Mūsu garais Eiropas ceļojums ir sācies un patreiz esam Berlīnē.
Šajā reizē mums ir vairāki mērķi, viens ir apmeklēt vienu no lielākajām Pasaules tūrisma izstādēm ITB Berlin, ko izdarīsim jau rīt no rīta, bet otrs mūsu mērķis ir izmēģināt vairākas slēpošanas trases gan Francijā, gan Itālijā. Un protams arī to visu uzfilmēsim un parādīsim Jums.
Uz Vāciju mēs atpeldējām ar Stena Line prāmi, no Liepājas un šī ir lieliska iespēja atpūsties 22 stundas un izdarīt dažādus darbus, datorā, kas ir iekrājušies līdz šim.
No Traveminde līdz Berlīnei ir 3.5 stundas un iebraucot pirmajā degvielas uzpildes stacijā mēs sajutāmies kā pavasarī, jo āra temperatūra ir +13 grādi un saulīte silda kā pie mums, Latvijā, aprīlī.
Berlīnē mēs dzīvosim 3 naktis pie Jāņa radiniekiem, dzīvoklī. Pēc vēlajām pusdienām, izbraucām nelielu līkumu pa pilsētas centru un apskatījām Charlie Chekpoint, kur savulaiku Asv karaspēks ar Padomju savienības karaspēku dalīja pilsētu. Kā arī aizbraucām līdz Brandenburgas vārtiem un trāpījām tieši uz saulrietu un tās krāsas, ko šovakar piedzīvojām, bija šīs dienas mūsu lielā balva.
Pasaules lielākā tūrisma izstāde ITB Berlin ir redzēta, nē, pareizāk ir teikt, maziņa daļiņa no visas izstādes ir redzēta.
Vairāk kā 5 stundas ir aizvadītas šajā izstādē un vairāk par 7km šodien ir nostaigāts, ir redzēti un iepazīti tik daudzi Pasaules valstu stendi, ka grūti jau atcerēties, ko redzējām sākumā un ko beigās. Tādēļ ir labi ka tik daudz esam sabildējuši un daudz esam arī safilmējuši.
Daudzas valstis ir kārtīgi pacentušās un izveidojušas tik iespaidīgus stendus, ka garām paiet tādiem ir ļoti grūti.
Izstādē ir vismaz 26 paviljoni, kuros izvietotas un sagrupētas valstis pa kontinentiem vai Pasaules daļām, kā arī atsevišķi ir saliktas viesnīcas, operatori un aģentūras un pat viena halle ir veltīta kruīziem un jahtu izbraucieniem.
Izstāde ir interesanta ar to, ka daudzas valstis savos stendos izmanto savu nacionālo kultūru, apģērbus, iespējams pagaršot gan ēdienus un dzērienus, gan nobildēties ar dažādiem valstu dejotājiem vai vietējo cilšu iezemiešiem!
Rodrigo šodien kārtīgi pastrādāja un nointervēja vairāku valstu pārstāvjus, kā arī Arābu televīzija nointervēja Rodrigo.
Atmiņā ir palikušas Āzijas valstis, Dienvidamerikas valstis, Karību salas, Arābu valstis, dažas arī Eiropas valstis. Izstādē ir arī Latvijas stends, bet par šo labāk neizteikšos! 
Rīt vēlreiz apmeklēsim šo izstādi, jo ir vēl dažas valstis, ko vēlamies redzēt, bet šodien tā arī neatradām!
Berlīnes Tūrisma izstādes 2.diena, sirsnīga atkal satikšanās.
Šodien uz izstādi gājām visi četri un Tā kā šodien jau ir otrā diena, tad mums bija vieglāk orientēties visās hallēs un saprast kur katru valsti meklēt.
Noteikti gribu sākt ar vienu ļoti jauku un sirsnīgu satikšanos. Ejot pa Āzijas halli, satiku savu lielisko Bangkokas gidi un šī bija tik emocionāla tikšanās, ka visai dienai es guvu milzum daudz pozitīvu noskaņojumu. Gide apsolīja apdomāt iespēju nākamajā gadā atbraukt uz Latvijas Balttour izstādi.
Šodien Rodrigo atkal nointervēja vairāku valstu pārstāvjus un drīz šis video, ar visām intervijām, būs redzams mūsu youtube kanālā ''Ceļot bez robežām''.
Viela pārdomām, nedaudz atkāpjamies no mūsu ceļojuma apraksta!
Šodien Rodrigo intervēja vairākas valstis, bet 2 no tām bija Kosta Rika un Kambodža un viens no jautājumiem bija, kas Jums pašam patīk savā valstī un šo valstu pārstāvji atbildēja, ka viņiem patīk cilvēki, šo valstu iedzīvotāji. Abi valstu pārstāvji teica, ja mēs atbrauksim uz viņu valsti ciemos, tad mēs paši to izjutīsim uz savas ādas un mēs būšot pārsteigti par cilvēku laipnību un atsaucību!
Tad nu šeit jautājums, vai mēs varētu teikt, ka viena no lietām kas patīk mūsu valstī, ir cilvēki??? Neticu ka kāds tā pateiktu. Jo Latvietim pateikt pat nelielu komplimentu ir milzīgi jāpiepūlas.
Paldies filmas ''Straume'' veidotājiem, vismaz šeit redzējām atkal Latviešus pasakām ko labu, savādāk tuvojoties vēlēšanām, sākas arī riešanas laiks, kurš skaļāk ries, tas domā ka tiks pie lielāka gaļas kumosa! Un šeit cilvēcība paliek beidzamajā vietā, bieži lasot soc. tīklu ierakstus un komentārus, tā vien liekas ka Pasaules gals kādam nāktu par labu!
Bet nu labi, atgriežamies pie mūsu piedzīvojumiem.
Liels prieks bija daudziem Kosta Rikas valstu pārstāvjiem izstāstīt par Latviju un par to ka viņu Pirmā Lēdija ir Latviete, Signe Zeikate. Daudzi to nezināja un bija pārsteigti par dzirdēto.
Šodien izstādē varēja redzēt, ka daudzi ir jau saguruši un gaida izstādes beigas, bet dažas valstu komandas tikai sāka iesilt un priecēja apmeklētājus gan ar mūziku, gan dziesmām, kā piemēram, Ganas pārstāvji uzrīkoja kārtīgu koncertu. Skatiet galeriju.
Izstādes noslēgumā iepazināmies ar pārstāvjiem no Šveices un cerams šī iepazīšanās tālākā nākotnē mums lieti noderēs un, kas to zina, varbūt sanāk redzēt kādas skaistas vietas, ko līdz šim mums nebija sanācis redzēt.
Pēc izstādes devāmies pusdienās uz Berlīnes centru, bet vakara izskaņā, divatā ar Jāni, devāmies uz saunu, Vabali Berlin. Ja esat Berlīnē un Jums patīk saunas un pirts rituāli, noteikti izmantojat šo iespēju, ir tā vērts!
Bet tagad dodamies pie miera, jo rīt ir agri jāceļas un jāmēro ceļš pāri visai Vācijai, Šveices virzienā!
Eiropas ceļojuma 5.diena, beidzot kalni, atkal kalni un vēlreiz kalni.
Agri no rīta pamodušies, saprotam ka apartamentos nav ne tējas, ne kafijas, ne sāls. Atrodu veikalu, kas no 7.00 strādā un braucu pēc tējas, pie reizes nopērku arī Franču Kruasānus, vēl pavisam siltus. Brokastis izvēršas par svētku brokastīm, jo ir tak sieviešu diena.
Sveicam visas sievietes 8.martā.
