ēdienā ir gaļas miks, sākot no desiņām un beidzot ar ribiņām, šeit, diemžēl mani spēki par mazu un uz šķīvja paliek, tieši puse porcijas. Saldajā mums tiek pasūtīta Papanaši, man šis garšo un apēdu savu pusi, bet Evita Eidina tiek līdz pusei!
https://www.facebook.com/TurnulBerarilorOficial
Pēc pusdienām turpinām nesteidzīgas sarunas un atvadoties no meitenēm solām uzturēt kontaktus! Mēs esam tik priecīgi un laimīgi par katru satikto šeit cilvēku, jo tādu viesmīlību, kādu saņemam mēs, ne katrā vietā ir iespējams izbaudīt. Tādēļ paldies meitenēm par šīm 3 lieliskām dienām, bet mums ir jādodas tālāk, uz pilsētiņu Targu Neamt.
Rīt mums būs atkal jaunas meitenes, kas palīdzēs turpināt iepazīt Rumāniju! Tiekamies jau atkal rīt, jo rītdiena solās vareni emocionāla diena!
Emocijām bagātākā diena ir arī Rumānijas 7.diena!
Esam labi izgulējušies jaunajā viesnīcā, dodamies brokastīs, izvēlamies vietas pie galdiņa, kur vairāk saule spīd, jo šodien rīts ir bez mākoņiem, toties ļoti dzestrs. Brokastīs šeit nav Zviedru galds, bet ir jāsūta no ēdienkartes un tā ir tikai Rumāņu valodā. Atnāk viesmīle un jūtu, ka kontakts mums savā starpā neveidojas, viņas Angļu valodas zināšanas ir tik pat labas, kā manas Rumāņu. Pēc brītiņa atnāk kāds darbinieks no viesnīcas un palīdz ar tulkošanu, pasūtam brokastis un tās ir svaigas un garšīgas.
Mūsu viesnīca https://www.facebook.com/PensiuneaEderaVanatoriNeamt
Līdz šim, cik bijām saskārušies ar vietējiem Rumāņiem, viņu Angļu valodas zināšanas bija ļoti labas, šajā viesnīcā, iespējams, mums vienkārši patrāpījās kāds izņēmums!
Pēc brokastīm esam gatavi doties savos pirmajos piedzīvojumos ar jaunām gidēm, kas ierodas pie mūsu viesnīcas norunātajā laikā, sēžamies mūsu auto un jau pēc 7 minūtēm esam atbraukuši uz pirmo mūsu apstāšanās vietu, kas ir mūsu plānā. Šo plānu ir sastādījusi Simona, viena no mūsu jaunajām gidēm.
https://www.facebook.com/omdvanatorineamt
Otra mūsu gide tulkos no Rumāņu uz Angļu valodas.
https://www.facebook.com/tinutulzimbrului.ro
Pa ceļam, braucot šurp, saprotam, ka brauksim pie vietējiem iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar dažādu produktu izgatavošanu, kā arī sanāk kopā, lai aizvadītu dažādus svētkus, ikdienā tiktos, kopā pastrādātu un jauki pavadītu laiku. Vienu vārdu sakot, šis ir sociālais centrs vietējiem iedzīvotājiem - pārsvarā vecākā gada gājuma cilvēkiem.
