Mūsu skolnieku brīvdienu ceļojums ir sācies un šajā reizē mūsu izvēlētais galamērķis ir Šveice!
Diemžēl, mana draudzene Evita Eidina pēdējā brīdī apslima un izlēma nebraukt kopā ar mums, tādēļ šoreiz mums ir tēva un bērnu ceļojums.
Atkal jāsaka paldies Forum Auto un Kia Latvija par iespēju doties šajā ceļojumā ar jaunu automašīnu un šoreiz mēs braucam ar KIA Sorento. Noteikti vēlāk mēs parādīsim cik ietilpīgs ir šis auto un mums, trijiem cilvēkiem, šis ir vairāk kā ērts un plašs un tā kā mums ir paredzēts arī viens nakts pārbrauciens, tad esam izlēmuši neņemt viesnīcu, bet gulēsim automašīnā.
Tikuši pie jaunā skaistuļa, jābrauc uzpildīt degvielu. Un kur to darīt? Mēs esam izvēlējušies degvielas uzpildes staciju Kool. Un ziniet kādēļ? Ja esi nopircis abonementu, vismaz par 100 Eur, Tev atlaide degvielai ir -15 centi, katru dienu, nav jāgaida brīvdienas vai kādas svētku dienas. Papildus abonements uz kafiju, kad samaksājot 9.99 Eur, Tu vari dzert vienu kafiju dienā, visu mēnesi un kafija Tev izmaksā tikai 0.33 Eur un turklāt Latvijā grauzdēta un ļoti garšīga. Šeit vēl ir daudz interesantu lietu, bet par tām es pastāstīšu citu reizi.
Tālāk mēs dodamies uz mājām, saliekam visas somas, dažādus vitamīnus, lai pietiktu enerģīja uzkāpt arī kādā kalnā, noteikti mums līdzi ir arī Isla tabletes, bez tām mēs vairs nedodamies nekur un mums ir arī Latvijā ražotas dāvaniņas, ko uzdāvināt mūsu draugiem Šveicē, bet kas par dāvanām, to mēs izstāstīsim vēlāk. Kad visas somas jau automašīnā, taisnā ceļā dodamies uz Liepāju, kur 22.30 atiet prāmis, Stena Line Latvija un 26 stundās nokļūsim Travemundē, Vācijā.
Liepājā iebraucam 20.30, dodamies uz ostu, piereģistrējamies, iestājamies rindā un pēc 30 minūtēm esam jau uz klāja. Pie reģistrācijas jau tika iedotas kajītes atslēdziņas un ienākot prāmī, dodamies nolikt mantas un apskatīties kur mēs dzīvosim nākamās 26 stundas. Ja godīgi, bijām pārsteigti cik plaša ir mūsu kajīte, jo pirms tam esmu bijis uz 2 kruīza kuģiem un šī kajīte ir plašāka kā bija uz kruīziem. Pēc 15 minūtēm visus aicina vakariņās un mēs samaksājam 82 Eur par vakariņām, brokastīm un pusdienām, par mums trijiem. Visas ēdienreizes te ir bufetes tipa, ēd cik gribi un vari tikt pie papildporcijām. Kad vakariņas ir paēstas un esam iekārtojušies katrs savā gultā, kuģis sāk lēnām šūpot un ar katru minūti ar vien vairāk un vairāk. Es pat sāku skaitīt sekundes, cik mēs braucam lejā no kalna un cik sekundes kalnā!
Lote iemieg pirmā, tad mēs ar Rodrigo un no rīta jau jūtam ka jūra ir daudz mierīgāka un šūpošana ir beigusies.
Rīta mikrofona tiekam aicināti brokastīs un mums vēl visa diena šodien jūrā, bet nakts jāpavada braucot cauri Vācijai uz Šveici.
Diena jūrā, brauciens uz Šveici un Bāzeles Zoo.
Visa diena tiek pavadīta uz prāmja, Stena Line, guļam, ēdam, spēlējam kārtis, skatamies video, atkal guļam. Brokastīs tā pieēdāmies, ka pusdienās nemaz negājām un pusdienas čeku iemainījām pret vakariņām. Izejot uz klāja, jūtams ka virzāmies uz Dienvidiem, paliek ar vien siltāks un var redzēt, ka vasaras laikā, šeit cilvēki arī sauļojās, jo blakus helikoptera nosēšanās laukumam ir daudz sauļošanās krēslu.
Izgulējušies un kārtīgi atpūtušies, ejam vakariņās, kas sākas jau 17.30, bet ātri pēc tam, krāmējam savus čemodānus un gatavojamies doties uz saviem auto, bet ap 20.00 jau tiekam no prāmja nost un sākas mūsu, itkā 10 stundu garais pārbrauciens pāri visai Vācijai.
Nobraukuši nepilnas 2 stundas, trāpam sastrēgumā un zaudējam vismaz 1 stundu, ap 2.00 naktī, atrodam kādu nomaļāku benzīntanku, iekārtojamies ērtāk un ejam pie miera. Es guļu šofera krēslā, Lote blakussēdētāja krēslā, bet Rodrigo, sakrāvis visus čemodānus tā kā viņam ērtāk, iekārto sev dīvānu, trešajā krēslu rindā, un guļ kā karalis. Bērni aizmieg ātri, bet es grozos un dīdos un nevaru atrast ērtāko pozu, liekas ka neesmu pat aizmidzis, bet paskatos pulkstenī un izrādās ka esmu nogulējis 4.5 stundas. Ja nebūtu tik liels un ērts auto, iespējams, šī nakts būtu daudz sarežģītāka un mēs būtu daudz vairāk samocīti kā tas ir šodien. Paldies @Forum Auto par šo lielisko Sorento.
Pamodies ap 6.30, ārā vēl ir melna nakts un līst lietus, bet laiks doties tālāk, jo gribās nokļūt pēc iespējas ātrāk galamērķī, Bāzelē un palikuši ir vēl 430km.
Braucu divas stundas līdz beidzot bērni sāk izdot kādas skaņas un abiem sagribās brokastis, piestājam Shell uzpildes stacijā, bet neko sev interesantu tur neatrodam, tādēļ nolemjam doties tālāk un atrast kādu McDonalds ēstuvi un uzēst vismaz pankūkas, ja tādas tur, protams, ir. Pirms doties gulēt, uzpildīju degvielu, kur dīzelis maksāja 1.63 Eur, bet šeit, uz autobāņa, Shell stacijā maksā 2.12 Eur.
McDonaldu atrodam, pankūkas šeit ir, kā arī dažādi citi brokastu piedāvājumi, samaksāju 21 Eur par mums trijiem un dodamies tālāk.
Nākamais uzdevums ir redzēt Black Forest kas ir tieši tajā virzienā, kurā mēs dodamies, bet saprotam, ka braucot pa lielo šoseju, diez vai mēs to redzēsim un izbaudīsim, tādēļ nolemjam vēl izmest nelielu līkumu, pirms tam iebraucot Europa Park, apskatīties kā šeit izskatās un nolemjam, atgriežoties no Šveices, mums šeit ir jāiebrauc.