Pēc brokastīm ievadām navigācijā Zermatt un dodamies ceļā. Pus gada laikā jau otro reizi esam Šveicē un šajā reizē noteikti ir jāredz par dažām skaistām vietām vairāk, kā rudenī. Tādēļ Zermatt ciemats ir mūsu šodienas galvenais mērķis, jo no šī ciemata var redzēt arī Materhorna kalnu, kas ir uz visiem Toblerone šokolādes iepakojumiem.
Braucot pa šoseju, jau pēc pirmās stundas, tālumā, var redzēt sniegotus kalnus un mēs dodamies tieši šajā virzienā.
Braucam, braucam, baudām skaistus kalnu skatus un pēkšņi sākas sastrēgums, redzam tālumā zīmi, ka priekšā ir kase, laikam jāmaksā par ceļu, bet izrādās nevis par ceļu, bet gan par vilcienu, kas pārved visas automašīnas uz kalna otru pusi, cauri garam tunelim.
Tikuši kalna otrā pusē, turpinām virzīties Zermatt ciematā virzienā un pa ceļam redzam aitu tirgu. Šādus dzīvniekus, dzīvē vēl nebiju tik tuvu redzējis. Tik interesanta un simpātiska aitu suga, ka sākumā domājām ka tie visi ir lieli suņi.
Nobraukuši 1.5h, esam jau Tasch ciematā, kur jāatstāj automašīna pazemes stāvvietā un jābrauc ar vilcienu līdz Zermatt ciematam. Biļešu cena abos virzienos 2 pieaugušajiem un 2 bērniem ir 55 Eur.
Vilciens brauc aptuveni 12 minūtes un jau pavisam drīz staigājam pa Zermatt ciemata galveno ielu, visapkārt ir veikali un bāri, cilvēku daudz un ļoti daudzi ir tikko beiguši slēpot un atgriezušies no kalniem. Visas kafejnīcas ir pilnas ar cilvēkiem un visi bauda saules starus, kas patīkami silda, bet tajā pat laikā bez ziemas cepures ir diezgan vēsi.
Tikuši līdz baznīcai, ciemata centrā, beidzot ieraugām Materhorna kalnu, bet lai arī ārā ir saulains laiks, kalna smaile ir dūmakā. Atrodam vienu brīvu krēslu, baznīcas priekšā, sarīkojam pikniku, ēdam līdzi paņemto ēdienu un baudām skatu uz Materhorna kalnu.
Pieēduši pilnus vēderus, atrodam klusāku vietiņu, kur uzlidot ar dronu lai uzfilmētu dažus ciemata kadrus.
Braucam ar vilcieniņu lejā, kāpjam automašīnā un ievadām navigācijā viena ciemata nosaukumu, kur dzīvosim turpākās 2 naktis.
Pa ceļam atceramies, jānopērk ir kas ēdams vakariņām, iebraucam pilsētā un saprotam, esam nedaudz nokavējuši. Visus pārtikas veikalus, Šveicē, slēdz sestdienās 17.00 un svētdienās vispār visi veikali ir slēgti. Tādēļ braucam pa pilsētu un ceram atrast kādu atvērtu veikalu. Kādu laiku riņķojam pa pilsētu, līdz beigās mums viena sieviete iesaka izbraukt ārpus pilsētas un mums tiešām paveicās, ja to tā var nosaukt. Paveicās ar to, ka veikals ir vaļā un nepaveicās ar to, ka jāpērk dažādi produkti 3 reizes dārgāk, kā tos pirkām šorīt, Francijā.
Ēdiens sapirkts, varam doties meklēt apartamentus, kur dzīvosim 2 dienas un par ko liels paldies ir jāsaka Arturs Udris un viņa sievas mātei, kas bija tik laipna un atļāva palikt savā kalnu namiņā.
Braucam pa to pašu ceļu, pa kuru jau braucām rudenī, kopā ar bērniem, lai varētu iebraukt Itālijā, bet tā arī neiebraucām, jo kalnu pāreja bija ciet.
Nobraukuši 40 minūtes un izbraukuši cauri dažādiem maziem kalnu ciematiņiem, navigācija rāda pagriezienu pa kreisi un pēc 500 m ceļam pāri ir šlagbaums, nākas griezties atpakaļ un jāmeklē cits ceļš uz apartamentiem.
Atrodam vēl vienu ceļu, no otras puses un dodamies pa serpentīnu augstu kalnā. Tikuši līdz kādam ciematam, nogriežamies pa labi, izbraucam uz nelielu vienas joslas ceļa un lēnu garu turpinām kustību. Ir iestājusies krēsla, braucam pa ļoti šauru un līkumotu ceļu. Pa blakus sēdētāja logu, tālumā, kalna ielejā, var rezēt ciemata gaismiņas un braucot gar tik lielu un stāvu nogāzi nav sevišķi omulīgi, Jānis sēž pie stūres un ir galīgi nosvīdis. Šim ceļam šlagbaums ir atvērts un turpinām braukt pa šauro ceļu, gar stāvo nogāzi. Pēc 10 minūtēm esam sasnieguši mūsu ciematu un pēc iepriekš iesūtītiem video un bildēm, atrodam arī savus apartamentus.
Par apartamentiem es izstāstīšu rīt, bet vienu varu teikt jau tagad, tik autentiskā viesu mājā es palieku pirmo reizi. Kurā gadā māja ir būvēta, es uzzināšu rīt, bet tas ka tā nav būveta iepriekšējos 100 gados, tas ir noteikti!
Eiropas ceļojumu 7.diena, slēpošanas kūrorts Avoriaz!
Rīts kā jau katrs rīts, sākas ar brokastīm, tikai šorīt mūsu brokastīs ir pārpalikumi no iepriekšējām dienām, katram ir viena vārīta ola, tēja un neliels gabaliņš Vāverītes kūkas. Ja būtu mājās, man ar šo nepietiktu, bet šeit, ceļojumā, bija pat tīri pietiekami. It sevišķi tas brīdis, kad esi apēdis to sātīgo un vienīgo olu, paņēmis savu tēju un izgājis uz balkona baudīt skaistos kalnu skatus.
Satīrījuši apartamentu, saliekam visas mantas savā Nissan Qashqai un liekam navigācijā Avoriaz. Jābrauc mums ir 2 stundas un 30 minūtes, bet ar manu filmēšanu un bildēšanu, aizķeramies vēl uz 30 minūtēm, jo man tak vajag uzfilmēt vēl šos kalnus, tad tos un tad vēl auto braucot fonā tiem kalniem. Šos visus burvīgos kalnu skatus Jūs redzēsiet mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Esam nobraukuši aptuveni 2 stundas un ceļš visu laiku iet kalnā augša un kalnā lejā, līdz ceļa malā pamanām veikalu, Carrefour, stājamies nost un ejam sapirkt dažādus garšīgus ēdienus. Tā kā brokastis ir bijušas nepilnīgas, visiem gribās ēst un automašīnā notiesājam divas garās Franču bagetes, vienkārši plikas, bez nekā un ir sajūta ka ēdam kādu delikatesi.
Braucam tālāk un ir jau zīme Avoriaz, pagriežamies pa kreisi un braucot pa līkumotu ceļu, pēc 10 minūtēm redzam pirmās Avoriaz mājas, kas stalti slejās pašā kraujas malā. Visiem ir liels Wooow un acis šaudās uz visām pusēm, gan uz daudzajām slēpošanas trasēm, gan uz pašu ciematu.
Jo tuvāk braucam, jo sirds sitās ar vien skaļāk un spēcīgāk, emocijas automašīnā ir sakāpušas debesīs un gribās pēc iespējas ātrāk tikt līdz viesnīcai, nolikt mantas un doties iepazīt ciematu un skriet uz pirmajām slēpošanas trasēm.