Tiekam ieaicināti iekšā un mūs sagaida sieviete, kas runā labi angļu valodā un kas apņemas mums tulkot un par visu šeit izstāstīt. Pa kreisi, lielajā istabā, sēž 6 sievietes uz dīvāna, tālāk vēl ir kāda sieviete, stingri pāri 70 gadi, jauna meitene, tad pa labi istabā ir vēl vairākas sievietes un priekštelpā ir vairāki cilvēki - viens no viņiem vīrietis, kas iesaistās ar mums sarunā, jo runā Angliski. Visi cilvēki ir skaistos tērpos un skaisti darinātās vestēs, šis esot viņu nacionālais tērps un šo vesti darina sieviete, kurai esot, kā vēlāk izrādās, krietni virs 80. Sieviete, kas ir gatava par šo vietu izstāstīt, saka ka šeit cilvēki sanāk kopā uz svētkiem, ikdienā un vakaros, nāk darināt dažādas lietas, gatavot ko garšīgu, uzdejot, padziedāt un lieliski pavadīt kopā laiku. Un arī šodiena sāksies ar dziesmām. Sievietes, kas sēdēja istabā pa kreisi, sāk savu dziesmu un viņām skan ļoti labi, ir sajūta, ka viņas to dara ļoti bieži, jo tādā līmenī dziedāt, tā nav joka lieta. Pēc vienas dziesmas seko otra, tad trešā un pēc ceturtās dziesmas es saku, ka viņām vajag piedalīties Eirovīzijā, vismaz būtu par ko balsot. Nākamais mūs iepazīstina ar sievieti, kas sēž pie vecām stellēm un auž nelielu dvieli vai šalli, aplūkojam un uzfilmējam kā to dara, redzam arī kā tiek pie dzijas un tālāk mūs pieved pie galda, uz kura stāv daudz pastalu, tikai viņu stila pastalas. Šeit sieviete mums izrāda kā tiek gatavotas šīs pastalas, no Itālijas govs ādas un pēc demonstrēšanas uzdāvina vienu pāri arī Evita Eidina. Evita uzreiz šīs pastalas velk kājās, šī sieviete palīdz un papildus vēl uzdāvina nelielas pastaliņas, ko varot mājās piekārt pie sienas, kā suvenīru. Esam pateicīgi par dāvanām, turpinām skatīties un filmēt nākamās lietas un šoreiz tiekam iepazīštināti ar vecāku kundzi, kas izrādās ir šo tradicionālo vestu šuvēja un izgatavotāja un visas vestes, ko redzam šajā istabā uz cilvēkiem, esot viņas darinātas. Visi šie cilvēki, kas sēž apkārt, šajā istabā, izdala tādu siltumu un ir tik patiesi savos smaidos, skatienos un darbībās, ka es jūtu kā emociju līmenis manā sirdī un galvā sāk plūst kā no vulkāna lava un skatoties uz šo veco kundzi, kas ir tik patiesa, tik īsta, tik mīļa un savā veidā pavisam vienkārša, emocijas sāk pārņemt mani un es ņemu un nobirdini asaru, ko tādu izbaudīt nenākas bieži, bet šie cilvēķi un īpaši šī gados vecākā kundze, mani salauza un viņās neviltotais un patiesi mīļais smaids man stāv acu priekšā vēl joprojām! Stāstot par savām vestēm, viņas balss un sejas mīmika ir tik aizkustinoša, viņa ir kā mīļa vecāmamma, kuru gribās apķert un samīļot. Viņa dod Evitai vienu no savām vestēm, lai uzlaiko un pielaiko un mēs izmantojam izdevību un uzreiz arī nobildējam. Viņa stāv blakus un smaida, te pēkšņi pasniedz arī man vesti un saka lai nobildējamies abi ar Evitu, viņas vestēs, es saku, lai nāk tik vecāmamma pa vidu un silti viņu apķeram. Intereses pēc, uzjautāju cik tad tāda veste maksā, vidēji esot ap 150 Eur, jo darbs pie vestes esot veselu nedēļu. Novilkuši vestes mums tiek parādīts kā tiek zīmētas šīs vestes piegrieznes un to dara jauna meitene, kas mācās šo arodu no šīs kundzes un ļoti cer, ka reiz varēs turpināt šo interesanto darbu. Pirms mūs palaist projām, tiek atnestas saldās maizītes, ko sievietes ir pagatavojušas speciāli šim notikumam un arī galdā tiek likts vietējais dzēriens, Tuika, tikai 60 grādus stiprs uzlējums! Sākam garšot saldās maizītes un pie manis pienāk sieviete, kas mums šeit visu tulko un saka, ka šī kundze, kas izšuj šīs vestes, vēlas man vienu uzdāvināt, es paskatos, šī kundze stāv blakus, no visas sirds smaida, tik patiesi un mīļi, ka man kamols saskrien kaklā, asaras acīs un vienīgais ko es varu, apķeru šo sievieti un nelaižu vaļā, līdz savācos un savaldu savas emocijas. Šī kundze saka, ka man tik labi esot tā veste piestāvējusi, ka man noteikti to vajagot uzdāvināt. Vēlreiz apķeramies, samīļojamies un mūs visus sauc uz kopbildi, mani ar Evitu ieliek pa vidu, klēpī ielec maza meitene un mēs visi esam iemūžināti kādā emocionālā brīdī, ko noteikti, nekad dzīvē neaizmirsīšu. Ar to viss vēl nebeidzās, vēl ir dejas un dziesmas, mums uzdāvina stingro dzērienu, Tuika un tikai pēc kopīgiem aplausiem, par šo fantastisko notikumu un siltas atvadīšanās tiekam ārā no šīs ēkas, jo mums pēc plāna ir jābrauc tālāk. Iesēžos mašīnā, bet saprotu ka vajaga ko uzfilmēt, kamēr vēl emocijas ir tik siltas un patiesas, bet ieslēdzot kameru, saprotu, ka mans emociju līmenis ir tik augsts, ka valoda raustās, zem saules brillēm tek asaras un kamols kaklā neļauj pateikt ne vārda. Tas bija kas neticams! Visu šo piedzīvojumu varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Gold Barbell, sērijās par Rumāniju.