Freiburgā izlemjam nogriezties uz kāda mazāka celiņa un esam trāpījuši simtniekā, jo tādu rudens skaistumu sen nebijām redzējuši. Izlidojām visas trīs drona baterijas un visus šos skaistos video Jūs redzēsiet sērijās par Šveici, mūsu youtube kanālā, Gold Barbell.
Pēc stundas ierodamies Šveicē, samaksājam 45Eur uz robežas par vinjeti un dodamies uz savu pirmo viesnīcu, Novotel. Piereģistrējamies, nomazgājamies, pārģērbjamies, kāpjam tramvajā un braucam uz Bāzeles Zoo, kur lielākais mūsu uzdevums redzēt baltā tīģera mazuļus, kas nesen piedzimuši un par ko runā visi Eiropas dzīvnieku pārstāvji. Un jā, mums tas izdodas, lai arī apkārt ir vismaz 10 fotogrāfi ar milzīgām kamerām un lēcām, mēs pa vidu izspraucamies un nobildējam tos no telefona. Protams, arī pārējie dzīvnieki nav mazāk interesanti un Rodrigo ar Loti skrien pa parku tā, ka grūti ir viņiem turēt līdzi.
Atpakaļceļā nopērkam kebabus līdzņemšanai, atgriežamies viesnīcā un drīz jau gulēt, jāuzkrāj jauni spēki jauniem piedzīvojumiem!
Trīs valstis vienā dienā, Šveice, Vācija, Francija.
Iepriekšējā vakarā devāmies laicīgi gulēt, jau 21.00 pēc vietējā laika un no rīta ceļamies jau 7.00 un dodamies brokastīs. Ārā vēl ir neliela krēsla un nevaram saprast kāds īsti šodien būs laiks, laika ziņas rāda gan sauli, gan arī nedaudz lietu, tādēļ pie brokastu galda izlemjam, ka atkal esam gatavi nelielam izbraucienam un vēlamies redzēt Šveices kalnus, bet vakarā iziet apskatīt Bāzeles vecpilsētu.
Runāts, darīts, pēc brokastīm paņemam līdzi kalnu zābakus, ja nu pēkšņi izdomājam kur uzkāpt un dodamies uz auto stāvvietu, lai dotos kārtējā izbraucienā, kurš pēc navigācijas varētu aizņemt 4-5 stundas, bet beigās aizņēma 8 stundas.
Mans draugs, kas dzīvo Šveice / Francija, Arturs Udris , ieteica vienu kalnu pāreju, Furka Pass, kas esot bagāta ar saviem skaistajiem skatiem un tad šis arī ir mūsu šīs dienas galamērķis.
Pirmā stunda paiet braucot pa autobāni un izbraucam daudzus tuneļus, sākam pat tos skaitīt, bet atpakaļceļā, pie 40. tuneļa, viss skaits nojūk un mani lielie skaitītāji iemieg. Bet tuneļu šeit tiešām ir daudz un to garums no pāris simts metru līdz pat 5 km.
Pirmie Šveices kalnu skati parādās kopā ar dažādiem ezeriņiem un blakus skaistiem ciematiem, bet, diemžēl, braucot pa lielo šoseju, nav iespējams apstāties un tos nobildēt, bet varbūt pat tas arī ir labi, jo ja visur mēs stātos kur gribētos, iespējams, mēs vēl tagad nebūtu atgriezušies no sava nelielā izbrauciena.
Tikuši līdz pirmajai kalna pārejai, saprotam ka uz visām pusēm ir skaisti kalni un kur tālumā jau rādās sniegotas virsotnes, bet tās īsti ir grūti saskatīt, jo rīta pusē vēl bieza migla mijās kopā ar mākoņiem. Te pēkšņi, starp koku biezokņiem pamanām lielu un iespaidīgu ūdenskritumu un vietā kur navigācija mums liek griezties pa kreisi un braukt prom no šī ūdenskrituma, mēs griežamies pa labi un cenšamies atrast kādu stāvvietu, kur apstāties un nobildēt šo ūdenskritumu, bet stāvvietu kā nav, tā nav un automašīnu šeit ir tik daudz, ka nākas vien turēties iekš satiksmes un nobraukt no kalna pilnībā, bet ceļš kas aizvijās pa ielejas vidu, ved tieši gar ūdenskritumu un mēs atrodam nelielu celiņu, kurā iegriežamies un beidzot šo ūdenskritumu varam arī nobildēt un uzfilmēt ar dronu. Atgādinu, visi šie skaistie video būs redzami mūsu youtube kanālā, Gold Barbell, sērijās par Šveici, tādēļ uzspiežam pogu piesekot, lai nepalaistu garām šos burvīgos video.
Pirmais ūdenskritums sabildēts un izrādās tādu būs vēl daudz, ja skaita visus mazos, tad to būs ļoti, ļoti daudz.
Pēc laika sākam braukt atpakaļ kalnā un šoreiz ar vien augstāk un augstāk, līdz beidzas meži, beidzas krūmi un paliek tikai akmeņi un ik pa laikam kādi ezeriņi, no kuriem iztek simtiem mazu strautu, kas veido simtiem mazu ūdenskritumu.
Pie viena ezeriņa vējš tik spēcīgs, ka pūš no kājām nost un manu keponu aizmet pa gaisu, metrus 50, es jau atvados no sava kepona, bet beigās to noķeru, jo bija iesprūdis starp diviem akmeņiem.
Tā mēs braucam kalnā, stājamies, bildējamies, atkal braucam un atkal bildējamies. Ja nelītu smalks lietutiņš un spīdētu saule, mēs noteikti būtu tur aizķērušies par pāris stundām ilgāk.
Nobraukuši otrā kalna pusē, nonākam nelielā ciematiņā, kurā māju stils ir ļoti interesants, visas ēkas būvētas no koka un daudzas no tām pat no veciem kokiem. Mūsu navigācija šajā ciematā sāk jokoties un dzenā mūs tad vienā virzienā, tad otrā, līdz mēs nolemjam doties atpakaļ kalnā, visiem sāk arī gribēties ēst, gulēt un tā kā jūtams sagurums mūsu komandas biedros, nekas cits neatliek kā doties Bāzeles virzienā.
Nepilnas 3 stundas un esam iebraukuši Bāzelē, bērniem gribās atkal kebabu, jo vakardienas Kebab boksi viņiem ļoti iegaršojās, bet mēs izlemjam salīdzināt cenas un pēc 10 minūtēm esam Vācijas kebabu ēstuvē un cenas ir šādas, kebab box 6.5 Eur, Šveicē no 12-18 Eur, Kolas pudelīte 2.50 Eur, Šveicē 4.5 Eur. Kārtīgi paēduši un ietaupījuši naudu, izlemjam iebraukt arī Francijā, tā teikt ievilkt ķeksīti, ka esam bijuši arī šajā valstī.
