Neliels ieskats Dubaijā un pirmie iespaidi par Šrilanku.
Izlidojam no Stambulas 22.35 un Dubaijā ielidojam ap 04.30. Saguruši pēc nakts lidojuma un pēc negulētās nakts, tik un tā izlemjam, gribam doties uz pilsētu un redzēt Dubaijas galvenās un populārākās vietas.
Izejam pie taksometriem un sākam kaulēties par cenu, līdz beigās piekrītam par 2 stundu ekskursiju maksāt 120 Eur.
Izbraucam no lidostas ap 5.00 un taksometra vadītājs, džeks no Bangladešas, sola ka jau 6.00 būs gaišs un varēsim redzēt pilsētu gan nakts tumšajā laikā, gan arī saulei uzaustot.
Taksometra šoferis trāpījās ļoti izpalīdzīgs un draudzīgs, viņš aizveda mūs uz Burj Khalif, redzējām to no visām pusēm, izvadāja pa centru, pa Palmu, piestāja dažādās vietās un bildēja mūs pie katra objekta. Un viņam bija taisnība, redzējām pilsētu gan dienas tumšajā laikā, gan gaišajā, saulei uzlecot. Vienu vārdu sakot, ja Jums ir vismaz 5 stundas laika lidostā, Jūs noteikti varat doties līdz pilsētas centram un redzēt daudzas populārakās vietas.
Atgriežoties lidostā, sāk nākt miegs, galva kļuvusi nedaudz miglaina, no saguruma un negulētās nakts, un turpmākās 2 stundas cīnāmies, lai neaizmigtu uzgaidāmajā telpā.
Tikuši lidmašīnā, ieņemam savas ērtākās pozas un cenšamies iemigt, kādam tas veicās labāk, kādam ne tik labi, bet kopumā ceļš pagāja ātri un jau 16.30, pēc vietējā laika, ielidojām Šrilankā.
Uz Šrilanku esam devušies sadarbībā ar vietējo tūrisma centru, kas uzaicināja uzfilmēt filmu par šo valsti un viņi ir sagatavojuši lielisku 9 dienu programmu, tā lai mēs pēc iespējas vairāk redzētu un piedzīvotu.
Esam sarunājuši ar viņiem tikties lidostā, sagaidām savas somas, izejam pasu kontroli un ar visu viņu komandu tiekamies lidostā pie tūrisma centra. Mūs sagaida pats priekšnieks Jagath Perera un divas meitenes, kas uzkar kaklā mums lillā ziedu virtenes. Jagath iepazīstina ar visu komandu, mūsu turpmāko dienu gidu, mūsu šoferi, cilvēku kas visu liku būs līdzi no tūrisma centra un, saprotot, ka esam saguruši pēc garā ceļa, ļauj doties mums uz viesnīcu atpūsties un gatavoties rītdienai, kas sāksies jau 6.30 pēc vietējā laika vai 3.00 naktī pēc LV laika. Rītdiena solās piedzīvojumiem bagāta un gana interesanta, tādēļ ieradušies mūsu viesnīcā, JetWing Blue, mazgājamies un dodamies vakariņās.
Pirmais mans jautājums restorānā ir vai viņiem šeit ir papaija un viņiem patiešam tā bija. Pēc Šeišelu salu apmeklējuma man šis auglis ir tik ļoti iegaršojies, ka es pat skaitīju dienas, kad beidzot tikšu atkal pie papaijas un tā diena beidzot ir klāt. Papaiju ēdu pirms un pēc vakariņām, bet arī prējie ēdieni bija pagatavoti manā gaumē, starteris ar salātiem un vistas gaļu bija lielisks, vistas zupa atgādināja mūsu latviešu zupu, tikai nedaudz asāka un galvenais ēdiens, lielopa gaļa ar nūdelēm, Āzijas gaumē, bija perfekts dienas nobeigums. Kaut gan nē, perfekts dienas nobeigums bija pilns šķīvis ar papaiju.
Ziloņi, ziloņi un vēlreiz ziloņi.
Šrilankā ziloņu ir daudz un protams
tie piesaista tūristus.
Arī mēs ceļamies 5.30 un jau 6.30 dodamies ceļā, lai uzspētu laikā, kad ziloņi iet uz upi mazgāties.
Ierodamies ap 9.00 mazā ciematiņā, gids mūs ieved nelielā veikaliņā, kur saimniece izstāsta un parāda kā no ziloņu izkārnījumiem gatavo papīru. Šeit ir iespējams šo papīru arī nopirkt, gan kā kalendāru vai kā zīmējumu, vai vienkārši blociņu.
Pēc veikala apmeklējuma ejam uz viesnīcu, kas atrodas upes malā un kur varam vērot ziloņu mazgāšanos. Pašā upes krastā mums tiek uzklāts galds, lai baudītu brokastis un rīta kafiju.
Uzspējam paēst un padzert balto tēju sajauktu ar kafiju un jau 09.45 ejam uz galveno ielu, kopā ar gidu, kur var redzēt kā ziloņi nāk ārā no savas teritorijas, šķērso ielu un dodās upes virzienā. Sākumā ziloņi nāk pa vienam, tie esot jauni tēviņi, tos esot grūtāk savaldīt, tādēļ tie iet pa vienam un katram klāt savs pavadonis. Bet visinteresantākais bija, kad ielu šķērsoja mātes ar mazuļiem, vismaz 15 ziloņi un viens no mazajiem neaizgāja līdzi pārējiem, bet atnāca pie manis, tieši aiz barjeras, kur stāvēju, lai būtu drošāk uzfilmēt ziloņu maršu. Ilgi mazulim nesanāca ar mani aprunāties, jo atnāca kāds darbinieks un pavadīja to aiz barjeras un zilonēns ātri noķēra pārējos ziloņus un priecīgs kopā ar mammu devās uz upi peldēties.
Kā mūsu gids saka, šiem ir lieliska dzīve, divas reizes dienā tos ved uz upi mazgāties, tos baro ar augļiem un tiem vairs neliek strādāt, kā tas bija vēl pirms 50 gadiem.
Uzfilmējuši un redzējuši ziloņu mazgāšanās procesu, esam gatavi doties tālāk un jau pēc stundas, esam sasnieguši Sudraba templi, kas celts pirms vairāk kā 2000 gadiem. Lai ieietu tempļa teritorijā, ir jānovelk apavi un zeķes, bet brīžiem bruģis saulē ir tik ļoti uzsilis, ka ir jāskrien no ēnas līdz ēnai. Gids izstāsta dažādas interesantas lietas par šo templi, kāds mūks mums apsien striķīšus ap roku uz veiksmi, padzeram zālīšu uzlējumu un uzēdam vietējos saldumus. Uzvelkam atpakaļ apavus, kāpjam auto un braucam pusdienās.
Pusdienas ir kādā kafejnīcā, kur baro tūristus, kas atrodas šajā reģionā, par nepilniem 7 eur ir bufetes tipa pusdienas. Ir salātu bārs, zupa, dažādi otrie ēdieni, atsevišķi Šrilankas ēdieni, tēja, kafija un augļi ar saldumiem un saldējumu.
Kad vēders pilns, atkal dodamies skatīties ziloņus, šoreiz uz safari, kur ziloņi dzīvo brīvībā un pārvietojas kā vēlas, tādēļ gids brīdina, ka ne vienmēr var sastapt ziloņus. Nomainām busiņu pret safari džipu un laižam meklēt ziloņus. Mēs esam vairāk kā veiksminieki un ne tikai redzam lielos ziloņus, bet arī mātes ar mazuļiem un pat vairākās vietās. Ziloņi šeit nepievērš uzmanību nedz džipiem, kas brauc garām, nedz cilvēkiem, ne vēl kādam troksnim. Tie mierīgi ganās, ēd zāli un nesteidzīgi pāriet ceļu, lai nonāktu atkal jaunā pļavā.
Redzējuši pietiekami daudz ziloņus un dažus pāvus, dodamies atpakaļ uz busiņu un braucam turpat, blakus esošā viesnīcā, Cinnamon Lodge, piereģistrēties un iekārtoties numuriņā.
Ja šodien cēlāmies 5.30, tad rīt mums esot jāceļas jau 4.00, jo jābrauc vērot saullēktu. 4.00 pēc Šrilankas laika ir 00.30 pēc Latvijas laika. Kā mums tas sanāks nezinu, bet ļoti gribam redzēt saullēktu, tādēļ jādodas laicīgi pie miera. Ar labu nakti un tiekamies atkal rīt.
Piecos no rīta rāpjamies klintī, mācāmies gatavot šrilankiešu ēdienu un vienu nakti dzīvosim burvīgā viesnīcā, kur blakus ieejas durvīm spēlējas pērtiķi, bet uz terases ciemos var atnākt arī ziloņi.
Rīts sākas patiešām agri, jau pirms 5 rītā izbraucam uz netālu esošo Sigirijas kalnu vai Sigirijas tempļa drupām. Mūsu gids tikai no rīta izstāsta ka kāpiens kalnā un pēc tam nokāpt vēl lejā, aizņems vismaz 3 stundas.
Nobijušies no lielā kāpiena, esam paņēmuši līdzi ūdens pudeles, uzvilkuši ērtākos apavus un, uzreiz pēc pieciem no rīta, kad esam ieradušies Sigirijas auto stāvvietā, esam gatavi savam rīta sportiņam.
Ārā vēl ir tumšs, bet jau pēc 15-20 minūtēm paliek gaišāks un gids mums parāda šo Sigirijas klinti, kas majestātiski ir atklājusi visas savas stāvās klints malas un iedveš bailes, skatoties uz to no attāluma. Ejot tuvāk, tā paliek vēl lielāka un kreisajā klints malā ieraugām mazus cilvēku siluetus, kas rāpjas klintīs pa trepēm un tad saprotam, ka šis viss nav joks.
Gids pa ceļam vēl pastāsta dažādus interesantus faktus par šo teritoriju, par to ka tā būvēta vismaz pirms 1600 gadiem un ka tā iekļauta Unesco Pasaules mantojuma sarakstā. Šī vieta izceļās ar savu ūdens notekas sistēmu, kas darbojas vēl līdz mūsdienām.