Atrodam stāvlaukumu, kurā var izkraut visas mantas, salikt ragavām līdzīgās kastēs un vilkt pa sniegoto ciematu uz savu viesnīcu. Kamēr Jānis noliek automašīnu stāvlaukumā, mēs ar Rodrigo atrodam savu viesnīcu un tā, izrādās, ir viena no tuvākajām no stāvlaukuma, tādēļ tālu vilkt šīs ragavas ar somām mums nevajaga.
Ieradušies viesnīcā, mums reģistratūrā saka, ka vajadzēja viņiem zvanīt un viņi būtu atbraukuši ar sniega motociklu pakaļ mūsu somām, bet mēs esam nepacietīgi, vēlamies pēc iespējas ātrāk tikt viesnīcas numuriņā, iekārtoties un doties tālāk.
Iepazinuši savu divistabu apartamentu, ejam uz Tūrisma ofisu, kur mums sarūpētas jau slēpošanas pacēlāju kartes, 4 biļetes uz akvaparku, biļete uz izjādi ar zirgu un vēl dažādi suvenīri.
Netālu no Tūrisma ofisa ir arī slēpošanas inventāra noma, Antoine Ski, kur mums paredzēts ir tikt pie inventāra. Laipna veikala darbiniece mūs visiem nomēra kājas, izmēra augumus, piemeklē labākās slēpes un zābakus, arī man dēli un visu pārējo inventāru.
Izejam uz ielas, blakus kafejnīcām un restorāniem, uzvelkam slēpes un dēli un slīdam pa pilsētu lejā uz pirmo pacēlāju. Jā, dienas laikā šeit ir liela kustība, daudzi slēpo cauri pilsētai uz pacēlājiem, daudzi slēpo uz restorānu pusdienās, paēd un slīd tālāk, ik pa laikam arī zirgi ar kamanām pabrauc garām, tad sniega moči un bagiji ar ziemas ķēdēm.
Avoriaz, kas atrodas Francijā, ir viens no lielākajiem slēpošanas kūrortiem Alpos. Tā ir daļa no "Portes du Soleil" slēpošanas zonas, kas ir viena no lielākajām slēpošanas teritorijām pasaulē. Kopumā Avoriaz piedāvā vairāk nekā 650 km slēpošanas trases, kuras ir pieejamas visā Portes du Soleil reģionā, kas apvieno gan Franciju, gan Šveici.
Avoriaz konkrētajā kūrortā ir aptuveni 130 km trases, kas piemērotas visiem prasmju līmeņiem. Arī mūsu prasmju līmenim, kas ir starp ''vēl turos'' un ''gandrīz noturējos''!
Bet ja ņem ka šī ir tikai pirmā diena un sen nebijām baudījuši kārtīgus kalnus, tad katram pa 3 kritieni, 4 stundu laikā ir pat ļoti pienemami.
Šeit to trašu ir tik daudz, ka var apmaldīties, mēs zinājām kur slēpot tikai pateicoties Jānim, jo viņš šeit vairākas reizes jau ir bijis, bet pirmajā reizē šeit vajag kādu gidu, vai slēpošanas navigāciju.
Pēc noslēdzošā brauciena, piebraucām pie bāra, kas ir pa ceļam uz mūsu viesnīcu, kur notiek kārtīga ballīte un jautrība, visi ir sakāpuši uz galdiem un dejo mūzikas ritmā. Skats iespaidīgs un tā vien gribās ielekt bariņā, iedzert aliņu un padejot, bet šodien nekādīgi tas nesanāks, sāp visas maliņas tik traki, ka nezini kā tikt līdz viesnīcai, kur nu uzkāpt vēl uz galda un padejot!
Bet rīt noteikti iejuksim šajā jautrajā bariņā! ( ha, ha, laba apņemšanās, pats sev neticu!)
Viesnīcā pārģērbjamies, aizejam līdz veikalam, sapērkam visu vakariņām, grillētu vistu ar Franču garajām bagetēm, daudz ūdeni un uz balkona, vērojot saulrietu ieturām kārtīgas un skaistas vakariņas.
Pēc vakariņām aizejam vēl uz viesnīcas saunu, izpeldamies baseinā, kurā varam izpeldēt arī ārā un baudīt skaisti izgaismoto Avoriaz pilsētiņu.
Vakars kā vakars, tikai mums ar Janis Kronis dažādas sāpītes un kaites parādās, bet nāks rītdiena, šīs sāpītes jau aizmirsīsim, cerams.
Eiropas ceļojuma 8.diena, apmaldāmies Avoriaz trasēs!
Šis rīts sākas ar brokastīm viesnīcā un, kopš Stena Line prāmja, brokastis katru rītu paši taisījām un Jūs jau lasījāt kā mums veicās ar tām brokastīm, iepriekšējā rītā bija tikai viena ola ar tēju.
Tad nu šoreiz kārtīgi paēduši, gan svaigu lasi, gan dažādas gaļiņas, augļus un pankūkas, esam gatavi kāpt uz slēpēm un dēļa un braukt kalnos.
Pirms brokastīm izgāju uz balkona un visi kalni bija biezā miglā, mēs jau sabijāmies, ka šodien būs jāiztiek bez slēpošanas, bet kamēr ēdām brokastis, laiks noskaidrojās un velkot slēpes jau sāka spīdēt pat saulīte.
Visas slēpes un ekipējumu turam pagrabstāvā, kur katrā skapītī ir sildītāji un ventilācija, lai viss pēc iespējas ātrāk izžūst. Paņem savas slēpes vai dēli, atver durvis uz āru, uzvelc ekipējumu un slīdi pa kalnu lejā, cauri pilsētai uz pirmo pacēlāju.
Tā arī izdarījām mēs un jau pēc 15 minūtēm sēžam pirmajā pacēlājā un dodamies kalnā.
No kalna brucam uz otru pusi, jo tur ir pacēlājs kas uzvedīs vēl augstāk kalnā, trases pa nakti ir izlīdzinātas un braukt tagad ir tīrākā pasaka. Cilvēku maz, spīd saulīte, slīd labi un skati ir pasakaini skaisti.
Tikuši lejā braucam atkal kalnā, tikai šoreiz uz nedaudz citu pusi, kā iepriekšejā dienā, atkal braucam lejā un atkal ar citu pacēlāju braucam augšā, šoreiz esam sasnieguši jau Šveices virsotni un braucot atpakaļ mēs iebrauktu Francijā, bet braucot uz otru pusi, mēs brauktu pa Šveices teritoriju. Izvēlamies kādu platāku trasi, bet īsti neredzam kur beigās tā mūs novedīs, riskējam un braucam, bet izrādās šī trase ir ļoti gara un zemākajā posmā, kas iet cauri mežam, tā trase ir daudzu kilometru garumā un lēnām attālinās no mūsu pilsētiņas. Tā mēs sākumā domājām, ka lēnu garu attālinās, bet beigās izrādījās, ka mēs esam aizslēpojuši pat ļoti tālu. Te varētu vēl ilgi stāstīt par mūsu piedzīvojumu kalnos, bet īsumā bija tā, mums nācās vēl 5 reizes uzbraukt augšā un nobraukt lejā, lai tiktu atpakaļ līdz mūsu pacēlājam un līdz mūsu Avoriaz trasei, kas noved līdz pat pilsētai. Nobraucām kopā 5 stundas, nezinu cik daudz kilometrus, bet noteikti ka daudz, atslēpojot mājās, pat Rodrigo, kurš vakar vēl teica ka slēpot varētu 10 dienas pēc kārtas, šodien saka, laikam pietiek šodienai.