https://www.facebook.com/profile.php?id=100079208910238...
Mūsu plānos ir braukt uz klosteri, kur mūs sagaidīs mūks un izrādīs gan klosteri, gan izstāstīs dažas klostera dzīves aizkulises. Pirmie iespaidi ir WOOOW, tas nav klosteris, bet 5 zvaigžņu viesnīca, viss šeit tik tīrs, tik skaists, tik simetrisks un tik vienreizējs. Satiekam divus mūkus, viens izskatās pēc galvenā, otrs kas mums būs par gidu, abi ir ļoti draudzīgi, smaidīgi un pretīmnākoši. Cik pa šīm dienām esam iemācījušies dažus Rumāņu vārdus saprotam, ka galvenais mūks saka, lai neved mūs tur kur neesot tīrs un sakopts, plati smaida, paspiež roku un novēl veiksmīgu filmēšanu. Mūks kas paliek ar mums saka, ka nav muzeja darbinieks un neko daudz nezinot, bet, divu stundu laikā, viņš tā arī neapklusa, stāstīja un stāstīja. Vienā brīdī, virzoties kalnā, es viņam jautāju, vai mūkiem garšo Tuika, viņš atjoko un saka, ka nevis garšo, bet viņi mīl šo dzērienu, tas protams tāds joks no viņa puses. Izstaigājuši visu teritoriju un iepazinušies ar mūku ikdienu un nogaršojuši viņu dārzā audzētos ābolus, virzamies uz galveno ēku, kur mūs ieved pa durvīm un mēs nokļūstam neticamā dārzā, ar daudz un dažādiem stādījumiem, krūmiem, citronkokiem un puķēm. Šeit mūki ietur pusdienas, vakariņas vai tiekas kādos svētkos. Tiekam ieaicināti kādā telpā, kur mūs pacienā ar kafiju, saldumiem un mūks atnes mums Tuika un vīnu, abi esot gatavoti šajā klosterī. Iedzeram pa glāzei ar mūku, aprunājamies par dzīvi, viņš pieseko mūsu youtube kanālam, nobildējamies un atvadamies. Tagad mēs droši varam teikt, ka mums, šajā plašajā Pasaulē, ir labs draugs, mūks un mūsu kanālam ir jauns sekotājs, mūks, kas solās sekot mūsu ceļojumiem! Ja pirms kāda laika man kāds teiktu, ka es sēdēšu pie viena galda ar mūku un dzeršu ar viņu kopā vīnu, es nekad neticētu.
https://www.facebook.com/ManastireaSihastria
Pēc klostera dodamies pusdienās, braucam mūsu viesnīcas virzienā, bet mūsu gides liek nogriezties pa kreisi, uz zemes ceļa, pa kuru braucam garām govju ganāmpulkam, izbraucam cauri aitu baram un te pēkšņi parādās kāds žogs, pa vidu iebraucamais ceļš un iebraucot iekšā ir asfaltēts ceļš, koku aleja, kreisajā pusē dīķis, ar pīlēm un zivīm. Ka dīķī ir zivis, uzzinām kad jau ēdam pusdienas un mums tika pasniegta grillēta zivs ar Polentu, zivs garšīga, bet Polentu vēl neesmu iegaršojis. Šī pusdienu vieta ir īsta pasākumu paradīze, ar viesnīcu, restorānu, un kāzu vai ballīšu vietu un pats galvenais, ļoti tālu no lielajiem ceļiem un civilizācijas. Kamēr baudījām pusdienas, šeit ieradās arī precinieki un gide sarunāja, ka vakarā varam atbraukt uzfilmēt vietējās kāzas, bet pasteidzoties laikam uz priekšu, mums vairs vakarā nebija spēka, lai atbrauktu vēl līdz kāzu ballītei.