Pieveikuši pirmos simts pakāpienus, saprotam ka viegli nebūs, ieslēdzu pulkstenī kāpšanas režīmu un sekoju līdzi savam pulsam, bet tas tā arī augstāk par 130 sitieniem minūtē neuzkāpj, vai nu esmu baigais sportists, vai arī kāpiens nav tik grūts. Pulss mani nomierina, kājas sāk pierast pie slodzes un pēc nepilnas stundas esam jau tuvu virsotnei. Atvelkam elpu, apskatām panorāmu, kas redzama daudzu kilometru attālumā, nobildējam draudzīgos pērtiķēnus un dodamies pretīm savam noslēdzošajam kāpienam.
Nedaudz vairāk par vienu stundu un esam sasnieguši kalna virsotni, uzkāpjam uz beidzamajiem pakāpieniem, nobildējamies, apskatām lielisko panorāmu un šeit redzam cik Šrilanka ir zaļa zeme, visapkārt vieni meži un zaļumi, pa vidam arī kādi lielāki un mazāki kalniņi, kas piedod šim skatam tādu pasakas piesitienu.
Uzfilmējam arī dažus skaistus skatus ar lielo kameru, atpūšamies, izbaudām šo skaistumu un esam gatavi doties lejā, jo brokastis viesnīcā ir tikai līdz 9.30 un ja labi pasteigties, mēs vēl varam uzspēt.
Visi šie burvīgie skati būs mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām! Ja vēl neesi piesekojis mūsu kanālam, labprāt Tevi redzētu savā bariņā.
Pa ceļam lejā, gids mums vēl parāda senas bildes, kas bildētas pirms Unesco piešķīra šim objektam neaizskaramību un izsaka varbūtību, ka kādreiz cilvēki uz šejieni tika caur klints vidieni, bet Briti, savas valdīšanas laikā šīs ejas ir aizmūrējuši. Vēl redzam senus zīmējumus, kurus nedrīkst bildēt un filmēt, jo tie tādā veidā bojājoties, ātri izskrienam muzeju un steidzamies uz viesnīcas brokastīm.
Viesnīcā ierodamies 10 minūtes pirms brokastīm vajadzētu slēgties, bet mēs neesam vienīgie vēlie putni, ar mums kopā brokasto vēl bariņš viesnīcas ciemiņu.
Brokastis kā jau brokatis, bet ēdiena izvēle milzīga, es izvēlos omleti un 2 šķīvjus ar svaigu un gatavu papaiju, nu un vēl dažādus svaigus augļu dzērienus.
Pēc brokastīm mums ir 1.5h brīva laika, tādēļ izmantojam to lietderīgi, beidzot ielecam arī baseinā un 20 minūtes parādam sevi saulītei.
Pēc 11 izbraucam uz savu nākamo piedzīvojumu un tas šoreiz ir īstu lauku stilā, vispirms braucam ar ratiem, ko velk bifeļi, pēc tam braucam ar Kubotas motobloku, tad pārsēžamies laivā, kapteinis mūs ieved ūdensrozēs un ūdens lilijās, uztaisa mums cepurītes un meitenēm ziedu krelles.
Nonākuši atkal krastā, mūs sagaida māju saimniece, kas aicina savā namiņā, kur uzņem ciemiņus un šeit viņa mums demonstrē kā gatavot dažādus vietējos ēdienus, ļauj arī pašiem ko izmēģināt un ,visbeidzot, ieturam maltīti. Saimniece ir pagatavojusi vismaz 8 dažādus ēdienus un gribot negribot tie visi ir jānogaršo. Visi produkti ir audzēti uz vietas, pat rīsi, visi ēdieni gatavoti uz vietas, uz uguns no bambusa kātiem. Viss ir ļoti garšīgi un šāds piedzīvojums, uzēst pie vietējās saimnieces, izmaksā sākot no 3 Eur par cilvēku. Saldajā vēl saimniece pacienā ar mazajiem banāniem un papaiju.
Paēduši garšīgas un veselīgas pusdienas, kāpjam tuktukos un braucam atpakaļ uz busiņu, lai dotos uz jaunu viesnīcu. Jā, katru dienu mums ir jauna viesnīca un katru dienu mums nākas krāmet somas no jauna un doties tālāk, meklēt jaunus piedzīvojumus.
Esam nogriezušies no lielā ceļa un uzbraucam uz nelielu un ne sevišķi kvalitatīvu zemes ceļu, bet kā saka, neskati vīru no cepures un nespried par viesnīcu, tikai pēc piebraucamā ceļa. Pēc nedaudz vairāk kā kilometra, ir barjera, kuru atver apsargs un ielaiž viesnīcas teritorijā. Šeit šī bilde nomainās par 180 grādiem un jau pēc pirmajiem metriem mēs saprotam, šeit ir kas glauns un iespaidīgs. Pa ceļam redzam staigājam krāsainus pāvus, bet pāri pļavai rotaļīgi skrien bariņš pērtiķu. Auto piestāj pie viesnīcas, mūs aicina uz reģistratūru un tuvojoties galvenajai ēkai, tālumā redzam Sigirijas kalnu. Mums visiem apliek ap kaklu līdzīgu ko šallei, pasniedz aukstos dvielīšus, dzērienus un saldo pankūku, ar interesantu pildījumu.
Pēc brītiņa mūs pavada uz numuriņu, pa ceļam kokos lēkā baltie pērtiķi, spēlējas pļavā, tieši pretīm mūsu durvīm. Šeit esot divu sugu pērtiķi, vieni ir baltie, kas baidās no cilvēkiem, bet otri ir tumši, kas esot draudzīgi un varot atnākt pat ciemos. Strādnieks, kas nāk izrādīt mums apartamentus, pie durvīm liek aizdedzināt speciāli sagatavotu striķīti, izmērcētu parafīnā un tas esot jādara tādēļ, lai mūsu palikšana šajā numuriņā būtu veiksmīga.
Atveram durvis un vienīgais ko varam pateikt ir Wooow. Numuriņš ir īsta māja ar augstiem griestiem, kur viesistaba saplūst ar guļaistabu, kur gultas izmērs ir iespaidīgs, bet vannas istaba ir vēl iespaidīgāka, tur ir vanna un duša, divas lielas izlietnes un arī atsevišķi vēl tualete. Bet uz terases ir sauļošanās krēsli, maziņš baseins un pretīm terasei džungļi, kur bieži var redzēt ganāmies ziloņus, tiem patīkot arī ienākt viesnīcas teritorijā, bet saprotot ka šeit īsti nav ko ēst, ātri vien arī dodās projām.
Pēc 15 minūtēm mums esot jādodas uz Spa salonu, tādēļ ātri noskalojamies, uzvelkam peldmēteļus un ejam uz norunāto vietu, kur atbrauc mums pakaļ elektriskais bagijs un aizved līdz spa salonam. Tur divi dakteri mūs sagaida, man vīriešu kārtas, Evita Eidina sieviešu kārtas, izjautā par mūsu veselības problēmām un kaitēm un vienojamies par masāžu, kas varētu uzlabot mūsu fizisko stāvokli.
Pēc 30 minūtēm esam abi izmasēti, dodamies atpakaļ uz numuriņu, lai ģērbtos un brauktu vērot vietējo Šrilankiešu dejas.
Dejas ir krāšņas un dejotāju tērpi iespaidīgi, noslēguma dejā tiek izmantotas uguns lāpas, staigāts pa karstām oglēm un pūstas uguns liesmas.
Pēc dejām esam saguruši, bet vakariņas vēl esam spējīgi sagaidīt, aprunājamies ar mūsu gidu par rītdienas plāniem un ejam uz skaisto numuriņu rakstīt šīs dienas atskaiti.
Ar labu nakti un tiekamies atkal rīt.
Nesam ziedus svētajam Budas zobam, pārbraucam uz jaunu pilsētu, augļu tirgus, garšvielu dārzs, atkal jauna viesnīca un vakarā braucam uz templi, skatīt zobu.
No rīta uzreiz ielecu baseinā un ieguļos sauļošanās gultā, ziloņus džungļos neredzu, tādēļ aizveru acis un iztēlojos kā tie atnāk ciemos. Atveru acis un redzu kā mērkaķēni lēkā no koka uz koku, ņemu dronu un uzlidoju izpētīt tuvējo apkārtni, cerībā ka pamanīšu kādus ziloņus un atkal veiksme, redzu ziloņu māti ar mazuli, mierīgi pastaigājoties pa pļavu un ēdam zāli.
Laiks doties brokastīs, jo pēc grafika nedrīkstam kavēt un jau pēc stundas ir jādodas ceļā.
Brokastīs šoreiz nav Zviedru galds, bet iepriekšējā vakarā bija jāpasūta viens no diviem variantiem, vai nu Angļu brokastis, vai vietējās Šrilankiešu brokastis, mēs pasūtījām Angļu un es vēl papildus šķīvi ar papaiju.
Izbraucam no viesnīcas un jau pēc 30 minūtēm piestājam pie liela augļu un dārzeņu tirgus, šeit no visas valsts brauc tirgoties zemnieki un lauksaimnieki un pat daudzas preces tiek eksportētas. Šeit var nopirkt tikai vairumā, sākot no viena maisa, bet mūsu gids sarunā un nopērkam 2 papaijas un 2 arbūzus, par papaiju samaksājam zem 1 eur un par arbūziem 1.5 eur.
Uz tirgus, vairumā, var iegādāties sākot no ananāsiem un banāniem un beidzot ar ķiplokiem un čili.
Priecīgi par veiskmīgo pirkumu, braucam tālāk, šodien mums jānobrauc vismaz 3 stundas un nākamā pietura ir garšvielu dārzs. Šeit mums ir sarunāts gids un tas mūs izved pa dārzu un izstāsta par katru augu, katru sēklu un katru augli. Šie augi ir ar ārstnieciskām īpašībām un ekskursijas beigās mūs ieaicina kādā telpā bez logiem, izstāsta par katru želeju, tabletēm vai balzāmu, par to labajām īpašībām un kā tās iedarbojas uz organismu. Pēc brītiņa ienāk vīrietis un sieviete un mums ar Raivi izmasē muguru, bet meitenēm kājas. Masējot tiek izmantota kāda eikalipta ziede un mūsu sasvīdušās un sakarsušās saulē muguras, jūtami paliek vēsas.