Ejam uz numuriņu un pārģērbjam sausas drēbes, man uz ceļiem ir sporta aizsargi un 5 stundu laikā tie ceļus un kājas tik ļoti ir nospieduši, ka mani ikru muskuļi ir uzpampušī kā galvas. Tādus es redzēju pirmo reizi, bet labi ka mums līdzi ir masējamā pistole un 30 minūšu laikā mani ikri atgūst daudz maz cilvēcīgu izskatu.
Atpūtušies numuriņā, izjam pastaigāt pa pilsētu, Rodrigo nointervē vairākus cilvēkus, atkal iepērkam ēdienu, vakariņām, vietējā veikalā un dodamies uz saviem apartamentiem. Runājot par cenām, tad šeit, 1800m virs jūras līmeņa un tik populārā slēpošanas kūrortā, cenas veikalā ir līdzīgas ar mūsu veikala cenām, tā ka mēs ar savu dzīves līmeni esam sasnieguši Francijas kalnu kūrortus un mums vairs nenākas šausmināties par veikalu cenām, kā tas bija pirms vairākiem gadiem. Pagājušajā gadā pie manis bija ciemiņi no Francijas un par daudzām cenām, Maximas veikalā, šausminājās viņi!
Vakaru pavadījām viesnīcas numuriņā, saunā un baseinā, kā arī vakarā uzlidojām ar dronu, lai redzētu kā pilsēta, nakts stundās, izskatās no putna lidojuma.
Eiropas ceļojuma 9.diena. Migla, sniegputenis un vakariņas ledus restorānā.
Ka jau katrs rīts, arī šis sākas ar iziešanu uz balkona un secinām, ka blakus viesnīcu nemaz nevar redzēt, ir bieza migla un snieg sniegs.
Ejam brokastīm un ceram ka migla izklīdīs, bet pēc brokastīm tā ir vēl biezāka. Es palieku numuriņā un gaidīšu kad atbrauks ciemos Arturs Udris ar sievu un bērniem, bet Janis Kronis ar abiem puišiem tomēr saņemās un dodās kalnos slēpot.
Ap 10.00 jau Artūrs ir atbraucis un eju viņus sagaidīt, tikmēr arī mūsu slēpotāji ir atgriezušies un visi kopā ejam uz pilsētiņas centru slidināties ar ragavām.
Pabaudījuši kādu laiku ziemas priekus, pikošanos un ragavu nobraucienus, ejam pusdienās uz vietējo restorānu, Artūrs mums pasūta Raclette, šis ir tradicionāls ēdiens, kurā īpašu Raclette sieru karsē (parasti ar speciālu Raclette grilu) un tad izkausēto sieru nokasa uz kartupeļiem, gaļas, dārzeņiem vai maizes. Mēs visi ne tikai kārtīgi paēdām, bet pat pārēdāmies, visu sieru neapēdām un gaļiņas paņēmām līdzi uz viesnīcu.
Artūrs pēc pusdienām dodās atpakaļ uz mājām, uz Ženēvu, bet mēs esam apņēmības pilni mēģināt atkal doties kalnos slēpot. Uzvelkam ekipējumu, tiekam līdz pirmajam pacēlājam, izslēpojot cauri visai pilsētai un ceļamies pirmajā kalnā. Lai arī man ir maska un pilns ekipējums, augšā es saprotu, ka mans uzdevums ir tikt līdz viesnīcai un vispār saprast kurā virzienā ir viesnīca. Iekļaujos visu slēpotāju plūsmā, kas aptuveni ir bruņurupuču ātrums un mēģinu virzīties uz pilsētu, bet Jānis ar puišiem ir jau pieredzējuši slēpotāji, zaķīši miglā, tie riskē un dodas kalnam otrā pusē. Sasprindzinot redzi un uz ožu, atrodu savu viesnīcu, laimīgs novelku ekipējumu un eju uz numuriņu atpūsties. Pēc 40 minūtēm ir pārējā komanda klāt un arī viņi ir laimīgi atgriezušies un nav ne mazākās vēlmes to atkārtot.
Vakarā mums ir paredzētas vakariņas restorānā Igloo, kas atrodas nelielā uzkalnā un visas sienas ir no sniega un ledus. Jau iepriekš saņemam e pastu, ka jāģērbjas ir silti un jāgatavojas nelielai pastaigai.
Lēnu garu izejam cauri pilsētiņai, migla ir pierimusies un var redzēt skaisti sasnigušas egles un viesnīcu jumtus, lai arī Ziemassvētki bija pirms nepilniem 3 mēnešiem, ejot cauri pilsētai ir īsta svētku sajuta, daudzās eglēs vēl joprojām ir svētku rotājumi.
Izgājuši cauri pilsētiņai, ieejam kādā viesnīcā un nolaižamies ar liftu daudzus stāvus zemāk. Tā kā šī pilsētiņa ir klintīs iekļauta, tai ir vairāki līmeņi un no šī līmeņa var nolaisties ar vagoniņu līdz pat Morzina pilsētiņai. Savukārt mums šeit ir jāgaida kāds cilvēks, kas atnāks mums pakaļ un pavadīs kalnā. 15 minūtes stāva kāpiena un esam sasnieguši restorānu.
Skats no šī kalna uz pilsētiņu ir kā no pasakas, viss ir skaisti sasnidzis un vakara krēslā ir sadegtas gaismas. Pat pretējā klints ir izgaismota un mēs tā aizraujamies ar pilsētas bildēšanu un filmēsanu, ka aizmirstam par restorānu.
Bērni ieiet pirmie un trešajā ledus istabā atrod mūsu galdiņu un iekārtojas uz koka krēsliem. Pabeidzis bildēt pasaku ciematu, dodos arī es iekša, sniega alā, Igloo ledus restorānā un pirmā telpa ir bārs, ar sienās izgrieztiem Šreku un Fionu. Nākamajā telpā ir vairāki saklāti galdi citām kompānijām un arī sienās no sniega ir izgrebti dažādi mākslas darbi.
Ieņēmuši vietu pie sava galda, mums atnes dažādus dzērienus un galveno šī vakara ēdienu, Fondju. Pasmejamies ka šodien mums visi ēdieni ir tikai no siera, sākam vakariņas. Man un Rodrigo šī ir otrā reize kad ēdam jau šo ēdienu un mums tas tīri labi garšo. Rodrigo mūs pārsteidza un apēda visu maizi ar sieru, mēs ar Jāni, labi ja pusi apēdām no tā ko Rodis pievārēja. Saldajā vēl tikām pie vafeles ar Nutellu un sajutuši vēsumu pie savas miesas, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.
Ejot lejā pa kalnu, pa platu slēpošanas trasi, bērni iztrakojās uz nebēdu, šļūca uz dibena, ripoja, meta kūleņus un pikojās. Savukārt mēs ar Jāni, nespējām nopriecāties par skaisto Avoriaz pilsētiņas zimeas ainu.
Tikuši atpakaļ viesnīcā, uzlidoju ar dronu, uzfilmēju dažus skaistus skatus un ātri vien dodamies pie miera, ar cerību, rītu sagaidīt saulainu.
Eiropas ceļojuma 10. diena. Migla turpinās, bet riskējam slēpot.
Šorīt migla ir vēl biezāka kā vakar un sniegs turpina snigt, ārā pa logu dzirdamas kā garām braudz sniega tīrīšanas automašīnas un kalnos spridzina, lai veidotos lavīnas vēl pirms cilvēki ir sākuši slēpot.
Ejam brokastīs, satiekam vienu ģimeni no Anglijas un viņi ir apņēmības pilni riskēt un braukt kalnos slēpot.