https://www.facebook.com/profile.php?id=100063483403319
Pēc pusdienām, dodamies uz otru pilsētas pusi, jo mums ir sarunāta tikšanās, ar muzeja saimnieku, kas ir arī slavena tēlnieka dēls. Piebraucot pie vārtiem, jau ir skaidrs kas šis būs par muzeju un ko mēs tur varēsim redzēt. Atveram vārtus, ejam sētā, gar malām ir dažādi kokā un akmenī izgrebti tēli, izrādās, šo skulptūru mākslinieks ir saimnieka tēvs, kas šā gadsimta sākumā nomira un atstāja dēlam tik daudz un dažādu lietu, ka viņš ir izdomājis šo visu skaisti sakārtot un izveidot muzeju. Muzeja lietu ir tik daudz, ka grūti būtu par to visu izstāstīt, tādēļ labāk gaidiet jaunākās Rumānijas sērijas, mēs Jums visu parādīsim.
Apskatījuši muzeju un redzējuši kā saimnieka brālis strādā pie jauna mākslas darba, ieejam vēl pie saimnieka, mājās, padzert kafiju un tēju un aprunāties par dažādām tēmām.
https://www.facebook.com/casa.popa.neamt
Tā kā diena mums bijusi emocijām bagāta un gara, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pārlādējam visu failus un ejam čučēt. Ar labu nakti un uz tikšanos atkal rīt, šeit pat vēl, Rumānijā.
Rumānijas 8.diena, Citadele, pusdienas klosterī, muzeji un atkal klosteris.
Šis ceļojums ļoti atšķiras no citiem ceļojumiem un šis ir ceļojums Rumāņu kultūrā un Rumāņu ikdienā. Ar katru dienu mēs ar vien vairāk un labāk sākam izprast viņu tradīcijas un viņu iekšējo Pasauli. Jo vairāk satiekam jaunus cilvēkus un ar viņiem aprunājamies un tos iepazīstam, jo mēs vairāk sākam aizdomāties par dzīvi, ko mēs dzīvojam un tās vērtību.
Rīts mums sākas ar kārtējām brokastīm viesnīcā, kurā ar telefona palīdzību, tiekam pie gardām pankūkām un omletes.
Pēc brokastīm esam jau ceļā uz Neamt Citadeli, kuru var redzēt jau pa gabalu, tā ir uzcelta kalnā un no tās paveras burvīgs skats uz pilsētiņu, kas uzcelta tās pakājē. Piebraucam pie neliela tirdziņa, noliekam auto un esam gatavi kāpt kalnā, bet te piebrauc otra mūsu gide un aicina šo gabalu līdz citadelei uzbraukt ar auto, mēs, protams, neatsakakamies, jo paskatoties uz augšu, saprotam ka ceļš ir stāvs un jāiet būs daudz un viegli tas nebūs noteikti. Tikuši līdz Citadeles stāvlaukumam, redzam cilvēkus, kas piesēduši uz soliņiem un atvelk elpu, pēc šī garā un stāvā kāpiena. Nebūtu man tik daudz aparatūras un kameras, es noteikti gribētu sev šādu rīta rosmi. Esam pie ieejas un mūs sagaida gids, kas ir gatavs mūs pavadīt un visu izstāstīt, gan par vēsturi, gan par restaurācijas darbiem, gan par dažādām teikām un nostāstiem. Šeit mēs pavadām nedaudz vairāk par stundu, izstaigājam visas telpas, muzeju, nobildējamies un esam gatavi doties lejā. Protams, par šo Citadeli Jūs redzēsiet un dzirdēsiet daudz vairāk mūsu jaunākajās sērijās par Rumāniju, REtv un Gold Barbell youtube kanālā.