Izmasējušies un iepirkuši dažas zālītes, dodamies tālāk, šodien mūsu galamērķis ir Kendi pilsēta.
Iebraucam uzēst pusdienas kārtējā ēdnīcā, kur baro tūristus, pēc tam nokāpjam vienu stāvu zemāk un nopērkam dažas drēbes un tad dodamies uz dārgakmeņu veikalu, kur mums paredzēts izstaigāt gan darbnīcu, gan redzēt jau gatavas un dārgas rotas lietas.
Mūs sagaida gids, kas lieliski runā krievu valodā un sākumā mūs ieved kādā telpā, kur noskatāmies kā kādreiz ieguva dārgakmeņus, tad izstaigājām muzeja telpas un darbnīcā redzam kā gatavo rotas lietas, kuras ir pasūtījuši klienti pēc sava dizaina. Otrajā stāvā ir veikals un ir tik daudz rotas lietu, ka meitenēm acis iedegās un ārā tās no šejienes vairs neizdabūt. Nākas uzpīpēt, lai nostrādā ugunsdrošības signalizācija un mūs visus izdzen ārā. Ha, labs būtu ne? Bet protams, joks.
Piemērījušas gredzenus, rokas sprādzes un sapratušas ka nedaudz vēl jāpastrādā, lai tādas varētu atļautos, beidzot tiekam uz busiņu un braucam uz viesnīcu.
Tā kā katru dienu mums ir jauna viesnīca, nākas kārtot somas un tās pārvietot no vienas viesnīcas uz otru. Labi ka mums ir jauni un kvalitatīvi koferi no firmas Roncato, tiem ritentiņi tik viegli ripo, kā ir sajūta ka tur ir iemontēts kāds elektro motors.
Viesnīcu sauc Amaya Hills un tā atrodas augstu kalnā. Atbraucot līdz viesnīcai un ienākot reģistratūrā, saprotam, ka skats uz tuvējo apkārti kārtējo reizi pārsteidz un esam patiešām skaistā vietā.
Gids mums dod stundu laika atpūsties un pēc tam dosimies uz Budistu templi skatīties uz Budas zobu. Jā, tiešām iesim skatīt zobu, kas ir palikusi no Budas, pārējais ķermenis tika sadedzināts, bet vienīgais kas atstāts ir acs zobs. Šis zobs bijis ievīstīts vairākos slāņos un to nevienam nerādīja 17 gadus un tagad uz nedēļu tas būs izlikts apskatīšanai, tādēļ uz ielas stāv 4km gara cilvēku rinda, kas vēlas iekļūt šajā templī un redzēt šo zobu. Visas Pasaules budisti kaut reizi dzīvē vēlētos šo templi apmeklēt un redzēt šo svēto zobu un mums ir ļoti paveicies, ka esam tādā laikā nonākuši šajā pilsētā.
Gids, vakarā, ved mūs uz pilsētu un autobusiņa šoferis izlaiž netālu no tempļa. Visapkārt cilvēku masas, daudzi guļ uz ielas, turpat ēd un gaida rītdienu, kad atkal varēs iestāties rindā un tikt templī, lai redzētu šo zobu. Valsts atļauj cilvēkiem neiet uz darbu, nodrošina tos ar ūdeni, ēdienu un higiēnas precēm.
Mēs tiekam templī bez problēmām, gids nopērk baltas ziedlapiņas un meitenes tās ienes templī, lai noliktu uz altāra, tuvu svētajam zobam. Pašu zobu neredzam, jo to pēc 17.00 atkal to noslēpj no cilv3ku acīm.
Ar labu nakti un tiekamies atkal rīt vakarā.
Šrilankas piedzīvojumi turpinās, tējas ražotne, tējas lauki un dzīvojam senā tējas fabrikā.
Šodiena mums ir nedaudz vieglāka pēc plāna, ir jānobrauc tikai 3 stundas un viss šis ceļš ir kalnu serpentīni, ja kādā brīdī mēs sasniedzām 60 km/h, tad tas bija jau rekords. Pēc nepilnām 2 stundām jau redzami pirmie tējas lauki un vēl pēc brītiņa tējas lauki ir visur.
Apstājamies pie kādas fabrikas, kur gide mums izstāsta visu procesu, sākot no tējas novākšanas līdz gatavai tējai. Ir iespējams arī nogaršot visas tējas, kādas ražo šajā rūpnīcā un pēc tēju degustācijas nopērkam dažas, ko atvest kā suvenīru draugiem.
Pēc tējas fabrikas dodamies uz pilsētiņu Nuvara Elija, bet pa ceļam vēl piestājam kādā tējas plantācijā, lai dzīvē redzētu kā aug tēja, kā arī gids izstāsta kādas lapiņas ir derīgas un kuras izmanto tējai un kuras nav vērtīgas.
Iebraukuši Nuvara Elija, dodamies pusdienās un šoreiz nav bistro tipa pusdienas, bet izvēlamies no ēdienkartes.
Pēc pusdienām aizejam līdz pilsētas centram, pa ceļam izejot vietējo tirgu, kur cenas mūs pārsteidz, T krekls maksā 1.5 Eur, Calvin Klein šorti 2 Eur, Under Armor jaka 3 eur, zeķes 15 centi. Kā gids mums izstāsta, izrādās, visas Pasaules top sporta brendu preces, apģērbi, tiek šūti Šrilankā un Colombo esot pat veikali, kuros var nopirkt orģinālas preces, bet ar maziem defektiem, par ļoti zemām cenām.
Izejot tirgu, esam nonākuši pie senās pasta mājas, kas līdz šim brīdim vēl darbojās un ieejam tur iekšā, lai aizsūtītu sev un savām ģimenēm Šrilankas kartiņas, iespējams, mēs pēc nedēļas būsim ātrāk mājās kā ieradīsies kartiņas, bet tas mums netraucē par 40 centiem nosūtīt apsveikumus.
Ir laiks doties uz viesnīcu un uzfilmēt interviju ar mūsu lielisko gidu, Adrian Van Sanden, viņam ir daudz ko pastāstīt un visa garā intervija būs redzama mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Viesnīca, Heritance Tea Factory , kurā šodien paliekam, ir sena tējas ražotnes fabrika un atrodas kādā uzkalnā, kuram visapkārt ir tējas lauki, pa logu skati ir fantastiski skaisti, ja būtu vairāk laika, sēdētu uz terases, dzertu tēju, kas vākta šajos laukos un baudītu laiku Šrilankā!
Bet laiks ir tik cik tas ir, mums šovakar vakariņas un laicīgi gulēt, jo rīt mums ir brauciens ar vilcienu un gids sola fantastiski skaistus dabas skatus visa 3h brauciena laikā. Bet pirms vakariņām vēl nogaršosim gida dāvināto, 38 grādus stipro kokosa dzērienu.
Sēžu bungalo terasē, ārā līst lietus, talumā kalnus nevar redzēt, tie visi ir lietus mākoņos, rīsu lauki pielijuši, pāvi uzlidojuši blakus kokā, noslēpušies zem lapām un ik pa laikam izkliedz skaņu, kas lidzinās vārdam, nav, nav, nav, bet es spaidu datora pogas, rakstu kārtējo bloga rakstu par šodienas piedzīvojumiem, braucienu ar vilcienu uz tik populāro tiltu, Nine arch bridge, Ella.
Šorīt nedaudz aizgulējāmies, jo telefons pa nakti izlādējies un modinātājs nav nozvanījis, ātri taisāmies brokastīs, kārtojam somas un jau 7.00 ir jāizbrauc no viesnīcas, jo 8.10 atiet vilciens un, tā kā mums biļetes jau nopirktas laicīgi, varam ierasties 8.05.
Ierodamies laicīgi, 3 minūtes pirms noliktā laika, kāpjam vilcienā un ieņemam savas vietas. Brauciens ir paredzēts 4 stundas un pa ceļam gids sola redzēt daudz skaistus dabas skatus, sākot no tējas laukiem un beidzot ar iespaidīgiem ūdenskritumiem.
Vienīgi bildēs esam redzējuši ka cilvēki bildējas izkārušies āra no vilciena, bet mūsu vilcienam visas durvis ir ciet un uzraksts, brauciena laikā durvis atvērt nedrīkst.
Vilciena vagons nav pilns, iepriekšējie divi vagoni ir pilnīgi tukši, bet beidzamie ir pilni ar cilvēkiem.
Vilciens izkustās un sākam baudīt Šrilankas skatus, pa ceļam ir tējas lauki, mazi ciemati, lielāki un mazāki kalniņi, meži un lauki uz kuriem vietējie ir sastādījuši dažādus dārzeņus. Jau pēc 15 minūtēm ir pirmais ūdenskritums un vilciens brauc tik lēni, ka paspēj redzēt visus skatus, abās pusēs. Gids pienāk pie mums un saka, ka ir sarunājis ar mašīnistu atvērt mums durvis, lai varam uzbildēt bildes un uzfilmēt labākus video.
Esam priecīgi un gaidām to brīdi, kad tiksim pie atvērtām durvīm. Pēc brītiņa gids mūs pasauc uz priekšu un tur tiešām ir atvērtas durvis, mēs bildējamies kā vien sanāk, gan no iekšas uz āru, gan no āras uz iekšu. Savas sēdvietas mēs turpmāk izmantojām ļoti reti, visu laiku dzīvojām pie atvērtām durvīm, šeit arī safilmējām labākos un skaistākos skatus, ko varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Pēc brītiņa, mūsu gids, Adrian Van Sanden paziņo, ka ir sarunājis ar mašīnistu lai tas apstājas nākamajā pieturā, uz piecām minūtēm, lai mēs uzspējam uzlidot ar dronu.
Tiklīdz pietuvojamies pieturai, kas ir augstu kalnos, iebraucam mākonī un redzēt neko nevaram, cenšos lidot ar dronu, bet pat 120m vēl augstāk ir bieza migla, palidojot uz vienu sānu, redzu ka mākonis izklīst, bet man jālido jau atpakaļ, jo vilciens ir padevis pirmo no trijām skaņām, ka drīz kustamies tālāk. Ar pēdējām sekundēm atrodu kur jālido atpakaļ, saloku dronu un jau gandrīz braucošā vilcienā ielecu ar visu drona somu.