Tā kā mums šī ir noslēdzošā diena Francijā, pēc brokastīm piekārtojam visas savas mantas, aizejam uz pirti un baseinu, bet Jāni dīda nemiers un viņš gatavs izmēģināt kalnus un saprats cik tad liela migla ir uz kalniem.
Paiet 30 minūtes, Jānis zvana un saka lai mēs ģērbjamies, neesot tik traki ar to miglu un slēpot varot, arī cilvēku neesot tik daudz.
Ģērbjamies, slēpojam uz pilsētiņas apakšējiem pacēlājiem un tur ir viens no trijiem, ko neesam vēl mēģinājuši. Sēžamies uz pacēlāja un dodamies kalnā augšā uz 2300 metriem virs jūras līmeņa. Jau pēc 5 minūtēm, saprotam ka migla ir atgriezusies un mēs neredzam priekšējo pacēlāja sēdekli.
Uzbraukuši kalna virsotnē, redzam aptuveni 15 metrus un tikai skatoties uz citiem cilvēkiem, saprotam kurā virzienā ir trase un kur ir jāslēpo. Lēnus garu un bez steigas slīdam lejā, daudzi mūs apdzen un atraujās, bet mēs netrakojam, kādā brīdī paliekam vieni un priekšā, knapi pamanāms, slēpo viens vīrietis, sarunājam ka sekojam tam vīrietim, jo noteikti viņš zina kur jāslēpo. Pēc dažam minūtēm viņa vairs nav, paliekam vieni, bet slēpojam tajā virzienā kur tikko vēl bija šis vīrietis. Izrādās mūsu gids, ja tā to var nosaukt, ir izslēpojis no trases un apgāzies un cenšas atrast savas slēpes.
Nedaudz zemāk, biezā migla ir izklīdusi un esam tikuši jau līdz vakardienas ledus restorānam, kas ir pavisam netālu no pilsētiņas. Tiekam līdz pacēlājiem un kāpjam vienā no tiem, kur slēpojot no kalna mēs varam pieslēpot tieši pie viesnīcas durvīm. Bet tikuši kalnā, redzam ka migla ir nedaudz ritējusies arī šajā nogāzē un riskējam doties uz otru kalna pusi.
Šeit jau mums klājas daudz labāk, trases ir lieliskas, redzamība laba, pa 2 naktīm ir sasnidzis daudz sniega un mežos ir ierīkotas mazas trasītes, līdzīgas kā pumptrack, kur brauc ar skūteriem un skrituļdēļiem. Protams, Rodrigo ar Artūru vairāk patīk braukt pa šīm mazajām trasēm, nekā slīpēt tehniku pa platajām un lielajām trasēm. Arī es iebraucu vienā meža trasē, kopā ar Rodrigo un tieši pirms izbraukšanas no meža kārtīgi nolieku uz acīm. Pieceļos, noņemu dēli, pirmā doma vai nav kas satraumēts, itkā nekas nesāp, bet velkot atpaakaļ dēli, jūtu ka roka, pie pleca, sāp un esmu ko sastiepis. Domāju sīkums vien ir, līdz kāzām sadzīs, bet pēc 10 minūtēm, kur ir vislīdzenākā un lēnāka trase, nolieku vēlreiz uz acīm, jo cilvēki sastājušies barā un garām tiem netikt. Nokrītu tieši tāpat kā iepriekšējā reizē un šoreiz jau krītot jūtu savu roku, saprotu ka neliela trauma tomēr būs.
Nobraucam līdz lejai, uzbraucam ar citu pacēlāju atkal kalnā, lai tiktu līdz mūsu viesnīcai un Francijas slēpošana ir noslēgusies, kādam veiksmīgāk, kādam ne tik ļoti. Kamēr jaunieši dalās iespaidos par piedzīvoto uz kalna, es sēžu vannas istabā un turu sniegu uz savas sapošas rokas. Sporta laikā man ir bijušas tik ļoti dudz un dažādas traums, ka šī manu garastāvokli nu nekādīgi nesabojās.
Viesnīcā uzēdam pusdienas, roltonus un kartupeļu biezputru, aiznesam atdot visu ekipējumu un dodamies uz akvaparku. Ar stundiņu mums pietiek lai izbaudītu baseinu, āra džakuzī un vienu ūdens slidkalniņu.
Uz viesnīcu dodamies caur veikalu, sapērkam ko vakariņām un turpinām kārtot mantas, jo rīt no rīta jāceļās, jāēd brokastis un jābrauc tālāk uz Itāliju. Mūsu Nissan Qashqai ir mūs jau nogaidījies.
Eiropas ceļojuma 11. diena, mainām lokāciju no Francijas uz Itāliju!
Rīts sākas ar nelieliem pārdzīvojumiem, jo tieši dienā kad ir jābrauc projām, sāk spīdēt saule un trases no balkona izskatās lieliski. Stāvam visi četri uz balkona un bēdīgi raugāmies uz kalniem, kurus šodien tā arī neiekarosim.
Ejam brokastīs un viens otru mierinām, ka cerams Itālija mūs sagaidīs ar labu un saulainu laiku.
Pēc brokastīm savācam visas mantas, es uzlidoju ar dronu un tieku pie lieliskiem kadriem, mākoņi ir ielejā, tieši zem mūsu pilsētiņas viesnīcām un kalni ir saules apspīdēti. Paldies par dronu GPSPRO.LV
Nonesam visas mantas lejā un izejam vēl uzfilmēt dažus pilsētas kadrus, garām jāj zirgs un velk ragavas un mēs atceramies ka neesam iztērējuši savu dāvanu karti, braucienu ar zirga pajūgu, tādēļ uzmetam kučierim ar roku, tas apstājas un izbraucam vienu apli pa pilsētiņas centru.
Šodien ārā ir -2 grādi, pilsēta ir pielieta ar saules gaismu, visur cilvēki braukā ar slēpēm un dēļiem, bāros skan mūzika, bet mums ir jāpamet šī pasaku zeme un jādodas 10 stundu braucienā uz Itālijas Dolomītiem.
Ja Jums patīk ziemas sports, ziemas izklaide un skaistas pilsētiņas, Jums noteikti vajadzētu atbraukt uz Avoriaz, šeit Jūs noteikti būsiet pārsteigti par redzēto šis paliks atmiņā uz mūžu.
Mūsu somas tiek atvestas ar bagiju uz auto stāvvietu, bet Jānis atdzen mūsu automašīnu, Nissan Qashqai ar lielu sniega kārtu uz jumta un motora pārsega. Piekraujam auto ar mūsu daudzajām somām un dodamies ceļā.
Sarunājam pēc kilometra apstāties, lai uzfilmētu kā izskatās pilsētiņa no attāluma, bet jau pēc dažiem simts metriem iebraucam biezā miglā un redzam tikai apsnigušās egles un serpentīna ceļu, kas ved lejā no kalna.
Nobraukuši no kalna, migla izklīst un turpinām braukt Itālijas virzienā. Uzbraukuši uz autobāņa, priekšā redzam sniegotus kalnus, bet virsotnes noslēpušās biezos mākoņos, ik pa laikam uzspīd saule, bet daudzi kalni šodien kautrīgi un pilnībā mums nerādās. Kaut kur starp šiem kalniem ir arī Monblāns, bet kurš un kur nesaprotam.
Pēc laika Jānim gribās kafiju un braucam pirmajā benzīntankā, noliekam automašīnu stāvlaukumā, izkāpjam no auto, bet blakus piestājas busiņš, atver logu un saka mums čau, izrādās paziņa no Dobeles. Tas tik bija pārsteigums, satikt pazīstamu cilvēku, pilnīgi svešā un tālā no Latvijas vietā. Parunājuši minūtes 20, katrs turpinām savu ceļu un jau drīz braucam cauri Monblāna tunelim, kas savieno Šamoni un Itāliju.