Atgriezušies viesnīcā, novietojam automašīnu stāvvietā un ar tramvaju dodamies uz centru, iepazīt vecpilsētu. Pie reģistrēšanās viesnīcā, mums izsniedza brīvbiļetes uz visiem sabiedriskajiem transportiem un tā mēs tos šeit arī labprāt izmantojam. Kad kādu pilsētas daļu esam jau izstaigājuši un vēlamies nopirkt ko padzerties, saprotam, ka visi veikali svētdienās ir slēgti un vaļā ir tikai kafejnīcas un ātrās ēdināšanas restorāni, nopērkam McDonaldā padzerties par 14 Eur un ar tramvaju braucam uz viesnīcu, bet pa ceļam redzam Coop veikalu, kas ir atvērts un nākamajā pieturā lecam laukā un skrienam uz šo veikalu, sapērkam saldumus un ūdeni un baudot šo visu sēžam tagad viesnīcā un rakstam šo garo penteri!
Lai visiem jauka nākamā nedēļa un lai skolnieki izbauda savas pelnītas brīvdienas!
Atpūtas diena Bāzeles akvaparkā!
Šodien esam izlēmuši atvilkt elpu no braukšanas ar auto un dodam saviem jauniešiem to lielo prieku, pusi dienas dzīvoties pa akvaparku, ar nosaukumu Aquabasilea.
Bet pirms ķeramies klāt stāstam par akvaparku, gribu paslavēt viesnīcas Novotel lielo brokastu izvēli un šodienas lielākais atradums, svaigi blenderēts mango biezenis, ko uzlejot pa virsu jogurtam ar svaigiem augļiem, tā vien prasījās papildināt porciju pēc porcijas. Papildus citām standarta lietām bija arī svaigs lasis, daudz veidu olīvas, vairāku veidu un ļoti gardi sieri. Nav ko daudz rakstīt, tā jau siekalas pilna mute, to visu atceroties.
Protams, viesnīcas atrašanās vieta arī ir perfekta un bezmaksas apakšzemes stāvvieta, tā šeit ir ļoti svarīga un šovakar mēs to sapratām, kad devāmies uz centru ar auto un maldījāmies kamēr atradām stāvlaukumu un kur par 40 minūtēm samaksājām 5 Eur. Svešā valstī un svešā pilsētā, labākais pārvietošanās līdzeklis tomēr ir sabiedriskais transports. Un ja vēl ir braukšanas karte, bez maksas, vispār nekas labāks nevar būt.
Akvaparks, durvis ver 10.00 un esam ieradušies jau dažas minūtes pirms desmitiem, satiekam Michael, ar ko pirms tam kontaktējām caur e pastu, lai atļautu mums filmētu šajā parkā, uzdāvinam viņam Latvijā ražotus Puratos ievārījumus un jau pēc 10 minūtēm esam akvaparkā. Bērni kā nāk, tā uzreiz jau lec baseinā, skrien no vienas malas uz otru, notiek parka iepazīšana, un šļūc, gan pa Amazones upi, kas līdzīga kā Vācijas parkā, Tropical Islands, gan pa daudzajiem slidkalniņiem un pierunā arī mani uz dažiem nobraucieniem. Kamēr bērni bauda ūdens priekus, es dodos uz pieaugušo zonu, saunu centru, kas šeit tiešām ir labā līmenī. Bērni te netiek ielaisti, jo šeit saunās iet bez peldkostīmiem. Visa saunu zona ir divās daļās, iekštelpas zona un ārējā zona. Ārējā zonā ir vairāki baseini, vairākas saunas un daudzi sauļošanās krēsli, pat divos stāvos, bet iekšā ir vairāki džakuzi, daudzas saunas, restorāns un atpūtas telpas. Pēc 2 dienām, man būs tā iespēja, šo saunas zonu uzfilmēt un sabildēt un noteikti es padalīšos arī ar Jums ar šīm fotogrāfijām. Un nē, bildes būs bez plikiem cilvēkiem, es bildēšu pirms šis parks tiek atvērts. Ejot uz saunām, es pie sevis padomāju, diez būs vēl bez manis kāds, kurš apmeklē saunas, pirmdienas rītā! Ierodos un esmu pārsteigts, priekšā ir daudz pirts mīļi, bet es ar saviem, nedaudz pāri 40 gadiem, jutos kā būtu skolā vienīgais skolnieks, kas palicis uz pēcstundām un apkārt vieni skolotāji!
Tā tās stundas mums paiet un tikai ap 16.00 mēs beidzot iznākam no šī parka. Visi esam saguruši un pat Rodrigo beidzot saka ka ir saguris un labprāt gribētu pagulēt, ko tādu dzirdēt no viņa nenākas bieži! Un šeit laiks beidzot ir izmēģināt kādu spēku un enerģiju atjaunojošu līdzekli un līdzi mums ir paņemts Spirulīna, no firmas SpirulinaNord. Es šo līdzekli lietoju kādu laiku, bet bērniem šī bija pirmā iepazīšanās ar šo līdzekli un viņiem tas tik ļoti iegaršojās, ka nācās jau kādā brīdī to noņemt nost un ja runājam par enerģiju, tas tiešām palīdz un atjauno mūsu iekšējās rezerves. Braucot uz pilsētas centru, Rodrigo man saka, iedod man atkal iedzert to Stena Line sīrupu!
Pēc akvaparka nomainam viesnīcu un no Novotel esam pārvākušies uz Ibis Budget, šī laikam bija liela kļūda un turpmāk centīsimies šai viesnīcai iet ar līkumu. Mēs neesam izlepuši un galvenais jau lai numuriņš būtu tīrs un tas šeit tiešām ir tīrs, bet mums trijiem ir vairākas somas un divas somas ar filmēšanas aparatūru un ja gribam ko sakārtot savās somās, to darām koridorā, ārpus numuriņa, izmērs šeit ir daudz mazāks kā mūsu kajīte uz prāmja.
Vakarā vēlamies izīrēt velosipēdus, bet visi normālie kantori ir jau ciet, un atliek tikai skūteri, kas ir ar aplikāciju. Šoreiz izvēlamies kārtējo pastaigu un pēc nelielas centra iepazīšanas aizbraucam uz Vāciju, ieliet degvielu un nopirkt kādus pārtikas produktus, Vācijas Lidl veikalā. Degvielu šodien ielejam pa 1.53 Eur, bet Šveices pusē tā maksā 1.87 Eur.
Šodien jāiet laicīgi gulēt, jo rīt braucam atkal šveicē iekšā, tikties ar manu draugu un viņa ģimeni un ir cerība, ka viņi parādīs mums ko skaistu un interesantu!
Pasakaini skaistais ciemats, traks muzejs, tikai 18+ un neveiksmīgais brauciens uz Itāliju un Lucernu!
Bildes bērniem nerādīt!!!