Tā mēs šīs stundas pavadām, stāvam un sēžam pie atvērtām durvīm, filmējam skaistos skatus, ik pa laikam ir kāds skats, kas tiešām liek elpai aizrauties un katra pavadītā minūte ir tā vērta, lai šo visu redzētu un piedzīvotu.
Beidzot esam tikuši līdz Ellai, nobraucam vēl 5 minūtes un esam klāt, vilciens apstājas tieši uz tilta, kas celts pirms aptuveni 500 gadiem, izkāpjam ārā un uzspējam gan sabildēt ar kameru, gan uzlidot ar dronu un uzfilmēt šo skaisto skatu no visām pusēm.
Vilciens aizbrauc, mēs nopērkam sagrieztu mango par 60 centiem, pārejam pāri tiltam un dodamies uz busiņu, kas mūs aizved uz pilsētu Ellu, uzēst pusdienas.
Šodien atkal sūtam no ēdienkartes un mēs ar Raivi izvēlamies vietējo Woku ar vistu un nūdelēm, kas maksā nedaudz zem 3 Eur, bet meitenes izvēlas tik pat dārgu makaronu ēdienu, Šrilankas gaumē.
Tieši šim restorānam blakus atrodas restorāns, kas skaitās otrs labākais Pasaulē, Chill cafe, pēc Tripadvisor atsauksmēm. Šim restorānam jumts ir veidots no kanēļa standziņām, līdzīgi kā bambusa koki.
Pēc pusdienām braucam uz viesnīcu un pa ceļam redzam patiešām iespaidīgu ūdenskritumu, apstājamies lai uzbildētu un uzlidotu ar dronu. Ļoti ceru, ka drona kadri būs tik daudz, lai varētu izveidot vienu lielisku video, kur būs tikai drons un mūzika.
Mūsu nākamā viesnīca ir Jetwing Kaduruketha, tā ir tā viesnīca ar pāviem un rīsu laukiem. Tikko ieradušies un iekārtojušies numuriņā, uzfilmējam nelielu TikTok video par to kā jāmazgājas dušā, lietus laikā, kurai nav jumta, šo video varat redzēt mūsu Tiktok kontā, Ceļot bez robežām.
Sagaidām lietu un ejam uz baseinu, ārā dārd pērkons un zibeņo, bet mēs peldamies baseinā, zem lielām kokosa palmām un skatāmies uz rīsu laukiem, kā katrs nelielais rīsu baseins piepildās ar ūdeni un kā pāvi meklē vietu kur noslēpties no lietus.
Pēc baseina ņemu datoru, iesēžos mīkstā krēslā uz terases un ar prieku uzrakstu šodienas piedzīvojumus ar vilcienu.
Mums šovakar vēl vakariņas uz restorāna terases, ar skatu uz kalniem un rīsu laukiem, atpūta un vakara koncerts, kur galvenie kormeistari būs pāvi, citi putni, lietus lāses pret jumtu un ventilators virs galvas.
Ar labu nakti un tiekamies atkal rīt.
Bet ja vēlaties kurp ceļot, bet vēl neziniet kurp, tad noteikti varam ieteikt izvēlēties Šrilanku. Šis piedzīvojums būs katra centa un katras dzīves minūtes vērts!
Emocionāla tikšanās ar Šrilankas pirmskolas bērniem un vakara deja pludmalē.
Nakts ir nemierīga, ārā skan dažādas skaņas, gan vardes, gan sienāži, gan pāvi un citi dzīvnieki, bet tā kā mājas durvis un logi ir no sieta, nevis stikla, istabiņā ir arī manāmi mitrs.
Neskatoties uz to, šorīt pieceļamies laicīgi, 5.40 uzlieku kameru ar skatu uz rīsa laukiem un kalniem un atstāju lai filmē ar 2 kadriem sekundē, vēlāk dažās minūtēs varēs redzēt kā uzaust gaisma. Uzlieku kameru un eju vēl nedaudz pagulēt, ceļamies uzreiz pēc sešiem un noņemu kameru, gaisma jau ir tik daudz, ka kamerā viss ir pārgaismots, bet pirmā stunda izskatās ir ierakstījusies labi un video izskatīsies lieliski.
Rīta gaisma ir tik patīkama, ka ņemu un uzlidoju ar dronu, kad esmu visus rīsu laukus uzfilmējis, ielecam ar Evita Eidina arī baseinā un uzfilmējam rīta kadrus arī tur. Pavisam drīz jau pienāk arī 8.00 un ejam brokastīs, bet tā kā brokastis nav bufetes tipa, bet jāsūta pēc ēdienkartes, tad viss brokastu laiks aizņem vismaz stundu un norunāto 9.00 laiku, kad izbraukt, pārliekam uz 10.00 un tā vien izkasāmies uzreiz pēc desmitiem.
Aptuveni divas stundas mums ir jābrauc līdz skolai, pareizāk teikt sākumskolai vai kā Latvijā ierasts sacīt, bērnudārzam. Šī skola ir īpaša ar to, ka pēc lielā cunami, kas izpostīja Šrilanku, 2004.gadā, skola tika atjaunota par Latvijas cilvēku saziedoto naudu, tādēļ mēs dodamies uz šo skolu, apciemot skolniekus un skolotājus, kā arī aizvest mūsu, Latvijas skolnieku rakstītās vēstules un bērniem atvest kādus saldumus no Latvijas.
Mūsu pavadītājs, kas brauc kopā ar mums, Isuru Liyanage, sazinās ar skolotājām pa telefonu un meklējam īsto ceļu kur nogriezties, lai atrastu šo skoliņu. Esam nogriezušies no lielā ceļa, pretīm mums nāk ūdens bifeļi un kamēr visi nebūs pārgājuši ceļu, braukt mēs nevaram, jo tie ar savu lielo masu var saskādēt mūsu busiņu. Beidzot esam tikuši garām buļļiem un mums pretīm ir atbraucis kāds motobraucējs un rāda ceļu līdz skolai.
Pabraukuši vēl dažas minūtes, ieraugām skolu un ieraugām arī mazos bērneļus, kas stāv skolas vārtos, vienādās violetās formās un rokās tur violetas ziedu virtenes. Izkāpjam no sava busiņa, kas nostājies dažus metrus no skolas vārtiem, pieejam pie bērniem un tie mums ap kakliem apliek šīs skaistās ziedu virtenes un tad katrs bērns vēl pasniedz kāda koka lapas un brīdī kad pasniedz šīs lapas, nometās uz ceļiem un vēl paklanās. Kā gids mums stāstīja, viņiem ir pieņemts, kad kāds vecāks cilvēks nāk pie viņiem ciemos, bērni pasniedz ko dāvanā un uz ceļiem paklanās. Ja godīgi, man gan palika neērti, gan kamols kaklā sažņaudzās un gandrīz vai asara nolija, cik tas bija emocionāls brīdis.
Kad visi bērni mūsu komandai bija atdevuši savas saplūktās lapiņas, skolotājas mūs aicina nākt iekšā, skoliņā. Pirms ieiet skolā, pie sienas pamanām kādu plāksni, kur rakstīts, ka šī skola atjaunota ar Latvijas cilvēku palīdzību. Šajā brīdī, par Latvijas cilvēkiem, kas palīdzēja atjaunot šo un vēl vienu skolu, šeit Šrilankā, man bija tāds lepnums un milzīgs gandarījums, ka vairums latviešu tomēr ir lieliski cilvēki un skolā iegāju ar siltumu sirdī. Redzot šos mazos bērniņus, kas svētdienā ir atrauti no skriešanas pa sētu vai spēlēšanos draugu bariņā, ir laime pilnīga. Viņi mums pasniedz zīmētās un veidotās vēstulītes un atkal paklanās, mēs tās izņemam no aploksnēm, apskatām un paslavējam viņu zīmēšanas mākslu.
Visi četri esam nosēdināti priekšā un mazie bērneļi ir sagatavojuši nelielu deju priekšnesumu, kopā ar viņiem nobildējamies, bet skolotājas mums pasniedz kokosriekstus ar salmiņu, ko varam padzerties un atnes arī vārītas kukurūzas vālītes ar sāli. Savukārt mēs no Latvijas esam atveduši viņiem konfektes, gotiņas.
Viens no jauniešiem, aptuveni 15-16 gadus vecs, bija tulks un pasākuma vadītājs, uz atvadām parunājām ar viņu un viņš skolotāju vārdā lūdza, vai nav iespējams, ka latviešu cilvēki varētu atkal palīdzēt, jo trūsktot dažādi mācību materiāli un gribot izveidot kādu stiprāku žogu, kas atturētu ziloņus no ienākšanas skolas teritorijā. Mēs apsolījām parunāt ar kādu par šo Latvijā un padomāt, kā varētu viņiem palīdzēt.
Atvadījušies no bērniem, viņu vecākiem un skolotājām, dodamies tālāk uz okeāna pusi, uz salas Dienvidiem, kur beidzās Āzija un sākas Indijas okeāns un ja kāds ir paskatījies kartē, tad zinās, ka zem Šrilankas vairs nav nevienas zemes, līdz pat Antarktīdai.
Nobraukuši nepilnas 2 stundas, iebraucam nelielā ciematiņā un ceļa malā apstājamies ieturēt pusdienas, nelielā kafejnīcā, bet ar ļoti skaistu skatu uz okeānu. Šeit mēs pavadām vismaz 2 stundas, ēdam pusdienas, uzfilmējam dažādus video materiālus mūsu raidījumam par Šrilanku un uzfilmējam arī nobeigumu mūsu tiktokam.
Raidījums būs redzams mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām, bet mūsu tiktokus var redzēt Tiktok kontā celotbezrobezam.
Pa ceļam uz viesnīcu piestājam apskatīties un izmēģināt seno zvejošanas metodi, sēdēt uz koka un mēģināt noķert kādu zivi, uzlidojam ar dronu un esam nonākuši līdz mūsu ciematiņam, kur ir viesnīca uz šo nakti.