Esam nobraukuši lejā, līdz tirdziņam, gides mūs iepazīstina ar vienu mākslinieci, https://www.facebook.com/ionela.lungu.585, kurai šeit ir arī savs suvenīru veikaliņš. Viņa šeit gatavo dažādas sejas no māla, gribējām lai uztaisa arī Evitas seju, bet teica ka tas aizņemšot 3 dienas un mēs nesagaidīšot, tādēļ apskatāmies suvenīrus, tiekam arī paši pie dažiem un tālāk jau dodamies uz centrālo tirgu, iepirkt augļus. Jā, esam šeit jau nedēļu, bet neesam vēl nogaršojuši vietējo arbūzu un vīnogas. Nu labi, dažas vīnogas mēs bijām aizņēmušies no vietējo dārziņiem un nē, mēs tās nezagām, mēs piebraucām pie žoga, tur karājas vīnogu ķekari, mēs tos noraujam lai nesabuktētu automašīnu, jo tieši tur mums bija jāliek auto un norautos ķekarus jau ārā nemetīsim, mēs tos godīgi ieliekam maisiņā un vakarā noēdām.
Bet tirgus, tas gan bija krāsains, gan dārzeņi, gan augļi, arbūzi, vīnogas gaišās un tumšās, persiki un nektarīni, plūmes, lielas un mazas, kas tik tur nebija. Nopirkām daudz ko, gandrīz no visa pa druskai. Un nebijām vīlušies, viss bija salds, sulīgs un ļoti garšīgs. Evita Eidina saka, tik garšīgas vīnogas neesmu ēdusi nekad dzīvē.
Sapirkuši augļus, braucam uz muzeju, kur gids mums izstāsta par kāda rakstnieka dzīvi un viņa populārākajiem darbiem, bet pēc muzeja, esam nopelnījuši mājās ražotu saldējumu https://www.facebook.com/profile.php?id=100054235820751 un kafiju un šī ir tāda kā kunģa iesildīšana, jo paēduši saldējumu, taisnā ceļā dodamies uz klosteri, kur šodien mums paredzētas pusdienas.
Pie klostera satiekam Gabrielu, dēļ kura mēs vispār esam šajā reģionā un kurš ir šī plāna galvenais organizētājs. Tiekam ieaicināti telpā, kurā svētdienās ēd visi tie, kas brauc uz misi un arī mums ir uzklāts galds. https://www.facebook.com/Vovidenia Pie pusdienu galda iepazīstamies ar šī klostera galveno mūku un daudz runājam par dažādām tēmām. Nekad nebiju domājis, ka būšu tik ļoti pacilāts, runājot un diskutējot ar mūku. Redzot ka mēs esam izēduši zupu, viņš ātri novāc šķīvjus, aiznes uz virtuvi un jau no virtuves nāk ar vairākiem ēdienu šķīvjiem, kāpostu tīteņiem un tādiem pašiem tīteņiem, tikai no vīnogu lapām. Paēduši zupu, salātus, kartupeļus ar tīteņiem, mums tiek iznesti vēl 2 saldie ēdieni, klāt piedzeram šajā klosterī gatavotu vīnu un jau kad vēderi pilni, uz atvadām vēl nobildējamies ar mūsu jauno draugu, galveno mūku! Šis mūks man atmiņā būs palicis ar savu balsi, tā ir ar tik jauku tembru, ka būtu gatavs viņā klausīties vēl un vēl. Viņam ir laba humora izjūta un viņš ir ļoti gudrs un zinošs dažādos jautājumos, žēl ka mums nebija vairāk laika aprunāties vēl par citām tēmām. Varētu uzjautāt, ko viņš domā par Eirovīziju, bet tas lai paliek nākamajai reizei!