Šis rīts mums sākas agri, jau 6.30 ejam brokastīs un uzreiz pēc septiņiem esam automašīnā, braucam tikties ar Arturs Udris un viņa ģimeni. Ceļā mums aiziet divas stundas un ierodamies vēl pirms Artūra. Tuvojoties ciematam, jau pamanījām, tam jābūt kam ļoti interesantam, bet ka tas būs tik skaists, negaidījām. Pats ciemats atrodas pa vidu lieliem kalniem, uz pakalna un no lejas tas atgādina kādu ciematu no pasaku filmas. Ciemata nosaukums ir Gruyeres un šeit ražo arī sieru, tieši ar tādu pašu nosaukumu.
Kamēr gaidām Artūru, uzspējam aplidot ar dronu un uzfilmēt lieliskus skatus un šie visi video būs redzami mūsu youtube kanālā Gold Barbell, sērijās par Šveici.
Izlemjam iet augšā uz ciematu un gaidīt Artūru ar ģimeni tur un izrādās, šī vieta patiešām ir kā no pasaku filmas un ja aizvākt visas automašīnas, būtu sajūta ka esam nonākuši kādā filmēšanas laukumā, kur tiek filmēta filma par Robinu Gudu!
Kamēr vēl gaidām, bildējam un filmējam uz visām pusēm un tie kalni, kas ir apkārt šim ciematam rada īstu pasakas pieskaņu.
Ko tur daudz rakstīt, bildēs visu var redzēt un ja esat kādreiz kur tuvumā, noteikti šo ciematu apmeklējat, tas ir tā vērts.
Sagaidījuši draugus, lēnu garu iepazīstam apkārtni un dodamies uz muzeju, dēļ kā, pa lielam, arī Artūrs mūs uz šejieni uzaicināja.
H.R. Giger muzejs ir mākslas muzejs, es teiktu savdabīgas mākslas muzejs un savu popularitāti Gigers ieguva 1980.gadā, iegūstot Oskara balvu par Alien filmas vizuālajiem attēliem, ko viņš bija zīmējis un veidojis. Vairāk par šo personību un viņa trakajiem mākslas darbiem varēsiet redzēt filmā par Šveici, tādēļ, ja neesat vēl uzspiedis pogu piesekot, varat to izdarīt, lai nepalaistu garām jaunākos video! Bildes bērniem un cilvēkiem ar vājiem nerviem labāk neskatīties!
Pēc muzeja ieejam Gigera muzeja bārā, kur izdzeram kafiju un viss bāra interjers ir veidots no Gigera mākslas darbu paraugiem.
Pastaigājušies pa ciemata apkārtni un aizgājuši līdz cietoksnim, saprotam ka vēlamies ko uzēst un Artūrs saka ka šeit esot jānogaršo viņu tradicionālais ēdiens, Fondue, tas ir cepts divu veidu siers baltvīnā un to ēd kopā ar baltmaizi, to izmērcējot karstajā sierā, ar garu dakšiņu. Ēdiens ir garšīgs un, četratā, mēs ātri vien iztukšojam pilnu siera šķīvi.
Atvadījušies no Artūra un viņa ģimenes, vēlamies redzēt sniegotos kalnus un taisnā ceļā dodamies uz vienu kalnu pāreju, kas atrodas ļoti tuvu Itālijai un tā nosaukums ir Gran San Bernardo. Nobraukuši divas stundasnavigācija līdz galamērķim mums rāda 20km, bet piebraucot pie ceļa, kas ved tieši kalnā, izrādās ceļš ir slēgts, iespējams sniega dēļ. Tā mēs griežamies atpakaļ un 3.5h jābrauc atpakaļ uz Bāzeli.
Bet pa ceļam vēl tāds nemiers dīda un tik ļoti gribās vēl ko šodien redzēt, tādēļ izlemjam doties uz Lucernu un Artūra iedrošināti un uzklausot to ka šī esot skaista pilsēta, mainām navigāciju no Bāzeles uz Lucernu un pēc 3 h esam pilsētā, pilnīgā tumsā un lietū. Atrodam upi, kas tek cauri pilsētai, uzkāpjam uz viena tilta, ķeksīti esam ievilkuši, ka šeit esam bijuši un dodamies viesnīcas virzienā, pēs stundas iekrītam savās gultās un domājam, kam mums vajadzēja šo pus dienu braukt nezin kur, bet neizmēģināsi, neuzzināsi, tāds ir tas piedzīvojuma meklētāja gars, mūžu dzīvo, mūžu esi jaunā meklējumos!
Es ceru ka šis nav sapnis, redzot šo vietu, teica Rodrigo!
Bet pirms tiekam līdz šai pasaku valstībai, gribu padalīties ar dažām saunas bildēm, kā jau iepriekšējos rakstos solīju. No mūsu viesnīcas līdz akvaparkam ir 2 minūtes ko braukt un jau pēc 9 no rīta, savākuši no viesnīcas visas savas somas un mantas, esam Aquabasilea un kopā ar mūsu jauno draugu, Michael, dodamies saunu kompleksa ekskursijā. Izrādās, pirmdienas rītā, kad biju šeit uz pirts rituāliem, es pat pusi no visām saunām nebiju izbaudījis un nezināju, ka šeit ir tik daudz skaistu atpūtas vietu. Uz jautajumu, cik bieži viņu patstāvīgie klienti nāk uz saunām, saņēmu atbildi un tā mani pārsteidza, vecākā gadagājuma cilvēki, saunas apmeklē katru dienu un tas viņiem esot kā tāds rituāls, ja siltajās zemēs visi tiekās no rīta kādā kafejnīcā, padzert kafiju, tad šeit visi tiekas uz pirmo saunas rituālu.
Safilmējuši un sabildējuši šo atpūtas parku, kāpjam auto un braucam dziļāk Šveicē un šodien mums jābrauc ir tikai 2 stundas, tā vismaz rāda automašīnas navigācija, bet telefona navigācija man neatrod tādu iespēju tikt līdz viesnīcai. Tas sākumā nerada nekādas aizdomas, tikai nelielas dusmas uz telefonu, ka Google maps kārtējo reizi atkal ko murgo. Mūsu šīs dienas mērķis ir tikt līdz viesnīcai, ar nosaukumu, Arenas Resort Victoria Lauberhorn un tālāk jau skatīsimies pēc apstākļiem, ja būs labs laiks, aizbrauksim aplūkot kādus skaistus skatus, tuvumā, bet ja būs lietus, tad atpūtīsimies viesnīcā.