Šajā tunelī 1999.gada 24.martā izcēlās milzīgs ugunsgrēks un gāja bojā 39 cilvēki. Ugunsgrēks izcēlās, kad Beļģijas kravas auto, kas veda miltus un margarīnu, aizdegās tunelī. Liesmas un dūmi ātri izplatījās, izraisot vienu no smagākajām katastrofām Eiropas transporta vēsturē. Pēc šī notikuma tunelis tika slēgts uz vairākiem gadiem un atkal atvērts 2002. gadā ar uzlabotiem drošības pasākumiem.
Samaksājuši 54 Eur, esam veiksmīgi tikuši cauri tunelim un iebraucam Itālijā.
Turpinām ceļu Milānas virzienā un lēnu garu kalni paliek ar vien mazāki un mazāki, zāle paliek zaļāka, brīžiem pat redzami ir ziedoši aliču koki un daudziem krūmiem jau ir lapas. Ik pa dažiem kilometriem, redzam senus fortus, pilis un nocietinājumus, šeit jūtama vēstures elpa ik uz soļa redzamas senas ēkas. Ja tik būtu vairāk brīva laika, noteikti apstātos un pastaigātos.
Tuvojamies Milānai un saproyam ka vēlamies ko uzēst, izlemjam iebraukt pilsētas centrā, atrast kādu kebabu un pie reizes uzpildīt degvielu, jo uz autobāņa cena par degvielu ir 1.95 Eur par litru, bet pilsētā ielējām par 1.74 Eur par litru. Atrodam arī garšīgu kebabu un par 45 Eur visi četri kārtīgi pieēdamies.
Tālāk mūsu ceļs ved uz Bergamo, ezeru Iseo un tālāk jau cauri kalniem uz mūsu viesnīcu, Michela - Trentino.
Pacēlušies kādā no kalnu pārejām, piedzīvojam atkal biezu miglu, sniega kupenas ceļa malā ir vismaz metru lielas un visi ciemati atgādina kādu skaistu Ziemassvētku pilsētiņu.
Kopā ceļā pavadījuši 11.5 stundas, esam nonākuši viesnīcā un uzreiz dodamies vakariņās, otro reizi visa ceļojuma laikā mēs ēdīsim kaut ko citu kā roltonus.
Paldies mūsu ietilpīgai automašīnai Nissan Qashqai, kas pēc katra veikala apmeklējuma tik un tā atrod kādu brīvu vietiņu, jaunajām lietām.
Eiropas ceļojuma 12.diena. Apmaldāmies Dolomītos.
Šodiena ir pirmā pilnā diena Itālijā, pēc vakardienas garā pārbrauciena, nakti gulējām labi, bet rīts mūs sagaida ar miglu un lietu.
Paēdam gardas brokastis, Itāļu Kruasānus, kafiju, pankūkas ar šokolādi un omleti.
Saģērbjamies slēpošanas dŗēbēs un braucam uz netālo ciematiņu, kur tiekam pie Ski Pass un inventāra. Noliekam savu lielisko Nissan Qashqai stāvlaukumā, kāpjam uz 2.stāvu un ejam uz pacēlāju.
Par sniega esamību, kalnos, pagaidām liecina tikai daudzie slēpotāji, kas stāv rindā ar ekipējumiem rokās. Iekāpjam pacēlājā un, lietum sitoties pret logu un jumtu, braucam kalnā.
Pēc 10 minūtēm esam sasnieguši pirmo kalnu, kāpjam ārā no vagoniņa, bet mums saka ka jābrauc ir tālāk un dzen atpakaļ vagoniņā. Vēl 10 minūtes un jau izkāpjam sniegā, migla liela un redzamība ir maksimums 50 metri. Pirmais jautājums, kurā virzienā slēpot? Bet atbildes nav, jo trases ir visos virzienos un kurā labāka, nav saprašanas
11.30 mums šodien ir jātiekās ar Alberto, Tūrisma ofisa direktoru un viņš mums ir atsūtījis restorāna nosaukumu, kas arī atrodas kalnos, kādā no slēpošanas trasēm. Ieslēdzam navigāciju un cenšamies saprast kurā virziena mums ir jāslēpo, bet trases ir tik līkumotas, ka visu laiku riņķojam apkārt un apkārt, bet uztrāpīt uz īsto vietu nevaram.
Ap 11.00, cauri biezajai miglai, saredzam ko līdzīgu mūsu nosaukumam, pieslēpojam tuvāk un tiešām esam īstajā vietā. Es palieku gaidīt Alberto, bet Jānis ar puišiem uzšauj vēlreiz kalnā un nolaižl pāris reizes pa sarkanajām un zilajām trasēm.
Satiekam Alberto, izrunājam par turpmāko dienu plāniem, paēdam pusdienas, padzeram tēju un atvadāmies, Alberto tālāk slēpo lejā uz pilsētu, bet mēs vēl dažas reizes izlemjam uzbraukt kalnā un nobraukt pa trasēm, kas vēl nav mēģinātas. Šī bija mūsu šīs dienas lielākā kļūda.
Šeit varētu rakstīt ilgi par mūsu piedzīvojumiem slēpojot, bet fināls bija tāds, esam kalnu vidū, gandrīz vieni paši, citu slēpotāju nav, visi pacēlāji jau slēgti, kurā virzienā ir jāslēpo mēs nezinām. Stāvam, kasam galvu, skatāmies navigācijā un kartē, līdz izlemjam doties pa trasi, kas ir no mums pa labi. Slēpojam, slēpojam, sāk līt lietutiņš, migla joprojām ir bieza un pēc 15 minūtēm esam noslēpojuši līdz pacēlājam, kas iet lejā uz pilsētu, bet arī tas ir jau slēgts.
Novelkam slēpes un dēli, paejam 200 metrus tālāk, uz lielas viesnīcas pusi un ieraugām vēl vienu pacēlāju, tas tomēr vēl strādā, kāpjam ātri iekšā un braucam no kalna lejā.
Lejā migla ir izklīdusi, bet lietus vēl līst, atrodam autobusu, bet tas saka ka brauks citā virzienā, ejam meklēt citu transportu, lai tiktu līdz mūsu Nissanam un viens vietējais iesaka vilcienu. Pēc 10 minūtēm jau sēžam vilcienā un jānobrauc ir tikai viena pietura, izkāpjam no vilciena un tāda laime ir ieraudzīt mūsu zilo Qashqai!
Pārguruši, bet priecīgi par daudzajiem noslēpotajiem kilometriem, braucam uz viesnīcu, ejam uz Spa, vakariņās un gulēt.
Ar labu nakti un tiekamies atkal jau rīt, kad brauksim augstu Dolomītos, apskatīties burvīgos kalnus no pašas augšas.
Ceļojuma 14.diena. Beidzot saule un sirds priecājas par sniegoto kalnu ainavām!
Šoreiz mazāk rakstīšu, bet vairāk ielikšu skaistas kalnu bildes.
Atverot no rīta acis, pirmais skats ir ārā pa logu un beidzot tur nav migla, bet tālumā redzama saule, prieks neizsakāms, beidzot mēs redzēsim kādi kalni mums ir visapkārt.
Paēdam brokastis un ātri steidzam uz kalniem, jo 9.00 mums ir sarunāta tikšanās ar Alberto, mūsu jauno draugu no Tūrisma ofisa.