Pēc pusdienām apskatām klosteri, muzeju, šī klostera teritorijā https://www.facebook.com/profile.php?id=100057217668685 un mums jau jādodas tālāk, uz nākošo klosteri, Neamt Klosteri, kas ir viens no svarīgākajiem klosteriem šajā reģionā un arī vecākais. Šie divi klosteri atrodas 2 minūšu brauciena attālumā un šis otrais klosteris tiešām ir iespaidīgs. Mums tiek dotas 30 minūtes izstaigāt šo klosteri un redzēt baznīcu pašiem, bet vēlāk ir ekskursija kopā ar mūku, kas ir arī šī klostera gids. Informācijas ir tik daudz, ka visu atcerēties ir grūti, uzzinājām ka baznīca ir vairākas reizes degusi, tādēļ iekšā viss ir melns, uzzinājām ka šeit ir bijusi pirmā Rumānijas tipogrāfija un redzējām pirmās mašīnas, ar kuru palīdzību iespieda grāmatas, arī svētās grāmatas. Redzējām daudz un dažādas vēstures liecības un tai katrai ir savs stāsts. Nezinu cik daudz stāstus mēs iekļausim savos video, bet noteikti izstāstīsim tur vairāk.
https://www.facebook.com/profile.php?id=100087170096511
Pēc klostera braucam uz viesnīcu, ar telefona palīdzību sūtam vakariņas un veidojam savus pierakstus, lai tos neaizmirstu mēs un varētu padalīties arī ar Jums!
Pirms mēs veidojam savas filmas par Rumāniju, gribam saprast vai Jums interesēs, ja mēs ievietosim šajās filmās vairāk faktu par katru vietu, ko esam iepazinuši, ja gribēsiet, ierakstāt, lūdzu, komentārā, gribu!
Rumānijas 9.diena, Bizoņi, pusdienas mājās pie vietējiem un Rumānijas kanjons!
Jūs jau zināt ka rīts atkal sākas ar brokastīm, atkal neviens nerunā Angļu valodā, atkal mēs saprotamies ar telefona palīdzību un atkal tiekam pie garšīgām pankūkām!
Bet kā jau katru rītu, 9.30 esam mašīnā un kopā ar meitenēm dodamies uz Nacionālo parku, kur dzīvo sumbri, mums tiek izstāstīts par šo parku un nedaudz par dzīvniekiem un kopā ar gidiem, saulītei spīdot un sildot, ejam pa skaistu mežu, meklēt bizoņu pēdas un ar vēlmi arī tos ieraudzīt. Izstaigājuši tuvējo apkārtni, saprotam ka dzīvnieki ir devušies dziļāk mežā un šoreiz būs jāpaliek ar gariem deguniem. Visa parka teritorija ir 30000 Ha un nav brīnums, ka kādu, no šiem 88 dzīvniekiem, mēs tā arī neredzējām.
Meitenes, redzot ka esam nedaudz saskumuši, aizved mūs uz netālo dzīvnieku dārzu, kas līdzinās zooloģiskajam dārzam un tur mēs redzam šos bizoņus pavisam tuvu, man pat sanāk salikt galvas kopā un nobildēties.
Apmierinājuši savu ziņkāri un redzējuši ne tikai bizoņus, bet arī citus zvērus, esam ceļā uz kādu privāto māju, mūsu ciematā, netālu no viesnīcas, kur kopā ar saimnieci gatavosim pusdienas un atkal pieēdisimies līdz biksēm pogas sprāgs ārā.
Saimniece mūs sagaida pie vārtiem un aicina savā virtuvē, viņa jau ir samizojusi un sagriezusi dažādus dārzeņus un pa visu māju smaržo viņas pašas cepta maize. Evita Eidina ir tā iespēju maizi iesmērēt ar eļļu un sagriezt, bet tikmēr saimniece ir uzlikusi 2 katlus uz gāzes plīts un vienā tiks vārīta zupa, Borščs, bet bez bietēm un ar paniņām un otrā katlā tiks taisīts vistas sautējums. Kad visas garšvielas un nepieciešamie produkti salikti katlos lai gatavojas, meitenes sagriež vairāku veidu sierus, gaļiņas un dārzeņus. Bet cepeškrāsnī tiek ielikts kāds interesants ēdiens, tas būšot saldajā ēdienā, es ļoti ceru ka vieta vēderā šim saldajam vēl pietiks. Saimnieces mājas pagalmā ir skaisti ierīkota nojumīte, kur ieturēt pusdienas, bet blakus mājai ir vīnogu krūmi, kas pilni ar lielām, zilām un kā vēlāk izrādās, arī ļoti gardām vīnogām. Mūsu pusdienas sākas ar sier, mazi un žāvētām gaļiņām, tad seko zupa, tad vistas sautējums un tad vēl galdā tiek liktas pankūkas. Šīs pankūkas es vērtēju ar 10+, desmit baļļu sistēmā, es sākumā pagaršoju pusīti, tad vēl pusīti, tad veselu un būtu gatavs apēst visu, ja tikai kāds man ierādītu isatbiņu, kur pagulēt pēc kārtīgām pusdienām. Šīs pankūkas ir pildītas ar biezpienu un cukuru, klāt vēl nedaudz citrons, saliktas visas stikla šķīvī, ko liek cepeškrāsnī un pa virsu vēl pārliets putukrējums ar samaisītu olu. Nu šis bija viens no labākajiem saldajiem kādu esmu ēdis līdz šim.