Braucot tuvāk viesnīcai, sāk aizdomīgi palikt, ka jābrauc ir vairs tikai 30km, bet pēc laika rāda stunda, domāju, varbūt kalnos sastrēgums izveidojies un tādēļ tik ilgi, bet brauksim tuvāk, tad jau redzēsim. Iebraucam starp nelieliem kalniem, rudens un koku lapu krāsas ir tik burvīgas, ka nenoturos un uzlidoju ar dronu, tāpat turpinu arī braukt ar auto, ar vienu aci sekoju dronam, ar otro un trešo aci skatos uz ceļa. Rudens krāsas, kalni, mākoņi, kas iesprūduši kokos un kalnos, migla kas aizklāj tālumā esošos kalnus vai paugurus, tas viss ir tik skaists, ka sāku traucēt aizmugurē braucošajiem auto, tādēļ ik pa laikam piestāju ceļa malā. Šeit tiešām satiksme ir lēna un neviens nekur nesteidzās, sāku domāt, varbūt tas arī ir normāli, ka tik ilgi vēl brauksim, bet varbūt navigācija paredzēja ka es vēl ar dronu lidošu un ik pa laikam apstāšos. Izlidojis vienu bateriju, nostājos ceļa malā un nolaižu dronu, sagaidu iespēju tikt atpakaļ uz ceļa un turos lēnajā satiksmē kā savējais. Te pēkšņi, tieši priekšā, starp mākoņiem un biezo miglu, ir paspīdējis saules stars un šis saules stars apspīd kalnu un ne jau kādu kalniņu, bet kalnu, kas atrodas debesīs, augstu, augstu debesīs un cauri var redzēt sniegotu virsotni. Šis skats ir kā pasakā, jo neticās ka tik augstu debesīs ir kāds kalns, drīzāk liekas ka tā ir maza maliņa no citas planētas. Kamēr mēs jūsmojam par šo kalnu, debesīs, ieraugam klintis, kreisajā pusē, kas tikko ir atsegušās no lielās miglas un vēl pēc pāris simts metriem, ieraugam milzīgas klintis arī labajā pusē un milzīgu ūdenskritumu un tagad es zinu un saprotu, kur es esmu un kas šī ir par vietu. Šī ir tā vieta, kas bija manā sarakstā numur 1, kas jāredz Šveicē ir noteikti un šī ieleja pielavījās tik negaidīti, ka mans pārsteigums bija milzīgs un prieks par redzēto neaprakstāms. Šī ieleja saucas, Lauterbrunnen. Gredzenu Pavēlnieka autors saviem darbiem, esot smēlies iedvesmu tieši no šīs ielejas. Rodrigo, pirmais ko jautā, mēs esam nokļuvuši kādā pasakā? Un jau vēlāk, kad izkāpām no automašīnas, viņš saka, es ceru ka viss šis ir īstenība, kas notiek ar mani, es negribētu tagad pamosties un ka tas ir bijis tikai sapnis.
Turpinām skatīties apkārt un baudām šos skatus, bet arī navigācija mūs virza pa kreisi, tad atkal pa kreisi, bet tur zīme, tālāk braukt nav vērts, navigācija jums rāda nepareizi. Domājam varbūt kāds joks, bet pabraukuši 100 metrus, saprotam ka jāgriež ir atpakaļ. Izbraucam uz ceļa un jautājam pirmajam satiktajam cilvēkam vai zina tādu viesnīcu un parādam šo nosaukumu. Viņš atbild, ka diemžēl ar automašīnu tur nokļūt nevarēsim, ir jāliek auto stāvlaukumā un jābrauc ar vilcienu kalnā, kur ir neliels ciematiņš. Pārsteigti par dzirdēto, uzrakstam arī viesnīcai un izrādās, jā, patiešām pie viņiem nokļūt var tikai ar vilcienu un ne jau šādu tādu, bet augstāko visā Eiropā. Tagad arī ir saprotams, kādēļ man navigācija nerādīja ceļu uz šo viesnīcu.
Nolikuši auto stāvlaukumā, salikuši visas mantas, dodamies uz vilcieniņu, biļetes maksā 16 Eur vienā virzienā, uz mums trijiem un jau pēc 10 minūtēm dodamies kalnā. Pa ceļam vēl redzam lielo ūdenskritumu, skaistos dabas skatus, bet ierodoties savā ciematā, migla ir tik bieza, ka neredzam kas notiek apkārt, varam tikai iztēloties kā šeit izskatās, bet īsto dabas burvību redzēsim rīt, jo rītdien sola sauli, bez mākoņiem un bez nokrišņiem.
Iekārtojušies savā numuriņā, nolemjam šodien atpūsties, izbaudīt Spa, baseinus, saunas, āra džakuzi, ar burvīgu skatu, saulainā laikā, bet šodien ar skatu uz miglu. Paēdam vakariņas, uzspēlējam galda tenisu, kārtis un uzrakstu šo neleilo dienas aprakstu.
Drīz jau pie miera un ar lielu cerību, ka rīt mēs varēsim redzēt, kā tad šeit apkārt izskatās un padalīties ar burvīgām bildēm.
Šveice spēj pārsteigt un mēs esam gan laimīgi, gan arī nedaudz vīlušies! Viena no Pasaules skaistākajām vietām, viennozīmīgi!
Paēduši vakariņas un uzspēlējuši dažādas spēles, dodamies pie miera, bet man vēl miegs nenāk un galvā skan Andra Bērziņa dziesma, "Es šonakt sēdēšu uz jumta, ar visu Pasauli viens pats." Ir sajūta ka tiešām gribās kāpt uz jumta un gaidīt kad izklīdīs migla.
Pa nakti guļu slikti, dīdos un grozos un ik pa laikam paskatos pa logu, vai nevar ko saredzēt. Ceļos ap sešiem un taisnā ceļā eju uz balkona, cenšos sasktīt ko tumsā un ceļot acis augstāk, ieraugu zvaigznes, sākumā tam neticu, jo domāju ka redzu to ko gribu redzēt, bet tomēr tā ir taisnība, migla ir izklīdusi un debesis ir skaidras.
Tā kā ārā ir diezgan vēsi, ienāku istabā saslidīties un atkal eju uz balkona gaidīt kādu gaismas staru. Neilgi pirms septiņiem, saprotu, ka manā priekšā ir milzīga kalna grēda un vietā, kur vakar bija tikai migla, tagad beidzot saredzu kalna virsotnes un tās ir ļoti iespaidīgas. Ņemu visas kameras un skrienu lejā, jo no balkona nevar redzēt visus kalnus, tikai Austrumu nogāzi. Ejot ārā pa durvīm, kas ir vērstas uz Dienvidiem, ieraugu sniegotus kalnus un tā ir emociju eksplozija, skaties pa labi ir kalni, skaties pa kreisi ir kalni, taisni priekšā ir kalni. Nezinu kurus pirmos bildēt, kurus filmēt, kuru kameru pirmo izmantot, kuru otru, esmu kā apjucis zvirbulis, kurš nevar saņemties aizlidot uz Dienvidiem. Pēc 10 minūtēm šos kalnus var redzēt jau vēl labāk un skatoties uz tiem, es jūtu kā manas spalvas ir sacēlušās un mani pārņem zosāda, kopā ar neizskaidrojamu patiesas laimes sajūtu. Vēl vakar gāju gulēt ar bailēm un neziņu, bet jau pēc 6 stundām stāvu uz ielas, ar ieplestām acīm, it kā pirmo reizi ieraudzījis savu bērnu uz mātes krūtīm, uzreiz pēc dzemdībām. Es redzu, es patiešam to redzu, es bļauju pie sevis tik skaļi, ka bail ka nepamodinu citus cilvēkus ar savām skaļajām domām. Atstāju kameras un skrienu modināt bērnus, es vienmēr baidos par savām kamerām, jo tās tomēr nav lētas, bet šajā reizē par tām pat neiedomājos, es skrēju cik ātri vien varēju, jo tik ļoti gibēju dalīties šajā priekā un laimē kopā ar saviem bērniem. Ieskrienu numuriņā un bļauju, ka mums ir paveicies un tas kas ir redzams aiz loga ir fantastika. Bērni ātri ģērbjas un jau pēc dažām minūtēm esam ārā, Rodrigo čībās, bez zeķēm, vienā t kreklā un Lote pa pusei vēl aizmigusi, acis berzē un netic tam ko redz. Rodrigo iebļaujās, kā var būt tik skaisti un kādēļ mums šodien ir jābrauc jau projām!