Nobraucam no lielā ceļa un iegriežamies pavisam nelielā celiņā, kur knapi var samainīties divas automašīnas, gar malām ir veikalu bodītes un kafejnīcas, sāk krēslot un iedegās dažādi ielu un bāru apgaismojumi, iela sāk līdzināties Meksikas Tulumai, pēc neliela laika atkal nogriežamies pa kreisi un mums priekša paverās liela, nē, drīzāk milzīga ēka, salīdzinot ar tām, kas redzētas Šrilankā līz šim. Izrādās, šī ir mūsu viesnīca un piebraucamais ceļš, ar savu krāšņo dārzu, atgādina kādu Dubaijas viesnīcu. Piebraukuši pie reģistratūras, mūs sagaida, kā vienmēr, ar mitro salveti, garšīgu arbūzu sulu un pirmo reizi papildus vēl ir arī vietējo deja. Viesnīca ir celta tikai pirms 4 gadiem un to sauc Araliya Beach Resort & Spa.
Piereģistrējamies, mūs pavada līdz istabai, kas atrodas 9.stāvā, visu izrāda un izstāsta un mēs esam pārsteigti par šīs viesnīcas eleganci un glaunumu.
Pēc stundas ejam ēst, kur bufetes tipa vakariņās izvēle ir tik liela, ka var apmaldīties visos ēdienos.
Pēc vakarinām aizejam līdz pludmalei, kur ir Beach bar un nedaudz atvelkam elpu pēc garā brauciena un pat uzdejojam, dzīvo bungu ritmos.
Bet tagad, sēžu 9.stāvā, ārā vēl ir dzirdama mūzika, rakstu šo rakstu un tik ļoti vēlos iekrist gultā, jo mums jau ir pāri vieniem naktī.
Emocijām pārpildīta diena, pat paceļam mastā Latvijas karogu.
Šorīt mums palaimējies gan ar skaistu, saulainu laiku, gan ar iespēju izbaudīt nesteidzīgu rītu. Beidzot pienācis brīdis izbaudīt laiku pie okeāna, noķert kādu saules devu un atveldzēties okeānâ...nē, nu tā kārtīgi atveldzēties nesanāks, jo ūdens ir ļoti silts. Desmitos izrakstāmies no viesnīcas, un braucam uz Galles pilsētas slaveno Holandiešu fortu. Fortu gan uzbūvēja portugāļi 16.gs., bet vēlāk 17.gs. to iekaroja holandieši. Forts ir īpaši nozīmīgs ar to, ka tas ir saglabāts nemainīgs gadsimtiem ilgi, rūpējoties par autentisku nepieciešamo rekonstrukciju. Te vienuviet redzama portugāļu, holandiešu un, protams, arī britu arhitektūra. Forts ir arī apdzīvojamais UNESCO mantojums, kurā mitinās aptuveni 1000 iedzīvotāju.
Vispār, diena ir ļoti karsta. Labi izcepušies fortā, dodamies tālāk Kolombo virzienā.
Pa ceļam apmeklējam bruņurupuču saglabāšanas vietu. No 7 bruņurupuču sugām, Šrilankā iespējams sastapt 5 sugas. Gids ar ļoti izteiktu Šrilankas angļu valodas akcentu, ātrā valodā un tempā mūs izved cauri akvâriju zonai, kur varam redzēt mazas baby haizivītis, ne no plēsīgajām sugām. Paaugušās tās tiks laistas brīvībâ. Turpat peldās mazās zivtiņas un murēna, ar leoparda rakstiņu viscauri un pieaugusi var sasniegt līdz pat 3 m garumu. Tālāk jau tiekam pie bruņurupučiem. Tâdā kā smilšu inkubatorā smiltīs ieraktas tiek glabātas krastā atrastās bruņurupuču olas, katrai ir atzīme par atrašanas datumu un olu skaitu. Baseinos dzīvo dażādu šķirņu bruņurupuči, kuri gaida īsto brīdi, kad būs pietiekami lieli, lai dotos plašajā okeānā. Ir arī pāris rupucīši, kas cietuši, vai no laivu dzenskrūves, vai haizivs uzbrukuma.. tie te dzīvos visu savu garo bruņupuča mūžu.
Gids meitenēm piedāvā samīļot babybruņurupucīšus. Tie šeit ir ļoti daudz, pilna vanna, bet mūs izved pa sānu durvīm un iedod no spainīša, katram pa vienam, mazam, melnam rupucītim. Laikam jau, ka tas nav oficiāli...Bet mēs priecīgi!
Tālāk dodamies uz kādu īpašu vietu Šrilankā – Tsunami Buddha statuju Peraliya ciemā.
Šī Budas figūra tika uzcelta kā piemiņa tūkstošiem cilvēku, kuri zaudēja dzīvību 2004. gada decembra traģiskajā cunami.
Šrilankas piekraste tika izpostīta, un daudzas ģimenes zaudēja visu.
Stāvot pie šīs klusās, mierpilnās statujas, sajūtas ir ļoti emicionālas, tās raisa dziļu cieņu pret cilvēku spēju pārdzīvot un atjaunoties pēc tik smagas traģēdijas.
Blakus statujai ir izveidota
maza muzeja vieta , kur uzturas jauns mūks, kas pastāsta par traģiskajiem notikumiem un pie sienas ir ap simts fotogrāfiju no liktenīgās dienas , tajā skaitā grāmatiņa “Tsunsmi train” un foto no cunami vilciena . Tsunami Train ir stāsts par vienu no traģiskākajiem notikumiem pasaules dzelzceļa vēsturē. 2004. gada cunami laikā tika iznīcināts pasažieru vilciens, pazīstams kā Ocean Queen Express, kurš bija ceļā no Kolombo uz Galli. Kad milzīgie cunami viļņi triecās piekrastē, vilciens tika pilnībā aizskalots, bojā gāja vairāk nekā 1700 cilvēku— gan pasažieri, gan vietējie iedzīvotāji, kas meklēja patvērumu vilcienā, domājot, ka tas ir drošs.
Šī katastrofa tiek uzskatīta par lielāko vienā dienā notikušo upuru skaita traģēdiju dzelzceļa vēsturē. Grāmata, ir veltījums šim notikumam – lai atcerētos un godinātu visus, kuri toreiz zaudēja dzīvību.
Visi mirušie tika apbedīti vienā kapā un tas atrodas netālu no šī muzeja, jūras krastā.
Pulkstens jau trīs dienā, laiks pusdienām, gids liek šoferiem apstāties pie kādas kafejnīcas, kreisajā ceļa malā un caur kafejnīcas logiem redzam skaistu pludmali, kurā ir koka galdi un iespēja ieturēt maltīti. Kārtējo reizi mūsu izvēle krīt uz wok rīsiem un wok nūdelēm, meitenes pasūta vienu porciju uz divām, rīsus ar jūras veltēm, bet mēs ar Raivi pasūtam nūdeles ar vistu. Kamēr gaidām pusdienas, pie mums pienāk četri jauni puiši un nodzied pāris dziesmas, ģitāras un bungu ritmos. Es šo dziesmu uzfilmēju un man tā liekas tīri piemērota, lai sērijās par Šrilanku šo dziesmu izmantotu intro daļā. Iespējams, Jūs to dzirdēsiet katras sērijas sākumā, bet varbūt tikai vienā sēŗijā.
Paēduši pusdienas, uzfilmējam vēl dažus kadrus ar mūsu jaunajiem Šrilankas draugiem, un dodamies tālāk.
Mūsu ceļš ved uz Kolombo, bet turpmākās divas naktis dzīvosim ārpus pilsētas. Pa ceļam busiņš apstājās un mums piebiedrojās Šrilankas tūrisma centra priekšnieks, Jagath. Esam priecīgi viņu vēlreiz satikt dzīvē, jo visas šīs dienas mēs sazinājāmies tikai caur telefonu un viņš bija izveidojis whatsapp grupiņu, kurā, visas šīs dienas, dalījāmies ar informāciju un bildēm.
Pēc brītiņa no mums atvadās Isuru, bet ne pavisam, jo rīt viņu satiksim vēlreiz pilsētas centrā, ofisā. Esam kopā tikai 8 dienas, bet tik ļoti esam pieraduši viens pie otra, ka mums būs skumīgi vakariņās bez viņa, ļoti patīkams cilvēks, kas vienmēr padalīsies ar kādu informāciju vai labprāt pieteiksies nest kādu no mūsu filmēšanas lietām.
Nobraukuši vēl kādas 40 minūtes, esam sasnieguši savu viesnīcu, uz kādas ļoti šauras ielas, starp lielām mūra sienām, atverās tik pat lieli koka vārti, tur mūs jau gaida viesnīcas darbinieki un palīdz izkāpt no busiņa.
Par lielu pārsteigumu, viņi ir sagatavojuši Latvijas karogu un to es uzvelku mastā, blakus Šrilankas un Kolombo karogiem. Šis ir vēl viens fantastiski emocionāls notikums mūsu garajā piedzīvojumā, ko grūti ir aprakstīt. Lai arī atrodamies tik tālu no mājām, šejienes cilvēki par mums rūpējās un domā tik ļoti, ka emocijas plūst pāri malām.
Mūs aicina dziļāk viesnīcā un šī esot Boutique viesnīca, ar nosaukumu Olcote in Ceylon, kas nozīmē ka nav daudz numuriņu un pieeja katram klientam ir ļoti privāta. Ienākot viesnīcā, mūs sagaida daudzi darbinieki, pirmais pasniedz vairākas lapas no vīģes koka, tieši tādas pašas kā vakar pasniedza mums bērniņi, no sākumskolas, bet pārējie salikuši plaukstas kopā, paklanās un viens no viņiem pavada dziļāk viesnīcā. Ienākuši galvenajā telpā, ir mīkstās mēbeles, baseins ar zivtiņām un baseins kur peldēties, apkārt viss tik ļoti sakopts un piedomāts pie katras detaļas. Kā jau arī citās viesnīcās, arī šeit mums liek aizdedzināt speciāli sagatavotus un sveķos izmērcētus striķīšus, kas nesot veiksmi visiem ciemiņiem. Uzreiz aiz pirmajiem rituāliem seko slapjie dvielīši, svaigi spiesta arbūza sula un auksts alus.