Kārtīgi paēduši, bikses pogas attaisījuši, atvadamies no mūsu pavārītes un braucam uz viesnīcu, atvadīties arī no meitenēm un otras dienas daļu pavadīsim ar Gabrielu. Mūsu plānos ir redzēt Rumānijas kanjonu, Bicazului Cheile un Sarkano ezeru. Braucam un sarunājamies ar Gabrielu un ik pa laikam piestājam nobildēt skaisto Rumānijas dabas ainavu, bet sasnieguši kanjonu, esam pārsteigti par kārtējo WOW Rumānijā. Šis kanjons, kuram cauri ir iespējams izbraukt ar auto, patiešām ir iespaidīgs. Pastaigājamies ar kājam, nopērkam dažus suvenīrus, Gabi mums izstāsta par puķi Ēdelveiss, kas augot kalnos un Rumāņu valodā nozīmē ''Karalienes zieds'' un tas tiek uzskatīts par mīlestības un tīrības simbolu. Bet tautas medicīnā izmanto pret vēdera sāpēm un elpceļu slimībām. Ilgi baudīt šo dabas skaistumu mums nesanāk, jo jābrauc vēl līdz Sarkanajam ezeram, kas ir līdzīgs kā redzējām pirms 4 dienām, ar koka stumbriem ūdenī, tikai šis ir nedaudz vecāks. Un par Sarkano to sauc, jo apkārt ir daudz sarkano iežu, kas līdzīgs māliem un lietus laikā šie ieži ietek ezerā un saulei rietot, izskatās ka ūdens ir sarkans. Pavadījuši pie ezera 30-40 minūtes, uzkāpuši līdz skatu vietai, pabildējušies, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo ceļā pavadītais laiks būs vairāk kā stunda un nākamajādienā mums ir jāceļās 5.00 no rīta, lai dotos uz Bukaresti un 12.00 jau būtu Terme parkā.
Tikuši līdz viesnīcai, atvadamies no Gabriela, ejam kārtot somas un ātri gulēt, jo atlikušas vairs tikai 4 stundas miegam.
Rumānijas noslēdzošās dienas, 10. un 11.diena! Eiropas lielākais termālo baseinu komplekss, Therme Bucharest.
Ceļamies agri no rīta, uzreiz pēc 5, saliekam visas savas somas un dodamies Bukarestes virzienā, vairāk par 400km un navigācija rāda tieši 6 stundas. Pa ceļam sagaidām saullēktu, kas izkrāso vietējos kalnus, meklējam vīnogas lielajos vīnogu laukos, bet kāds tikko tās jau nolasījis. Viss ceļa posms paiet ātri un jau ap 12.00 esam pie Therme parka durvīm, kur mūs sagaida Diāna, šī parka mārketinga meitene, viņa iedod mums aproces, man peldšortus, Evitai čības un izved pirmajā ekskursijā, lai mēs šajā parkā neapmaldītos un saprastu kā ir izkārtotas visas zonas.
Mūsu uzdevums ir uzfilmēt šo parku un iekļaut savos raidījumos, lai Jūs, skatītāji, varētu redzēt šo parku un to novērtēt ar savu aci.