Apgājuši viesnīcai uz riņķi, redzējuši lielos un sniegotos kalnus, sarunājam ka ejam brokastīs un ieņemsim galdiņu pie paša loga, ar skatu uz kalniem. Brokastīs ir maz cilvēku, tādēļ varam sēdēt kur vēlamies un, protams, izvēlamies galdiņu pie paša loga. Ielējis sev kafiju, malkoju to, skatos uz panorāmu, kāda paverās aiz loga un aizmirstu ka ir arī jāēd. Pirms salikt savu brokastu šķīvi, izdomāju piezvanīt Mātei, video zvanā un parādīt mūsu sapņu brokastu vietu. Arī viņa ir pārsteigta par redzēto un tālāk nododu telefonu bērniem, kas izstāsta omei par savām izjūtām un emocijām.
Dzīvē ir redzēti daudzi kalni, bet šie ir savādāki, šie ir īpaši, ar savu auru, es tos izjūtu daudz savādāk un tuvāk, tie ir kā reizē savējie, kā brāļi un reizē kā svešinieki, bet ļoti, ļoti patīkami un labsirdīgi. Kā vēlāk viesnīcas menedžeris stāsta, nemaz tik labsirdīgi jau tie nav, šeit daudzi alpīnisti esot gājuši boja, mēģinot sasniegt virsotni.
Viesnīcas menedžeris iesaka mums uzbraukt ar vilcieniņu līdz ledājam un apskatīties uz kalniem no augšas, Rodrigo to dzirdējis ir priecīgs bez gala un nevar sagaidīt kad uzkāps uz ledāja un varēs papikoties ar Loti. Mūsu ziemas jakas un apavi ir palikuši automašīnā, lejā, stāvlaukumā, tādēļ uzvelkam mugurā visu kas mums ir, es divus T kreklus, 2 zeķu pārus, Lote un Rodrigo 3 džemperus, pārējās mantas saliekam čemodānos un tos atstājam atsevišķā mantu glabātavā. Priecīgi par šādu iespēju, ejam, uz turpat esošo vilcienu staciju, laimīgi sūtam 3 biļetes, 1 piaugušā un 2 bērnu, ņemu savu kartiņu lai samaksātu, bet te dzirdu 140 franki, tas ir 150 Eur. Saskatamies viens ar otru un nolemjam, dārgi jau ir, bet ja reiz esam šeit, izbraukt vajag. Ņemu kartiņu lieku klāt pie maksāšanas termināļa, bet tur cipars nav 140 Frnaki, bet 440 Franki. Es jautāju vai nav kas sajaukts, bet man atbild, ka tā arī maksājot biļetes turp un atpakaļ. Es noriju kamolu kaklā, kas radās no pārsteiguma par šādu cenu un klusītēm saku, sorry, šoreiz nebūs, anulējam biļetes. Labi ka mani bērni ir ļoti saprotoši un lai vai kā viņi gribētu šajā kalnā nokļūt, viņi saprot, ka nepilni 500 Eur par uzbraukšanu ar vilcieniņu kalnā ir par traku.
Ejam atpakaļ uz viesnīcu un mūsu viesnīcas menedžerim sakām, ka šo braucienu atliksim uz citu reizi, nebijām gatavi ka cenas ir tik dārgas un arī viņš ir izbrīnīts par lielo cenu, bet uzreiz arī sāk konsultēties ar citiem darbiniekiem un meklēt labāko iespēju, lai mēs šodienu varētu izbaudīt pēc iespējas labāk un nedaudz lētāk.
Pēc dažām minūtēm viņš mums iesaka braukt lejā uz ieleju, ņemt automašīnu un piebraukt pie lielā ūdenskrituma, tur ir arī taka pa kuru ejot var paiet zem šī ūdenskrituma, bet pēc tam jābrauc pa ieleju tālāk, līdz vienam ciematiņam, no kura ir pacēlājs, kas ved kalnā uz ciematu Murren.
Mēs tā arī darām, nopērkam biļetes uz vilcieniņu, kas ved mūs atpakaļ lejā uz ieleju, un katru reizi kā redzam šo ūdenskritumu un ielejas klintis, ir sajūta ka neesam uz šīs planētas. Braucu lejā un domāju, cik šeit ir jāpavada ilgs laiks, lai šie skati kļūtu vienaldzīgi, iespējams ar vienu mūžu būtu par īsu.
Samaksājuši 20 Eur par 24 stundu autostāvvietu, braucam uz turpat esošo ūdenskritumu un uzkāpjam pa līkumoto taku līdz klintij, pieskaramies ūdenskritumam, tiekam pie daudzām pilēm aiz apkakles un esam gatavi doties tālāk.
Tikko bijām pie ūdenskrituma, bet pabraukuši 500 metrus, atrodam mazu celiņu, lai apstātos un vēlreiz to nobildētu, tikai šoreiz no cita leņķa. un tad jāpaiet vēl nedaudz tur un jānobildē vēl šādi, tad jāuzfilmē vēl šādi un tas viss pie laba mūs nenoved, atkal pazaudēju dronu, bet par to nedaudz vēlāk.
Kā arī atgādinu, visi šie skaistie video būs mūsu filmā par Šveici, ko varēsiet redzēt Gold Barbell youtube kanālā un ja neesat vēl uzspieduši sekot, to varat izdarīt, kā arī youtube kanālā būs tādi kadri, kas REtv netiks iekļauti.
Tālāk dodamies uz stāvlaukumu, no kura var redzēt ka kalnā iet trošu vagoniņi. Iebraukuši stāvlaukumā, piebraucam pie kasēm un izlaižu jauniešus, lai aiziet noskaidrot pacēlāja cenas, pēc šī rīta pārsteiguma, Šveicē ir jābūt gatavam šķirties no lielām naudiņām. Sēžu automašīnā un domāju, cik es esmu gatavs tērēt, lai uzbrauktu šajā kalnā, apskatīties, it kā skaistu ciematu. Pie sevis domāju, nu labi, 150 Eur tie ir griesti. Vairāk gan negribētos, te jaunieši jau ir atpakaļ un saka ka 50 Eur, es prasu no katra, viņi atbild, nē, par mums trijiem un tas ir turp un atpakaļ. Pēc šī rīta 500 Eur, šie 50 Eur liekas ka ir par velti, liekam auto stāvlaukumā, pērkam biļetes un kopā ar vēl 50 gribētājiem, spiežamies vagoniņā un dodamies kalnā.