Kad jau esam atpūtušies viesnīcas mīkstajās mēbelēs, visus mūs pavada uz numuriņiem un pēc stundas sarunājam tikties lejā uz vakariņām.
Saliekam lādē visas baterijas, nomazgājamies un tieši pēc stundas esam lejā. Vakariņas būs galvenajā telpā, netālu no baseina, pie apaļā galda, kuram pa vidu ir atsevišķa daļa, kas griežas uz riņķi, lai uzliekot ēdienus katrs var tikt pie sev vēlamā, tikai pagriežot augšējo daļu.
Vakariņas izvēršas par vēl vienu emocionālu brīdi, kad mūsu sirdis piepildās ar draudzības un siltuma sajūtu.
Sasēžamies uz riņķi, kopā esam 7 cilvēki, mēs četri, Jagath, šoferis un Adrian Van Sanden .Laine uzsāk sarunu un pasaka paldies Jagatham par iespēju iepazīt Šrilanku un redzēt tik daudz skaistu vietu. Seko zupas ēšana, sarunas par dzīvi Šrilankā un Latvijā, smejamies, jokojam, tiek likti galdā vairāki otrie ēdieni, visi ir asi un pirmajā dienā mēs noteikti tos neieēstu, bet šodien pat tīri labi patika. Pēc otrā ēdiena asajiem pipariem un čili, tā vien gribās ko saldu. Mums tiek sagriezta papaija, arbūzs un pasniegts neliels kūkas gabals.
Sarunas turpinās un dalāmies pieredzē, līdz mūsu gids, Adrians, uzdod katram no mums pateikt un nosaukt emocionālākos un jaukākos brīžus, kas palikuši atmiņā visvairāk. Latvietis nav tā atklātākā būtne, tādēļ pateikt pirmās atmiņas nav tik grūti, bet dalīties emocijās ir jāpārkāpj kāda robeža, aiz kuras emocijas ir kas vairāk par skaistiem vārdiem, tās ir patiesas un īstas un to šovakar varēja just, mēs esam tik labi sadraudzējušies ar vietējiem draugiem, ka draudzības saites būs vēl uz ilgu laiku.
Sāk Laine un viņas atmiņā visspilgtāk ir Sigirijas kalns. Raivis vēl domā, bet viņa lielākie iespaidi ir safari un ziloņi. Evita Eidina pieminēja šodienas redzētās bildes no cunami un lielās budas statuju, kas parāda cik lieli bija šie cunami viļņi, kā arī mūka teiktais par dzīves filozofiju. Es nosaucu vairākus momentus no mūsu piedzīvojuma, tie bija gan ziloņi un daba, gan tējas plantācijas un rīsu lauki ar lielajām palmām, gan arī satiktie cilvēki, skolnieki, cilvēki uz ielas un cilvēki kas bija komandā ar mums. Katrs no mūsu komandas ir daļiņa no mūsu brīnišķīgā piedzīvojuma un ceļojuma.
Arī gids ir gatavs dot savu atbildi par piedzīvoto laiku kopā ar mums un viņa teiktais bija kas patiess un īsts un viņš teica, ka šis darbs viņu darīja laimīgu un ka kopā ar mums viņš jutās pacilāts un iedvesmots. Viņš pateicās arī par iespēju, ka atļāvu un uzticēju viņam savas kameras, viņš palīdzēja gan bildēt, gan filmēt un bija patiešām aizkustināts par mūsu kopīgo sadarbību. Tik ļoti žēļ, ka visus šos pateiktos vārdus mēs neuzfilmējām, tas būtu bijis arī Jums emocionāls brīdis un, iespējams, arī jums kādā brīdī gribētos nobirdināt kādu prieka asaru.
Arī šoferim uzdevām tieši tādu pašu jautājumu un viņa atbilde bija draudzība, viņš bija preicīgs par mūsu draudzīgo kolektīvu un ka arī viņu mēs iesaistījām savās aktivitātēs un filmēšānā.
Noslēdzošā diena kopā ar mūsu gidu Adrian Van Sanden, redzam Kolombo no Lotusa torņa un izstaigājam veco centru.
Šis rīts sākas ar peldi baseinā, kamēr apkārt strādnieki slauka sakritušās lapas un ziedus, es baudu atvēsinošo ūdeni un silto saulīti.
Gribās paslavēt mūsu šoferīti, vienmēr pozitīvs, laipns, smaidīgs, priecīgs un izpalīdzīgs, tādēļ arī pirmā bilde ir ar viņu.
Pēc brokastīm braucam uz Kolombo centru un tikuši līdz rajonam, kur sākas augstceltnes un kreisajā pusē, aiz liela mūra žoga redzam Amerikas vēstniecību, Jagath Perera, liek šoferim apstāties pie kādas lielas mājas un tā, izrādās, ir Šrilankas Tūrisma ofisa mītne.
Ejam iekšā, uzkāpjam Jagatham līdzi uz otro stāvu un satiekam priecīgo Isuru, viņš vakar no mums atvadījās, jo šodien esot jābūt darbā. Pēc brītiņa tiekam iesaukti vienā telpā, kur Tūrisma departamenta priekšniece tiekas ar mums un mēs izstāstam par savu pieredzi Šrilankā un izrunājam arī par iespējamo sadarbību turpmāk.
Noejam lejā, vestibilā nobildēties un kāpjam atkal vienu stāvu augstāk, kur vēl viena tikšanās, ar vēl vienu priekšnieku. Šeit stāsts tas pats, visiem interesē kā mums patīk Šrilanka un kas ir tās lietas kas ir palikušas visvairāk atmiņā. Izstāstam savu piedzīvojumu spilgtākos mirkļus un piedāvājam viņiem braukt pie mums uz Latviju, nākamā gada sākumā, uz izstādi Balttoor 2026.
Atkal nobildējamies un dodamies tālāk, mums esot jāpaņem pa ceļam viens drošības policists, kas jāaizved uz kādu policijas iecirkni, kur paņems atļauju, lai varam lidot ar dronu, Lotusa torņa tuvumā, un to uzfilmēt.
Kad esam tikuši pie vajadzīgās atļaujas, braucam uz Lotusa torni un braucam ar liftu uz 244 m, kur atrodas vaļējais skatu laukums, un var izstaigāt visapkārt uz riņķi.
Lotusa torņa kopējais augstums ir 356 m un tā ir augstākā celtne Šrilankā un Dienvidāzijā, bet Pasaulē ieņem 18. vietu.
Diena ir pateicīga un spīd saulīte, lietus mākoņi ir tālumā un mēs redzam lielisku panorāmu, visos 360 grādos. Gan Jagath, gan Adrian mums izstāta un parāda visapkārt kādas ir interesantas celtnes un, turkāt, Adrian ir liels palīgs filmēšanā, viņam tik ļoti ir iepatikusies filmēšana, ka viņš jebkurā iespējamā brīdī ir gatavs palīdzēt un pafilmēt. Dronu no torņa augšas ir bail laist, jo pūš spēcīgs vējš, lai gan līdzi mums ir drošības policists ar visām atļaujām, izlemjam to darīt no zemes un mums sanāk lieliski kadri, no visām Lotus torņa pusēm. Visus šos skatus varēsiet redzēt mūsu youtube kanālā, Ceļot bez robežām.
Pēc torņa dodamies pusdienās uz restorānu, ar nosaukumu, Trakās garneles. Šeit mūs baro kā uz nokaušanu, tiek pasniegta zupa, uzkoda, otrais ēdiens un saldais, lai gan arī otrais ēdiens vairāk līdzinājās saldajam, kā otrajam ēdienam. Saldas ceptas garneles, 4 rīsu miltu vafeles, aplietas ar ko saldu un vēl klāt kļavu sīrups. Tagad saprotam kādēļ tāds nosaukums.
Pēc pusdienām meitenes tiek izlaistas šopingā, bēt džeki laiž uz veco Kolombo, Adrian vēlas mums šo to parādīt un šo to pastāstīt, gan par seno arhitektūru, gan par pašu pilsētu.
Pēc pilsētas ekskursijas, atgriežamies savākt meitenes, atvadāmies no Adrian, bet ne uz ilgu laiku, jo pēc 3 dienām mēs vēl dosimies noslēdzošajās vakariņās.
Pa ceļam uz viesnīcu sāk zibeņot un līst lietus, apstājamies nopirkt papaiju un ko dzeramu, un jau pavisam drīz sēžam pie vakariņu galda un baudām lieliskā šefpavāra ēdienus. Visapkārt viss tik skaisti un dizainiski, ka grūti to visu nesabildēt.
Iepazīstam Ajūrvēdas pamatus un izbaudām atjaunojošas procedūras.
Rīts atkal sākas ar peldi baseinā, brokastīs ēdam ko līdzīgu pankūkai, kas cepta bļodiņas formas pannā un pa vidu iecepta ola. Bet pēc brokastīm krāmējam savas somas un esam gatavi doties uz nākamo viesnīcu, bet pa ceļam uz auto, mūs aptur šīs vietas saimnieka dēls un vēlas izrādīt teritoriju, ko patreiz cītīgi būvē un jau pēc 5 mēnešiem cer uzņemt pirmos ciemiņus.
Šeit būs viesnīca, ar Ajūrvēdas Spa salonu, skaistiem, lieliem numuriem, lielu baseinu starp ēkām un visas telpas rotātas ar dažādiem roku darbiem no koka, izgrebti zirgi un putni, izgrebti dažādi ornamenti un arī visas mēbeles ir roku darbs. Kāpjot pa trepēm uz otro stāvu, margas ir izgrebtas no koka un tajās attēloti ir lieli zirgi, bet pa vidu starp pirmo un otro stāvu būs pulkstenis, identiski vienāds ar pulksteni no Titānika.
Apsolām saimnieka dēlam atbraukt vēl kādreiz pie viņiem ciemos, nobildējamies ar visu apkalpojošo komandu un braucam uz nākamo viesnīcu. Siddhalepa Ayurveda health Resort. Šī esot labākā Ajūrvēdas viesnīca visā Šrilankā un arī mums būs interesanta pieredze, divu dienu garumā.