Kalnos esam 9.05, satiekam Alberto, izliekam visas slēpošanas mantas no mūsu glaunā Nissan Qashqai, sākam ģērbties un saprotam, viens zābaku pāris mums ir lieks. Bērni lielajā steigā ir paņēmuši kādus liekus snovborda zābakus! Sarunājam ar Alberto lai viņš piezvana uz viesnīcu un izstāsta situāciju. Pasteidzoties laikam uz priekšu, varam izstāstīt ka vakarā, atgriežoties no kalniem, iegājām veikalā, nopirkām vīna pudeli, ielikām zābakā un zābakus nolikām atpakaļ vietā. Pēc laika, viesnīcas koridorā, vīrietis ar gariem matiem iet garām Artūram, ar vīna pudeli rokās, un smaidot saka, paldies.
Ir 9.20, esam saģērbušies slēpošanas kostīmos un sēžam pacēlājā, kopā ar Alberto, viņš šodien ir sarunājis slēpošanas treneri, kas jauniešiem pamācīs tehniku.
Pejo ir populārakais slēpošanas kūrorts ģimenēm ar bērniem un šis ir arī nacionālais parks, tādēļ šeit nedrīkst veidot daudz jaunas trases un to garums šeit ir tikai 20km, toties augstums no kuras sākas viena no trasēm ir 3000m virs jūras līmeņa. Šeit ir gan sarkanās, gan arī iesācēju kalniņi, bērniem.
Uzbraukuši pirmajā kalnā, redzam ļoti daudz ģimenes ar bērniem un apkārt, pārsvarā, skan Poļu valoda.
Satiekam savu huļigānu skolotāju un palaižam bērnus pirmajā nobraucienā, Jānis seko līdzi ar gopro kameru, es no lejas filmēju ar lielo kameru. Pēc pirmā nobrauciena, skolotāja saka ka šiem šis esot par vieglu, ir jābrauc uz lielāko kalnu. Mēs ar Alberto arī piebiedrojamies un braucam uz 3000 m. kalna virsotni.
Uzbraukuši augšā, saprotam ka šeit ir bieza migla, tādēļ ieejam pasēdēt kafejnīcā, ar cerību ka migla izklīdīs. Pēc 15 minūtēm migla ir nedaudz izretinājusies, bet tikko sākam braukt lejā, migla ir vēl biezāka un atkal nevar neko redzēt. Tiekam līdz lejai, skolotāja paslavē jauniešu, mēs no viņas atvadāmies, bet paši, kopā ar Alberto, slēpojam lejā no kalna, līdz pat automašīnas stāvlaukumam, kur jau no miglas nav miņas un spīd saulīte. Kopā ar Alberto pirmo dienu kad neesam apmaldījušies!
Trase ir lieliska, gan pietiekami plata, gan pietiekami ātra, gan arī pietiekami lēzena lai šeit varētu mācīties pareizu tehniku, arī man, pēc 3 gadu snovošanas, beidzot sanāk daudzas lietas izpildīt tehniskāk un jau stabilāk stāvu uz dēļa.
Jānis ar jauniešiem pavizinās pa trasēm, es uzlidoju ar dronu un pafilmēju skaistos skatus, pienāk pusdienas laiks, paēdam gardu Itāļu zupiņu un citus gardumus, satiekam jauniešu skolotāju, Rodrigo viņu nointervē un tikmēr kalnos pilnībā ir izklīdusi migla.
Es nobraucu ar pacēlāju līdz automašīnai atstāt visas kameras un steidzos atpakaļ kalnā, lai visi kopā varētu nobraukt vēlreiz no 3000m, bet jau bez miglas un baudot skaisto kalnu skatus, visapkārt.
Braucam un kaifojam, stājamies un bildējam, līdz pēc 30 minūēm esam pie automasīnas, arī Alberto mūs tur gaida un pavada līdz Spa centram, kur 2 stundas mums ir paredzēta atpūta, baseinos un saunās.
Pēc baseiniem dodamies atpakaļ uz viesnīcu, ejam vakariņās un sēžamies pie datora atstāstīt Jums šodienas piedzīvojumus.
Laikam jau baigi īsāk nesanāca!
Ceļojuma 15.diena, atkal slēpojam un pārceļamies uz Madonna di Campiglio!
Nu šodien gan mazāk rakstīšu, gan jau Jūs esat piekusuši no maniem rakstiem.
Rītu sākam ar mantu un somu krāmēšanu, jo šodien jāpārvācas uz jaunu viesnīcu, kas atrodas Madonna di Campiglio. Iepriekšējās viesnīcas saimniece atļauj mūsu mantas atstāt numuriņā, kamēr mēs, dienas pirmo pusi, vēl izmantosim lai paslēpotu.
Alberto mums iesaka šodien uzbraukt Val di Sole kalnos, ar pacēlāju no Daolasa, kur pirmajā dienā mēs apmaldījāmies un dēļ biezās miglas neko neredzējām.
Šodien braucam kalnos un priecājamies par burvīgajiem kalnu skatiem, atceramies ka esam pa tādām trasēm braukuši, bet kādi apkārt ir skati, to redzam un saprotam tikai tagad.
Braucam un priecājamies, filmējam gan ar telefonu, gan ar jauno dronu un drīz visi skaistākie video materiāli būs redzami mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
12.30 mums paredzētas pusdienas kopā ar Alberto un tikai 30 minūtes pirms tikšanās, atrodam īsto kafejnīcu, jo trašu šeit ir daudz un uz visām pusēm ir izveidoti pacēlāji. Ja nav līdzi kartes, tad ātri var apmaldīties.
Šodien ne tikai ēdam pusdienās picu, bet arī mums ir tā iespēja uzfilmēt kā to gatavo un nointervēt kafejnīcas saimnieku. Dienas laikā šeit vidēji izcep 300-400 picas un šī pica patiešām bija ļoti garšīga, bet skats no pusdienu galda uz Dolomītiem bija fantatiski skaists!
Pēc pusdienām atvadāmies no Alberto un vienojamies atgriezties arī vasarā, bet mēs ar slēpēm un dēli dodamies lejā no kalna, lai atdotu īrēto ekipējumu un brauktu uz viesnīcu pēc savām mantām.
Piekrāvuši savu lielisko ceļojumu auto, Nissan Qashqai, dodamies uz Madonna di Campiglio, uz jaunu viesnīcu, Bonapace. Šeit mēs dzīvosim 3 naktis, līdz beidzot dosimies mājās, lai mazgātu drēbes un dotos nākamajā ceļojumā.
Iekārtojamies viesnīcā un dodamies iepazīties ar Alberta, sievieti kas ir Tūrisma ofisa vadītāja. Viņa mums izstāsta nākamo divu dienu plānu, aizejam uz blakus esošo ekipējuma īres kantori, izvēlamies ekipējumu un rīt no rīta to visu mums atgādās uz viesnīcu. Es beidzot esmu ticis pie snovborda stiprinājumiem, kas ir līdzīgi kā slēpēm, iekāp tajā un aizbrauc, nav vairs nekas jāstiprina un jāpievelk, katru reizi pēc pacēlāja.
Izstaigājam vēl pilsētiņas centru, atgriežamies viesnīcā, ejam baudīt baseinu un pirtis, bet astoņos jau jādodās vakariņās.
Vēl jāsēžas pie galda un jāraksta šīs dienas piedzīvojumu atskats, bet tāds sagurums, ka rīt celšos 5.30 un to pabeigšu!
Eiropas piedzīvojumu 16.diena, skaistākās trases, burvīgākie kalnu skati un melnā trase.
Tā kā vakar jau uzmērijām savus zābakus un izvēlējāmies ekipējumu, no rīta visas slēpes un zābaki gaidīja mūs jau viesnīcas inventāra žāvēšanas telpā!