Augstums ir diezgan iespaidīgs, vagoniņš iet gandrīz vertikāli kalnā, pēc 5-7 minūtēm ir jāpārsēžas citā vagoniņā un turpinām kustību kalnā, tikai citā virzienā. pēc 15 minūtēm esam ciematiņā Murren.
Šis atkal ir tas, ko grūti aprakstīt vārdiem, kalni šeit ir tik majestātiski un tik lepni, viens par otru skaistāks, lielāks un varenāks un tie skati, kas paveras uz šiem kalniem no ciemata, ir prātam neaptverami, mēs gājām, bildējām, filmējām un jukām prātā, kā var būt tik skaisti. Ja dodaties šajā virzienā, uzbrauciet kalnā uz šo ciematu, šīs vecās koka ēkas iedod tādu šarmu, ka šis salikums, kalni ar tumši melno koku mājām ir kā no pasakas, kurā beidzot arī mēs esam nokļuvuši.
Izstaigājuši ciematu, nolemjam doties lejā uz automašīnu, jo mums šodien vēl 15.00 ir jātiekas ar vienu sievieti, Bāzelē.
Ejam uz pacēlāju, bet mūsu soļi ir viens uz priekšu, divi atpakaļ, tas nekas ka jau 10 šādi kadri ir uzbildēti ar kameru, vēl vajag 10 ar telefonu, 5 ar gopro un vēl 10 ar lielo kameru uzfilmēt. Beidzot tikuši lejā, esam pārstegti, ka Šveicē kas tomēr ir arī par brīvu, vēloties samaksāt par autostāvvietu, automāts parāda ka nekas nav jāmaksā.
Priecīgi izbraucam uz ceļa un atkal stājamies, atkal ir jābildējas, pabraucam 500 metrus uz priekšu, redzam lielo ūdenskritumu un netālu no viņa, skaistu Šveices pļavu, kam pa vidu ir mežš, iekrāsojies dažādos rudens toņos. Tādu nedrīkst laist garām un ir jāuzlido ar dronu. Aizlidoju līdz ūdenskritumam un lidoju atpakaļ, lai uzfilmētu šo skaisto mežu, kur netālu ganās vēl Šveices aitas un govis, bet lauka vidū, neliela ganu būda. Mežu šāk apspīdēt saule un skats ir pavisam brīnišķīgs, lidoju uz sānu un filmēju šo skatu, te pēkšņi zona sāk pasust, te parādās un jūtu ka ir jau pa vēlu, esmu ielidojis kokos un mans drons ir nogāzies kur Šveices pļavās. Pabraucu 500 metrus uz priekšu, atrodu kur apstāties, blakus kādai betona rūpnīcai un kopā ar Rodrigo, dodamies drona glābšanas misijā, pa netīru un dubļainu ceļu tiekam līdz upei, pārkāpjam pāri žogam un sadalamies, es pa labi, Rodrigo pa kreisi. Rodrigo ir arī pults un viņš redz iespējamo drona virzienu, dodamies abi turp, pāri pļavām, pāri ganībām, kāpjam pāri elektriskajiem ganiem, kāpjam kalniņā un saprotam ka esam tuvu, te pēkšņi, dzelteno lapu vidū, guļ drons un žēlīgi raugās uz mums. Savācam savu komandas biedru un skrienam uz auto, pa ceļam saprotam ka tikšanos noteikti esam nokavējuši, jo drona glābšanas misija aizņēma vairāk par stundu.
Slapji, nosvīduši, dubļaini, bet laimīgi par dronu, kāpjam auto un dodamies Bāzeles virzienā.
Izbraucam vēlreiz Lauterbrunnen ieleju un šo es noteikti varu uzskatīt par savu Top 3 vietu, ko esmu redzējis, līdz šim, plašajā Pasaulē!
Bāzeles tikšanos nokavējam, tādēļ uzliekam navigācijā Travemunde un dodamies ceļā. Tikko izbraucam no ielejas, Rodrigo saka ka slikti palicis, es jautāju vai no tā ka nav ēdis ir slikti, viņš atbild, no pārāk lielā skaistuma! Pārbraukuši Vācijas robežu, ielejam degvielu, uzēdam Doner Kebab un 5 stundas braucam bez apstājas, līdz sāk nākt miegs, atrodam apartamentus par 74 Eur un nonākuši tajos esam pārsteigi par lielo plašumu. Ļoti piemērots ģimenēm, divas guļamistabas, liela virtuve un vannas istaba ir lielāka kā mūsu Ibis Budget viesnīcas numuriņš, Šveicē.
No rīta ļauju bērniem gulēt cik vien vēlas, jo līdz Travemundei jābrauc vairs tikai 5 stundas, bet prāmis vakarā, 23.30.
Esam veiksmīgi atgriezušies no ceļojuma pa Šveici!
Gribam padalīties ar vēl dažām jaukām bildēm un nelielu kopsavilkumu.
Mūsu ceļojums sākās Rīgā, kur Forum Auto mums uzticēja lielisku ģimenes auto, jauno KIA Sorento un šo auto mēs, ''Ceļot bez robežām'' komanda, noteikti varam nosaukt par savu Gada auto, ar ko doties tuvākos un tālākos izbraucienos. Par auto sīkāk izstāstīsim citā rakstā.
Tālāk mūsu ceļs ved uz degvielas uzpildes staciju Kool, jo kā jau iepriekš minēju, šeit degvielu var ieliet pat par -15 centi lētāk. Sapirkuši arī dažādas uzkodas, ko ēdīsim pa ceļam, braucam uz Dobeli, sakraut savas somas un tālāk uz Liepāju, kur vakarā jābūt uz Stena Line klāja un tālāk jau uz Vācijas pilsētu, Travemundi.
Kas mūsu čemodānā ir bez drēbēm, kamerām un higiēnas precēm?
- Isla tabletes, jo rudens ir klāt un lai mēs būtu veseli, mūsu kaklam ir jābūt mitram, lai varētu atraidīt infekcijas un nepatīkamas rudens krekšķēšanas. Isla tabletes ļoti labi palīdz kaklam, gan lidojot ar lidmašīnu, kur ir sauss gaiss, gan braucot automašīnā, kurā strādā kondicionieris.
- SpirulinaNord sīrups. Šis ne tikai stiprina mūsu imunitāti, bet dod enerģiju un atjauno mūsu muskuļus pēc fiziskas slodzes. Bērniem tik ļoti iegaršojās, ka nācās jau kontrolēt viņu dzeršanas tempus. Bet varu apgalvot, ka enerģiju šis sīrups tiešām dod un braucot lielākus gabalus, es to izmantoju enerģiskā dzēriena vietā, protams daudz veselīgāk un šī enerģija nav ar tādiem uzplūdiem, bet ļoti vienmērīga un ilgstoša.