Tikko esam piereģistrējušies un nolikuši mantas numuriņā, izejam pa teritoriju un aizejam līdz okeānam, bet jau pēc pus stundas mums ir pusdienas, bet vēl pēc stundas ir jau pirmās procedūras.
Aizmirsu Jums izstāstīt par numuriņu, tādēļ klausāties.
Numuriņš ir pirmajā stāvā un ir neliela viesistaba un guļamistaba, ar lielu gultu, kurai visapkārt ir koka rāmis un tam pa virsu baldahīns. izejot pa balkona durvīm, ir plaša terase ar galdiņu un diviem krēsliem, bet odziņa uz kūkas ir vannas istaba. Tā ir ļoti plaša, pat ļoti, ar džakuzi pa vidu, papildus arī duša, divas izlietnes un skaisti salikti dvieļi, izrotāti ar puķītēm.
Pusdienas ir ļoti veselīgas un pat ja ļoti pacenstos, es Jums nevarētu nosaukt visus ēdienus, kas tur bija. Dažus atceros, zivs čili mērcē, Jack fruit cepti, rīsi ar dārzeņiem, daudz salātu, dažādas putriņas un mērcītes. Bet man, pats galvenais, ka es atkal varēju pieēsties gatavu, sulīgu un gardu papaiju.
Divos mums jābūt uz procedūrām, katrs tiekam nosūtīts pie daktera un tas mums izmēra spiedienu, ieklausās mūsu pulsā un nosaka kas mēs esam, ūdens, gaiss vai uguns. Ajūŗvēdā visam ir jābūt līdzsvarā. Un dakteri to nosaka ieklausoties tavā pulsā.
Jūs vispār zināt kas ir Ajūŗvēda?
Ajūrvēda ir sena Indijas dziedniecības sistēma, kas balstās uz dabas ritmiem un cilvēka ķermeņa līdzsvaru. Tā uzskata, ka veselība rodas, ja ir harmonija starp ķermeni, prātu un garu. Ajūrvēdā būtiska loma ir pareizam uzturam, augu valsts līdzekļiem un dzīvesveida pielāgošanai. Katram cilvēkam ir unikāla ''doša'' jeb konstitūcija – Vata (gaiss), Pita (uguns) vai Kafa (ūdens) –, kas nosaka viņa veselības vajadzības. Ajūrvēdas mērķis ir ne tikai ārstēt slimības, bet arī novērst tās, veicinot vispārēju labsajūtu.
Ajūrvēdā ir vairākas tradicionālas procedūras, kas paredzētas ķermeņa attīrīšanai, līdzsvara atjaunošanai un veselības uzlabošanai. Šeit ir dažas no galvenajām procedūrām:
1. Abhjanga – visa ķermeņa masāža ar siltu ārstniecisko augu eļļu, kas palīdz izvadīt toksīnus, uzlabo asinsriti un nomierina nervu sistēmu.
2. Širodhara – silta eļļa tiek lēni lieta pieres, īpaši uz "trešās acs" zonas, lai nomierinātu prātu un mazinātu stresu, trauksmi un bezmiegu.
3. Pindasveda – ķermeni masē ar karstiem augu maisījuma maisiņiem (vai rīsu maisiņiem), lai mazinātu sāpes, iekaisumu un saspringumu muskuļos.
4. Basti – ārstnieciska klizma ar zālēm vai eļļu, ko izmanto zarnu attīrīšanai un Vata došas līdzsvarošanai.
5. Nasja – ārstniecisko eļļu vai zāļu pilināšana degunā, kas palīdz attīrīt galvas un deguna blakusdobumus, kā arī uzlabo elpošanu un garīgo skaidrību.
Katram mums daktere izrakstīja savādākas procedūras, tikām katrs pie sava masiera un divu stundu laikā mūs masēja, peldināja zāļu vannās un lika elpot dažādu zālīšu uzlējumus. Šo laiku izbaudījām uz visiem 110% un daktere mums ir nozīmējusi jau atkal jaunas procedūras un rītdien, sākot no 11.00, mums turpināsies prāta, ķermeņa un apziņas attīrīšana un veselības stāvokļa uzlabošana.
Pēc procedūrām mazgājamies, atpūšamies un 19.00 ejam vakariņās, pēc tam aizbraucam līdz pilsētiņas centram un jau 21.00 baudām vietējās Šrilankas dejas.
Ziedu vanna, Ajūrvēdas masāžas un skrubji, kā arī ciemos pie mūsu drauga, Jagatha!
Šonakt, naktī, spēcīgi lija un dārdēja pērkons, 6.00 no rīta ir jāiet uz jogu, bet to noguļam, lietus laikā un pēc masāžām, miegs tik labs, ka pat nedzirdam modinātāju, nu labi, labi, nemaz nebijām uzlikuši to.
Toties 7.00 no rīta ejam uz okeānu peldēt un jau 7.30 esam brokastīs.
Pēc brokastīm ir laiks atpūsties pie baseina, bet tajā laikā izdomājam uzfilmēt dažus kadrus mūsu raidījumam.
Vienpadsmitos mums jādodas uz ziedu vannu, kur Evita Eidina gulēs ziedos, bet es to visu iemūžināšu, uzfilmēšu un sabildēšu.
Atnākam uz 11.oo, bet mums liek uzgaidīt, jo neesot tik viegli tik daudz ziedlapas savākt. Nestādamies pat priekšā, cik viņi bija domājuši, cik tad ir daudz. Nogaidījuši aptuveni 30 minūtes, mūs sauc uz otro ēku, esot ziedu vanna gatava. Evita pieiet pie durvīm pirmā un atraujās ar skaļām ovācijām, viņa saka ka ir tik skaisti, ka pat asara nobirst, eju es arī un tiešām, vanna pilna ar dažādiem ziediem un ziedlapām, bet trepes, blakus vannai, ir nobērtas ar ziedlapām un pa vidu vēl ieliktas sveces.
Evita kāpj vannā un izbauda ko nozīmē būt princesei, ziedu tik daudz, ka izliekas, ka autofurgons ir piebraucis un izbēris visu kravu ar ziediem. Kopā ar mums ir kāda darbiniece, kas palīdz izkārtot puķes gan uz Evitas pleciem, gan galvas, lai bildes sanāktu pēc iespējas iespaidīgākas. Piecpadsmit minūtes bildējam un filmējam un cerams, Evitai ar tūkstoš bildēm pietiks kādam laikam.
Pēc ziedu fotosesijas dodamies pusdienās, atkal ēdam Ajūrvēdas veselīgos ēdienus, dāžādus sautētus augus, dārzeņus, rīsus un pat papaijas, bet saldajā uzēdam augļus.
Ejot uz numuriņu, paņemu vienu banānu, ar cerību ka vakarā tas noderēs, bet tas noderēja tieši tagad. Pie savas istabas pamanām vienu mērkaķi, sāku to bildēt, paeju uz priekšu un aiz stūra pamanu veselu baru ar mērkaķiem. Tie nebaidās no cilvēkiem un kamerām un pat sāk pozēt, ieraugot kameras. Garām iet strādnieks un saka lai mēs nebaidāmies, viņiem ļoti patīk banāni un ja mums tādi ir, lai pacienājam tos un tie ņemšot pat no rokas. Evita paņem banānu, kas paredzēts vakaram, sāk to mizot un mērkaķi jau saskrien neliels bariņš un nolec no kokiem. Iedodam šo banānu un tie atkal uzlec kokā. Garām iet strādnieks no virtuves un nes samaltas kokosriekstu skaidiņas, paņem tās saujā un parāda kā mērkaķi ēd no rokas. Arī Evita paņem kokosriekstu skaidas un baro no rokas. Es tikmēr aizeju uz pusdienu vietu un paņemu 7 banānus, 2 nolieku uz balkona margas un piecus izdāļāju mērkaķiem, tie nebaidās un ņem no rokas, arī mamma ar mazuli nonāk pie mums ciemos un pacienājas ar banānu. Tiklīdz visi banāni izbaroti, eju pakaļ tiem diviem, ko atstāju uz balkona, bet balkons ir tukšs, blakus zarā sēž mērkaķis grauž manus banānus, kājas ar asti šūpo un jūtas lieliski. Mērkaķi ir tik interesanti, ka viņus varētu vērot stundām ilgi, kāds nokāpj zemē, paņem mālus un arī tos sāk ēst. Kāds apguļas uz koka zara, uzliek galvu kā uz spilvena un skatās acīs.
Pabarojuši mērkaķus, 14.00 mums atkal ir procedūras, ejam pie daktera, tas atkal mēra spiedienu un nosaka procedūras, šodien man ir visa ķermeņa skrubis, kā arī galvas un sejas masāža. Pēc skrubja nāku uz numuriņu, visa seja melna, ķermenis arī, bet to zem zaļā halāta nevar redzēt, eju dušā un gaidu Evitu, kad tā nāks tik pat netīra un varēsim doties uz okeānu peldēties.
Okeānā ūdens patīkami silts, viļņi tik lieli, ka met mūs krastā, pie katras reizes, kad cenšamies tajā ieiet. Daudz laika peldētie mums nav, jo gaidām savu draugu Jagath Perera un brauksim uz pilsētu, uz templi.
Jagath atbrauc pie mums, uz viesnīcu, uzreiz pēc 16.00, ģērbjam garās bikses un meitenes garos svārkus un kleitas, jo templī savādāk neielaiž.
Templī var ieiet tikai ar basām kājām, bez apaviem, izstaigājam to, apskatām budas statujas, zīmējumus uz sienas, kas stāsta par budas vēsturi un dodamies uz veikalu. Pa ceļam izdomājam ka vēlamies iedzert kafiju, Jagath mūs uzaicina ciemos pie sevis un mēs arī piekrītam. Veikalā nopērkam cepumus, dažādus saldumus un ūdens pudeles, ko uzdāvināsim bērniem, ko rīt satiksim skolā, bet pēc veikala braucam pie Jagatha uz mājām, dzert kafiju un uzēst saldumus.
Jagath sieva sagaida mūs ar kafiju un svaigiem augļiem, papaiju un ananāsu, padzeram kafiju, aprunājamies par dzīvi un jau pec stundas mērojam ceļu atpakaļ uz viesnīcu.