Parkam ir vairākas zonas, pirmā zona ir centrālais baseins, kurā ir liels bārs un iespēja izpeldēt arī uz āra baseinu. Apkārt šim baseinam ir sastādītas daudzas palmas un dažādi augi, kopā šajā parkā ir ap miljons dzīvu augu un 1500 īstas palmas. Gaisa temperatūra šeit ir +30 grādi un ūdens temperatūra ir +33 grādi, šeit viss tiek darīts lai visi šie tropu augi justos kā mājās. Gan uz vienu, gan uz otru pusi, no šī baseina, ir daudz sauļošanās gultas, kurās pa dienu droši varat atgulties un atpūsties. Nākamā zona ir ūdens slidkalniņu zona, kurā kopā ir 16 dažādi slidkalniņi, baseins, kurā ik pa laikam ir viļņi kā jūrā un liela teritorija ar sauļošanās gultām, kur vecāki var atpūsties, kamēr viņu atvases izklaidējas šajā zonā. Ejot tālāk, ir zona kur var atpūsties vecāki ar bērniem, ir atsevišķs baseins, kuram arī pa vidu ir bārs un kurā var pasūtīt dažādus dzērienus. Ir hidro masāžu gultas, infra sarkano lampu gultas, 3 mitrās saunas un abās pusēs baseiniem ir milzīgas arkas, kas veidotas no Himalaju sāls ķieģeļiem. Vakaros tās ir izgaismotas dažādās krāsās un kopā esot iztērēts 40 tonnas šī sāls.
Šeit ir arī vairākas āra zonas, bet tās strādā tikai vasaras sezonā, no 1. jūnija līdz 15. septembrim.
Pieaugušo zona ir otrajā stāvā, kur ir 6 dažādas sausās un tematiskās saunas, restorāns un āra teritorija, kur var atpūsties pēc dažādiem saunu rituāliem. Šeit ir sauna ar panorāmas logu, kur var redzēt galveno baseinu, ir sauna ar Himalaju sāli, ir rituālu sauna un ir Holivudas sauna, kur sēdi līdzīgi kā kino teātrī un priekšā uz lielā ekrāna rāda kādu filmu. Šeit ir arī iespēja pieteikties uz masāžām, bet ja neesi šeit no rīta iestājies rindā, Tev šodien masāža nespīd.
Uz vakaru sāk sanākt daudz cilvēku un mums sāk palikt grūtāk filmēt, tādēļ sarunājam ar Diānu, ka nākamajā rītā mūs ielaidis vēl pirms parks ir atvēries un uzfilmēsim visu ko šodien neuzspējam.
Parkā ir vairāki restorāni un šeit būs padomāts par katra garšas kārpiņām, sākot no Amerikāņu burgeriem un beidzot ar steikiem.
Laiks iet, bet mēs vēl neesam pasūtījuši viesnīcu un 21.30 ir jātiekas ar Jūliju, sievieti, kas ir atbildīga par mūsu vizīti Rumānijā.
Paēduši vakariņas Therme parkā, dodamies satikt Jūliju un kopā aizbraucam uz vienu restorānu, ezera krastā, kas esot viens no Jūlijas favorītiem. Padzeram dažādus dzērienus, aprunājamies un pa to laiku es pasūtu viesnīcu, netālu no lidostas, jo arī Therme parks ir tuvu lidostai un rīt 9.00 jau mums jābūt ir tur.
Pavadījuši lielisku vakaru kopā ar Jūliju, laiks atvadīties un teikt lielo paldies, par šo burvīgo piedzīvojumu, bet sarunājam ka šī nav mūsu beidzamā tikšanās, šeit Rumānijā.
Dodamies uz viesnīcu, piebraucam pie reģistratūras, eju kārtot pierakstīšanos, bet darbinieks nevar atrast manu Booking rezervāciju, ņemu telefonu lai viņam parādītu apstiprinājumu, bet tur redzu, noguruma iespaidā, esmu pasūtījis viesnīcu uz Ziemassvētkiem, nevis septembrī. Labi ka viesnīcā numuri vēl ir brīvi un pasūtam, bez bookinga.
Viesnīcas numurs ir labs un plašs, bet tā kā ir jau krietni pāri 00.00, tad dodamies ātri pie miera, jo rīt no rīta vēl daudz darba.
Cik labi ka šis parks ir tik tuvu lidostai, ir iespējams dzīvoties un atpūsties līdz pēdējam, tad braukt uz lidostu, nodot bagāžu, kāpt AirBaltic tiešajā reisā un pēc 2 stundām un 10 minūtēm esi jau Rīgā!
Lai visiem jauki ceļojumi un uz tikšanos jaunos piedzīvojumos!