Pēc brokastīm, ar Jāni, dodamies pakaļ Ski pass un jau pēc 30 minūtēm sēžām viesnīcas busiņā un dodamies uz pirmo pacēlāju.
Pirmais kalns, kurā uzbraucam ir Cinque Laghi, atstājam augšā somu ar dronu, nobraucam lejā, izmēģinām jauno ekipējumu, braucam vēlreiz kalnā un jau šoreiz braucam lejā un filmējam ar dronu, izmēģinām sekošanas funkciju un tā tīri labi strādā. Jau pavisam drīz izveidosim video, mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežm, par šo dronu, ar visiem skaistajiem kalnu skatiem. GPSPRO.LV
Nākamais kalns ir Pradalago un no abiem šiem kalniem, otrā pusē ielejai redzam skaistos Dolomītu kalnus un klintis un tieši šo kalnu tuvējās trases ir šodienas mērķis, tādēļ skatāmies karti un meklējam kādas trases, kas novedīs līdz pacēlājam, kas atkal uzvedīs kalnos, otrā pusē, tuvāk Dolomītiem.
Braucam un braucam, līdz nobraucam līdz pacēlājam, kas mūs uzved līdz pat Passo Groste, kas ir 2442m virs jūras līmeņa. No šī kalna var nobraukt nedaudz zemāk, iebraucot vienā no lielākajiem Eiropas snowboarda parkiem, Ursus un tad ar vēl vienu pacēlāju var pacelties līdz 2504m virs jūras līmeņa un izbaudīt burvīgos skatus uz klintīm visapkārt. Šeit uzlidojām vēlreiz ar dronu un skati no drona ir pasakaini, drīz tos varēs redzēt arī mūsu TikTok un Instagram kontos, Celot bez robezam un celotbezrobezam_tv.
Sabildējušies un safilmējušies, jaunieši izdomā ka vēlas izmēģināt melnās trases, mēs piekrītam un sākam savu braucienu pa melno trasi, kas ved uz pilsētu, Madonna Di Campiglio. Braucam un domājam ka tā melnā trase nav nemaz tik traka, līdz piebraucam pie noslēdzošā posma, aptuveni 200m gara nobrauciena, drīzāk 200 m gara nokritiena no kalna.
Par lielu izbrīnu mūsu launieši kā brauca tā aizbrauca, Jānis pēc viņiem arī kā tika līdz pusei un palika filmēt manu nobraucienu. Es apsēžos kalna malā un ir sajūta ka skatos no 20 stāvu mājas uz pilsētu un kājas karājas pāri sienai. Es saprotu ka jāsāk ko darīt, lai tiktu lejā, nedaudz izkustos un sāku šļūkt uz dibena, apstāties nevaru, dēli stipri spiežu sniegā, bet ātrums nemazinās, šļūcu un šļūcu, ar rokām cenšos bremzēt, ar dēli bremzēju, bet tas neko nedod, beidzot uzķeru kādu lielku sniega kupenu un apstājos. Šeit saprotu ka uz dibena šļūkt nesanāks, vajag celties kājās, bet sēžot uz sniega ar dibenu, es arī esmu gandrīz kājās, jo stāvums šeit ir milzīgs. Beidzot saņemos piecelties kājās un slīdu uz trases sānu, saprotu ka šādi man tas izdosies un cenšos noturēties lai nenokristu. Beidzot tieku līdz lejai un šis kalns vairs nav manā nākamajā sarakstā.
Braucam ar pacēlāju vēlreiz kalnā un nobraucam līdz lejai, pa sarkano un zaļo trasi, līdz sākuma pacēlājam un vietējā kafejnīcā uzsūtam divas 30 cm picas, vienu Kolas un vienu Sprite bundžiņu, kā arī 2 kausus alu, kopa par šo samaksājam 42 eur. Kā Janis saka, iepriekšējais rēķins Rīgas ieskrietuvē, trijiem cilvēkiem bija ap 60 Eur. Vai nu Rīgā ir dārgi, vai šeit, Itālijā ir lēti.
Paēduši picas, nevaram izlemt, braukt vēlreiz kalnā vai nebraukt, zvanam viesnīcai, sakām lai brauc pakaļ, bet šie atbild, ārpus pilsētas braucam tikai par maksu. Mēs saskatāmies un saprotam ka jautājums ir atrisinājies, braucam vēlreiz kalnā un slēpojam pilsētas virzienā.
Nevar neuzsvērt par pareizu drēbju izvēli uz kalna. Paldies veikals FANS Sporta veikals, kur mēs vienmēr papildinām savus ziemas drēbju krājumus, no zeķēm un termo veļas, līdz slēpošanas kostīmiem un ekipējuma. Ar pareizām drēbēm nav bijusi neviena reize kad mums būtu par aukstu vai par karstu, slēpo un baudi kalnus!
Pēc 40 minūtēm esam jau pilsētā un ar viesnīcas busu braucam uz netālu esošo viesnīcu. Pārģērbušies ejam uz veikalu un par 20 Eur sapērkam 2 lielos maisiņus ar dzērieniem un saldumiem un atkal saprotam, Latvijā viss šis noteikti maksātu dāŗgāk.
Vēl viena diena Itālijā un jau pēc dienas dodamies mājās.
Eiropas piedzīvojumu 17.diena, noslēdzošā diena Itālijas slēpošanas kūrortā!
Tā kā šī ir noslēdzošā diena, rītu sākam ar slēpošanu un dodamies uz tām trasēm, kuras vēl neesam izmēģinājuši. Nokļūstot Dos Del Sabion kalna virsotnē, atkal visapkārt paveras lieliski skati uz Dolomītiem un šodien saule tik stipri silda, ka daudzi cilvēki ir sasēduši sauļošanas krēslos un netraucēti bauda gan sauli, gan burvīgos skatus.
Nobraukuši aptuveni 25 km pa trasēm, esam atgriezušies savā pilsētiņā, piezvanām viesnīcas busiņam un pēc 4 minūtēm tas ir jau klāt.
Viesnīcā pārģērbjamies un izkustinām savu Nissan Qashqai, aizbraucam līdz blakus ciematiņam pēc picām un atrodam burvīgu piknika vietu, kur ne tikai uzēdam Itāļu picas, bet arī ierunājam dažus vārdus par saviem iespaidiem, ceļojumā.
Kamēr mēs runājam, mūsu drona baterijas un telefons tiek uzlādēts ar jauno uzlādes staciju EcoFlow, šādu staciju var izmantot tālākos ceļojumos kā arī braucot atpūsties pie dabas. Nopērkams M79 Internetveikals
Esam atkal viesnīcā, jaunieši skrien uz baseinu, bet mēs ar Jāni, pirmo reizi pa 17 dienām, atļaujamies 30 minūtes pa dienu pagulēt.
17.00 mums ar Rodrigo jābūt centrā, kur paredzēta intervija ar Madonna Di Campiglio pilsētas pacēlāju direktoru. Intervijas laikā uzzinām ka melnā trase, pa kuru vakar es nobraucu ar problēmām, ir nosaukta Maikla Šūmahera vārdā, jo viņam šeit kādreiz ir ļoti paticis slēpot. Kā arī izstāstīja ka dienas laikā kalnā uzbrauc no 11000 -23000 cilvēku. Pēc intervijas mums Bruno, direktors ar ko runājām, uzdāvina mums 2 skaistus džemperus un lielu kasti ar pastu, kas ražota blakus ciematā, ģimenes uzņēmumā.
Vakars atkal paiet viesnīcā, saunās, baseinā, vakariņas restorānā un jāsāk jau krāmēt somas, jo rīt pēc brokastīm izbraucam uz Latviju, navigācija rāda 22h.
Ar labu nakti un tiekamies atkal jaunos ceļojumos.