Viesnīcā vēl uzspējam pasēdēt mūsu terasītē, paklausīties dabas skaņās un jau pēc 23.00 dodamies pie miera, jo rīt no rīta vēlamies beizot pamosties uz jogu.
Noslēdzošie Šrilankas piedzīvojumi, braucam ciemos uz skolu, peldam ar laivu pa upi un sastopam krokodilus, atvadu ballīte un ielidojot Rīgas lidostā, nozog dronu!
Noslēdzošā pilnā diena Šrilankā un rītu sākam ar jogu, gribēju teikt Evita Eidina sāk ar jogu, es esmu asistents un padomdevējs, lai gan arī no jogas neko nesaprotu, galvenais ir gudri runāt.
Pēc jogas pelde okeānā, noslēdzošās Ajūrvēdas brokastis un 10.00 esam gatavi doties uz skolu. Iepriekšējā vakarā bijām veikalā un nopirkām 40 ūdens pudeles, kā arī vairākus iepakojumus ar saldumiem, ko uzdāvināsim skolniekiem.
Uz atvadām viesnīcas dakteris man ir sarūpējis Ajūrvēdiskās tabletes pret asins spiedienu, bet viesnīcas menedžeris uzdāvina katram komplektiņu ar vietējo zobu pastu, smērējamo balzāmiņu pret sāpēm un iesnām un vēl dažus sīkumiņus, kas noderēs veselības stiprināšanai.
Ārā sāk spēcīgi līt lietus, tā teikt, līst kā pa Jāņiem. Kāpjam busiņā un braucam uz skolu, nobraukuši 5 minūtes, šeit no lietus ne smakas.
Piebraucam pie skolas un visi skolnieki mūs sagaida pie skolas teritorijas ieejas, uzdāvina mums ziedus, mēs paspiežam visiem roku, sasveicināmies un mūs aicina skolas telpā. Arī šeit, pilsētas centrā, skola ir bez stikliem, tikai ar metāla režģiem, lai mērkaķi nenāktu ciemos un netraucētu mācību stundas.
Pirmo runu sāk Jagath Perera izstāsta savā valodā par mums, kādēļ esam ieradušies un kāds ir mūsu mērķis, tālāk es, Angļu valodā, izstāstu nedaudz par Latviju un par to ka vēlamies sadraudzināt divas skolas un skolniekus. Bērni mums uzdzied dažas dziesmiņas un uzdejo, skolotājas pacienā ar kokosriekstu dzērienu, pa tiešo no kokosrieksta. Uzdāvinām katram bērnam pa ūdens pudelei un nododam skolotājai saldumus, savukārt viņi mums iedod vairākas vēstules no skloniekiem, ko atvest uz Latviju un nodot Dobeles Valsts Ģimnāzijas audzēkņiem. Uztaisām kopīgu bildi un atvadāmies, laiks doties uz upi, izbraukt ar laivu.
Jau pēc 15 minūtēm esam sasnieguši kādu viesnīcu, ar skaistu baseinu pa vidu un laivu piestātni upes krastā. Jagath uzmeklē laivas kapteini un braucam stundas izbraucienā pa nelielu upi, jeb kā viņi sauc, lagūnu. Saule cepina tik spēcīgi, ka šādā saulē var apdegt dažās minūtēs, bet labi ka mūsu laivai ir jumtiņš virs galvas.
Izbraukuši nelielu apli līdz okeānam, peldam atpakaļ un nogriežamies kādā nelielā upes pietekā. Priekšā tilts un lai zem tā pabrauktu, ir jānolaiž jumtiņš, ko pēc tilta tā arī vairs nepaceļam. Ja nebūtu apkārt tik interesanti džungļi, mēs būtu mūsu ādas deguma smaku pamanījuši ātrāk, bet tā to pamanījām tikai vakarā, viesnīcā. Nu labi, nebija jau tik traki, bet sarkani kā vēži gan bijām un manu šortu līnijas iedegušas kārtīgi.
Šajos džungļos redzējām mazus krokodilus, kas gulēja uz koka zariem ūdenī, bet braucot atpakaļ redzējām arī lielu krokodilu un pat mūsu draugs, Jagath, teica ka tik lielu redz pirmo reizi. Pa ceļam piestājam pie kādas mājas un mums iznes maziņu krokodilēnu, aptuveni 4 mēnešus vecu. Saimnieks vācot visus mazos krokodilus, baro tos līdz gadam, rūpējas par tiem un tad palaiž atpakaļ šajā upē. Viņs to darot tādēļ, ka šajā upē esot daudz dažādu dzīvnieku, kas apēdod mazos krokodilus, arī lielie varāni. Vienu lielu varānu arī redzējām peldam pa upi.
Braucot tālāk, visapkārt mangrovju koki un ir sajūta, ka esam kādos Amazones džungļos, visādas skaņas kokos un kustība ūdenī. Nevar zināt aiz kura līkuma atkal kas slēpjas un kādus dzīvniekus vēl varam sastapt. Lēnām slīdam pa upi un te pēkšņi, no kokiem lejā karājas kādi zari, izrādās tie zari ir mērkaķu garās astes, tie te sēž un vēro garāmbraucējus, pie reizes gaidot kādu gardumu. Arī šie, tāpat kā mērkaķi pie viesnīcas, nebaidās no cilvēka un ēd no rokas. Pa ceļam vēl redzam spilgti zilus putniņus, kas ir nedaudz bailīgāki par mērkaķiem.
Pēc laivas brauciena, dodamies atpakaļ līdz skolai, kur jāatvadās no mūsu drauga Jagath Perera, jau tuvojoties skolai Jagath saka savus atvadu vārdus, par lieliski pavadīto laiku kopā, par lielo darbu, ko esam kopā paveikuši un viņā ir tik daudz sirsnības, ka viņam nobirst pat asara, Laine Blumberga to pamana un pasaka mums to latviski. Arī mani, šajā brīdī, pārņem sajūta ka tulīt nobirs asara un šis emocionālais moments ir kas spēcīgs un atmiņā paliekošs. Atvadāmies no Jagath, šoferītis mūs ved uz pilsētu Negombo, kur ir norezervēta viesnīca uz vienu nakti, jo rīt no rīta, 7.05 mums reiss uz māju pusi.
Viesnīca atrodas pašā okeāna krastā, ar lielisku skatu no balkona. Savā numuriņā ienākam 10 minūtes pirms saullēkta un uzspējam to nofilmēt, kā saule riet tieši okeānā.
Mums nav daudz laika atpūsties un sagatavoties vakaram, jo pēc 10 minūtēm mums ir jābūt 6.stāvā, restorānā, kur šefpavārs grib parādīt kā viņš gatavo krabi un zivi, bet vēl pēc stundas pie mums viesnīcā ieradīsies mūsu gids, Adrian Van Sanden un vedīs uz kādu restorānu, nosvinēt noslēdzošo Šrilankas vakaru.
Paēduši viesnīcas restorānā vakariņas, sagaidījuši Adrianu, kāpjam busiņā un braucam uz bāru, restorānu, kas atrodas okeāna krastā un kur spēlē dzīvā mūzika. Izvēlamies sēdēt smiltīs, pašā okeāna krastā, Adrians pasūta jūras velšu plati, kas sastāv no krabjiem, omāriem, garnelēm un citiem gardumiem, bet es sev pasūtu noslēdzošo papaijas plati, tā teikt, kārtīgi pieēsties savu mīļāko augli, jo kas zin kad nākamreiz es pie tā tikšu. Uz mūsu noslēdzošajām vakariņām atbrauc arī Isuru Liyanage un tā mēs jautri pavadām šo vakaru, runājamies, dalāmies atmiņās par piedzīvoto, smejamies, jokojam un vienkārši draudzējamies. Vakara gaitā secinām, ka ceļojuma laikā iepazītie cilvēki, ir lielākais zelts un visspēcīgākās emocijas. Draudzība tā ir mūžīga, it sevišķi ar cilvēkiem no Šrilankas, tie ir patiesi, laipni, draudzīgi, izpalīdzīgi un pretīmnākoši. Mums no viņiem vēl mācīties un mācīties!
Vakara noslēgumā uztaisām noslēdzošos selfijus, atvadāmies no Adriana un Isuru un dodamies atpakaļ uz viesnīcu, šoferītis mūs vēl rīt no rīta vedīs uz lidostu, tādēļ no viņa atvadīsimies lidostā.
Ceļamies četros un puspiecos braucam uz lidostu, atvadāmies no mūsu lieliskā šoferīša, kas maz runā angliski, bet ar savu cilvēcību viņš kļuva par mūsu labāko draugu, mēs vienmēr sapratāmies no dažām zilbēm vai tikai skatiena. Lielisks cilvēks un fantastisks palīgs mūsu lielajā piedzīvojumā.
Mājupceļā mēs 5 stundas lidojām uz Dubaiju, tad 4 stundas uz Stambulu, palikām pa nakti kādā lielā villā, netālu no lidostas un no rīta uz Rīgu.
Līdz šim nekad nebiju dronu ņēmis ārā no mazā rokas kofera, bet tā kā šoreiz bija tik daudz dažādu mantu, tad dronu ienesām atsevišķi un nolikām mantu kastē, virs galvas, pretējā pusē. Ielidojot Rīgā, paņēmu kameru somu, mazo rokas koferi, padevu Evitai mazo somiņu, bet par dronu piemirsu. Par to mēs atcerējāmies jau kad bijām izgājuši pasu kontroli, piegāju pie nozaudētās bagāžas ofisa, tur sieviete sazvanījās ar lidostas uzkopšanas komandu un tie saka ka nekas nav atrasts. Drons izgaisa 10-15 minūtēs. Iespējams, kādam tas ir vairāk vajadzīgs kā mums.
Cerība, ka lidostas policija vismaz kamerās redzēs kurš piesevinājās dronu un tas varbūt nonāks atpakaļ mūsu rokās. Cerība mirst pēdējā.
Paldies par šo jauko kopā būšanu, mūsu lieliskajā ceļojumā, un tiekamies atkal jaunos piedzīvojumos.