- Ievārījumu burciņas no firmas Puratos, vai kā ierasts, Pūres zaptītes. Šīs mums bija dāvanas, ko vedām saviem draugiem un sadarbības partneriem, lai arī viņiem tiek kāds vitamīns no Latvijas, jo priekšā gara ziema solās.
- un visbeidzot, Flex tabletes, šīs ir domātas locītavu veselībai, lai kāpjot kalnos vai ilgi sēžot auto, mūsu ceļi, gūžas un citas locītavas justos komfortabli. Galvenās sastāvdaļas, Glikozamīns un Hondroitīns.
Kādēļ izvēlējāmies prāmi, nevis braukt ar auto?
- tā kā šajā reizē esmu tikai viens šoferis, tad es labāk izguļos kajītē, nekā visu nakti stūrēju.
- līdz šim vēl nebija izmēģināts prāmis un gribējam saprast, kā tas ir.
- bērniem ļāvu izvēlēties, prāmis vai braucam ar auto, viņi arī izvēlējās prāmi.
- Forum Auto apsolījām, ka viņu jauno Sorento taupīsim un daudz nebrauksim.
Nobraucot no prāmja, līdz Šveices pilsētai, Bāzelei, ir 10 stundas, tādēļ braucam līdz 2 naktī un līdz 7.00 rītā noguļam automašīnā. Kādēļ tāda izvēle? Negribās dēļ 5 stundām tērēt 100 Eur un bērni paši ieteica, ka grib izmēģināt, kā ir gulēt auto.
Tikuši līdz Šveicei, iekārtojamies viesnīcā, Novotel, tiekam pie bukletiem, ar ko varam izmantot dažādus pilsētas parkus un muzejus, ar 50% atlaidi un braukt ar sabiedrisko transportu bez maksas. Ja viesnīcā ir bezmaksas stāvvieta un ir iespēja braukt ar sabiedrisko transportu, tad noteikti to izmantojiet, jo atrast kādu stāvlaukumu, centrā, ir pagrūti un tie noteikti maksās diezgan padārgi.
Pirmajā vakarā dodamies ar tramvaju uz Bāzeles Zoo dārzu, bērni ir sajūsmā un vakaru noslēdzam ar Kebabu, ko paņemam līdzi un ēdam viesnīcā.
Nākamais rīts sākas ar brokastīm un tās tiešām gribās izcelt, ļoti garšīgi un liela daudzveidība.
Pēc brokastīm dodamies iepazīt Šveici un pirmais brauciens uz Furka Pass. Lai arī laiks nav no tiem saulainākajiem un siltākajiem, redzam burvīgus skatus un izbraucam fantastisku ceļa posmu, kur savulaik ir braucis arī James Bond.
Vakarā, atgriezušies no izbrauciena, pārbraucam Vācijas pusē, ielejam degvielu, kas ir par -30 centio lētāka un uzēdam kebabus, kas ir uz pusi lētāki kā Šveices pusē.
Nākamajā rītā dodamies atpūsties uz Aquabasilea, ūdens un pirts kompleksu, kas atrodas daži kilometri ārpus Bāzeles centra. Nepamanām kā laiks ir jau pāri četriem, dodamies samainīt viesnīcu, no Novotel uz Ibis Budget un tad uz pilsētas centru. Ja Jums kādreiz ir jāizvēlas starp Novotel un Ibis Budget, nedomājot ņemat Novotel, protams Novotel ir uz pusi dārgāka, bet braucot uz Šveici ir jārēķinās ka nekas nav lēti.
Nākamajā dienā esam sarunājuši tikties ar manu draugu Artūru un viņa ģimeni, ciematiņā Gruyeres, kur apskatām traku Gigera muzeju un uzēdam Fondue siera ēdienu. Šī dienas daļa mums ir izdevusies, bet otra dienas daļa tiek pavadīta braucot uz Itāliju, bet nesasniedzot savu galamērķi, griežamies atpakaļ un braucam uz Lucernu, pilsētiņu ar daudziem tiltiem. Sasniedzot šo pilsētu ir jau tumšs un līst lietus, griežam uz māju pusi un pārguruši no garā brauciena, dodamies pie miera.
Nākamajā rītā atkal braucam uz Aquabasilea parku, bet šoreiz lai uzfilmētu un sabildētu saunu zonu, pirms ierodās apmeklētāji, tikmēr Rodrigo dzīvojās pa akvaparku. Jau pēc pāris stundām esam automašīnā un mūsu šodienas galapunkts ir viesnīca Arenas Resort Victoria-Lauberhorn. Šīs divas dienas mums paiet kā pasakā un šī ir visa piedzīvojuma lielākā un saldākā odziņa! Sākot no burvīgās vietas, kur atbraucam ar auto, tālāk ar vilcieniņu uz viesnīcu, no rīta gaidām labus laika apstākļus, kalni, ielejas, ūdenskritumi, burvīgi skati un neaizmirstamas emocijas. Sīkā par šīm noslēdzošajām dienām Jūs varat izlasīt iepriekšējā rakstā.
Padzīvojušies pa pasaku valstību, laiks atgriezties realitātē un braucam Travemundes virzienā, pa ceļam, Vācijas viducī, paliekam pa nakti, nākamajā dienā atkal braucam, apskatam Hamburgas Miniatur Wunderland un jau pēc dažām stundām esam uz prāmja.
24 stunda pa jūru un vēl 2 stundas līdz Dobelei un esam mājās.
Viss brauciens mums bija 10 dienas, no tām 4 dienas ceļā, 2 dienas uz prāmja un 2 dienas pārbraucot Vāciju.
Kas jāņem vērā, dodoties uz Šveici?
- Valsts nav no tām lētākajām,
- vajag kārtīgi saplānot savu ceļojuma maršrutu,
- laicīgi jāatrod viesnīcas, jo pēdējā brīdī tās ir ļoti dārgas,
- jāatrod visas iespējamās aplikācijas, ar kurām ir iespējams tikt pie atlaidēm, piemēram, biļetes uz vilcieniņiem un pacēlājiem ir iespējams dabūt pat līdz 50%.
- arī ēdiens restorānos un kafejnīcās nav no tiem lētākajiem, tādēļ mūsu budžeta variants bija Lidl veikals un taisījām savas pusdienas vai vakariņas un nebija nemaz tik slikti.
Bet par skaistumu ir jāmaksā un tāds skaistums kā Šveicē, ir liels retums uz šīs Pasaules.
Pa ceļam izlemjam iebraukt Hamburgā un aiziet uz Miniatur Wunderland. Lieliska izvēle un nav brīnums, ka šī vieta visu laiku ieņem pirmās vietas, kā labākā Vācijas šāda veida izklaides vieta. Noteikti iesakām un bērni būs sajūsmā.
Bet tagad, esam jau uz prāmja un mūsu ceļojums pēc 24 stundām noslēgsies.
Kopsavilkums, Šveice ir pasakaini skaista, bet dārga zeme un nedēļas laikā to nav iespējams redzēt!
Ceļojiet, esiet laimīgi un tiekamies jaunos piedzīvojumos!